Pagarināt vasaru Krētā, 2.daļa

  • 7 min lasīšanai
  • 46 foto

CEĻOJUMS UZ „KRĒTAS SIRDI” – SFAKIA REĢIONU

Sfakia kā vienu no must-see galamērķiem ieteica vietējais grieķu dejotājs Panorama tavernā. Tā kā viņa stāstījums bija gana pārliecinošs, izlēmām iepazīt šo Krētas daļu ar auto. Iznomājām mikro-tanku Toyota Aveo, kas par 30EUR dienā mūs izvizināja pa daudzajiem Krētas serpentīniem. Tik otrās dienas beigās sāka drusku „protestēt”, bet regulāras dzesēšanas pauzes atpakaļceļā ļāva nokļūt Bali bez liekiem starpgadījumiem. Tā kā auto paņēmām oktobrī, kad sākās „rudens sezona”, tad dabūjām arī pāris eiro lētāk nekā tad, ja būtu ņēmuši vēl septembrī.

Sfakia reģionu atradīsi salas Dienvidu pusē. Brauc pa galveno šoseju no Bali Hania virzienā, kaut kur pa vidu starp Retimno un Hania nogriezies pa kreisi (seko norādei Sfakia vai Hora Sfakion). Ceļš uz Hora Sfakion pilsētmiestu ir gana aizraujošs – kalnu serpentīni te strauji ved augša, te tikpat strauji atkal lejā. Satiksme ir neliela, bet daba fascinējoša, vietām atgādinot tādu pelēki rūsganu Mēness ainavu. Steigties gan diez ko nevajadzētu, jo ceļi ir ļoooooti līkumoti un nekad nevar zināt vai aiz pagrieziena ceļā nestāvēs kāds ragulops. Aitas ir gana civilizētas un saprot, kad jāiet malā, bet ar savvaļas kazām nekad neko nevar zināt. Viens no skaistākajiem pieturas punktiem ceļā uz Hora Sfakion ir Imbros aiza. Tur, protams, ļoti tālredzīgi pašā labākajā skatu vietā ir ierīkota kafejnīca. Pasūti auksto frappe, viņu īpašo „Cretan pie” ar sieru un medu un baudi otrās brokastis simtiem metru dziļās aizas pašā malā. Šos īpašos krētiešu plāceņus pamanīju tikai dienvidu daļā, garša atgādina siltu lavašu no ārpuses un kaut ko līdzīgu biezpienam iekšā, pārklātu ar biezu vietējā kalnu medus kārtu. Ņamm par ~3EUR. Pietiek diviem ;)

Sfakia jau izsenis ir bijis visneiekarojamākais Krētas apgabals. Tā kā tas ir ļoti kalnains, tad to tā īsti nav izdevies ieņemt nevienam salas iekarotājam. Par Sfakia reģiona iedzīvotāju brīvdomātāju dabu liecina arī daudzās ar lodēm cauršautās ceļu zīmes – vietējo izklaide vakaros, kur katram „normālam vecim” vienmēr līdzi ir šaujamais. Krētas oficiālās iestādes gan ir mēģinājušas ierobežot ieroču nēsāšanu civiliedzīvotājiem, bet šajā reģionā nevienu tas īpaši nesatrauc.

Hora Sfakion ir kārtējais ierastais kūrortmiests. Ēstuvēm pārblīvēta promenāde, hoteļi, hosteļi un apartamenti katrā katiņā. Skaisti! Atradām nomaļāku pludmalīti, kur pēc garā brauciena veldzējāmiessnorkelējot. Snorkelēšana šeit gan sākumā izrādījās diezgan liels izaicinājums, jo kaut kādu nesaprotamu jūras straumju ietekmē vietām pati ūdens virskārta kļūst ledaini auksta, nu tā ka elpa aizcērtas. Interesantākais bija tas, ka, iegrimstot nedaudz dziļāk, ūdens atkal bija silts. Kad pie šim krasām ūdens temperatūras svārstībām pieradu, tad zemūdens pasaules vērošana kļuva īsta bauda. Turpat pie pludmales arī atradām tādu tīri OK vietiņu, kur papusdienot ar fantastisku skatu uz jūru. Gaidot, kamēr gatavo mūsu ēdienu, arī pavēroju vietējās krievu tautības viesmīles nedienas ar savu pirmsskolas vecuma meitu. Acīmredzot māte labākas dzīves meklējumos bija izlēmusi uz dzīvi pārcelties Krētā, meita savukārt par to acīmredzot nebija diez ko sajūsmā, jo sacēla tādu nelielu histēriju, kad viņai nācās pildīt skolas mājasdarbus grieķu valodā. Tā kā viesmīlei nebija ne mazākās nojausmas, ka arī mēs saprotam krievu valodu, tad varēja noklausīties veselu traģikomēdiju.

Noslēdzošais dienas apskates objekts bija Aradena. Šis ceļš, lai arī labā kārtībā, bija vēl trakāks, t.i. šaurāks, līkumaināks, ar stāviem kāpumiem augšup/ lejup. Satiksme praktiski nekāda. Kad bija pievārēts lielais kāpums kalnā, ceļš atklāja parasto krētiešu, zemnieku ikdienu – olīvu koku audzes, dārzi, kas ierīkoti neiedomājami akmeņainā augsnē, uz žogiem žāvējas nokauto kazu āda, vietējo ģimenītes mēro ceļu uz Aradena ar velo. Tāda nedaudz sirreāla sajūta.

Dodoties uz Aradenu mums nebija ne mazākās nojausmas, kas mūs sagaida galā, zinājām tik, ka mūsu grieķu dejotājs ieteica to kā labu galamērķi. Nokļūstot galapunktā, mums pavērās vēl iespaidīga aiza un nervu kutinošs piedzīvojums - lai nokļūtu parkingā, pa šauru metāla & koka konstrukcijas tiltiņu bija jāpārbrauc simtiem metru dziļā aiza. Skats bija galvu reibinošs un ceļus trīcinošs. Vasaras sezonā te arī notiek gumijlēkšana, manuprāt, pilnīgi dzīves nogurušiem cilvēkiem. Ja tevi satrauc doma par lēkšanu ar gumiju no Gaujas tilta, tad šī aiza ir… 100% adrenalīns no skatīšanās vien. Varējām arī vērot interesantu skatu, kad pār šo mikro tiltiņu brauca pāri tūristu autobuss… Ja neskaita kafejnīcu tad nekā cita īpaša te arī nav. Vēl var mēģināt iepazīt aizu pa tūristu taku, bet tā kā strauji tuvojās vakars un saules riets, tad mēs sākām posties mājup. Te gan vietā ir piebilst, ja vēlies patiešām izbaudīt braucienu tad no Bali vēlams izbraukt vismaz pl.8.

Vēl viena lieta, ko iesaku nepalaist garām ir augļu & dārzeņu ceļmalas bodītes (supermārketos kvalitāte ir nožēlojama un cena neadekvāta). Mēs iecienījām vienu bodīti pa ceļam no Retimno uz Bali. Tur saimniekoja viens krētiešu senioru pāris – vecais pozitīvā noskaņojumā zem konstantām promilēm, sieva pa to laiku kaut kā cenšas uzturēt biznesu pie kārtības. Abi angļu valodā nesaprot ne vārdu, toties pie viņiem nopērkamie augļi un dārzeņi ļoti garšīgi. Otrajā dienā, kad ieradāmies pie viņiem atkārtoti, kundzīte bija tik patīkami pārsteigta, ka kāda 1/3 pirkuma grozu pielika klāt bonusā – tomātus, gurķus, apelsīnus utt. Cenas ļoti patīkamas!!!

ZAĻĀ AMARI IELEJA

Šim ceļojumam pirmo reizi mūžā iegādājos Lonely Planet ceļvedi, kas kļuva par neaizstājamu palīgu. Arī Amari ielejas braucienu izvēlējāmies pēc detalizētā apraksta LP ceļvedī. Amari ieleju atradīsi salas vidienē, Psiloritis kalna pakājē. Sākumā īsti neizdevās atrast pareizo ceļu, kur jānogriežas no galvenās šosejas, kā rezultātā nedaudz apmaldījāmies.Bet apmaldīšanās izrādījās ļoti noderīga, jo ceļš mūs izveda caur skaistiem ozolu mežiem, kas ir tik neierasta aina šajā klinšainajā salā.

Ja arī tev ir vēlēšanās pamēģināt šo izbraucienu pa ielejas mazajiem ciematiņiem, tad vienkāršāk būs, ja no lielās šosejas nogriezīsies pa kreisi Spili vai Aghia Galini virzienā. Tad īsu brīdi pēc Armeni miesta meklē kreiso pagriezienu uz Oros / Seli / Mirthios. Šis ir tas ceļš caur ozolu mežiem. Izbraucot cauri Mirthios nonāksi T veida krustojumā, kurā griezies pa labi, būsi nokļuvis uz vajadzīgā ceļa, kas tevi izvedīs pa krāšņo ieleju. Pirmais pieturas punkts ir Apostoli miests. Ja vēlies piestāj, ja ne, tad vienkārši izbaudi skaistos skatus -kalnus, iekoptās olīvu audzes, dārzus, kas ierīkoti kalna terasēs un mazos ciematiņus, kas seko viens aiz otra. Droši piestāj kādā no tiem uz otrajām brokastīm. Ap pl. 10 vietējie pulcējas uz kopīgo kafiju un uzkodām un kur ir vietējie tur arī cenas un ēdiens ir labs, pārbaudījām ;) Ielejas apskatīšanai vari izvēlēties dažādus maršrutus bet mēs apbraucām šādus ciemus: Apostoli – Thronos – Kalogeros – Vistagi – Platania – Fourfouras – Kouroutes – Apodoulou. Jāsaka gan, ka mazie ciematiņi ir labs izaicinājums arī pieredzējušam autovadītājam. Ieliņas ir neaptverami šauras un stāvas, un reizēm liekas tas ir nevis galvenais ceļš, bet gan kāda sānieliņa, kas beigsies kādā krētiešu viesistabā. Vienā tādā ciematiņā vietā kur ir ~30grādu slīpums uz augšu un malās vēl noparkotas mašīnas satikāmies ar pikapu. Uhh, spogulis gar spoguli! Vēl šķērmāk ap dūšu palika, kad pamanīju ka pikapam jau sāni tāpat sadunkāti un līdz ar to viņam pilnīgi pofig, ja dabūs vēl kādu bukti. It kā jau mašīnu ņēmām ar kasko bez pašriska, bet nu tomēr, nelāga sajūta tādā kā gandrīz strupceļā.

Pēc jaukajiem ciematiņiem nolēmām piestāt arī Aghia Galini kūrortā. Kūrorts kā jau kūrorts, viss izcakināts, bodīte aiz bodītes, taverna blakus tavernai. Mēs tomēr izlēmām, ka labprāt grabētu peldēties kādā nomaļākā vietā un ņemot talkā Lonely Planet ceļvedi izvēle krita par labu Triopetra jeb Trīs brāļu pludmalei.

VIENTUĻU PLUDMAĻU VALDZINĀJUMS – TRIOPETRA

Lai nokļūtu uz Triopetru, no Aghia Galini ir jāpabrauc ziemeļu virzienā uz Spili pusi un Akoumla miestā jānogriežas pa kreisi. Nokļūsi uz ļoti nesen izbūvēta, laba ceļa kas tā vien šķiet, ved tikai uz pludmali, vismaz nekādu ievērības cienīgu apdzīvotu vietu pa ceļam nemanījām.

Triopetra bija viens no skaistākajiem ceļojuma atklājumiem. Nomaļa vieta, kuru liekas zina tikai vietējie un pavisam nedaudz iebraucēju. Pie centrālās pludmales ir viena kafejnīca, kas piedāvā arī bezmaksas saules sargus saviem apmeklētājiem. Šī esot arī iecienīta vieta joga retreat. Kamēr mēs tur atpūtāmies viens pāris pludmalē cītīgi izpildīja jogas vingrojumus. Ja vien būtu bijis vairāk laika, tad šeit labprāt paliktu arī pa nakti un izbaudītu Krētu bez tūristiem (istabiņas vari pieteikt rakstot uz karestriopetra@yahoo.gr). Tikai, kad jau posāmies projām no Triopetra pamanījām, ka ir vēl viena atsevišķa piekļuves vieta jūrai, kuru acīmredzot bija iecienījuši vietējie. Tikai pāris noparkotās mašīnas liecināja, ka te kaut kur ir cilvēki, jo cik tālu vien raugies mežonīga, skaista, vientuļa pludmale.

SPILI, PLAKIAS, FRANGOKASTELLO – ĀTRAIS SKRĒJIENS

Otrreiz braucot noteikti šim maršrutam atvēlētu veselu dienu, bet tā kā bija laika ierobežojumi nolēmām pabraukt tālāk gar salas dienvidu piekrasti. Lai tiktu līdz mūsu nākamjam pieturas punktam kūrortam Plakias, nācās izmest līkumu caur iekšzemi un Spili ciematu. Mums tur nekas tā īpaši nepiesaistīja skatu, bet tā kā ielu malās drūzmējās lielie tūristu busi, šis acīmredzot ir iecienīts galamērķis organizētām ceļotāju grupām. Plakias izrādījās jauks kūrortmiests ar skaistu promenādi. Šo kūrortu acīmredzot iecienījuši pamatā Rietumeiropas tūristi, jo tik ierasto krievu valodu šeit vispār nedzirdējām.

Ceļš gar dienvidu piekrasti ir tik atšķirīgs no ziemeļu daļas. Tuvojoties Frangokastello pārsteidza plašie līdzenumi un fonā redzamie kalni lika nedaudz domāt par foto skatiem no ASV. Frangokastello cietoksnī ieradāmies gandrīz uz saulrietu. Skaisti, bet ne tik skaisti, lai maksātu 3EUR par ieeju ;) Apgājām apkārt megabūvei un steigšus posāmies mājup. Saule jau taisījās uz rietu, bet mums priekšā bija „amerikāņu kalniņi” jeb ceļš no Hora Sfakion uz lielo šoseju. Jā, mēs atkal bijām nonākuši pie tā paša ceļa. Lieki piebilst, ka mājās tikām pilnīgā tumsā un nelielā stresā, jo nevarējām saprast vai tā lampiņa, kas iedegās auto panelī liecina par to, ka tūlīt jābrauc uz servisu vai vienkārši jāļauj atdzist. Par laimi nostrādāja otrais variants, un mēs laimīgi tikām galā, arī lampiņa vairs nedega.

NOSLĒGUMS

Pēdējo dienu pavadījām gulšņājot pie baseina, lasot un čalojot ar viesnīcas saimniekiem. Izrādās saldā dzīve kūrortā nav nemaz tik salda. Lai arī sezona viņiem bijusi laba un ienesīga, pārgurums bija jūtams. 7 mēnešus strādāt 7 dienas nedēļā no 7 rītā līdz pēdējam viesim kafejnīcā. Nav brīnums, ka saimnieki nevar vien sagaidīt savu mēnesi ilgo ceļojumu uz dažādām pasaules malām. Turklāt apartamenti nav viņu vienīgais bizness, jo džekam piederot 3000 olīvkoki, un tas esot gana liels cipars. Rudenī un ziemā tad viņi pievēršoties olīveļļas biznesam. Kad klāt pavasaris, viss cikls sākas atkal no jauna. Vai es tā gribētu, varētu?! Nezinu.

Atvadas no Krētas arī izrādījās gana trauksmainas. Miermīlīgie krētieši tieši tajā dienā bija sadomājuši Heraklionas galvenajās ielās sadzīt savu lauksaimniecības tehniku, lai protestētu pret valsts taupības pasākumiem. Labi, ka mēs tomēr bijām iegādājušies čartera ceļojumu, jo vietējie gidi mūs veikli nogādāja lidostā pa sētas durvīm. Lidostā valdīja mērens haoss un zināma spriedze, jo ,tepat, pāris metru attālumā varēja redzēt kā satracinātie zemnieki dauza lidostas stikla durvis. Apsardze arī nekāda - pāris sievietes & džeki ar rācijām. Patiess miers iestājās tikai, kad lidmašīna viegli pacēlās no šīs burvīgās salas.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais