Kirgistāna

Uģis Dātavs 10.11.2012 27 min lasīšanai 248 foto

Jau 4 gadus domāju par ceļojumu uz Kirgistānu, taču nebija tādas iespējas. Ceļojumu saku organizēt gandrīg gadu iepriekš baidīdamies, ka pēdējā brīdī grūtāk būs sameklēt lētas aviobiļetes, kalnu instruktoru un rezervēt atvaļinājumu darbā. Apskatījos google maps, kur ir kalni Kirgistānā ap 5 km augstumā. Sākumā pamanīju tādus 40 km no galvaspilsētas Bishkek un beigu beigās pie tā arī paliku, jo tur ir arī alpīnistu nometne Ala Arča un pārsimts kilometru attālumā Isikula ezers, kuru apmeklē katrs tūrists, kurs ierodas Kirgistānā. Tajā pašā google meklētājā atradu gidu, kurš piedāvā savus pakalpojumus. Sarunāju ar viņu laiku no septembra vidus uz 10 dienām. Agrāk viņs nevarēja. Ieliku 3 interneta saitos sludinājumu, ka meklēju līdzbraucējus, taču līdzbraucēju vietā saņēmu piedāvājumus pievienoties kompānijai uz Alpiem vai Tadžikistānu. Es paliku pie sava, ka gribu Kirgistānu skatīt. Un tā nu ceļojumā pieteicās tikai ceļojuma organizators. 12.09. 7 no rīta aizgājis līdz vilcienam griežos atpakaļ, jo esmu aizmirsis autovadītāja apliecību, kuru Kirgīzijā vajadzēs. Braucu ar vienu vilcienu vēlāk, uz lidmašīnu paspēju ar labu laika rezervi tik un tā. Lidoju ar Turkish airways Manchaster - Istambul - Bishkek. Lidmašīna bija katram individuāli iespējams skatīties filmas un mūziku uz priekšējā sēdekļa. Lidojot uz Istanbul pasūtīju kafiju, kad to noliku uz galdiņa un sniedzos pēc riekstiņiem, lidmašīnu sakratīja un tā rezultātā Bishkek es ierados pleķainās treniņbiksēs. Stambulas lidostā bija daudz ēstuves, viss izskatījās garšīgi, tikai cenas gan neatpalika no Liverpūles un Mančesteras. Tur arī redzēju pirmos kirgīzus, drīz tie būs pa pilnam! 13.09. 5 no rīta ielidoju Bishkek lidostā. Gids, ar kuru esmu sarunājis tikties, atpazīst mani pēc sejas. Es gan viņu nepazīstu, jo nebiju iedomājies, ka viņš būs kalsns un gara auguma. Seja saulē apdedzināta un zods tāds kā būtu apsaldēts. No Ļeņina virsotnes atgriezies jau pirms trijām nedēļām. Aizved mani līdz Bishkek viesu mājai, lai pabeidzu skatīties sapņus ko lidmašīna vēl nenoskatījos. 10.30 ierodas man pakaļ un mēs dodamies meklēt firmu, kas piedāvā iznomāt mašīnu. Man plānos ir izvizināties pa Kirgistānu, jo lai to izdarītu ar velosipēdu vajag pārmērīgi daudz laika un spēka. Tanu viena firma sūta pie otriem, otrie pie trešiem, kurui beidzot ar to nodarbojas. Cenas gan ir baigās, bet cik ir zināms, tā ir vienīgā, kas ar to nodarbojas. Lētākajā varianta man piedāvā par 70 $ dienā un 1000 $ drošības nauda. Tad izlemju, ka nomāšu mašīnu vien uz trijām dienām, rezervēju laiku. Braucam uz tirgu iepirkt pārtiku kalniem.

Atkritumu konteineri Kirgistānas galvaspilsētā Bishkek

Atkritumu konteineri Anglijas mazpilsētā Wesham

14.09. No rīta Arturs atbrauc pie manis uz viesu māju un saka, ka viņa mašīnai no rīta skūteris ir uzkritis virsū un, tā kā viņam ir tagad darīšanas ar miliciju, mani uz kalniem aizvedīs viņa kolēģis Sergejs. Tā arī notiek un kad mašīnai ceļš beidzas, tas sākas ar kājām.

Mazliet reibst un sāp galva. Sen aizmirstas izjūtas, nu jau kā 4 gadi pagājuši. Pavalstos pāris stundas un mēģinu pastaigāties, taču ik pa mazam gabaliņam jāapstājas, jo dauzās sirds un dreb kājas. Pakāpjos vien kādus 100 m uz augšu, tad arī laiks sabojājas - slapjš sniegs, kas turpat izkūst. Nu man jau ir pilns augstkalnu kāpēja komplekts - pie galvassāpēm un reiboņa pievienojas vēdersāpes, nelabums un miegainība. Taču guļot tas atkal ātri pāriet. Arturs reizēm apjautājas, kā man var palīdzēt, par pārtiku un dienas plāniem visam. Nav man gluži tā ceļabiedra sajūta, drīzāk ir tāda sajūta, ka es to cilvēku būtu uz laiku nopircis... Arturs ierodas nometnē 23 naktī beidzot ticis vaļā no visām formalitātēm, ko ir radījis ceļa satiksmes negadījums.

15.09. No rīta kopā ar Arturu esam atpakaļ uz Ala Arča nometni, lai paņemtu pārtiku. Tā kā ir sestdiena, pa ceļam lejā satiekam pārdesmit cilvēkus, gandrīz visi no tiem ir devušies brīvdienu pastaigā, cik nu kurš augstu. Kad esam lejā pārtiku paņēmuši, atgriežamies. Ceļā ieraugām virs galvas lielu putnu kā ērgli, spārnu platums vismaz metru platumā. Žēl, ka fotoaparātu nepaņēmu.

Pēcpusdienā Arturs māca siet mezglus. Vakarā dodos stundas aklimatizācijas gājienā, jo jūtos labi. Vakarā ienāk Artūra biedrs un stāsta, ka Putins gatavojas ierasties Kirgistānā un sakarā ar to alpīnistiem tiek piedāvāts par velti kalnā Kirgistāna uzstādīt karoga mastu un apakšā piestiprināt plāksnīti, jo kad Putins lidos, to varbūt redzēs. Par viņa vizīti tiks uzņemta filma. Runa viņš vēl vis kaut ko, par visādiem kāpieniem, tajos notikušajām intrigām. Reizēm viņu grūti saprast, jo viņš rausta valodu.

Naktī, kad beidzot aizmiegu, drīz atkal pamostos dēļ galvassāpēm un pulsācijas galvā. Būšu pārspīlējis laikam ar aktivitātēm. Nevaru pat saņemties, lai pieietu pie somas un paņemtu aspirīnu. Tādā pusmiegā novārtos līdz rītam.

16.09. No rīta, kad pamostas Arturs, iedod man aspirīnu, es to iedzeru un iemiegu. Kad priekšpusdienāpamostos ir silts, saulains bez vēja. Turpat pie apmetnes ir klinšu siena. Arturs mani apmāca kā rīkoties ar klinšu rīkiem - geksi, frendi, āķi, naķaški, māca kā veidot staciju. Pēc pusdienām eju kāpt ar augšējo drošināšanu no apakšas. Viss notiek lēnā nesteidzīgi ar gandarījumu. Ja ievēro stingru kārtību kā organizēt drošināšanu , ja visi piederumi karājas pie sistēmas vienmēr vienās un tajās pašās vietās, tad alpīnisms šķiet diezgan drošs sporta veids.

17.09. Naktī atkal sap galva un laiks velkas pa pusei nomoda stāvoklī. Trijos naktī iedzeru aspirīnu. Septiņos, kad ir paredzēts doties uz Box virsotni 4240 m, sāpes nav pārgājušas, iedzeru vēlreiz aspirīnu, tas palīdz un mēs dodamies ceļā. Viss kāpiens ir brišana pa nobirām vai kāpelēšana pa lielāka izmēra nobirām lielāko tiesu 30.. 40 grādu slīpumā. Monotons kāpiens, kājas pa nobirām slīd atpakaļ, taču laiks ir saulains. Tuvu virsotnei pāris akmeņu veidojums izskatījās pēc suņa galvas. To nobildēju, Arturs to nobildē kopā ar mani. Kāpiens turp un atpakaļ prasīja 6 h.

Pa ceļam uz Box virsotni

Skats uz visotni Korona

Mīļš sunītis

18.09. No rīta galva sāp jau mazāk. Dodamies uz ledāja nodarbībām. Arturs man pasaka šo to, ko es vēl nezinu. Pēc tam kāpu ar augšējo drošināšanu pa 60.. 70 grādu slīpumu 5 metru augstumā. Vienu reizi sanāca norauties, tam sekoja metru garš kritiens līdz virve nostiepās un tad pendele 2 m pa labi. Interesants piedzīvojums. Ar apakšējo drošināšanu gan tāda noraušanās ir ar daudz lielāku kritienu un var dabūt arī traumas.

Pēcpusdienā ejam uz klinšu nodarbībām. Tur es mācos kā iet pirmajam ar apakšējo drošināšanu. Arturs pieradina mani pie kārtības, lai viss būtu ērti pa rokai. Tas viss un vēl drošināšanas punktu meklēšana prasa man tik daudz laika, ka sanāk tikai viens kāpiens.

Vakarā pie vakariņu galda atnāk viens kirgīzs, kurš ir administrators blakusesošajā viesnīcā, kas ir viena liela telpa, kurā visi guļ. Viņš runa ar Arturu par sadzīviskām tēmām. Arturs stāsta, ka kādreiz mēģinājis strādāt naktīs par šoferi, bet viņam nav paticis saskarties ar bandītiem, prostitūtām un miličiem. Tā naktīs ir galvenā publika. Arturs ir dzimis Karakol un tur dzīve rit mierīgāk. Rūpniecības Kirgīzijā nopietnas nav, ir tikai viens zelta ieguves uzņēmums.

19.09. No rīta vēroju kā divas kalnu kazas savā starpā kaujas ar ragiem, nē, tas bija pirmspārošanās rituāls. Kādas piecas citas kazas arī to novēroja.

Izejam pusseptiņos uz pirmo virsotni, kur jau būs jāliek drošināšanas punkti un jālieto virve. Tas ir 2A kategorijas virsotne. Arturs mani ir apmācījis kā iet pirmajam, taču prasmes un līdz ar to drosmes man nav vēl pietiekami, tāpēc Arturs iet pirmais. Maršrutā ejam vienu posmu ar virvi, citu atkal bez. Virsotnē fotosesija, tad kāpjam lejā pa citu maršrutu. Tā ir nolaišanās pa vismaz 40 m sienu pa divi lāgi. Otrajā reizē siena ir pilnīgi vertikāla. Arī kas jauns - neesmu laidies ar virvi vairāk kā 10 m uz leju.

20.09. Beidzot dodamies uz Koronskie nacovki, kas atrodas 3,9 km augstumā.

21. 09. 5 no rīta ceļamies un ap 6 izejam uz Korona. Maršruta pirmie 1000 m ir sniega firns 30...45 grādu slīpumā, kuru ejam bez nekādiem palīgrīkiem. Nākamie 80 m ir kāpšana nu jau pa mazliet stāvāku ledus kuluāru, kur es uzņemos iet pirmais. Augstums jau ir 4 700 m, elpas trūkst, kājas tādas ļenganas augstuma dēļ. Kāpšana pa ledu prasa asas spēcīgas kustības, diez kā neiet man uz priekšu. Arturs pārņem vadību, 2, 3 un 4 virvi pa priekšu iet viņš.Otrajam iet ir mazliet vieglāk. Otrajā virvē kuluārs turpinās. Laiks ir auksts, saulains, taču kuluārs ir ēnā. Uz augšu pūš spēcīgs vējš. Arturs saka, ka šādā vējainā laikā temperatūra var būt pat zem -10 grādiem. Man rokās ir plānie cimdi, ar tiem es cērtu ar leduscirtni un skrūvēju ārā ledusāķus. Pirksti kļūst nejūtīgi un šķiet, ka pirkstu gali pat paliek cieti. Arturs izvelk man no mugursomas dūraiņus un pirksti ir glābti, tikai kādu brītiņu dikti sāp.

Kad izkļūstam no ledus kuluāra, seko 5 m gandrīz vertikāls klinšu maršruts, mocības turpinās, tad 70 m viegls klinšu maršruts, taču laiks sāk bojāties un virsotnē jau skatu pa lielākai daļai aizsedz mākoņi. Esam kāpuši 6 h. Atpakaļceļš notiek raiti, laiks turpina bojāties un sāk snigt. Lejā kāpjam 3 h. Gandarījuma sajūta man ir pēc kāpšanas, jo 9 gadus neesmu tik augstu uzkāpis (4810 m). Mocības tās drusku ar bija - gan aukstums gan pārkaršana un tā nemitīgā cīņa ar elpas trūkumu, kas izraisa nespēku.

22.09. Nakts bija aukstāka nekā iepriekšējā. Ūdens plastmasas pudelēs bija ar biezu ledus slāni. Drusku sala arī man. Taču rīts bija pilnīgi skaidrs. To nišu aiz kalnu grēdas sauc pa Medvedij ugol. Arturs saka, ka tā esot aukstākā vieta Ala arča kaut kādu apstākļu dēļ. Fotografēju. Uzņemu arī panorāmas video, bet to mērogu jau ar foto un video nevar nodot, paša acīm jau arī novērtēt, vai tā kalna relatīvais augstums ir puskilometrs vai kilometrs, jo nav ar ko salīdzināt. Nu ja uz tā ledāja uzliktu lielāko fūri, tad tā izskatītos pēc spēļu mašīnītes.

Koronas 4. virsotne (centrā), 1 km augsta vertikāla klints, tajā, tāpat kā daudzās citās klinšu sienās ir alpīnistu izieti maršruti.

Arturs rāda kā no stāvāka sniega kalna var šļūkt uz dibena lejā, taču neizdodas pašam, jo sniegs ir par dziļu. Atgriežamies atpakaļ Korona nometnē, savācam mantas un tik uz leju līdz Racek nometnei. Pēcpusdienā atkal klinšu nodarbības ar apakšējo drošināšanu.

23.09. No rīta atkal klinšu nodarbības. Šo desmit dienu laikā drošāks un prasmīgāks kāpējs esmu kļuvis. Pēcpusdienā kāpjam lejā uz Ala arča nometni, kur mūs ar mašīnu sagaida Artura māsas vīrs, kurš strādā par šoferi. Aizved mūs uz Artura mājām. Arturs dzīvo kopā ar brāli un abiem vecākiem. Redzu arī to paklāju, kurš bija redzams runājot pa skaipu. Pie tā kā vēlāk izrādījās es arī gulēšu. Eju pirtī, tikai pēc manis pirtī iet Arturs, instruktora – klienta attiecības viņš ietur.

Izrādās, ka Artura māte ir tatāriete un strādā par fizkultūras skolotāju. Tieši to pašu var teikt par manu sievastēvu, tāda sagadīšanās. Es kopā ar Artura ģimeni skatāmies televizoru. Vispirmsskatāmies tendenciozu dokumentālo filmu par to, kas notiek ar pasauli, pēc tam krievu humora šovu. Paralēli tam es lasu krigīzu avīzes, par laimi tās ir krievu valodā. Viesistaba ir tā jocīgi sadalīta uz pusēm – vienā pusē ir tāda kā skatuve, kur visi apgūlušies skatās televizoru, kurš stāv lejā. Skatuves pusē pie sienas atrodas iepriekšminētais paklājs. Nakšņojam mēs turpat, tikai Artura vecāki aiziet uz citām istabām.

24.09. No rīta dodos izņemt no banknomāta naudu, lai varētu samaksāt par auto nomu, kas ir nedaudz ja salīdzina ar 1000 $ drošības naudu. Lai iztrūkstošo naudu izņemtu, to vajag izņemt divu dienu laikā, šī ir tā otrā diena. Tikai trešais banknomāts naudu izdod. Dodamies ar Arturu uz „EVI avtocentr”, slēdzu līgumu par mašīnas nomu. Izrādās, ka piesolītā mašīna par 70 $ dienā nav salabota, ir tikai mašīna par 100$ dienā, bet ak vai to arī nevar ņemt, nu labi iedos man par to pašu 100 mašīnu, kas maksā 120. Pašu dārgāko, johaidī, es sākumā biju sacerējies ar mazu lētu vabulīti desmit dienas Kirgistānu apbraukāt, bet še tev. Noslēdzu līgumu tikai uz trijām dienām, tas pats jau baigi dārgi, bet tik daudz savs un Artura laiks uz to iztērēts, nevaru es tā atkāpties. Agrāk es smīnēju par tiem, kas brauc Kirgistānā ar Toyota land cruiser, tagad tādā braukšu pats.

Braucot ar mašīnu izlemju, ka vizināšos tikai divas dienas. Apkārt Isikulam apbraukšu ar sabiedrisko transportu. Ja salīdzina izmaksas ar džipu, tad sabiedriskais kā vēlāk izrādījās maksās 30 reizes lētāk. Arī tas iet tajā virziena ik pa stundai.

Braucu, klausoskitgīzu mūziku, kuru pirku Bishkekas autoostā. Dodos Isikula virzienā. Braucu caur apdzīvotām vietām, pamazām satumst, domāju par to, kur piestāt, tad pēkšņi ceļa vidū mani stādina divas sievietes kā mirkli vēlāk sapratu, ka piedzērušās, bet bija par vēlu, jo viņas jau mašīnā sēdēja. Visu ceļu šo kļūdu nožēloju – rodas iespaids, ka viņas pašas nezin kur viņām vajag, kartē tik mazas apdzīvotas vietas nav, viena saka, ka lai paved vēl kādas piecas minūtes, otra grib vai nu izkāpt pie braucošas mašīnas vai grib lai griežu mašīnu pretējā virzienā. Un tā veselu stundu. Tā otra skaļi lamājas, pirmā viņu valda. Kā maksimums biju plānojis aizbraukt līdz Calpon – ata, kas it kā skaitās tūristu centrs pie Isikula ezera. Abi neradījumi izkāpj no mašīnas tikai tad, kad esmu izslēdzis mašīnu un atvēris abām durvis. Tālāk viņas stopēja nākamo autovadītāju, kuram viņas būs jāpacieš.

Calpon – ata uzmeklēju kafejnīcu, tā man izmaksāja 2,5 latus. Dodos uz mašīnu, kura ir pietiekami plaša, lai tajā ērti gulētu uz nakti.

Vietēie kapi

Kafejnīcā biju vienīgais apmeklētājs kā parasti, man pretim piesēdās večuks un sāka kirgīzu valodā ar mani runāt. Es izmantoju situāciju, lai viņu nobidētu.

Vietējā kafejnīca

Skolēni pēc skolas

25.09. Dodos apskatīt Colpon – ata dienasgaismā. Uz galvenās ielas atrodas tirdzniecības bodītes kā jau visur citur. Ceļi līdz Isikulam visbiežāk beidzas ar sanatoriju un viesnīcu vārtiem. To nav nemaz tik daudz. Isikuls ir dzidrs caurspīdīgs ar smaragda toni, labi ja +15 C. Piebraucu vairākās vietās ar mašīnu pie ezera, taču ezera krastā neredzu NEVIENU cilvēku. Biju uz tūristu pūļiem sacerējies laikam. Vienā vietā ezera krastā gan saskaitīju 5 soliņus . Otrā pusē ezeram, kādus turpat simts km tālumā redzami sniegotu kalnu silueti.

Uzeju Isikula muzeju, tajā satieku vienīgos šejienes tūristus, laikam no Ķīnas. Infrastruktūra, kas paredzēta tūristiem Calpon – ata, ir tikai dažas sanatorijas un viesnīcas tā vien šķiet. Ne izklaides parki ne restorāni. Ātri man tur apnika un lai iekļautos divās dienās izlēmu doties uz Alamedin ieleju turpat pie Bishkekas.

Atpakaļceļā paņemu vecu vīru ar mazdēlu, kas atgriezušies no neveiksmīgas zvejas. Viņš pastāsta, ka lauksaimniecība Kirgīzijā ir galvenais ienākumu avots kirgīziem.

Meklēju interesantāku ceļu līdz Alamedin ielejai, nogriežos no galvenā ceļa, jo pēc kartes spriežot pa lauku ceļu arī tur var nokļūt. Pajautāju par to vienam kirgīzu vīram uz ceļa. Otrreiz uzkāpju uz tā paša grābekļa, sasienoties ar iereibušiem cilvēkiem. Vīrs gan bija iedzēris tikai nedaudz, labā omā, piedāvāja man braukt līdzi, par velti rādīt ceļu, jo viņam esot pusotra diena brīva laika. Pēc pusotras dienas tuvinieki par viņu sāks raizēties. Naudu atceļam es varu dot un varu arī nedot, viņš grib parādīt, ka kirgīziem var uzticēties. Par to, kādu summu viņš gribētu, viņš nevēlējās runāt. Pa ceļam viņš lielījās, ka viņam ir 5 dēli un 1 meita, pieder vairāki ha zemes. Teica, ka vietējie miliči viņu pazīstot, viņa māsa strādā Biškekas lidostā Manas par galveno feldšeri. Pa ceļam pavedām arī divas viņam pazīstamas tantes ar dārzeņu maisiem, atlīdzībā saņēmu dažus tomātus.

Satumsa, mēs tuvojāmies mērķim. Vīram skurbums sāka izgaist un domas kļuva konstruktīvākas. Viņš skaļi sāka domāt kā lai tiek mājās, kādi 100 km jau bija nobraukti. Jautāja, vai es gribu, lai viņš brauc man līdzi vai atstāj vietā, kur ceļš jau zināms. Ja līdzi, tad nākamajā dienā es viņu aizvedīšu uz pavisam netālo Biškeku, tur viņam dzīvo radinieki. Viņš piedāvā, ka vajag nopirkt kaut ko uzkost. Es piedāvāju aiziet paēst kafejnīcā, viņš uz to atbild, ka tikai atnāks man līdzi. Viņš ir labā omā, nofilmēju īsu viņa runu par to, cik krietna un vienota ir kirgīzu tauta. Oficiante vienu pēc otra ceļ viņam galdā labākos gaļas ēdienus, kurus kā izrādās viņš bija pasūtījis. Nodomāju, ka lai tā būtu, piedāvāšu maksāt par abiem. Tā arī bija jādara.

Iedevu tikai 4 $ un pateicu, ka aizeju. Viņš man pakaļ negāja un palīdzību no citiem, kā bija draudējis, nelūdza. Izņēmu no mašīnas viņa aizsākto šņabja pudeli, noliku to ielas malā un projām biju. Braucu tikai taisni un nokļuvu Alamedin ielejā. Godīgs jau šis vīrs nebija, taču man bija nemierīgs prāts, ja nu viņam pašam savas naudas līdzi nebija, kā lai viņš pa tumsu atgriežas savās mājās? Maršruta taksometrs tā arī maksātu 2 lati par 100 km ceļu, tikai vai viņam būs iespējams līdz tam taksometram nokļūt. Aizbraucu līdz ceļa beigām, atstāju pie sanatorijas Teplie kluci mašīnu un likos tajā gulēt.

26.09. Pamostos līdz ar gaismu, pabraucu sanatorijas teritorijā līdz ceļš beidzas pilnīgi un galīgi, kapju āra no mašīnas un eju skatīt Alamedin ieleju. Pēc gleznām atpazīstu Semenova Tjansanskovo virsotni. Līdz tai ir daudzi kilometri. Tā izskatās skaista. Eju turp un atpakaļ 3 h, tad dodos ar mašīnu atpakaļ, jo negribu maksāt par mašīnu trešo dienu. Braucot lejā apjūku un aizbraucu pa citu ceļu, kurš ir noklāts ar lieliem akmeņiem. Braucu pa to ļoti lēnām un tad ir tāda vieta, kur ir jāizbrauc pa vidu pavisam lieliem akmeņiem, kuru attālums ir tieši tik pat liels kā mašīnas platums. Ceļa stāvuma dēļ tur nevar braukt tik lēni kā gribētos. Braucot cauri dzirdu, ka mašīna aizskaras gar akmeni – esmu noskrāpējis alumīnija kājas palikni no apakšas, taču no sāna arī var to pusmetru garo švīku redzēt. Saprotu, ka pa tik ekstrēmu vietu neesmu turpceļā braucis, atpakaļgaitā braucu atpakaļ, ik pa pāris metriem kāpju ārā, lai novērtētu situāciju. Tā es atpakaļgaitā 20 min nobraucu 30 m. Savdabīgs „ātruma” rekords.

Atrodu īsto ceļu, redzu lejup braucot tādu viesnīcu kādu pierasts redzēt rietumos – ar spīdīgām akmens grīdām, spoži izgaismotu, misiņa apdari interjerā. Pirmo reizi ceļojuma laikā. Atpakaļceļā divas reizes paņemu stopētājus. Starp tiem 4 atkal pagadās viens iereibušais, kurš piedāvā gida pakalpojumus. Labi ka, atšķirībā no iepriekšējā gida, nosauca cenu – 400 $ nedēļā.

Atdodu Bishkek mašīnu. Cilvēks to rūpīgi apskata, par švīku es klusēju, viņš to arī nepamana, pats vainīgs. Pamanīt to var tikai drusku pieliecoties. Kad saņēmu mašīnu, tā bija zaļā krāsā noputējusi, tagad tā ir putekļu krāsā. Ticis no mašīnas vaļā kā no smagas atbildīgas nastas, dodos paēst. Atrodu solīda izskata kafejnīcu – cepti dārzeņi čillī mērcē, sēņu salāti, tēja, saldējums un kafija kopā izmaksāja 5 Ls.

Man vajadzīgā autoosta, no kuras kursē autobusi uz Isikulu, atrodas tikai 1 km attālumā no kafejnīcas. Kad tur aizeju, tiek meklēts pēdējais pasažieris uz Karakol. Negaidot ne mirkli jau sēžos mikroautobusā iekšā. Sēžot tajā izrēķinu, ka apbraukt ar pasažieru mikroautobusu apkārt Isikulam izmaksātu vismaz 30 reizes lētāk nekā ar iznomātu luksusdžipu. Ierodos Karakol vakarā, kad jau melna tumsa, atrodu viesnīcu par 10 Ls. Kā man teica, tas esot lux numurs. Ar luksu tiek saprasts no polietilēna plēves neizpakotas gultas matracis, uz kura uzlikts vēl viens matracis, par laimi izpakots, daļēji no iepakojuma izpakots ledusskapis, bet galvenais bija tas, ka bez brīdinājuma mani ieslēdza tajā viesnīcā, kurā es biju vienīgais klients. Nebija zvanu pogas, lai izkļūtu brīvībā un tiktu pie vakariņām. Vakariņu vietā grauzu cepumus ar tiem tomātiem, kurus saņēmu kā atlīdzību par tantuku vešanu.

27.09. No rīta aizeju uz pirti, tā maksā 50 sant. Esmu tur vienīgais, vēlāk tur ierodas vēl viens apmeklētājs. Dodos apskatīt Karakol. Sākumā izskatās, ka tur nav ko redzēt, visapkārt viensētas, tādas pašas kā citur Kirgistānā. Taču te es pamanu reklāmas transparentu un mašīnu sablīvējumu un dodos turp. Atrodu hektāru lielu tirgu, kur pārdodas šis tas Latvijai neierasts. Piemēram, akmeņi, kas izrādījās sāls. To svars konteinerā bija mērāms tonnās. Arbūzus, kāpostus un papriku pārdeva pa taisno no smago mašīnu kastēm.

Plastmasas puķes atkitumu spaiņos. Vai nav origināli?

Pēcpusdienā sēdos mikroautobusā un devos uz Bakanbaev mazpilsētu. 200 km garais ceļš man izmaksāja 1,5 Ls, tik pat cik Anglijā nobraukt vienu autobusa pieturu. Iekārtojos viesnīcā par 5 Ls. Par laimi šoreiz tas nav luksus numurs un kā drošības līdzekli no manis aizņemas pasi. Piedāvā, vai es negribu arī klāt pie pases noglabāt arī savu naudu, lai bandīši nenolaupa. Tad jau labāk es riskēju ar bandīšiem nekā ar aizdomīgu viesnīcas saimnieci.

Nejauši ejot garām Klub kolhoza im Lenina, kas ir vietējais kultūras centrs, sadzirdu, ka tajā notiek kāda dziedāšana. Tā kā durvis ir vaļā un nekādi sargi nav, eju iekšā. Tajā notiek svinīgs pasākums Gosudarstvennaja registracionnaja sluzba. Uz skatuves ir cilvēki tautastērpos, pāris cilvēki uzvalkos, neko gan nesapratu, jo viss notika kirgīzu valodā un es trāpīju uz pašām beigām.

Starp šiem klinšu veidojumiem ūdens ir izveidojis gultni. Sākumā šie smilšu veidojumi ir visaugstākie un visskaistākie. Es eju pa šo upes gultņu ceļu, kurš no augšas izskatītos pēc koka ar līkumainiem zariem. Katrā sazarojumā es izvēlos platāko ceļu. Ik pa 10…20 metriem strauts maina virzienu un tā es līkumoju vismaz kilometru. Vietām uz strauta gultnes ir uzgāzies pa kādam smilšu blāķim kā atgādinājums, ka jābūt piesardzīgam.

No Bakanbaev līdz Isikulam un no Isikula līdz Sarkanajām klintīm esmu nogājis divas hipotenūzas, apņemos pa šo strautu labirintu noiet hipotenūzu līdz Bakanbaev pilsētai. Viegli tas nenākas, saule karsē, jāiet nemitīgi pa kalnu pauguriem augšā un lejā, vertikālās smilšu klintis ir pakāpeniski kļuvušas par lēzeniem pauguriem. Hipotenūzas ceļš man prasīja 3 reiz vairāk laika nekā 2 katetes pa asfaltētu ceļu. Ceļā nogāju gar nomaļu viensētu un kapsētu, kuras te nav mazums. Vietumis uz cilvēka kapa tiek uzbūvēta kārtīga celtne, kas aizņem 20 kv. m. Zemes šeit netrūkst.

15. braucu uz Bishkek, apmetos pirmajā atrastajā viesnīcā par 7 Ls.

29.09. Agri no rīta aizbraucu līdz Ala Arča, tālāk uz Racek nometni pie Artura. Tuvojoties 3000 m augstumam atkal sajūtu, ka ieelpa sanāk tāda īsa un viegla, izelpa grūtāka, galva drusciņ reibst. (Taču jau nākamajā dienā elpoju jau kā parasti.) Paņemu no viņa telti, prīmusu un dodos tālāk pie mazā ezeriņa, kurš tajā apkaimē ir vienīgais. Laiks ir apmācies, pa retam drusku snieg. Tur vakarā pabeidzu lasīt Bruno Šulca grāmatu par viņa kāpienu ar velosipēdu Muztagata kalnā.

30.09. Esmu uzlicis modinātāju uz 5.30, došos viens uz Učitel virsotni 4 500 m augstu. Prīmuss slikti strādā, kā vēlāk Arturs mani pamācīja, vajag sasildīt gāzes balonu ar paša gāzes balona liesmu. Tāds ekstrēms pasākums. Kad augstums ir 4 km, kājas kļūst ļenganas un atpūta dod spēku tikai uz pāris minūtēm. Atpūšos tik pat daudz cik eju. Pie šāda augstuma organisms man nav pieradis. Snieg sniegs, redzamība reizēm samazinās līdz 200 m, taču apmaldīties nav iespējams, jo taka ir atzīmēta ar tūriem. Kaut gan tur, kur tie nav vajadzīgi, tie ir visvairāk. Beidzamos 300 m pūš spēcīgs sānu vējš, ka grūti pat paiet. Vaigs vēja pusē pārklājas ar ledu, tā pēc taustes liekas, ik pa laikam es apstājos, lai ar roku to sasildītu. Ūsās ir iesalis ledus, bet tas man netraucē. Virsotnē ir uzlikts metāla krusts ar karodziņiem, grūtības kategorija vien 1b.

Kad nonāku atpakaļ līdz teltij pie ezera, vējš to ir aizpūtis ar visām mantām pāris metrus tālāk. (Vēlāk Arturs man pamācīja, ka telts iekšpusē katrā stūrī vajadzēja salikt pa akmenim.) Tāda telts stiprināšanas metode man ir jaunums.Vētra ir nokāpusi arī līdz ezeram. Nezināšanas dēļ man ir problēmas ar telti, kuru vējš placina gan no sāniem gan no augšas, prīmuss zemās temperatūras dēļ ūdeni nespēj uzvārīt. Dodos tāpēc vien lejā pie Artura, kurš tajā laikā savā mājiņā liek koka grīdu. Vakarā viņš pieslēdz savai mājiņai benzīna sildītāju, drīz vien saucamais radiators uzsilst sarkans un mājiņā gaisa temperatūra sasniedz +25. Vakarā pārstāj snigt un debesis noskaidrojas.

01.10. Iepriekšējā dienā 10 cm sniega sasniguši, no rīta -7 C. Ejam ar Arturu lejā, sniega robeža jau noslīdējusi līdz 2 km augstuma robežai vjl. Arturs aizved mani līdz Bishkek, viesnīcā atstāju mantas, nopērku vietējos suvenīrus. Tos man izdevās atrast tikai divos veikalos netālu viens no otra. Nopērku jaunas bikses un t kreklu ar uzrakstu Kirgistan. Reģistrējos lidojumam mājup. Beidzot izdodas man ieraudzīt arī āra kafejnīcas, likās, ka šeit tādas nav laikam putekļainā klimata dēļ. Atrodu arī itāļu kafejnīcu, kurā pirmo reizi tieku pie normālas kafijas. Espreso gan man izmaksāja 80 sant, visur citur kafija bija ūdens ar šķīstošās kafijas garšu, kurai bieži vien kā obligātā piedeva bija kondensētais piens par maksimums 30 sant. Itāļu kafejnīca Kirgīzijā bija tomēr tā labākā un dārgākā no visām kurās biju. Espreso, pica un tēja man izmaksāja 4 Ls. Anglijā tas maksātu 9 Ls.

02.10. No rīta Arturs mani aizved uz lidostu. Atvadoties novēlu viņam kāpt arī astoņtūkstošniekos, ka viņš ir stiprs vīrs, lai turas. Viņš man palūdz, lai viņam atzvanu, kad būšu Turcijā. Viņa komunikācija vienmēr ir īsa un lietišķa, taču pa retam arī privāta attieksme parādās.

Turcijā ir karsts un mitrs. Par Stambulu neesmu neko interesējies un arī nezinu neko. Svīstu vienā t kreklā visu dienu. Vietējam palūdzu, lai viņš metro kartē iebaksta, kur ir pilsētas centrs. Pusstundas brauciena laikā ar metro jau esmu pilsētas centrā. Tirdzniecības vietas sablīvējas, tāpat kā mašīnas uz ielas, metro kļūst aizvien pilnāks, pēc tā es noprotu, ka esmu jau mērķi sasniedzis un kāpju laukā. Kā vēlāk izrādījās, nebiju kļūdījies. Vispirms nokļūstu milzīgā tirgū zem jumta, kur jāpārvietojas pa ejām. Var redzēt, ka amatniecība šeit ir augstā līmenī. Viss tik košās krāsās, sīkiem ornamentiem izrotāti apģērbi, visādas mājsaimniecības preces, sadzīves piederumi.

Arī ēdiens šeit ir izsmalcināts tāpat kā tā cena. Dienas laikā apēdu picu, tēju, kukurūzu, kastaņus, kafiju, kūku, saldējumu, tēju, pistācijas želejā, arbūzu un sulu. Tas viss izmaksāja 20 latus. Viss bija ļoti garšīgs. Izbraukāju ar sightseeing busu un sapratu, ka tā vieta, kur sākumā nokļuvu ir tā īstā, kas tūristiem paredzēta. Te suvenīru veikali un kafejnīcas ir kā šūnas bišu stropā. Cenas kafejnīcās tik pat augstas kā Anglijā, taču tiklīdz sanāk izmaldīties ārpus tūristiem paredzētās zonas, cenas nokrītas divas reizes zemāk.

Apskatu sultāna pili, kur ieeja brīva, nopērku radiniekiem saldumus, kurus manuprāt Anglijā nevar dabūt. Vienā veikalā ieraugu dūres izmēra globusu, kurš karājas pats virs pamatnes un griežas uz riņķi. Drukas kvalitāte gan varēja būt labāka. Cena 100 Ls.

Vakarā bezspēka dēļ atgriežos lidostā, somu uzlieku uz vēdera, apsēžos uz soliņa un guļu nost līdz rītam, kad jālido uz Manchester.

Man vajadzīgā autoosta, no kuras kursē autobusi uz Isikulu, atrodas tikai 1 km attālumā no kafejnīcas. Kad tur aizeju, tiek meklēts pēdējais pasažieris uz Karakol. Negaidot ne mirkli jau sēžos mikroautobusā iekšā. Sēžot tajā izrēķinu, ka apbraukt ar pasažieru mikroautobusu apkārt Isikulam izmaksātu vismaz 30 reizes lētāk nekā ar iznomātu luksusdžipu. Ierodos Karakol vakarā, kad jau melna tumsa, atrodu viesnīcu par 10 Ls. Kā man teica, tas esot lux numurs. Ar luksu tiek saprasts no polietilēna plēves neizpakotas gultas matracis, uz kura uzlikts vēl viens matracis, par laimi izpakots, daļēji no iepakojuma izpakots ledusskapis, bet galvenais bija tas, ka bez brīdinājuma mani ieslēdza tajā viesnīcā, kurā es biju vienīgais klients. Nebija zvanu pogas, lai izkļūtu brīvībā un tiktu pie vakariņām. Vakariņu vietā grauzu cepumus ar tiem tomātiem, kurus saņēmu kā atlīdzību par tantuku vešanu.

27.09. No rīta aizeju uz pirti, tā maksā 50 sant. Esmu tur vienīgais, vēlāk tur ierodas vēl viens apmeklētājs. Dodos apskatīt Karakol. Sākumā izskatās, ka tur nav ko redzēt, visapkārt viensētas, tādas pašas kā citur Kirgistānā. Taču te es pamanu reklāmas transparentu un mašīnu sablīvējumu un dodos turp. Atrodu hektāru lielu tirgu, kur pārdodas šis tas Latvijai neierasts. Piemēram, akmeņi, kas izrādījās sāls. To svars konteinerā bija mērāms tonnās. Arbūzus, kāpostus un papriku pārdeva pa taisno no smago mašīnu kastēm.

Pēcpusdienā sēdos mikroautobusā un devos uz Bakanbaev mazpilsētu. 200 km garais ceļš man izmaksāja 1,5 Ls, tik pat cik Anglijā nobraukt vienu autobusa pieturu. Iekārtojos viesnīcā par 5 Ls. Par laimi šoreiz tas nav luksus numurs un kā drošības līdzekli no manis aizņemas pasi. Piedāvā, vai es negribu arī klāt pie pases noglabāt arī savu naudu, lai bandīši nenolaupa. Tad jau labāk es riskēju ar bandīšiem nekā ar aizdomīgu viesnīcas saimnieci.

Nejauši ejot garām Klub kolhoza im Lenina, kas ir vietējais kultūras centrs, sadzirdu, ka tajā notiek kāda dziedāšana. Tā kā durvis ir vaļā un nekādi sargi nav, eju iekšā. Tajā notiek svinīgs pasākums Gosudarstvennaja registracionnaja sluzba. Uz skatuves ir cilvēki tautastērpos, pāris cilvēki uzvalkos, neko gan nesapratu, jo viss notika kirgīzu valodā un es trāpīju uz pašām beigām.

Starp šiem klinšu veidojumiem ūdens ir izveidojis gultni. Sākumā šie smilšu veidojumi ir visaugstākie un visskaistākie. Es eju pa šo upes gultņu ceļu, kurš no augšas izskatītos pēc koka ar līkumainiem zariem. Katrā sazarojumā es izvēlos platāko ceļu. Ik pa 10…20 metriem strauts maina virzienu un tā es līkumoju vismaz kilometru. Vietām uz strauta gultnes ir uzgāzies pa kādam smilšu blāķim kā atgādinājums, ka jābūt piesardzīgam.

No Bakanbaev līdz Isikulam un no Isikula līdz Sarkanajām klintīm esmu nogājis divas hipotenūzas, apņemos pa šo strautu labirintu noiet hipotenūzu līdz Bakanbaev pilsētai. Viegli tas nenākas, saule karsē, jāiet nemitīgi pa kalnu pauguriem augšā un lejā, vertikālās smilšu klintis ir pakāpeniski kļuvušas par lēzeniem pauguriem. Hipotenūzas ceļš man prasīja 3 reiz vairāk laika nekā 2 katetes pa asfaltētu ceļu. Ceļā nogāju gar nomaļu viensētu un kapsētu, kuras te nav mazums. Vietumis uz cilvēka kapa tiek uzbūvēta kārtīga celtne, kas aizņem 20 kv. m. Zemes šeit netrūkst.

15. braucu uz Bishkek, apmetos pirmajā atrastajā viesnīcā par 7 Ls.

29.09. Agri no rīta aizbraucu līdz Ala Arča, tālāk uz Racek nometni pie Artura. Tuvojoties 3000 m augstumam atkal sajūtu, ka ieelpa sanāk tāda īsa un viegla, izelpa grūtāka, galva drusciņ reibst. (Taču jau nākamajā dienā elpoju jau kā parasti.) Paņemu no viņa telti, prīmusu un dodos tālāk pie mazā ezeriņa, kurš tajā apkaimē ir vienīgais. Laiks ir apmācies, pa retam drusku snieg. Tur vakarā pabeidzu lasīt Bruno Šulca grāmatu par viņa kāpienu ar velosipēdu Muztagata kalnā.

30.09. Esmu uzlicis modinātāju uz 5.30, došos viens uz Učitel virsotni 4 500 m augstu. Prīmuss slikti strādā, kā vēlāk Arturs mani pamācīja, vajag sasildīt gāzes balonu ar paša gāzes balona liesmu. Tāds ekstrēms pasākums. Kad augstums ir 4 km, kājas kļūst ļenganas un atpūta dod spēku tikai uz pāris minūtēm. Atpūšos tik pat daudz cik eju. Pie šāda augstuma organisms man nav pieradis. Snieg sniegs, redzamība reizēm samazinās līdz 200 m, taču apmaldīties nav iespējams, jo taka ir atzīmēta ar tūriem. Kaut gan tur, kur tie nav vajadzīgi, tie ir visvairāk. Beidzamos 300 m pūš spēcīgs sānu vējš, ka grūti pat paiet. Vaigs vēja pusē pārklājas ar ledu, tā pēc taustes liekas, ik pa laikam es apstājos, lai ar roku to sasildītu. Ūsās ir iesalis ledus, bet tas man netraucē. Virsotnē ir uzlikts metāla krusts ar karodziņiem, grūtības kategorija vien 1b.

Kad nonāku atpakaļ līdz teltij pie ezera, vējš to ir aizpūtis ar visām mantām pāris metrus tālāk. (Vēlāk Arturs man pamācīja, ka telts iekšpusē katrā stūrī vajadzēja salikt pa akmenim.) Tāda telts stiprināšanas metode man ir jaunums.Vētra ir nokāpusi arī līdz ezeram. Nezināšanas dēļ man ir problēmas ar telti, kuru vējš placina gan no sāniem gan no augšas, prīmuss zemās temperatūras dēļ ūdeni nespēj uzvārīt. Dodos tāpēc vien lejā pie Artura, kurš tajā laikā savā mājiņā liek koka grīdu. Vakarā viņš pieslēdz savai mājiņai benzīna sildītāju, drīz vien saucamais radiators uzsilst sarkans un mājiņā gaisa temperatūra sasniedz +25. Vakarā pārstāj snigt un debesis noskaidrojas.

01.10. Iepriekšējā dienā 10 cm sniega sasniguši, no rīta -7 C. Ejam ar Arturu lejā, sniega robeža jau noslīdējusi līdz 2 km augstuma robežai vjl. Arturs aizved mani līdz Bishkek, viesnīcā atstāju mantas, nopērku vietējos suvenīrus. Tos man izdevās atrast tikai divos veikalos netālu viens no otra. Nopērku jaunas bikses un t kreklu ar uzrakstu Kirgistan. Reģistrējos lidojumam mājup. Beidzot izdodas man ieraudzīt arī āra kafejnīcas, likās, ka šeit tādas nav laikam putekļainā klimata dēļ. Atrodu arī itāļu kafejnīcu, kurā pirmo reizi tieku pie normālas kafijas. Espreso gan man izmaksāja 80 sant, visur citur kafija bija ūdens ar šķīstošās kafijas garšu, kurai bieži vien kā obligātā piedeva bija kondensētais piens par maksimums 30 sant. Itāļu kafejnīca Kirgīzijā bija tomēr tā labākā un dārgākā no visām kurās biju. Espreso, pica un tēja man izmaksāja 4 Ls. Anglijā tas maksātu 9 Ls.

02.10. No rīta Arturs mani aizved uz lidostu. Atvadoties novēlu viņam kāpt arī astoņtūkstošniekos, ka viņš ir stiprs vīrs, lai turas. Viņš man palūdz, lai viņam atzvanu, kad būšu Turcijā. Viņa komunikācija vienmēr ir īsa un lietišķa, taču pa retam arī privāta attieksme parādās.

Turcijā ir karsts un mitrs. Par Stambulu neesmu neko interesējies un arī nezinu neko. Svīstu vienā t kreklā visu dienu. Vietējam palūdzu, lai viņš metro kartē iebaksta, kur ir pilsētas centrs. Pusstundas brauciena laikā ar metro jau esmu pilsētas centrā. Tirdzniecības vietas sablīvējas, tāpat kā mašīnas uz ielas, metro kļūst aizvien pilnāks, pēc tā es noprotu, ka esmu jau mērķi sasniedzis un kāpju laukā. Kā vēlāk izrādījās, nebiju kļūdījies. Vispirms nokļūstu milzīgā tirgū zem jumta, kur jāpārvietojas pa ejām. Var redzēt, ka amatniecība šeit ir augstā līmenī. Viss tik košās krāsās, sīkiem ornamentiem izrotāti apģērbi, visādas mājsaimniecības preces, sadzīves piederumi.

Arī ēdiens šeit ir izsmalcināts tāpat kā tā cena. Dienas laikā apēdu picu, tēju, kukurūzu, kastaņus, kafiju, kūku, saldējumu, tēju, pistācijas želejā, arbūzu un sulu. Tas viss izmaksāja 20 latus. Viss bija ļoti garšīgs. Izbraukāju ar sightseeing busu un sapratu, ka tā vieta, kur sākumā nokļuvu ir tā īstā, kas tūristiem paredzēta. Te suvenīru veikali un kafejnīcas ir kā šūnas bišu stropā. Cenas kafejnīcās tik pat augstas kā Anglijā, taču tiklīdz sanāk izmaldīties ārpus tūristiem paredzētās zonas, cenas nokrītas divas reizes zemāk.

Apskatu sultāna pili, kur ieeja brīva, nopērku radiniekiem saldumus, kurus manuprāt Anglijā nevar dabūt. Vienā veikalā ieraugu dūres izmēra globusu, kurš karājas pats virs pamatnes un griežas uz riņķi. Drukas kvalitāte gan varēja būt labāka. Cena 100 Ls.

Vakarā bezspēka dēļ atgriežos lidostā, somu uzlieku uz vēdera, apsēžos uz soliņa un guļu nost līdz rītam, kad jālido uz Manchester.