Atgriešanās jaunības pilsētā, bet ne vecajos laikos. Pēterburga -Manerheima līnija 13 - 16.09. 2012

Gaitis Grūtups 05.11.2012 11 min lasīšanai

Kāpēc braucu uz Sanktpēterburgu? Iemesls – satikt studiju biedrus, ar kuriem kopā pirms 30 gadiem beidzu Ļeņingradas universitātes Žurnālistikas fakultāti (tur mācījos no 1980. līdz 1982. gadam, pirms tam trīs kursus biju nostudējis Latvijas valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā). Gribējās arī redzēt, kas notiek Krievijā, kurp nebiju braucis 18 gadus (cik ātri iet laiks!) Gribējās Pēterburgā palūgt Dievu – par krievu demokrātiem, kuriem pateicoties sabruka padomju impērija un mūsu Tēvzeme kļuva brīva. Baigā patētika? Taču šodien tiešām liekas savādi, ka jaunībā, nodzīvojot Ļeņingradā (tā padomju laikā sauca Sanktpēterburgu) tos divus mācību gadus, man nekad nebija ienācis prātā vērsties pie Tēva.

13.09

Vēlu vakarā, elektriskā vilciena vagonā, atstājot Jelgavu, līdz Ozolniekiem biju viens pats. Mazliet tramīgi paskatījos apkārt. Vismazāk gribējās satikt tādus brāļus, kurus varētu interesēt mans maks. Tajā bija vairāk nekā divi tūkstoši rubļu. Manā bērnībā apmēram tāda cena bija vieglajai automašīnai «Zaporožec». Šodien, kad viens Krievijas rublis atbilst, 1,8 santīmiem, gan ir pavisam citi rēķini.

Plūdoņa Atraitnes dēla «Vara rati/Gari plati» (tā atskaņās dzejnieks tēloja vilciena skrējienu uz Pēterpili) man ceļa turpinājumā nederēja. No Rīgas tālāk devos ar autobusu, kas salīdzinājumā ar vilcienu sanāca trīs reizes lētāk. Protams, ka autobusa krēslā tu lāga nevari izgulēties. Toties vairāk redz pilsētas un laukus, kuriem iznāk braukt cauri, un, ja paveicas, sirsnīgāk parunāties ar savu blakus sēdētāju. Mana vieta trāpījās līdzās Jevgēnijam, gadus četrdesmit vecam Pēterburgas iedzīvotājam. Viņš teica, ka atrodas mājupceļā no Zviedrijas, Rīgā apciemojis māsu. Viņas ģimene uz Latviju esot pārcēlusies no Klaipēdas Lietuvā. Tur deviņdesmito gadu sākumā klājies plāni, pastkastē mesti uzsaukumi «Krievi vācieties prom!» Rīgā Jevģēnija māsa dzīvojot labi, esot ieguvusi pilsonību, bet vienalga skumstot pēc Pēterburgas.

Šķērsojot Krievijas robežu, bija jāizkāpj no autobusa. Par šo it kā rūpīgo pārbaudi Jevgēnijam bija «kauns par Tēvzemi». Tiešām tualetes pods bez brilles (dāmas un kungi kopējā rindā) robežpunktā bija diezgan pārsteidzošs.

Taču, tuvojoties Pēterburgai, varēja manīt, ka Jevgenijs lepojas par to, ka pilsēta pēdējos gados augusi. Pa autobusa logu varēja manīt diezgan daudz būves un būvmateriālu veikalus. Beidzamajā ceļa posmā ar ātrumu simts kilometri stundā autobuss brauca pa pirms pāris gadiem uzbūvēto Sanktpēterburgas apvedceļu, kur vietām automašīnas brauca astoņās joslās.

Atjaunotās Latvijas neatkarības gados Rīga ir mazinājusies, Jelgava arī, nemaz nerunājot par lauku ciematiem. Taču Pēterburga turpina augt. Tas gan galvenokārt uz iebraucēju rēķina. Pašiem pēterburdziešiem, kā vēlāk manīju, aptaujājot studiju biedrus, bērnu nav vairāk kā latviešiem.

14.09

Autobusam piestājot laukumā pie Baltijas stacijas, mani sagaidīja kursabiedrene Ļena. Pēc divdesmit diviem gadiem tikko pazinu. Dāma Vienīgi balss nav mainījusies. Viņas ģimeni nav saudzējušas slimības un likstas. Tomēr Ļena atstāja ļoti, ļoti labu iespaidu. Viņa stāstīja, ka pēdējā laikā Pēterburgas augstskolās stipri samazināts budžeta vietu skaits, tomēr meita Ksenija, pārvarot konkursu 1:4 iestājusies medicīnas koledžā, bet dēls Aleksandrs sāks studēt IT.

Priecīgās tikšanās stundas pagāja nemanot. Vienīgais, ko es Ļenai varu pārmest, bija tas, ka viņa man nepaskaidroja, kā aiziet uz opozicionāru demonstrāciju «Miljonu maršs» , kas nākamajā dienā (15. septembrī) notika galvenokārt Maskavā, taču arī Pēterburgā. Biju domājis to pavērot. Taču, paļaujoties uz kursabiedru zināšanām, nebiju izpētījis, kur notiek pulcēšanās. Noticēju Ļenas atrunām, ka šoreiz Pēterburgā nekādu protestu neesot. Patiesībā Pēterburgā nākamajā dienā maršēja trīs atsevišķas sankcionētas kolonas. Kopējo demonstrantu skaitu mediji lēsa līdz pāris tūkstošiem. Maskavā to bijuši vairāki desmiti tūkstošu. Izskatījās, ka šī protesta forma manu studiju biedru vidū tā nav populāra. Nākamā dienā Žurnālistikas fakultātē gan dekāne Gromova teica, ka tomēr galvassāpes radot studenti, kuri piedalās nesankcionētos mītiņos.

Pārnakšņoju pie studiju biedra (divus kursus zemāk) Georgija (Žoras). Viņš teica, ka prezidenta vēlēšanās balsojis par Putinu, kas esot pietiekami nacionāls. Opozicionāru maršs viņu neinteresēja nemaz. «Krievija neliksies guļus Amerikas priekšā, jo tur jau guļ ES.» Apmēram tā var rezumēt Žoras teikto. Amerikāņiem esot cemme, ka Krievija kontrolē sesto daļu no Zemeslodes teritorijas un visas tās dabas bagātības. Domāju, ka vienam otram varētu būt cemme, ka vidēji katram latvietim sanāk trīs četras vairāk kvadrātmetru valsts teritorijas nekā tas ir Rietumeiropā daudzu citu valstu pilsoņiem.

15.09.

Pamodos (gulēju uz izvelkamās tahtas Žoras vienistabas dzīvokļa virtuvē) pirms 11. Lika manīt iepriekš autobusā pavadītā «jēriņu nakts». No rīta biju domājis pastaigāt pa Vasīlija salu. Bet kur nu! Mānīgie lielpilsētas attālumi. Knapi paspēju uz randiņu plkst. 13 Žurnālistikas fakultātē Vasīlija salas 1. līnijā.

Atceroties astoņdesmito gadu sākuma, īsta brežņeviskā stagnācijas laika žurnālistikas studijas, man šis Vasīlijas salas 1. līnijas nams neliekas kā gaismas pils. Tad jau Rīgā, Pētera Stučkas Latvijas valsts universitātē Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā, piemēram, Ābrama Kļeckina lekcijās, brīvdomības bija vairāk. Jāatzīst, ka toreiz Ļeņingradā tik tikko noturējos, lai to nepamestu «We dont need Your education!» - tolaik dziedāja grupa «Pink Floyd». Atceros, sev teicu: «Ja tu vēl vienā lekcijā aizmigsi, ej uz kara komisariātu un piesakies zaldātos!» Manas paaudzes puiši atgriezās mājās no Afganistānas cinka zārkos, bet es te kaut ko ķibinājos, pierakstīju lekcijas kompartijas preses vēsturē. Ko tādā garā dzīvojot vispār no dzīves var saprast un pēc tam rakstīt! Taču pietrūka dūšas taisīt tādu strauju likteņa pagriezienu (grupa «Mašina vremeni»tolaik dziedāja :«Vot, novij povorot!»). Kaut kā tajā 1980. – 1982. gadu Ļeņingradā iedzīvojos.

Pēc priecīgiem apkampieniem un roku spiedieniem pie fakultātes. Dažas minūtes pēc noliktā laika devāmies iekšā. Izrādījās, ka tas nav tik vienkārši kā agrāk. Pie ieejas bija novietota sarga būda ar starainu metāla stieņu iekšā/ārā laidēju (līdzīgu kā metro). Mēs todien bijām gaidīti. Apmēram vienu stundu ilga ekskursija pa fakultāti. Salīdzinājumā ar mūsu laiku viss glīti izremontēts. Bibliotēkā stends «Avīzei «Pravda» - 100 gadi». Hmm... Nezin kāda tur preses brīvība, viedokļu dažādība? Taču žurnālistikas studijas ir populāras arī Krievijā. Tiesa, kā atzina dekāne Gromova, tikai puse no beidzējiem strādājot savā specialitātē. Jāpiebilst, ka Latvijā, kur ik gadu žurnālista diplomu iegūst vairāk nekā simts jauniešu, iegūtajā specialitātē strādājošo absolventu daļa noteikti ir vēl mazāka. Manuprāt, te ne tik daudz vainas ir jauniešos, kuri ievēro populārus žurnālistus un vēlas iegūt šo profesiju. Te pirmkārt ir augstskolas Izglītības un zinātnes ministrijas, valsts atbildība. Kā var dot licenci vienai vai otrai studiju programmai, ja skaidri redz, ka veidojas milzīga pārprodukcija. Kur tad absolvents, inteliģentais bezdarbnieks liksies? Meklēs darbiņu Rietumos!?Tas taču neder!

Salidojuma oficiālās daļas noslēgumā pildījām absolventu anketas. Ieminējos blakussēdētājai Mašai (ieprecējusies Nīderlandē, un nīderlandiešu valodā sarakstījusi grāmatu par Buteiko elpošanu), vai nevajadzētu atzīmēt, ka man studiju laikā nepatika Valsts Drošības komitejas uzraudzība? Viņa teica: «To jau visi zina! Raksti pozitīvo! Lai gan neviens jau to anketu nelasīs.» Tad nu ailītē ierakstīju, ka studiju laiks man paplašināja redzesloku un radīja iespēju iepazīties ar krievu kultūru un literatūru. Ja arī neviens to nelasīs, tad vismaz pašam šad tad vajag apkopot domas.

No 105 kursabiedriem atnākuši bijām 18. Lielākais vairums meitenes. Atbraucēji bijām tikai mēs ar Mašu – pārējie dzīvo Pēterburgā. Žurnālistikā palikusi mazākā daļa. Cits sabiedriskajās attiecībās, cits biznesā, cita meitene kļuvusi vienkārši par labu sieva. Par septiņiem bija ziņas, ka viņi diemžēl ir miruši. Trūkst informācijas par arābiem, slovākiem, afrikāņiem un citiem, kuri jau tolaik bija ārzemnieki.

Tie zināmie populārākie nebija klāt. Santpēterburgas televīzijas zvaigzne Leonīds Parfjonovs (no studiju laikiem viņu neatceros) nodeva videosveicienus pa skaipu no Venēcijas. Santpēterburgas padomes deputāte, kursa komsordze Marina Barigina - Šiškina, šķiet, iestrēga autokorķī ceļā no Somijas. Atceros, ka Marinas istabiņā kopmītnēs pa visu sienu bija drusku pikants somu reklāmas plakāts. Reiz, kad biju pie iegājis pie viņas aprunāties, Marina mani tā kā mierināja, lai neturu piktu prātu par to, ka kolhozā ražas novākšanas talkā grupas biedri man likās diezgan paslinki. Viņi tiešām negribēja vākt to uzdoto burkānu lauku. Sēdēja uz kastēm, pļāpāja. Latviešu studenti laukos strādāja krietni čaklāk. Es tolaik tajā kolhoza laukā, tikko atbraucis no Latvijas un ne ar vienu nemācēju iesākt biedroties. Tieši otrādi – kādu lādzīgu kursabiedru burkānu vagā nosaucu par «tarakānu pēc dusta» (es to biju sen jau aizmirsis, bet viņš salidojumā atcerējās). Toreiz Marina man apskaidroja, ka kolhozā grupas devīze,ko es, protams, nezināju, bijusi: «Udarim morkovkoi po neitronnoj bombe!» («Trieksim burkānu pret neitronu bumbu!») «Ar atpakaļ ejošu datumu» sirdī nopriecājos: «Tad redz, kādi bijuši mani jaunie krievu kursabiedri! Viņi ar humoru parodēja beržņevisko miera politiku, kas protams, kaut pamatoti derdzās par ASV bruņošanos( tostarp par amerikāņu izgudroto neitronu bumbu, kas iznīcina pretinieka dzīvo spēku, bet mantu atstāj).» Tajā pat laikā Padomju Savienība kā iekarotājs gāja Afganistānā un, protams, nedomāja atzīt Baltijas valstu okupāciju. To publiski kritizēt tolaik demokrātiskos žņaugos nevarēja. Frāze par neitronu bumbu un burkāniem, bija kā kods, ar ko es post factum sapratu, ka līdzās bija savējie. Ja vēl tālāk padomā, tad studentu prastais darbs kolhozu talkās taču bija ar neattaisnojami augstām ekonomiskām izmaksām. Tāpēc nav brīnums, ka civilizētākā pasaulē studenti ražas novākšanā nestrādā. Vienīgi, ja šādu darbu var piedāvāt kā grupas kolektīva veidošanas veicinātāju, ko smalkās aprindās sauc par «team building».

Trešā mūsu kursa zvaigzne ir Anatolijs Grešņevikovs. Latvijā gan viņa vārds medijos neparādās, taču izrādās, ka Toļiks jau sesto sasaukumu «sēž» Krievijas valsts domē kā partijas «Taisnīgā Krievija» deputāts. Vēl pirms studēšanas viņš bija nodienējis zaldātos un ceturtajā kursā, ja nemaldos, bija jau precējies.1981. gada decembrī Toļiks atbrauca man līdzi apskatīt Rīgu. Saņemot diplomu, viņš atgriezās mājās Jaroslavļas apgabalā Borisogļebskas pilsētā, kur strādāja avīzē. Tagad Anatolijs mītiņos (skatos internetā, kļuvis apaļīgāks, taču pēc acīm var pazīt) runā par vajadzību iedzīvotājiem piešķirt bezmaksas dzīvokļus, pukojas par izputējušām padomju laika rūpnīcām. Man ir citi uzskati. Tomēr gribētos viņu satikt. Var jau būt, ka Krievijas domes deputāts nav tik nesasniedzams. Salidojumā gan viņa nebija.

No pustrijiem pēcpusdienā līdz apmēram desmitiem vakarā svinējām tikšanos pie klātiem galdiem kafejnīcā Vasīlija salas Lielajā prospektā, kādus trīssimt metrus no fakultātes. Protams, iedzērām, runas kļuva vēl vaļīgākas. Kursabiedrene (neminēšu viņas vārdu) teica, ka redzējusi, ka vēlēšanās urnās it kā mesti viltus biļeteni. Manuprāt, tad vajadzētu vismaz žurnālistisko izmeklēšanu. Taču tās tādas iedzērušu cilvēku runas..

Laiks gāja nemanot. Uz dažām minūtēm pēc kursabiedrenes Toņas (tikpat skaista, smalka seja kā pirms četrdesmit gadiem, tikai uzvārds mainījies) padoma izgāju no kafejnīcas, lai dažas mājas tālāk apskatītu luterāņu baznīcu. Padomju laikā tā bija pārtraukusi darbību. Toņas tēvs ir piedalījies tās atjaunošanā. Dievnama durvis bija ciet, taču Ļena, kas drusku nokavēja kafejnīcas ballītes sākumu, teica, ka iedama gar baznīcu redzējusi, ka tajā laulājas.

16.09

Ja būtu atbraucis ar sievu un bērniem, pēdējā dienā droši vien dotos uz cara rezidenci Pēterhofu, kur nedēļas nogalē notika apzeltīto strūklaku slēgšanas svētki, varbūt uz Ziemas pili – Ermitāžu. Taču ar sievu un bērniem šodien tik viegli uz Krieviju neaizbrauksi – vienam cilvēkam vīza maksā piecdesmit latu (pirku tūrfirmā, Rīgā Krievijas vēstniecībā varbūt varētu dabūt lētāk).

Nolēmu riskēt. Pēc Rīgas – Pēterburgas autobusā satiktā Jevģenija ieteikuma agri no rīta ar elektrisko vilcienu devos uz somu karavīru varonīgi aizstāvēto Manerheima līniju (par to astoņdesmito gadu sākumā nezināju neko), kas atrodas apmēram septiņdesmit kilometru attālumā no Pēterburgas. Jevgēnijs teica, ka tur tagad darbojas vienīgais Krievijā padomju – somu jeb Ziemas kara muzejs. Tiku brīdināts, ka tas esot privāts, oficiāli vēl nereģistrēts, taču ar ceļabiedra palīdzību sazvanītais muzeja vadītājs Andrejs Vlodkēvičs mani gaidīja. Adrese «Ārpilsētas klubs «Dača».

Rīgā ražotajam elektrovilcienam, kas gāja uz Sosnovo staciju bija 12 vagoni. Tajos galvenokārt bija sakāpuši mazdārziņu īpašniekiem, kādu Pēterburgā daudz. Braucot radās nelabas aizdomas, ka «Dača» varētu būt viens tāds sešsimt kvadrātmetru mazdārziņš, kurā daži vīri, kam interesē kara vēsture, būs sanesuši sarūsējušas kara relikvijas. Vai tiešām tādā vietā būtu jēga pavadīt vairāk nekā pusi no beidzamās ceļojuma dienas! Tomēr izvēle bija izdarīta. No Sosnovo stacijas, pie kuras bija plāksne, kas godināja cīnītājus ar «baltajiem» somiem 1919. gada Pilsoņu kara cīņās, bija vēl divdesmit minūtes bija jābrauc ar vietējo autobusu, kas atgāja pēc pusstundas. Izkāpu pieturā Petrovā. Tad vēl trīs kilometri kājām cauri mazdārziņu rajonam un cauri priežu mežam, pa kuru gāja šaurs, asfaltēts ceļš ar «guļošajiem policistiem». Neviena cita gājēja. Piepeši man pretī brauca vieglā automašīna. Tas bija Andrejs, kas bija devies man pretī.

Pēc dažām minūtēm aptveru, ka «Dača» ir 55 hektāru liela atpūtas bāze, kas agrāk piederējusi Pēterburgas uzņēmumam «Vodokanal». Skaists ezera krasts, tenisa korti, futbola laukums, četrzvaigžņu viesnīca, arī slēgtaisbaseinu un visādi citi jaukumi. Viss komplekss kopā varot pieņemt ap trīssimt viesu, kuri, glābjoties no pilsētas burzmas, grib kādas dieniņas pavadīt pie dabas. Andrejs sacīja, ka nezinot precīzi, kas šo kompleksu ir privatizējis, taču saimnieki esot par to, lai šeit būtu Ziemas kara muzejs. Tas te darbojās jau ceturto gadu. Un vieta jau ļoti iederīga – ezera malā redzami apauguši grāvji – Ziemas kara krievu ierakumi. Muzejam atvēlēta viena kotedža, tā teriotorijā izbūvētas arī divas zemnīcas, kurās salikti somu un krievu karavīru manekeni, parādīta frontes dzīve. Pirms dažiem gadiem Latvijā par populārāko tūrisma tika atzīta Latvijas Kara muzeja Latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju filiāle Mangaļi, jo īpaši tās Vācu valnis. Petrovā redzēto, kaut kādā mērā var salīdzināt ar Mangaļiem. Pārsteidza cieņa, kas muzejā parādīta gan padomju, gan somu karavīriem.

Agrāk padomju propaganda šo karu nevarēja piedēvēt pie taisnīgajiem. Jo galu galā 1939. gada 30. novembrī padomju armija ar lielu pārspēku uzbruka Somijai. Līdz pat 1940. gada martam somi uz Manerheima līnijas izturēja. Noslēdzot miera līgumu, Somija zaudēja lielu daļu savas teritorijas, taču nosargāja neatkarību. Karā vienu savu mērķi sasniedza arī Padomju Savienība – impērijas robeža tika pabīdīta tālāk no Pēterburgas. Taču rezultāts sasniegts ar milzīgiem upuriem. No muzeja par piemiņu paņēmu divus sarkanā un zilā dzijā iesietus zīda eņģelīšus. Tos gatavojot kāda vietējā skolotāja. Enģelīši tiekot likti vecajās kauju vietās un simbolizējot somu un krievu karavīrus, kuri debesīs esot kopā.

Jāatzīst, ka pašu Manerheima līniju es tomēr neredzēju. Tās atliekas atradās dažus kilometrus tālāk. Andrejs stāstīja, ka viena no klintīs iebūvētajām somu blindāžām esot tik pamatīga, ka tajā vēl aizvien tajā atrodas Medvežegorskas ciema klubs. Tur notiek diskotēkas.

Pēterburgā atgriezos pēcpusdienā. Līdz Sosnovo stacijai Andrejs man bija pasūtījis taksometru. Tā vadītājs Maks teica, ka esot diplomēts sporta skolotājs. Taču skolā nestrādājot, jo ar šo darbu varot nopelnīt vairāk. Ja daudz strādājot, tad kādus divus tūkstošus ASV dolāru mēnesī.

17.09

Pulksten divos naktī autobuss iebrauca Tartu. Tuvojas darba diena, būtu jācenšas vēl piemigt, tomēr pieturā izkāpu, lai izstaipītos un varētu teikt, ka esmu bijis šajā latviešiem tik nozīmīgajā pilsētā. Blakus uz trotuāra stāvēja kāds pāris drusku pāri piecdesmit. Drīz sapratu, ka viņi bija atnākuši pavadīt dēlu, kurš iekāpa autobusā. Garais igauņu puisis iekārtojās pa diviem krēsliem manā priekšā. Ar turpat aiz loga stāvošo tēvu viņš klusi runāja pa mobilo telefonu. Autobusam sākot kustību, mātes acīs parādījās asaras. Kad pieturas trotuārs pazuda skatienam, puisim uzjautāju: «Vai dodaties prom uz ilgu laiku?»

23 gadus vecais igauņu žurnālistikas un komunikāciju students Karls (uzvārdu autobusa rūkoņā un nogurumā neatceros) laipni pastāstīja, ka caur Rīgu dodas uz Portugāli, kur pusgadu mācīsies apmaiņas programmā. Pateicu viņam, no kurienes braucu es. Tā es Tartu vēlreiz satiku kaut ko no savas jaunības. Man bija 21, kad es, mammai raudot, aizbraucu studēt uz Pēterburgu.

Īsti nezinu, vai uz Pēterburgu aizbraukšu vēlreiz. Ticīga cilvēka galveno uzdevumu – noskaitīt lūgšanu – taču izpildīju. Ja jau divdesmit divus gadus biju izticis bez tās jaunības pilsētas, tad... Tomēr runājām par to, ka inteliģentiem cilvēkiem vajadzētu dzīvīgāk uzturēt vienojošās saites, kas vajadzētu radīt vairāk cilvēcības.