Tur ... aiz mākoņiem ir saule, jeb Kazbeks 2012.

  • 19 min lasīšanai
  • 59 foto

Kalnā kāpēji: Zane Reķe,Valdis Puriņš, Jānis Grāvītis, Matīss Grāvītis, Aleksis Daume, Kristīne Zvingēvica. Atbalsta grupa: Ieva Grāvīte, Ance Grāvīte, Kristiāna Grāvīte, Augusts Grāvītis. Kā jau reizēm sanāk, arī šogad vasara ir pienākusi, bet īstas skaidrības par kāpjamo kalnu nav. Domas dažādas ... Hantengrī, trekings Altajā, Monblāns u.c. Līdz pieslēdzas misis nejaušība un rezultātā top skaidrs, ka šogad braukšu uz Gruziju, lai mēģinātu uzkāpt Kazbekā. Neko daudz par kalnu nezinu, vien to, ka tas ir 5033 metru augsts.

3.07. – 4.07.12.

Pa dienu darbs, darbs, darbs, pēcpusdienā lidosta, ikgadējā mantu pendelēšana, čekošanās, atvadu bučas un piedzīvojums sākas.

Kopā esam desmit - seši , kuri mēģināsim uzkāpt minētajā kalnā un četri , kuri baudīs Gruzijas sauli, jūru un citus labumus. Lidojums kā jau lidojums, drusku vairāk kā trīs stundas un esam Tbilisi. No rīta tiek iepirkti pārtikas krājumi un gāze. Ielas diezgan netīras, mājas apdrupušas un paplukušas, bet dažviet greznas un grandiozas, izskatās, ka pilsēta top atjaunota, daudzas ēkas un ielas tiek uzlabotas. Meitenes un Augusts vakarā brauks uz Batumi, bet pārējie uz Stepantsmindu , lai no rīta uzsāktu kāpienu kalnā. Buss atbrauc ap pieciem pēcpusdienā ... ar apšaubāmas izturības striķiem somas tiek piesietas pie auto jumta un sākam braukt kalnu ciemata virzienā. Vīns, siers, augļi, daži spēlē kārtis, daži skatās pa logu, līst lietus. Ceļš kļūst ar vien līkumaināksun bedraināks, satumst, joprojām līst. Četras stundas un esam viesu mājā. Vairums somu, nemitīgo mirkšanu lietus ūdenī, nav izturējušas, mantas ir slapjas. Mirklī istabas pārvēršas inventāra žāvētavās, bet paši ejam uzkost vakariņas. Vakara lūgšana ... Saimniece sarūpējusi bagātīgu cienastu. Hačapuri (plācenis /maize , kurā siers iecepts) ir izcili gardi, tāpat kā salāti un mājas vīns.

05.07.12.

Rīts dzidrs, gaiši zilas debesis, brīžiem kalns atklāj sevi pilnībā, skaists, bez mākoņu tīmekļa. Brokastis, sašķirojam līdzi ņemamās un atstājamās mantas. Nesamā soma tāda .... hmmm, nu ļoti smaga. Katru reizi liekas, ka soma ir smaga, bet šoreiz tā ir vēl smagāka, bez citu palīdzības to nemaz nevaru uzcelt plecos. Viegli nebūs. Ap 11:50 dodamies ceļā. Ir karsts, saulains laiks. Ir iespēja noīrēt zirgus, kuri smagākās mantas varētu uznest kalnā, bet izlemjam, ka vismaz sākumā mantas nesīsim paši. Mums ir personīgais radio – Matīss, kurš gandrīz visu laiku vai nu runā, vai dzied. Pirmajā tējas pauzē dažas mantas no manas somas pārceļo uz citām somām. Turpinam soļot augšup, šodien jānokļūst līdz 2800 metru augstumam. Iešanas temps citam ātrāks citam lēnāks, bet kopumā ejam tā lai cits citu redzētu. Vēl divas tējas pauzes un esam nonākuši kādā pļavā, kas labi noderēs kā naktsmītnes vieta. Pakalnēs zied rododendri, ielejā ciemats, netālu ganās zirgi, mākoņi klejo, un pavisam netālu kāda metāla konstrukcija, kuras nozīmi ta arī nesaprotam. Ceļam teltis, iekārtojamies, meklējam ūdeni. Vakariņās makaroni + tušonka, saldumi un tēja. Omulīgi sēžam līdz uznāk pamatīga migla. Novācam vakariņu galdu un dodamies gulēt. Kādu brīdi notiek pēršanās pa teltīm, lai gan tās ir gana lielas, paiet zināms laiks kamēr iekārtojamies naktsmieram. Naktī sāk līt lietus.

06.07.12.

Kaut kāds zirgs, rīta agrumā, ap telti ņemas, grabinās un čabinās. Pārtika ir salikta teltīs un dzīvniekiem nav pieejama, bet zirgs laikam pieradis, ka tūristi te klīst un izmēģina laimi, pagraužot un pakārpot telts stūri, ja nu atrodas kas garšīgs ??? Kāds cukura grauds, vai varbūt auzas ... Līst, te stiprāk, te vājāk, brokastīs siers, desa un kūdras dzēriens – šķīstošā kafija ar iebiezināto pienu. Izdomājam, ka nav jēgas sēdēt pļavā – jāiet tālāk. Un protams, ka lietus sāk līt stiprāk, taka miglaini neredzama. Stāvs kāpums, dubļi, bet rododendri zied tik skaisti, tiem nekas netraucē. Turpinam iet, jāšķērso upe, tad drusku jāpakāpjas un skatienam paveras lieliska vieta kur varētu organizēt nometni. Esam krietni izmirkuši, un es beidzot sāku saprast goro-tex bikšu nozīmi. Žēl, ka manējās, laimīgi čuč mājās, nevis ir man kājās. Tepat pie upes izlemjam nakšņot, dienas plāns – kāpiens līdz 3680 augstumā esošajai meteostacijai, kas arī Kazbeka bāzene, šodien nav izpildīts. Bet tas netraucē paēst pusdienas. Četri iet izlūkgājienā - uznest pārtikas krājumus līdz bāzenei un nopirkt čaču. Kāds malks sildoša, stipra dzēriena nāktu par labu. Ietuntuļojos guļammaisā uz pēcpusdienas snaudiņu, bet kārtējais melnais mākonis atnes lietu un arī krusu, kurarībina pa telti kā traka. Krēslo ... ap astoņiem atgriežas „izlūki”, ar ziņu, ka čačas nav. Jānis uzņemas pavāra lomu un rotā vakariņās griķus, bet Aleksis vāra aprikožu kompotu. Līdz ar tumsas iestāšanos, dodamies pie miera.

07.07.12.

Rīts uzaust saulains un silts. Izmantojam extru, ka saule spīd un mirklī nometne pārvēršas drēbju žāvētavā. Tikko kā pēdējais zeķu pāris tiek izlikts saulē, tā sāk līt lietus. Savācam visu atpakaļ teltī, sāk spīdēt sauleun tā vairākas reizes. Iznāk tāds kā veiklības trenniņš. Brokastis, kārtējā mantu pāršķirošana, un vienmēr atrodas kāda parpala, kura nebūs vajadzīga. Visu lieko noslēpjam zem akmeņiem, lai atpakaļceļā atkal paņemtu. Mistiski ir pazuduši rieksti un rozīnes, pilnīgi noteikti zinām, ka nopirkām un sabēram visu vienā maisiņā ... bet maisiņa nav un nav arī galetes. Ir gan cerība, ka kādā no somām pazudušie tomēr atradīsies. Saule mūs turpina lutināt, sākam iet meteostacijas virzienā. Sākumā pa morēnu, tad pa ledāju un sniegu. Drīz jau arī ienākas nokrišņi, vējšs un migla. Apmēram trīs stundas un šīs dienas galamērķis ir sasniegts. Meteostacijas ēka ir tumša, mitra un papostīta. Ir daži gidi/glābēji , kuri jau dienas laikā ir mazliet čačas apdullināti un arī skopi, jo mums čaču nepārdod.Uzceļam teltis un ejam vakarēt uz ēku. Telpā kas skaitās virtuve ir izlietne un ūdens, kurš tek visu laiku, jo krānu nevar aizgriezt, ir arī daži seni galdi un krēsli, un plaukts ar pārtiku un gāzi, ko atstājuši citi kāpēji. Vietām no grieztiem pil ūdens, uz sienām atstāti autogrāfi, karogi, klubu/apvienību bildītes. Cilvēku nav daudz – mūsu grupa, divi ukraiņi un divi gruzīni. Tas kurš gruzīnu gids tāds haotisks un mazliet traku acu skatienu. Pievakarē uznāk vēl daži, laikam izraēlieši. Ik pa laikam kāds ienirst pārtikas plauktā, atrodot kādu īpašu gardumu -iebiezināto pienu, pastēti, kečupu, kakao u.c.Ir arī maltā kafija !! Tā ātri izdzeras un ir īsts baudījums , pēc ierastā Jacobs 3 in 1 un kūdras dzēriena. Top vakariņas un „dzimst” divas jaunas virves(lielā virve tiek sagriezta divos mazākos gabalos) , kuras nosaucam par Helmutu un Sašu . Sazīmējas plāns nākošajām divām dienām. Rīt ejam uz augšu , apmēram līdz 4300 – 4500 m, kur ceļam teltis, nakšņojam, lai nākošajā dienā ietu uz virsotni. Daži spēlē kārtis, daži lasa grāmatu, daži spēlē vārdu minēšanas spēli, citi vienkārši ēd un tā līdz kādiem desmitiem vakarā. Ūdens krānā pārstāj tecēt, jo ārpusē esošās ūdens trubas, pa nakti aizsalst. Iestājusies gana liela tumsa lai dotos uz teltīm, tur vēl kāds laiciņš jāpaņemas līdz visi iekārtojas naktsmieram.

08.07.12.

Izcili skaists rīts, neviena paša mākonīša, ne vēja pūsmas. Lēnā garā novācam nometni, sakrāmējam somas un dodamies ceļā. Paklausam ietekumam, pie otra krusta sienamies sasaitēs un liekam ķiveres. Sadalamies divās sasaitēs – Jānis, es, Matīss un Zane, Valdis, Aleksis. Kādu laiku ejam, līdz uznāk migla / mākonis un nākas piebremzēt, jo neviens lāgā nezin, kur iet, redzēt neko nevar, tējojam un gaidam kad iestāsies kaut kas līdzīgs redzamībai. Pa brīdim paveras skats uz tuvējo apkartni un līdz ar to arī nojausma kur jāiet. Matīss ar vienu kāju ieslīd plaisā, izķeksējas ārā un turpinam ceļu. Labajā pusē ir klintis un krītoši akmeņi, uz baltā sniega fona ļoti labi var redzēt, cik tālu akmeņi ripo. Kādu laiku aktuālākais sauklis ir – „akmens”, visi apstājamies un gaidam, kamēr kārtējais krītošais noripo, tad atkal turpinam ceļu. Atkal uznāk migla, vējšs pieņemas spēkā, sāk snigt arī sniegs. Satiekam abus gruzīnus, viņi nāk no virsotnes, saka, ka vēl stunda un būsim uz plato. Mums ar Zani iet vieglāk, jo pārsvarā ejam pa sērsnas virsu,bet džekiem katrs solis grimst sniegā. Tad sākas stāvāks kāpums un arī meitenēm prieki beidzas, nākas stampāties pa svaigo sniegu. Snieg ar vien vairāk, liekas, ka esam sniega mākonī. Kaut kāds lēzenāks apvidus iestājas, domājam, ka esam uz plato, gaidam otru sasaiti. Paveras ”logs” un izrādās, ka līdz īstajam plato vēl kāds gabals jāiet. Jānis noguris mīcīt taku, samainās ar Matīsu, kurš uzņem reaktīvu tempu, neskatoties uz to, ka sniegs gandrīz līdz ceļiem. Debesis skaidrojas un paveras brīnišķīgs skats ... tik labi redzēt apkārtni, nevis tikai balti pelēku miglas sienu un sniega klajumu. Tiek nolemts, ka esam sasnieguši šīs dienas mērķi un sākam celt teltis. Esam apmēram 4300 – 4500 metru augstumā. Skaistais skats ātri vien pazūd, savelkas mākoņi, paliek ritīgi auksti, vējš uzpūš ar dubultu spēku un arī sniegs atsāk snigt. Mēs meitenes patveramies jau uzceltajā teltī , saģērbjam siltas drēbes, lēnām sāku sasilt, arī mana galva pārstāj īdēt. Uzcelta otra telts,Matīss uztaisa arī točiņas. Vakariņās ar desu uzlabota makaronu zupa. Atklājas, ka uz katla, kurā tiek vārīts ūdens, itin labi var žāvēt samirkušos zābakus. Atklājas arī tas, ka desa nemaz tik ļoti nevienam negaršo, toties siers tiek patērēts lielos daudzumos. Joprojām aktuāls ir jautājums par pazudušajiem riekstiem un galetēm. Ik vakara kāršu partija, sarunas un tad jau laiks izklīst pa teltīm un ienirt guļammaisos. Rīt plānojas kāpiens virsotnē. Būs drusku savādāk, līdz virsotnei ejamas apmēram trīs stundas, līdz ar to nebūs jāceļas naktī un jāiet pa tumsu,mierīgi var sust līdz deviņiem, pabrokastot un tikai tad iet. Vējšs draudīgi plucina telti, cerams, ka rīt būs labs laiks.

09.07.12.

Gulēju labi, neskatoties uz agstumu, aukstumu, vēju un sniegu. Virsotnes virzienā dodas abi ukraiņi. Satikuši poļus, kuri sešās stundās esot uzkāpuši virsotnē, ne dzelksņus, ne cirtņus, ne arī virves nevajagot ... nez kaut kā negribas ticēt ... ukraiņi atstāj mūsu teltī savus dzelkšņus un virvi, padzer tēju un dodas uz virsotni. Novēlam viņiem veiksmi, bet paši turpinam brokastot un gaidīt labāku laiku lai arī dotos augšā. Ap pusvienpadsmitiem sākam slāt virsotnes virzienā. Laika apstākļi gan nav diezko labi, tāpat klasiskais sniega-vēja-miglas kokteilītis. Un paliek ar vien sliktāk, redzamība izbeidzas vispār un sākas stāva nogāze pa kuru bez dzelkšņiem iet ir diezgan nedroši. Satiekam ukraiņus, kuri neilgi pirms virsotnes griezušies atpakaļ, jo bez dzelkšņiem un virves tur neesot ko darīt. Informācija ir pilnīgi pretēja tam ko teica poļi. Ukraiņi turpina lejupceļu, bet mēs vēl kārpāmies uz augšu. Viegli nav, jo sniega un vēja paliek ar vien vairāk. Pauzē tiek dota komanda uzvilkt dzelkšņus un ... iet lejā!!! Velku dzelkšņus un iepīkusi bubinu, jo ATKAL ir jāgriež riņķī! Man tā jau ir ierasta lieta, regulāri griezt riņķī nesasniedzot virsotni, bet vienalga esmu nikna kā pūķis. Emocijas dominē pār veselo saprātu, purpinādama eju lejā pa stāvo nogāzi. Ik pa laikam paslīdu, jāiet ātri, jo bail, ka miglā palikšu viena. Pavisam drīz jau esam pie teltīm, lienu iekša, pārģērbjos. Dzeram tējas, tējas un izrādās viss nav tik slikti, jo šonakt paliekam šajā nometnē, lai rīt vēlreiz mēģinātu virsotni. Otrā teltī kāršu partija, bet man negribas spēlēt kārtis, vienkārši guļu bardaka vidū un baudu to, ka var neko nedarīt, tā bieži negadās. Laikam drusku aizsnaudos, pamostos no katlu sķindoņas, kas nozīmē, ka laiks pusdienu vakariņām. Partikas nav īpaši daudz, tā ka nekāda lielā izēšanās nesanāks. Gāzes arī pamaz. Snieg, un migla drusku atkāpjas, var saskatīt klinšu kontūras. Vakarā laiks atkal sabojājas, atkal iestājas pilnīgs redzamības trūkums , sāk stiprāk snigt un vējšs atkal pieņemas spēkā. Šobrīd nekas neliecina, ka rīt laiks varētu uzlaboties. Satumst ... tēja beidzas, liekas, ka ir aukstāks nekā pagājušā naktī. Zem mana tepiķa kaut kāda bedre ienākusies, kaut kāds manāms diskomforts uzradies it visās dzīves jomās.

10.07.12.

Mostos no dīvainas skaņas, liekas, ka kāds kaķveidīgs radījums gar telti ošņājās. Atveru acis ... un saprotu, ka pie labākās gribas un skaidrākā saprāta, nekāds sniega leopards te nevar būt. Galvas siluets, ko „redzēju” ir naktī sapūstā sniega kupenas ēna, kas atspīd uz telts sienas, bet iedomātās elsas, pavisam vienkārši vēja kaucieni. Ap sešiem no rīta ir skaidrs, ka nekādi virsotnes mēģinājumi šodien nav iespējami, laiks ir tāds kā jātin makšķeres un ātri. Grūtākais darbs – izlīst no guļammaisa, ir izdarīts. Tālāk jau pēc ierastās shēmas – mantas somās, teltis nojaukt un uz priekšu. Izklausās vienkārši, bet tā gluži nav, galvenokārt laika apstākļu dēļ. Ir auksti, rokas stingst un kājas arī, zābaki mitri. Vējšs tāds Himalajisks, pamatīgi apgrūtina telšu novākšanu. Sniegs sejā un atkal neko nevar redzēt. Uzvelku dūnu cimdus un turpinu drebināties. Sienamies sasaitēs, liekam ķiveres, nūjas sasalušas, neregulējas. Nav ne jausmas pēc kā Jānis noorientējas, bet sekojot viņa pārliecinošajam solim, sākam kustēties uz leju. Var redzēt tikai tuvāko sasaites biedru, pārējie kur pazuduši miglas vālos, vien tas, ka ik pa laikam tiek uzkāpts uz virves liecina, ka kaut kur tās galā ir vēl kāds cilvēks. Laikam esam nomaldijušies no iedomātās takas, saimanam sasaišu sastāvu un turpinam miglaino gajienu. Klints! Skatienam paveras, knapi saskatāma, klints no kuras birst akmeņi. Tātad ejam pareizi. Ejot pāri sniega klajumam bišķi bikses trīc, jo liekas, ka apakšā ir plaisas. Kad no pirmās sasaites saņemam norādījumus, ka jāiet pilnā virvē, ir skaidrs, ka plaisas tiešām ir. Matīss dzied, tad jau viss ir kārtībā. Laiksdrusku uzlabojas, var redzēt visus gājējus un pat apģērbu krāsas, kas nozīmē, ka redzamība ir izcila. Bet prieka mirklis ir īss, krāsas atkal pazūd un tēli izgaist miglā, drīz jābūt krustam pie kura drīkst atkabināties no virvēm, un noņemt ķiveres. Tālāk jau katrs savā tempā. Mēs trīs - Jānis, Aleksis, es , ejam ātri , ļoti gribas zem jumta, siltumā, atbrīvoties no slapjajiem apģērbiem. Dūnu cimdus joprojām neesmu novilkusi, rokas salst. Vietas jau zināmas, tālumā var redzēt meteostaciju un tad atkal migla. Krusa sākas un sāpīgi sit sejā, gandrīz skrienam, līdz atduramies pie mērķa. Lejup nācām vien trīs stundas, bet brīžiem likās, ka veselu mūžību, un no miglas skavām nekad netiksim laukā. Virtuvē padaudz cilvēku sanākuši, arī brāļi lietuvieši, kuri pastāsta, ka rīt laiks būšot labs, bez nokrišņiem, bet vējains, savukārt parīt būšot izcila virsotnes diena. Mēs izmantosim opciju bez nokrišņiem ar vēju, jo vienojāmies, ka parītdienu negaidīsim, kāpsim agri rīt no rīta. Pūķene, siltas zeķes un ir labi. Dīvaini, bet mani zābaki ir sausi un zeķes arī. Tas nu reiz ir pārsteigums, jo no rīta tie bija mitri. Abi ukraiņi krāmē somas un taisās uz leju, otru reizi nemēģinās sasniegt virsotni. Aleksis arī izlemj iet lejā, atstāj Zanei savu dūnu jaku. Pārējie paliekam, šoreiz nevis teltī, bet drēgnā istabiņā. Tā uzreiz pārvēršas par mantu glabātuvi un cik nu iespējams arī žāvētavu. No somām, cirtņiem, virves, no drēbēm ... no visa pil ūdens un istabā veidojas peļķes. Tuvākās dienas plāns sekojošs – rīt, ja laiks ir labs, agri izejam uz virsotni, sasniedzam to un pēc tam uz leju, līdz ciematam. Jānis nenāks, līdz ar to man rodas iespēja tikt pie viņa goro -tex biksēm. Virsotni mēģināsim mēs četri – Valdis, Zane, Matīss un es. Virtuvē dzeram, tēju un Jacobs 3 in 1, kas šobrīd liekas pārsteidzoši garšīgs. Zane uzbur gardu zupu. Saldajā ienākas sašķidrināta tortīte – kakao ar trīskāršu iebiezinātā piena devu, ellīgi šķebinošs padzēriens. Melīgie poļi aiztinušies, glābēji/ gidi tā arī nenoticēja, ka viņi virsotnē bijuši, vispār jau neviens nenoticēja tam, ka viņi virsotni sasnieguši. Kam gan vajadzīga tāda melošana ??? Nesaprotu ... Nokrišņi turpina izpildīties , tagad bāzenē līst lietus! Cerība, ar katru nokritušo lietus lāsi paliek ar vien mazāka un mazāka, bet tomēr spītīgi turpinu cerēt, ka rīt laiks uzlabosies un otrs virsotnes mēģinājums būs. Vakariņās Matīss pagatavo ritīgi garšīgus spageti ar sieru. Ap sešiem laiks noskaidrojas. Izrādās debesis ir zilas, nevis pelēkas, baltas vai neredzamas. Paveras skats daudziem klinšu pīķiem, ledāju un tālumā esošo ieleju ... un nokrišņi arī beidzas. Misters Kazbeks beidzot izkāpis no mākoņu segas, gozējas pievakares saulē. Yohoo ! Patīkamas pārmaiņas pēc četru dienu snigšanas un nelaika. Kārtojam mantas, saliekam visu nepieciešamo divās somās. Pa vairākām reizēm pārbaudam inventāru – dzelkšņus, sistēmas, cirtņus, brilles, lukturīšus, dzeramo, ēdamo utt. Liekas, ka viss ir kārtībā. Pa vakara tējai un gulēt.

11.07.12.

Grozos un kūņojos, nevaru aizmigt. Māja pilna ar cilvēkiem, visi visu laiku staigā, rīb un dārd durvis, smiekli un vēl visādas skaņas. Bet tiklīdz kā aizmiegu, tā atskan trauksmes sauciens, ka esam aizgulējušies. Pulkstens jau divi – plānotais iziešanas laiks. Trakā ātrumā ģērbjamies, dzeram tēju un trijos izejam. Laiks perfekts, lukturīšu apgaismoti tipinam pa jau ierasto taku. Liekas, ka vietai kur jāsienas sasaitē esam pagājuši garām. Nu neko, par cik pamats zem kājām ir gana sasalis, turpinam ceļu tāpat. Tālumā redzamas spožas gaismiņas, kā mazi jāņtārpiņi cilvēku grupiņas virzas uz kalna virsotnes pusi. Paejam garām diviem kāpējiem, kuri smagi elso un kustas pa visam lēni, izskatās ka viņiem ir ļoti grūti, katrs solis sagāda grūtības. Žēl skatīties, kā cilvēki mocās, bet ir arī prieks , ka mums kāpjas viegli un temps ir ļoti labs. Pie birstošo akmeņu klintīm sienamies sasaitē. Virve ir sapiņķerējusies. Ejam ... kaut kā liekas , ka virve ir pārāk gara. Izrādās, ka paņemta ir garākā virve, nevis īsākā. Vairākas reizes piņķerējamiesun pārsienamies, līdz beidzot atrodam optimālo variantu. Pie reizessecinājums, ka arī virvi vajag pārbaudīt un sakārtot nometnē. Turpinam iet un tālāk ietas ļoti labi, pat pauzes īsti nav nepieciešamas. Aust gaisma, lukturus var izslēgt. Apkārtne atklājas pārsteidzošā krāšņumā ar neskaitāmām kalnu korēm, ledāja lāstekaino malu, sniega tornīti, kurš pieķepis pie klints malas ...krāsainām debesīm. Mirkli baudām skaistumu , tad atkal ejam. Soli pa solim līdz esam mūsu nometnes vietā.Maz gan kas liecina, ka vakar te bija teltis, viss jau aizputināts. Gājām divas ar pusi stundas. Īstenībā ļoti pat labs rādītājs. Apdzenam vairākas sasaites, ejas tiešām izcili, lai arī stāvs un vējains, visi raiti ejam, ne reizi pat neaizelšos. Ik pa laikam priecājos par nereāli skaisto apkārtni, īpaši tāpēc, ka šī ir pirmā reize, kad var redzēt kopskatu, ne tikai atsevišķus, miglainus klinšu fragmentus. Mirkļa burvību gan pabojā poļi (atkal!) , kuri nedod ceļu. Sasodīts, kas ir ar tiem poļiem!!! Nav taču grūti paiet malā, ja redzi, ka kāds iet ātrāk par Tevi, bet nē ... izrādās, ka ir. Ir redzama virsotne, prieks ieplūst kaulos un parādās jaunas spēka rezerves , vēl drusku, drusku un būsim augšā. ... BET ir nianses ... nemitīgajam vējam, draudzīgi piepulcējas sniegputenis un māsa migla! Tepat tepat esošā virsotne vienā mirklī pazūd un tālākais ceļš ir vien intuīcijas un ukraiņu stāstītā vadīts. Pretī nāk divi tēli, kuri virsotni jau sasnieguši, pie kam perfektos laika apstākļos. Laimīgie! Peramies augšā, sniegs slīd, brūk un zūd zem kājām, redzēt var tikai savu zābaku purngalus. Atduramies sniega sienā. Japagriežas ar seju pret sienu, cirtnis jāiecērt sniegā, jāpārvietojas uz puspēdas, jo otrai pēdas pusei nav vietas. Un tā kādu laiku, skatos kā to dara Valdis un pārņem nemiers, jo nezinu kā tikšu pāri, nekad tā neesmu gājusi ... esmu nobijusies, patiesībā tuvu panikai. Esam diezgan īsā sasaitē, un nākošai jāiet man. Minstinos ... bet nav laika domāt, izslēdzu emocijas , jautājums „ko es šeit daru?” paliek neatbildēts ... galvenais neskatīties uz leju ... jāiet. Darāmās darbības skaitu kā mantru – cirtnis, kāja, kāja, cirtnis kāja, kāja, skats uz vienu , tad uz otru sasaites biedru, cirtnis, kāja, kāja ... Pilnīgi nestabila sajūta ... beidzot esmu pāri! Tad iet Zane, arī par viņu sirds trīc, un tā pat pie sevis skaitu „mantru” ... negribas pat iedomāties, kas būtu, ja kāds no mums paslīdētu ... arī Zane veiksmīgi ir veikusi šo posmu. Vēl jāiet Matīsam ... šoreiz viņš nedzied ... lai arī ... ja dziedzātu, to tāpat nevarētu dzirdēt ...vējšs noslāpē visas citas skaņas ... Arī Matīss veiksmīgi ir ticis pāri , tālāk kāds gabaliņš ir jābrien pa dziļu sniegu, ar sniegu pārklāta, saputināta kore pa kreisi, ik pa brīdim redzamas klintis ... esam augšā! 9:30 esam Kazbeka virsotnē! Apkampjamies un mirkli stāvam, sniegos ieputināti un vēja kaucienu apņemti ... sirreāli emocionāls brīdis, knapi valdu asaras .... ja arī birtu, tās sasaltu. Ātri virsotnes foto un uz leju ... jautājums tik uz kuru pusi iet ?? Mākoņainā migla palikusi vēl biezāka un necaurredzamāka ... cirtņi, cimdi, jakas, virves, viss pilnībā viss ir pārklājies ar ledus kārtu. Vēl divi tēli cīnās virsotnes virzienā, bet mēs uzsākam lejup ceļu. Starp pirmo un pēdējo sasaites biedru izceļas pamatīgs kašķis, spalvas pa gaisu pa nopietno, mēs abas stāvam pa vidu un klusībā ceram, ka apvērsums drīz beigsies un varēsim turpināt ceļu. Pie klintīm (tiešām tādām gājām garām ???) no somas izkrīt termoss un noripo kaut kur lejā. Sekojam termosam. Nevar īsti saprast, izklausās, vai patiešām ir tā, bet dzirdam balsis ... atsaucamies, mums atbild. Ta kādu laiku turpinam klaigāt, līdz ieraugam kaut kādus cilvēkus. Izrādās lietuvieši ierīko nometni tur pat kur bija mūsējā. Mūs pacienā ar tēju, apsveic ar virsotni un rāda pēdas pa kuram viņi tikko atnākuši. Pēdas mūsu acu priekšā izzūd kā kādā fantastikas filmā. Tikko bija un nu vairs nav. Tiešām rēgojas ??? Nu nē taču, tepat jau tās ir, tikai zibenīgā ātrumā aizsnieg. Ejam, kā jau ierasts, uz čuju. Vajadzētu būt, ka esam pie birstošo akmeņu klintīm, tātad jāliek ķiveres. Viena izkrīt un aizripo kaut kur lejā. Laikam esam drusku pa augstu, īstajam ceļam būtu jābūt zemāk. Sekojam ķiveres krišanas virzienam, pēc kāda laika ieraugam kaut kādu tumšu pleķi, kas izrādās ir dezertējusī ķivere. Uz mirkli migla izklīst, kreisajā pusē atklājas klintis – tātad ejam pareizi. Tad atkal viss pārvēršas vienmērīgi necaurredzamā vatē. Turpinam stampāt sniegu, kurš nu jau krietni pakusis un ķepīgi līp pie dzelkšņiem. Ik pa laikam kāds iestieg pļurzīgajā masā. Pauze, dzelkšņus var noņemt, uzēdam dažus našķus. Ja tā padomā tad kopš iziešanas brīža esam apēduši vien dažas siera šķēles, pāris vīģes un kaltētus banānus. Nav īpaši daudz, bet nav arī tā, ka dikti gribētos ēst. Nu jau tikai viena doma, ātrāk nokļūt līdz meteostacijai. Turpinam iet un atkal nomaldamies. Krusts pie kura drīkst atsaitēties, ir redzams, bet takas nav. Brienam „pa taisno” tieši pāri sniega laukam un drīz vien jau atsaitējamies un tālāk katrs savā tempā. Līdz pašai būdai eju ar pūķeni un biezajiem cimdiem, nav tā ka būtu karsti. Meteo būda pilna ar cilvēkiem, virtuvē lāgā nav kur apsēsties. Izceļas ugunsgrēks – uzliesmo kāda kāpēja benzīna balons. Liesmas ātri tiek noslāpētas, un ūdens vārīšana var turpināties. Dzeram ārkārtīgi garšīgo (šobrīd tas tiešām liekas pārākais gardums) 3 in 1 nescafe , kakao un satiekam vēl divus kuri bija šodien virsotnē. Attiecīgi sanāk, ka no visiem kuri mēģināja (+ / - 30 ) virsotnē uzkāpām seši cilveki un divi vēl ir ceļā. Kopā tikai astoņi. Runā ka rīt būšot izcili labs virsotnes laiks. Lai nu kā arī nebūtu, negribīgi sākam apjaust, ka vēl jau kāpiens nav beidzies, šodien vēl jātiek lejā līdz ciematam. Matīss sazvana Jāni, lai tiktu noorganziēts transports, kurš mūs sagaidīs pie baznīcas. Tātad ar mantām uz muguras mums jāiet „tikai” līdz baznīcai. Tukšā istabā izliekam visu savu inventāru ... kā četriem cilvēkiem var būt tik daudz mantu! Un visas vajadzīgas un vēl jau pa ceļam ir viena zabroska. Kas to visu nesīs lejā ??? ZIRGS! Tas noteikti būs zirgs! Ideja ātri izplēn ka pērnā migla, jo zirgi jāgaida vairākas stundas un samaksa par mantu transportēšanu ir pārāk neadekvāta. Tā nu lēnā garā savietojam visas mantas somās ... sasodīti smagi. Sāk līt, kalnam tuvojas irāņi, tātad laicīgi esam nolēmuši tīt sierus no kalna. Ledājs ir cilvēkam nedraudzīgs. Dažām plaisām tieku pāri bez problēmām, dažas izraisa nepatiku, īpaši čagani irdenais sniegs starp stabilajām plaisu malām. Vienam čaganajam tieku pāri, bet nākošais uzrunā Matīsu – viņš līdz pat viduklim iegrimst čaganajā masā ... ja kustās, slīd ar vien dziļāk ... salst ... viens zābaks vēlas palikt sniega putrā. Klausot Valda norādijumiem, Matīss lēnāmizkārpās no plaisas. Tā kādu laiku jēdzamies pa plaisu labirintu, vēlāk pa puspazudušu taku. Brīžiem liekas, ka te eju pirmo reizi , tik ļoti viss izskatās savādāk kā turpceļā. Puiši savās somās pārliek smagākās meiteņu mantas, tas tāpēc , lai mēs kustētos atrāk, jo mašīnas ierašanās laiks strauji tuvojas, bet mums vēl tāls ceļš ejams. Drīz esam pļavā, kur bija otrā nakšņošanas vieta. Savācam zabroskā atstātās mantas, daži pārvelk apavus, citi aplīmējas ar plāksteriem – tulznas ir. Doma tāda, ka līdz upei ejam visi kopā, pēc tam džeki iet ātrāk, lai atgrieztos un palīdzētu mums ar somām. Sanāk gan drusku savādāk nekā plānots ... Mums ar Zani somas ir kļuvušas krietni vieglākas, tāpēc varam paiet salīdzinoši ātri. Džekiem krava uz muguras ir ārpratīgi smaga, attiecīgi pārvietošanās ātrums ļoti lēns. Klumpačojam leja pa nogāzi un atkal sajūta, ka te nemaz neesam gājušas. Rododendri zied, bet ainavas pavisam citas. Taka neforša – dubļi, akmeņi un visu laiku uz leju ... celis sāk īdēt un sen jau viss ir apnicis. Kaut kā liekas, ka pa ilgu ejam, nevar būt ka tas ceļš nekad nebeigsies ... Ir jau absolūts besis, kad tālumā ieraugam pazīstamus tēlus – Jānis un Kristiāna nāk augšup pa taku. Jānis aiziet tālāk, pretī Matīsam, bet Kristiāna paņem manu somu. Paliek tik viegli, ka uz mirkli pazūd līdzsvars. Matīsa soma ērti iekārtojas uz Jāņa pleciem, attiecīgi Matīss paņem Zanes somu un ātri vien pazūd mūsu skatieniem. Satiekam Anci un Augustiņu, tad arī Ievu, kura mūs apsveic ar kalnu un dāvā katrai pa pļavas puķei. Vēl drusku cauri krūmiem un tad jau esam lejā pie mašīnām. Tur pārsteigums – pikniks, arbūzi, vīns, alus un citi labumi, par katru ir padomāts. Tik forši ka kāds sagaida. Apsveikumi un beidzot novelku zābakus .... jēēē tik labi. Nonāk arī Jānis un Valdis. Kāri iekožamies arbūzos un vīna glāzēs ... tad salādējam mantas pa mašīnām un braucam uz ciematu. Tiklīdz ienākam, tā mājā ieviešas bardaks, viss ir visur. Ar dušu taupīgi, jo ūdens ir maz. Vakara lūgšana, hačapuri, vīns, drusku apklačojam pēdējo dienu notikumus un pa migām. Tik jocīgi gulēt gultā zem segas.

12.07.12.

Ap sešiem pamostos, izvelku savu ķermeni ārpus telpām ... dzidrs rīts un kalns tīrs, bez mākoņiem. Ja lietuvieši šodien kāpj, tad viņiem būs izcili skaista virsotne. Ap pusdeviņiem sākas rosība. Viss inventārs tiek pārvietots uz pagalmu, saulītē žāvēties. Ap diviem sarunāts auto, kurš mūs transportēs uz Tbilisi. Ha un beidzot atrodas pazudušie rieksti, rozīnes un galetes ... glīti iekrāmeti pie lejā atstājamajām mantām . Mantu krāmēšanas process ir ilgs , bet rezultatīvs – nepaiet ne stunda, kad visiem viss ir sakrāmēts, un esam gatavi braukt. Pa ceļam tiek iepirktas cepures un dažādi citi suvenīri. Četras stundas un esam Tbilisi. Iekārtojamies viesu mājā „Pie Irinas” . Kāpņu telpas sienu rotā alpīnisma tematikai atbilstošs zīmējums. Saimniece kolorīta personība, vestibilā karogu kolekcija un karstums it visur. Šovakar plānā svētku vakariņas. Viesu mājas tuvākā apkārtne nedaudz līdzinās graustu rajonam mājas apdrupušas, vietām pussabrukušas, papostītas, ielas bedrainas, netīras, daži apskranduši kaķi. Bet miniatūrie veikaliņi ir izcili. Vienā tirgo gaļu, citā augļus, vēl citā sieru, vai maizi. Vien dažus kvartālus tālāk, paveras pavisam cita aina – restaurētas, glancētas ēkas, divstāvīgs Mc Donalds, tīras ielas, dārgas mašīnas, spoži veikali, kafejnīcas. Izvēlamies saimnieces ieteikto ēstuvi un svētku vakariņas var sākties. Gards ēdiens, vīns, čačas degustācija, tosti, stāsti, runas, emocijas. Vēlāk klīstam pa naksnīgo Tbilisi un kā odziņa vakara noslēgumam ir Mc Donald saldējums, es piemēram, to ēdu pirmo reizi mūžā, izrādās ir tīri garšīgs.

13.07. – 16.07.12.

Pāris nākamās dienas dzīvojamies pa Tbilisi un tā tuvējo apkārtni. Apskatam etnogrāfisko muzeju, pabaudam pirtis un nakts dzīvi. Kāds vietējais sarīko pikniku upes krastā ... arbūzi, mājās gatavots siers, vīns, ugunskurā cepti šašliki, vīģes turpat no koka ... viesmīlīgi draudzīgi cilvēki un kaudze iespaidu par Gruziju, kā ļoti interesantu, kontrastainu un gleznaini skaistu zemi. Pa visam nemanot ir pagajušas divas nedēļas un attiecīgi iestājas klasiskā „ceļojums beidzies” sajūta. Trīs no mums pienācis laiks atgriezties mājās, bet pārējie vēl paliek pabaudīt Gruziju.

Agri no rīta Tbilisi ielas ir tukšas un klusas. Šoferis nedaudz ieskrējies, uz spidometra 150 km !!! Īstenība jau labi, ātrāk nekā nepieciešams esam lidostā, attiecīgi vairāk laika paliek lai sabalansētu svaru somās ... ņemšanās ir nepajokam, līdz beidzot veiksmīgi esam iečekojušies, iedzeram brokastis un uz lidmašīnu ... pēc pāris stundām nolaižamies Rīgas lidostā ... līdz ar to šo piedzīvojumu var uzskatīt par slēgtu.

Paldies visiem, visiem, kuri piedalijās, atbalstija, juta līdzi, gaidija mājās ...



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais