Sena mīlestība nerūs, jeb Horvātijas un Itālijas turnīrs

  • 9 min lasīšanai
  • 64 foto

Plānojot maršrutu, secinājām, ka šogad uz Horvātiju brauc ja ne puse, tad trešdaļa Latvijas noteikti. Un tāpēc gribu ieteikt cilvēkiem NEKAD neklausīties citu viedokļos, bet paļauties uz savām sajūtām. Cilvēki, sadzirdējuši, ka mūsu pārvietošanās izvēlē ir kritusi uz kemperi, steidzās padalīties ar saviem visprecīzākajiem novērojumiem un ieteikumiem. Uzklausot padomus, domas par tuvojošos braucienu krita no vienas galējības otrā: vienu brīdi biju priecīga, ka esam izvēlējušies tieši kemperi un neko citu, nākamajā brīdī zvērēju, ka šis būs vienīgais brauciens ar to „autobusu”.

Alu burvība

Ieraugot kemperi, pārņēma pamatotas šaubas par to, kā mēs ar to māju tiksim cauri mazajiem kalnu ceļiem: netīšām bijām noīrējuši visgarāko iespējamo sešvietīgo kemperi Latvijā. Garos pārbraucienos kemperi ir ļoti ērti tajā gadījumā, ja viens brauc pie stūres, otrs seko, lai pirmais neaizmieg, bet pārējie var mierīgi gulēt gandrīz kā mājās - uz spilvena un zem segas. Un tā, rotējot pa sēdvietām un guļvietām, pēc aptuveni 36 stundām mēs nonācām Slovēnijā. Tur tapa skaidrs, kāpēc Slovēnijā ir dārgākās vinjetes Eiropā (Eur 15 nedēļā): ceļi skaisti, gludi kā dēlis, un katru tiltu nomaina nākamais tunelis cauri kalnam.

Slovēnijā pirmais apskates objekts bija Postojnas alas. Manā ceļotājas pieredzē lielākās bija Riežupes smilšu alas netālu no Kuldīgas, bet šīs ir kaut kas grandiozs. Mūs ieveda alās ar vilcieniņu, brauciena garums bija trīs kilometri, pēc tam – stundas pārgājiens ar kājām. Iespaidīgi: stalaktīti, stalagmīti un milzīgi stalagmāti.Cilvēku ļoti daudz: alas ir viens no iespaidīgākajiem tūrisma objektiem Slovēnijā. Visur ir zīmes, ka fotografēt aizliegts, taču daži nobildējas tieši blakus šai zīmei. Mani nez kādēļ neizbrīna, ka neapzinīgais fotoreportieris runā mūsu kaimiņzemes mēlē…

Pastāvīgā temperatūra alā ir +8, un kopā ar augsto mitruma procentu tur ir ļoti drēgns, tāpēc jāpaņem līdzi kāds siltāks apģērbs. Netālu, no alām ir arī Predjamas pils, kuru gan apskatījām tikai no ārpuses. Nav laika skaisto klintī izkalto pili aplūkot vairāk, jo ir jau pēcpusdiena, bet mums vēl ir jātiek līdz Horvātijai. ‘

Zivis kā sunīši

Iebraucot Horvātijā, sajūtam, ka esam ārpus Eiropas Savienības: pasu kontrole! Un norādes, ka nekādu pārtiku ievest un izvest no Horvātijas nedrīkst. Mums paveicās: robežsargam acīmredzot bija labs garastāvoklis, jo būtu pavisam naivi domāt, ka kemperī, kurā pārvietojas pieci pieauguši cilvēki, nav poļu lēto desu un citu labumu. Mēs ātri un nesāpīgi šķērsojām robežu un jau pēc īsa brīža piestājām pirmajā Rijekas benzīntankā, kur mūs visus apņēma karstuma vilnis, ko bijām atbraukuši meklēt. Mēs novienojāmies par pirmo Horvātijā veicamo uzdevumu: nopeldēties siltajā Adrijas jūrā.Man šķiet, tā bija trešā pelde jūrā visas šīs vasaras garumā… Bet Adrijas jūras piekrastes ceļš bija patiešām skaists: līcītis aiz līcīša, mazas pilsētiņas, kas pilnas ar tūristiem, pārsvarā vācu pensionāriem.

Turpinājām ceļu uz Senji, no kurienes bija ceļš pāri kalnam uz iekšzemi, kas mūs veda tuvāk nākamajā rītā plānotajam Plitvices dabas parkam. Vakariņas ieturējām pašā kalna galā ar brīnišķīgu skatu uz jūru un rietošo sauli. Ja mēs tobrīd zinātu, ka tik skaistu vietu pa ceļam nebūs daudz, varbūt no kalna gala nekustētos, bet tovakar mēs izlēmām doties tuvāk Plitvices dabas parkam.

Katram, kurš ir bijis Horvātijā, ir daudz bilžu no pasakaini skaistajiem ūdenskritumiem. Plitvice ir fantastisks dabas veidojums, kur vairāki ezeri ar skaistiem ūdenskritumiem ieplūst cits citā. Ejot pa šaurām koka taciņām, ik aiz stūra paveras kāds jauns ūdenskritums, spilgti zaļajā ūdenī iekritis nosūnojis koks, pīles, kas diedelē maizi, un zivis, kas peld līdzi kā sunīši, gaidīdamas savu drupaču tiesu. Cilvēku jūra netraucē baudīt iespaidīgo dabas skaistumu, un piecas stundas paiet vēja ātrumā.

Traki dārgas sardīnes

Maksas bānis cauri Horvātijai ir lielisks, taču mazliet garlaicīgs. Tāpēc ar prieku izmantojām kādu skaistu stāvvietu ar burvīgu skatu uz rietošo sauli Horvātijas salu fonā. Stāvvietā mums blakus apstājās vēl viens kemperis, tikai ar Itālijas numuriem. Minēju, ka tas varētu būt itāļu pensionāru pāris, un nebiju maldījusies. Apmainījāmies ar pāris pieklājības frāzēm un novērtējām, cik daudz valstu viņi ir apbraukājuši. Starp daudzajām uzlīmēm pamanījām arī Latvijas un pārējo Baltijas valstu ģerboņus un nospriedām, ka mēs arī vecumdienās tā gribētu apceļot Eiropu.

Noparkot lielu kemperi nemaz nav tik vienkārši, it īpaši ja stāvvietu meklē pilsētas – šoreiz Splitas – centrā un vēlu vakarā. Tomēr vietu atradām, kā mums šķita – ļoti piemērotu. Pēc labām vakariņām un vakara vīna glāzes jau varēja sākt domāt, ko darīt, un izvēle krita par labu naksnīgās Splitas apskatei, jo siltais vakars tā vien mudināja uz pastaigām.

Splita naktī noteikti ir skaistāka un noslēpumaināka par dienas Splitu. Pustumšās ieliņas, krēslainie laukumi, kuru malās spēlēja muzikanti un viesmīļi no tuvējiem krodziņiem piedāvā atnest aukstu alus kausu. Tam visam bija savs šarms, kas noteikti bija pagaisis nākamajā rītā, kad gājām skatīties pilsētu jau dienas gaismā. Bet varbūt pie vainas bija nakts, jo, izrādās, mūsu it kā klusā ieliņa bija vienīgais ceļš no ostas uz pilsētu un vienīgais ceļš no pilsētas nakts diskotēkām atpakaļ mājās. Šķiet, tajā naktī neviens īsti nebija gulējis, jo ostā bija iebraukuši vairāki kuģi, garām braucošās mašīnas neļāva gulēt, kā arī traucēja jaunieši, kam, agrā rītā nākot no disenes, noteikti vajadzēja pieklauvēt pie mūsu kempera logiem…

Pozitīvais moments, kas palicis atmiņā no Splitas: beidzot tikām pie laba saldējuma. Bet tas arī laikam viss, jo nevarēju līdz galam pieņemt to, ka pie Romas laika imperatora Diokletiāna pilsdrupām ir piebūvētas klāt jaunākas celtnes, kopā rādot mērena bardaka iespaidu.

Nākamā mūsu pieturas vieta bija pilsēta Trogira. Nenoliedzami skaista, sena pilsēta, bet noguruma dēļ negribējās klīst pa šaurajām Trogiras ieliņām, jo daudz līdzīgu stūru jau bijām redzējuši Splitā, tāpēc mūsu kompānija sadalījās: daļa aizgāja izpētīt pilsētu, bet pārējie devās meklēt kādu ēnainu kafejnīcu, lai tiktu pie glāzes auksta horvātu alus.

Mūsu mierīgo pēcpusdienas braucienu pārtrauca domas par vakariņām. Nolēmām tās baudīt Šibenikā, bet pamatīgi vīlāmies: cenas jūras velšu porcijām bija astronomiskas. Nu nebijām mēs gatavi atdot 12 -14 latus par sardīņu porciju, un lēto picu piedāvājums mums arī nevilināja. Picas jāatstāj Itālijai!

Dienvidos ļoti ātri paliek tumšs, tāpēc, izbraucot no Šibenikas, visus pārņēma viegla panika, jo vajadzēja papildināt kempera ūdens rezerves, lai tiktu pie vakara dušas. Ūdens problēma kemperim, manuprāt, ir vislielākā: ja pieci pieauguši cilvēki vēlas nomazgāties, tad jebkurš ceļa malā stāvošais benzīntanks kļūst par potenciālo ūdens ņemšanas vietu. Taču tikai ļoti retā Horvātijas benzīntankā vispār bija ūdens krāns, un, ja arī bija, tad ne no visiem varēja pieliet pilnus kempera 100 litrus, nerunājot par to, ka šādas aktivitātes savā būtībā ir nelegālas. Jau bija krietni tumšs, kad atradām benzīntanku ar piemērotu ūdens ņemšanas vietu, un visiem bija vienalga, cik dīvaini mēs no malas izskatāmies. Brīnos, kā mūs no turienes nepadzina ar negodu un dušas želeju zobos, jo mūsu aktivitātes tiešām nebija ne klusas, ne diskrētas, bet pieļauju, ka, ņemot vērā lielo kemperu daudzumu Horvātija, vietējie iedzīvotāji ne to vien bija redzējuši.

Mūs piemeklē rudens

Ceļš uz Pagas salu bija burvīgs, jo tālumā rādījās klinšaini kalni, un ielejas bija zaļas un skaistas, taču piebraucot pie tilta, kas savieno salu ar cietzemi, visa veģetācija bija pazudusi un palikušas tikai klintis un spilgti zilzaļā jūra. Visa Pagas sala ir ļoti klinšaina un nebūt ne zaļa. Lielu salas daļu aizņem milzīgi sāls ieguves lauki. Un mazā salas pilsētiņa Paga bija tieši tik burvīga, kā mēs bijām cerējuši, lai gan izstaigājama tieši pusstundas laikā. Šaurajās ieliņās starp ķīniešu suvenīriem sēdēja mazas horvātu tantiņas, kas melnās kleitās tamborēja savas mežģīnes.

Pagas pludmale tiešām bija jauka, jo pēc pastaigas gribējās atsvaidzināties, lai gan par pludmali to nosaukt varēja tikai ar grūtībām. Tāpat kā Splitā, tai bija betona mala, no kuras pa kāpnēm kā baseinā varēja iekāpt jūrā. Pie tā nekādi nevarēja pierast, tāpēc vēl jo vairāk novērtējām mūsu kilometrīgās smilšu pludmales.

Nopirkām slaveno Pagas salas aitu sieru: Paški sir. Tam ir īpatnēja garša un smarža, un tas ir no cieto sieru šķirnēm. Sieru kāda tantiņa pārdeva ceļa malā. Visi Pagas salas iedzīvotāji pārtiek tikai no tūristiem, tāpēc viņas piedāvājumā bija ne tikai siers, bet arī sarkanais un baltais mājas vīns un olīveļļa. Mūsu doma bija nopirkt tikai pagaršot, bet arī tantiņa nebija no vakarējām: mazākais, ko viņa mums piedāvāja, bija ceturtdaļritulis siera vismaz kilograma svarā... Citu variantu nebija, ņēmām ar’, bet tante, sajutusi, ka mēs jau domājam par promiešanu, iedeva mums pagaršot paštaisītos vīnus... Nebija nekāds tur Chianti, bet dzert varēja. Tāpēc ideja, ka vakarā jātaisa Horvātu vakars, mums iepatikās, un mēs iegādājāmies divlitrīgu plastmasas pudeli ar balto mājas vīnu.

Piemērotas stāvvietas meklēšana atkal ievilkās, kad piepeši pamanījām kādu nobrauktuvi no ceļa tieši jūras pusē. Tur ieņēmām labāko vietu ar skaistāko skatu uz jūru. Skats tiešām bija lielisks, bet ne apkārtne. Te mētājās veci matrači, gultas, krēsli un gāzes plītis... Izskatījās, ka viens horvātu ciems te bija atbrīvojies no vecām mēbelēm. Taču mēs to visu ignorējām, jo skats uz piekrasti bija fantastisks. Bija silts vakars, un nekas neliecināja par nākamā rīta šausmām...

…jo nākamajā rītā mūs beidzot bija atradis Latvijas rudens. Meklējām biezās jakas un vilnas zeķes, kuru, protams, nevienam līdzi nebija... Kempera termometrs brīdināja, ka ārā ir +7C... Taču laiks tikai pasliktinājās, sāka arī pamatīgi pūst, un varēja just, kā mūsu lielo auto būdu pamatīgi nēsā pa šauro piekrastes ceļu. Pēc pārdesmit kilometriem iebraucām kādā piekrastes ciemā, kurā bija viens benzīntanks un piecas mājas, un ceļš gar piekrasti tālāk bija slēgts. Varējām izvēlēties: pārlaist vētru, ko solīja turpmākās divas dienas, šajā ciemā, vai doties pa vienīgo ceļu pāri kalnam uz iekšzemi. Izvēlējāmies tomēr kustēties, un sākām lēnām bīdīties pa serpentīnu augšup kalnā. Iegrimu grāmatā par saulaino Itāliju, lai ignorētu serpentīnu un šaušalīgo vēju…

Kad piestājām benzīntankā: tas bija pilns ar mašīnām. Šķita, ka tūristi, sagaidījuši slikto laiku, bēg no Horvātijas. Tā izlēmām darīt arī mēs, dodoties taisnā ceļā uz Itāliju.

Itālija iedvesmo

Dievs ir manā pusē! Jo sākumā taču gribēju braukt uz Itāliju. Tagad, ja neskaita Venēciju, Horvātijas sliktais laiks mums uzdāvināja veselas divas liekas dienas, kad baudīt Itālijas sauli un viesmīlību. Jo tuvāk braucām Itālijai, jo straujāk uzlabojās laika apstākļi. Rīts mūs sagaidīja ar zilām debesīm un sauli. Venēcijas mazās ieliņas, kanāli un burvīgie tiltiņi - tur var klīst stundām. Silda saule, atvēsina dievīgais itāļu saldējums, un iedvesmo Itālija!

Izbraucām arī ar gondolu un apskatījām blakus esošo Murano salu. Kad sāka jau krēslot, sapratām, ka visu dienu esam pārtikuši tikai no saldējumiem vien. Steigšus meklējām kādu picēriju, kur beidzot nobaudīt itāļu picu un viņu mājas vīnu. Bija mazliet žēl māt ardievas Venēcijai, bet zinu, ka te atgriezīšos arī trešu un ceturto reizi. Jāizbauda taču tā pilsēta, kamēr vēl nav nogrimusi!

Nākamo dienu izlēmām pavadīt pie jūras, neko nedarot. Netālu no Venēcija ir milzumgaras smilšu pludmales, tuvākās ir uz Triestes pusi, ko arī nospraudām sev par galamērķi. Bijām priecīgi par kādu nepabeigtu stāvvietu mazā miestā nedaudz pirms Jesolo pilsētiņas, kur arī apmetāmies. Nākamajā rītā aizgājām baudīt vietējo kolorītu. Mazajā miestā ir divi krogi, kas atrodas ceļa pretējās pusēs: viens ir rīta krogs, kur vietējie dzer rīta kafiju ar kruasānu un pārrunā dienas plānus, otrs ir vakara krogs, kur viņi savācas vakarā uz glāzi grapas – pārrunāt pa dienu sadarīto. Arī mēs paņēmām pa kafijai un maizītei. Atklāju kaut ko jaunu: itāļu maizītes Tramezzini. Garā, mīkstā baltmaizē bez garoziņas ietīts viskautkas. Es paņēmu ar Filadelfijas sieru, rukolu un šķiņķi. Ideālas brokastis pie ideālas kafijas, turklāt ideālā vietā.

Pludmales pie Jesolo pilsētas ir smilšainas - ļoti platas un ļoti garas, tikai atšķirība no mūsu smilšu pludmalēm ir tāda, ka tur lielāko pludmales daļu aizņem jau novietotie pludmales guļamkrēsli. Viesnīcu iemītniekiem tie bija lētāk, bet tūristiem kā mums 10 eiro par visu dienu par diviem krēsliem un saulessargu... Nu, paldies! Mums bija savi dvielīši un pat saulessargs! Aiz krēslu rindām vēl bija pietiekami daudz vietas sauļoties bez maksas. Ar draudzeni nolēmām, ka mums ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā mēs pabeigsim šo dienu, bet mēs nekur nekustēsimies no pludmales. Un tā kā ik pa laikam mums pienesa saldējumu, dienu varēja saukt par gandrīz ideālu.

Vilšanās pie balkona

Vakarā mūsu ceļš veda uz Veronas pusi. Par to zināju vien to, ka tur ir arēna un Džuljetas balkoniņš, tāpēc ļoti liels bija mans prieks, ieraugot lielu, skaistu un senu pilsētu. Daudz kur uz māju sienām vēl redzēja saglabātas vecās freskas, bet apmetums atjaunots tikai tur, kur fresku vairs nebija. Izstaigājot abus Adidžes upes krastus, mēs visi vienbalsīgi nolēmām, ka Verona ir mūsu ceļojuma favorīte. Vēl labu laiku klīdām pa skaistajām Veronas ielām, izbaudot Itālijas gaisu un atmosfēru.

Pirms vakariņām mums palika tikai viens neredzēts objekts Veronā - Džuljetas balkoniņš. Jāsaka godīgi: labāk būtu palikuši neredzējuši. Vārtrūme, kas veda mazajā pagalmiņā, kur šis balkoniņš atrodas, bija aprakstīta un aplīmēta ar košļenēm un papīrīšiem, bet mazajā pagalmā bija cilvēku pūlis, kas stāvēja divās rindās: vienā, lai nofotografētos uz Džuljetas balkona, otrā rindā, lai nofotografētos ar roku uz Džuljetas statujas krūts. Mums nebija vēlmes darīt ne vienu, ne otru, tāpēc devāmies prom, lai aizmirstu to bardaku un ieturētu pēdējās vakariņas Itālijā, jo pēc tam jau sākās garais mājupceļš cauri majestātiskajiem Alpiem, Austrijai, Čehijai, Polijai un Lietuvai.

Es patiešām no sirds centos ieraudzīt Horvātijas šarmu, tomēr tas man šķita vairāk izdomāts un izstāstīts, nekā ir patiesībā.Protams, daba daudzviet bija skaista. Taču Horvātija, manuprāt, joprojām dzīvo tādā kā postpadomju telpā, un tas šķita tikai jokaini, bet ne vairāk. Kā dziesmā dzied: Spogulīt, spogulīt, saki man tā – kura ir visskaistākā? Horvātija vai Itālija? Kas uzvarēs ceļojuma turnīrā? Padomāju un… Atkal un atkal ievelkot krūtīs Itālijas gaisu, sajutos laimīga! Vēl neesmu redzējusi zemi, kas mani sajūsminātu kā Itālija, un atkal savu ceļojuma aprakstu varu beigt ar vārdiem AMO ITALIA!! *



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais