Pakistānas piedzīvojumi 1

  • 3 min lasīšanai
  • 15 foto
Nesen laikrakstā Diena pavīdēja visāda veida info par Pakistānu. Man tā šķita gana muļķīga, atgādinot savulaik sacelto brēku par Irānu, kur Dienas komentatori bija gatavi zvērēt par Irānas kodolplāniem un nepieciešamību viņus pārmācīt. Tas man likās kā amerikāņu preses pasūtījums sabiedriskās domas iepotēšanai. Kā milzīgs pretstats zemēm, pret kurām grib šo kašķi taisīt. Cilvēki Irānā un Pakistānā šķita ar daudz individuālāku viedokli, un galvenais princips - cilvēki ir cilvēki, Dieva radības un nevis tautības, grupas vai reliģijas pārstāvji. Biju tur ar savu ceļabiedreni pirms diviem gadiem pa ceļam mūsu autostopa tūrē Eiropa – Indija. Ja pēc Turcijas – Irānas robežas šķita, ka ir šķērsota būtiska robeža, tad Pakistānas robeža sagaidīja citā pasaulē. Tīri reāli uz robežas beidzās irāņu autobānis un Pakistāna sākās tuksnešainā pagalmā ar smieklīgi sarkanbārdainiem virsniekiem ar kalašņikoviem pār plecu. Ierakstījāmies lielā, biezā, ar ādu apvilktā grāmatā un varējām iet, kur gribam. Apkārt tuksnesis. Ceļa nav. Pienāk kāds vīrs un piedāvā braukt ar viņa autobusu. Atsakāmies. Ejam meklēt transportu. Nekā nav. Neviens transports nešķērso šo robežu. Tikai pāris cilvēki, kas ik pa laikam atbrauc ar taksi no tuvējās Zahedanas. Nu saprotam, ka laikam nav izvēles, būs vien jābrauc ar autobusu. Tuvākā lielākā pilsēta Kvetta ir 700 km un pa ceļam ir tikai divas citas pilsētas. Šeit ir Beludžistāna vai pareizāk sakot tās tuksnesis. Autobuss pildās pamazām. Var iemēģināt vietējo tēju un iepazīties ar cilvēkiem. Tējas garša un krāsa pārsteidz. Saldena ar pienu un vēl kautkādām garšvielām. Vēlākos trīs mēnešus pa Pakistānu un Indiju tāda vien būs ! Bet šī ir pirmā nezināmā ! Iepazīstos ar autobusa biedru - baltu. Ir tāda tautība Pakistānas un Indijas ziemeļos, Baltistānā blakus Ladakhai. Tas bija viens no maniem ceļojuma mērķiem, pabūt tur un satikt viņus. Un re kā - jau gandrīz pirmais cilvēks Pakistānā ir savējais ! Un savējais tādā ziņā, ka izglītots, var forši par reliģijām parunāt, ierēkt, ar foršu humoriņu un ļoti cilvēcīgi draudzīgs. Jūtu to, ka te, atšķirībā no Irānas, būs riktīga jautrība, jo ar cilvēkiem ir kaut kāda lielāka saprašanās un var visādīgi izjokoties. Brauciens ir smags, bet absolūti aizraujošs. Autobusā ir salasījušās kādas 6 pakistānas tautības pluss mēs, viens japānis, kurš, pēc 2 gadu turnejas pa pasauli, atgriežas mājup un apprecēta moldāvu sieva, kura ir pārbijusies ne pa knapo. Braucam kādas 16 stundas - dziesmas, smiekli, kautiņi, strīdi, skaļa mūzika un gaismenes mirdz pa autobusa diskosalonu. Var teikt - visekskluzīvākais brauciens ar autobusu manā mūžā! Kvetta ir samērā liela ( 600 000 ), tuksnešaina pilsēta ar ieskaujošiem kalniem. Putekļi, smiltis, trokšņu trokšņi atklāj mums Pakistānas pilsētu dzīvi. Ielas ir pārpildītas. Bet tikai ar večiem. Visu vecumu pārstāvji sākot no puišeļiem līdz sirmgalvjiem. Ir darbs - uz ielas, nav darba - uz ielas. Mājas ir sievietēm. Tā ir sieviešu pasaule. Bet pat savās mājās tās kautrīgi slēpjas no svešām acīm, piesedzas ar lakatu vai vispār nerādās acīs. Vienīgi Lahorā šķita nedaudz brīvāka attieksme. Kvettā iepazināmies ar vienu universitātes pasniedzēju, kurš mūs uzaicināja uz smalku ļaužu iedzeršanu. Sapulcējās visādi priekšnieki, arī policijas šiškas, spēlēja it kā apkaimes labākais mūziķis. Džins tika piegādāts ar kurjeru pa taisno no rūpnīcas. Izrādījās , ka Pakistānā ir pat 2 spirta rūpnīcas. Dzert it kā nevar, bet elitei citi likumi. Smalkums ātri pārvērtās sviestainās izdarībās un mēs tinām makšķeres prom. Paģiras bija gana ilgstošas un intensīvas. Vienu vakaru izdomājām nobaudīt vietējo kinorepertuāru. Pēc bildes jau varēja noprast, ka būs šaujamgabals. Nu, bet, ka tas būs tāds ārprāts, nenojautām. Varoņi pa div, trīs reizēm mira un augšāmcēlās un uzreiz atpakaļ pie kalašņikoviem divās rokās un rēkdami šāva uz saviem naidniekiem. Šaušanas pauzēs pusplikas meitenes dejoja, kratīdamas savus apaļumus, ko publika ar sajūsmu uzņēma svilpdami un aurodami. Ik pa laikam iedegās šķiltavas un uzvēdīja hašiša smarža. Nu var arī teikt , ka ekskluzīvākais kinoseanss dzīvē sanāca. Pēc Kvettas izvēlamies apraudzīt laukus. Ceļu kvalitāte ļoti atšķirīga. Gan pavisam jauni, gan bedraini, gan vienkāršs tuksnesis. Iekuļamies apgabalā, kur transporta gandrīz nav. Kļūstam par nepārtrauktu neatslābstošas intereses avotu. Mūs apskatīt skrien džeki no malu malām. Triju minūšu laikā saskrien ap padsmit džekiem mūs aplūkot. Angliski runāt spēj tikai viens no visiem, bet tas netraucē pārējiem atgāzt žokli , ieplest acis un vienkārši hipnotizējoši laimīgi blenzt virsū. Ceļš arī labais - ar stabiem un ķēdi. Kad gribam, palaižam kādu garām, kad nē , apstādinam satiksmi un iekasējam ceļa nodokļus. Labi, ka ātri brauca viens golfiņš un paņēma mūs šajā ne pārāk omulīgajā vietiņā. Tiekam uzaicināti uz mājām. Ierodamies pilī, jo vārti vien ir kādi 5 līdz 6 metru augsti. Apkārt bija tuksnesis, bet aiz mūra - zaļums, putni un patīkams mitrums. Nākamā rītā izrādījās, ka viņu ģimene ir vietējie miljonāri ar 40 ogļu raktuvēm. Un uz vietas braukāja ar džipu. Strādnieki tikai afgāņi. Vietējiem tas esot par smagu. Ceļš tālāk uz Indas ieleju veda pa tuksnešiem un kalniem, un klintīm. Dramatisks ceļš nobraucot no Suleimana kalnu grēdas. Uz ceļa svaigs akmeņu nobirums. Gaismene autobusā izslēdzas, mūzika arī, cilvēki lūdzas, riteņi tūliņ, tūļiņ būs pāri aizai. Piedzīvojumi ar to nebeidzas. Pēc mazāk kā 300 km kratīšanās 10 stundas, ap 2 naktī beidzot esam klāt Dera-Ghazi-Khan. Netālu tek Indas upe.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais