Brīvprātīgais darbs Slovēnijā
|
Žigimants fon Krēsliņš
|
Visiem maniem faniem- sveiciens valsts svētkos un lasiet uz veselību. Atgādinu, ka drukātā veidā un nedaudz saīsināts šis r5aksts ir pieejams novembra žurnālā FHM. Būšu pateicīgs par komentāriem
Strauji tuvojas atvaļinājums un īsti nevaru saprast ko darīt. Viens ir skaidrs- mājās nesēdēšu. Apsverot visus par un pret izlemju savu atvaļinājumu ziedot lai veiktu brīvprātīgo darbu kaut kur Eiropā. Zinu, ka skan pagalam idiotiski, taču lēmums tika pieņemts pie skaidra saprāta esot un nelietojot sēņu mērci no runājošām sēnēm.
Par laimīgajiem kļūst mani slovēņu draugi. Viņi mani laipni ielūdz, solot regulāri dzirdīt ar alu. Principā, tas arī nostrādā galveno lomu. Sakārtoju somu un dodos ceļā. Taciņa, tā teikt, jau gadu garumā ir iemīta. Izbraucu piektdien un sev par mērķi nospraužu netrakojot ierasties pirmdien pa dienu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka tas arī izdevās.
Izeju pie Liepājas zīmes un gandrīz uzreiz nostopēju mašīnīti uz Nīcu. Nīcā mēģinu apstādināt robežsardzes mašīnu un par lielu brīnumu tas arī izdodas. Pēcāk gan izrādās, ka tie nav nekādi robežsargi, bet muitnieki. Šoferis man ir nedaudz pazīstams, tāpēc apstājies. Iekšā sēž vēl 2 vīri un 10 minūtes negrib man ticēt, ka es braucu uz Slovēniju. Kad beidzot viņiem aiziet, ka es nedzenu velnu, ar interesi izprašņā vai tas maz ir iespējams. Pamazām rodas plāns, ka veči aizvedīs mani līdz robežai un tur palīdzēs nostopēt kādu fūri uz Polijas pusi. Sarunās noskaidroju, ka šī ir pēdējā darba nedēļa visiem, jo sakarā ar optimizāciju un vēl sazin kāpēc, džekiem ir jāmeklē jauns darbs. Priekšniecība arī visu laiku pukstot, ka viņi braukājot apkārt un ņefiga nedarot.
Pie robežas apstājamies. Muitnieki sasveicinās ar kaut kādu pazīstamu vārnu, kas te jau gadiem tusē bulkas un ķeras pie darba. Darba specifika cik noprotu ir mēģināt atklāt kontrabandu, piefiksēt neatbilstības pavadzīmēs- nu kaut kas no tās operas. Kamēr divi ir gatavi noštopēt mašīnu, viens dodas pārbaudīt robežu. Cik nopratu segvārds „ pārbaudīt robežu” ir sēņot. Maz ticams, ka robežas pārbaudei ir nepieciešams groziņš un nazītis. Kaut gan, ko zin.. Varbūt nazis tīri pašaizsardzībai un groziņš ja nu gadās izņemt kādu nelegālu preci.
Ar fūrēm neveicas. Pirmkārt viņu tikpat kā nav, otrkārt tās, kuras ir, brauc kaut kur galīgi šķērsām. Man tā kā bišķ neērti kad džeki šoferiem prasa vai nevar paķert līdzi kolēģi. Bet kā teica gudrs cilvēks- ja neērti, tad pārvelc bikses. Pēc apmēram 40 minūtēm man paveicas- jauks poļu šoferis brauc apmēram uz Varšavu un ir gatavs paņemt mani līdz. Kā jau visi poļu šoferi ( viņi laikam pēc default uzstādījumiem tādi ir) šis ir runīgs, un protams, runā tikai poliski.Nu poļu valoda, man jau tikpat kā savējā pēc visiem stopēšanas gadiem. Prātīgi izripinām cauri Lietuvai un pret vakaru jau tuvojamies Varšavai. Problēma ir tā, ka šoferim beidzas braukšanas laiks un viņam jāiet čučēt. Bet līdz Varšavai vēl savi 100 km. Kamēr cienītais sit klačiņu ar kaut kādu citu šoferi palielā stāvvietā, es apstaigāju visas tur esošās fūres un jautāju vai nebrauc uz čehu pusi. Nebrauc gan. Viens latviešu šoferis, kas atgriežas mājās, iesaka man paiet pāris kilometrus uz priekšu. Tur būšot laba ēdnīca ko iecienījuši tālbraucēji. Varbūt, ka tur man kas nospīd. Man divreiz nav jāsaka. Atsveicinos no sava labvēļa un dodos pastaigā.
Jā, kaut kāda ēdnīca ir. Stāvvieta ir paliela, bet tajā atrodas vien trīs fūres un pēc aizvilktiem aizkariem var noprast, ka vīri sapņo trešo sapnīti. Protams, ka dzimst nereāli stulba ideja paieties vēl uz priekšu. Izeju uz Varšavas šosejas. Sāk tumst. Tā kā mēģinu vēl mazliet stopēt, bet pats saprotu, ka vajag celt telti un tīties gulēt. Ideja ir lieliska, bet izpildīt to ir pagrūti jo abpus ceļam ir žogs. Eju tik uz priekšu. Paliek pilnīgi tumšs. Spīdinu lukturīti uz ceļa lai mani laicīgi var pamanīt. Beidzot žogs beidzas un sākas baigais mežs. Brienu iekšā. Mazliet neomulīgi jo šis ir tāds riktīgais mežs. Nevis kaut kādi seši koki deviņās rindās. Pārsimts metrus no šosejas atrodu puslīdz sakarīgu vietu bez ciņiem un saknēm. Uzceļu telti. Tikko ieguļos konstatēju gan ciņus, gan saknes gan čiekurus, kas acīmredzot izmantojot tumsu, neģēlīgā kārtā, slepus ir metušies zem manas telts. Apsaukāju viņus nesmukos vārdos, bet šamējiem, kā rādās, ir pie vienas vietas. Ieritinos kaut kāda pamesta zilonēna pozā un mēģinu aizmigt. Neizdodas. Pēc pāris stundām tomēr meža nomierinošās skaņas mani iemidzina.
Pieturā sēž ļoti interesants tipāžs. Pusgari šorti, boksera krekliņš un pēc sejas var spriest, ka labi garšo visi šķidrumi, kam ir vismaz 5% alkohola. Patiesībā viņš izskatās pēc samērā profesionāla kodēja. Bet bomžiks nav. Prasu vai cienītais nerunā angliski vai krieviski. Krieviski viņš runājot. To viņš man pasaka poliski un turpmāk nevienu krievu vārdu no viņa es nemaz nedzirdēju. Tikpat labi viņš varēja teikt, ka runā bušmeņu dialektā. Lai nu kā, viņš man apskaidro kā tikt ārā no Varšavas, Vroclavas virzienā. Valoda viņam inteliģenta. Katrs otrs vārds ir kurva. Bet tā- omulīgs, jauks vīrs. Viņš pat mani pavadīšot. Iekāpjam autobusā. Naudas man nav un biļetes ne tik. Paļaujos uz savu attapību un iepriekš nekādu sirdi plosošu stāstu kontroles gadījumā nemaz neizdomāju. Omulīgais turpina mani izklaidēt ar dažādiem stāstiem. Kā jau minēju galvenais personāžs ir kurva. Intereses pēc mēģinu skaitīt. Pie 80 nojūk. Pēdējais par ko omulīgais ir sašutis ir pasaules kauss futbolā, kad krievu fani atļāvās izritināt savu lupatu ar uzrakstu „ this is Russia”. Cik var noprast krievi cienītajam nepatīk. Krievi ir kurva. Arī stadions ir kurva. Bumba un tiesnesis kurva. Pat autobusa pietura ir kurva. Beidzot omulīgais kāpj ārā, piesakot, ka man jāizkāpj nākamajā pieturā. Kāpjot ārā viņš aizķeras aiz apmales un gandrīz parauj uz mutes. Uzzinu, ka arī apmale un laterna ir kurva. Principā 15 min laikā esmu apguvis tik iztrūkstošo posmu manā poļu valodā, ka esmu gatavs uzsist klačiņu kaut par lielo hidrona paātrinātāju.
Pēc nostāstiem, man ir jānoķer tramvajs. Prasu vietējiem urļikiem kāda ciparu man vajag. Drošības pēc teikuma vidū un galā pielieku kurvu. Darbojās! Tālākās pāris stundas pavadu mainot transportu un cenšoties tikt ārā no šī nolāpītās vietas. Beidzot esmu kaut kur pie lidostas, un tas jau ir tikpat kā ārā no Varšavas. Nonāku tajā pašā tankštellē, kur divus gadus atpakaļ nostopēju pensionārus- makšķerniekus. Paiet vēl divas stundas līdz izdodas sarunāt mašīnu uz Katovices pusi. Misija- Varšava man aizņēma aptuveni 7 stundas. Sabiedriskā transporta sistēmai radot zaudējumus aptuveni 30 zlotu apmērā ( nu nepirku es biļetes, nepirku).
Šoferis man prasa kur man labāk kāpt ārā. Nosaukumi ir ļoti smuki, bet manā kartē tādu nav. Viņš pats braucot uz Gleiwice, bet neesot pārliecināts, ka man tā būs laba izvēle. Da pēc Varšavas man pofig, kaut Aušvice, ka tik uz priekšu. Tātad līdz Gleiwice? Līdz Gleiwice.
Pievakarē esam klāt. Mani izlaiž pie benzīntanka, kurā 20 min laikā neiegriežas neviena mašīna. Atkal parādās idiotiskā vēlme paieties mazliet uz priekšu. Eju. Pilsētiņa neizskatās liela. Pēc stundas pilsētiņa pārvēršas par vismaz Daugavpils lieluma pilsētu ar lielām ielām, tramvajiem. Bļin, esmu iekūlies centrā. It kā sekoju norādēm uz Ostravu. Prasu diviem pretī nākošiem džekiem kā tikt uz Ostravu. Abi uztaisa nenormāli nopietnas sejas un paziņo, ka Ostrava ir Čehijā! Tā kā man jau divas dienas nav bijis ar ko padzīt muļķi, nolemju mazliet patēlot idiotu. Iesaucos- nevar būt, ko jūs man te stāstāt!? Čaļi pilnā nopietnībā zvēr, ka Ostrava tā ir Čehija. Mēģinu šņukstēt, ka man nav Čehijas vīzas, bet man tur dzīvo frontes draugs, kurš man parādā kilogramu ar kartupeļiem. Vai nu čaļiem joprojām neaiziet, ka par viņiem ierēc, vai abi ir profesionāli jefiņi, bet šie savā starpā aprunājušies saka, ka cik viņiem zināms uz robežas kontroles nav, un gan jau es tikšu pāri. Es varot arī netālu no robežas ieiet mežā un šķērsot robežu tādā veidā. Labi vēl, ka neieteica pārģērbties par ezīti. Karoč, esmu pārāk noguris lai turpinātu teātri, tāpēc prasu virzienu. Abi vienlaikus parāda uz to ceļu, no kurienes esmu nācis. Mēģinu oponēt, ka ceļazīmes rādīja uz šejieni. Jā, varot arī braukt šādi, bet šis ir vecais ceļš un te neviens nebraucot. Jāpaiet pusstunda un aiz stacijas būšot īstais ceļš. Paldies, veči, bet es labāk uz priekšu.
Mans padoms jums un sev- klausiet vietējos iedzīvotājus, pat ja tas izklausās ne pārāk gudri. Pēc stundas esmu izstaigājis Gleiwices centru un knapi varu pavilkt kājas. Turklāt arī tagad neredzu pilsētas malu. Prasu ceļu nākamajiem čaļiem, tie tik nosvilpj, ka tas ir afigeķ tālu. Gleiwice manā izpratnē iegūst pasaules lielākās pilsētas statusu. Paiet nudien vairs nevaru. Pavisam nopietni. Kustos, kā krievi saka- čerez ņemogu. Beidzot jau krēslā izeju kaut kādā mazdārziņu rajonā. Nolemju pirmajā kaut cik jēdzīgajā vietā likties horizontāli. Tādas vietas nav. Velkos kā aizšauta pitona mātīte un sapņoju nolikties slīpi. Beidzot ieraugu kaut kādu labības lauku. Zeme ir grubuļaina un pretīga, bet labās ziņas ir tās, ka lauka malās ir pļauta zāle. Salasu veselu kaudzi un liekos sāniski iekšā. Fantastika! Dzīve liekas tik jauka. Slinkums celt telti. Tomēr iedomājoties, ka naktī līst un es samiegojies ceļu slapju telti, liek man piecelties un tomēr telti uzstutēt. Naktī guļu kā zīdainis. Patiesībā, laikam tomēr nē, jo cik man ir zināms, zīdaiņiem vairākas reizes naktī kājas nerauj krampī. Neatminos kad pēdējo reizi būtu vaidējis no sāpēm, bet vienu reizi savilka tā, ka maz nelikās.
No rīta galīgi negribas celties. Laiks ir apmācies, bet nelīst. Tā kā ir svētdiena, ilūzijas par ātru tikšanu no kaut kurienes uz kaut kurieni, neloloju. Patiesībā pa šo ceļu tiešām brauc apmēram 10 mašīnas stundā. Tomēr man veicas un samainot 2 mašīnas visai ātri esmu vien 8 km no Čehijas robežas. Minētos kilometrus nosoļoju un ar gandarījumu šķērsoju robežu. Esmu noguris, tāpēc mazliet apsēžos. Tikko pielieku pakaļu pie zemes, sāk smidzināt. Netālu ir šoseja ar tiltu tai pāri. Dodos uz turieni. Paejot zem tilta, lietus sāk gāzt pamatīgi. Knapi uzspēju. Vajadzētu tikt līdz Brno, jo šo šoseju es labi pazīstu un benzīntanku pa ceļam nav. Vienu atceros, bet tas tepat kaut kur netālu bija. Bet, lietus laikā slāt pa šoseju meklējot kurš viņš bija, galīgi nevelk. Sāku zem tilta stopēt. Man apstājas čigāniska paskata vīrietis. Dzīvsvarā varētu būt uz 400 kilogramiem. Karoče pilnīgs koka klucis Konstantīns. Viņš mani varot aizvest līdz benzīntankam, tas gan esot vien pēc 10 km. Man tas der. Visu ceļu domāju kā gan viņš tiek mašīnā un pēc tam no tās ārā. Uzzināt to neizdodas, jo labvēlis brauc tālāk, bet es palieku stāvēt tankštellē. Un te man uzspīd haļava, kas pa retam gadās un padara stopotāja dzīvi patīkamu. Uzrunāju jaunu puisi. Viņš brauc uz Vīni un var paņemt mani līdz. Vau!
Brauc čalītis samērā ātri. Nu tā 200- 220. Mašīna ir sporta un ātrumu tā baigi nejūt. Viņš ir lāga zēns un saka, ja man ir neomulīgi, viņš var braukt lēnāk. Man ir omulīgi. Prasu vai viņš nebaidās no radariem un cik lieli ir sodi. Viņš saka, ka viņam uz to ir pajāt, jo numuri viņam ir poļu un čehu radari viņam rada tikpat lielas galvassāpes kā banāni lielveikalā.
Stundas laikā esam šķērsojuši Čehiju un pirmo reizi dzīvē oficiāli iebraucu Austrijā. Mans jaunais paziņa saka, ka izvedīs mani mazliet aiz Vīnes un atstās mani benzīntankā, ceļa malā kas ved uz Grācu.
Pēc zoles nāk kritiens un Žigis pavada benzīntankā 6 (!!!) stundas. Neviens nebrauc uz Grācu. Šajā vietā var iebraukt no abām pusēm un visi kā viens apgalvo, ka brauc uz Vīni. Es ticu. Līdz brīdim kad parādās franču meitene kas arī mēģina sarunāt mašīnu. Viņai vajag uz Vīni. Pēkšņi neviens nebrauc arī uz Vīni. Un arī uz Grācu nē. Vārdu sakot viņi brutāli dirš. Francūziete lamā austriešus un sauc viņus par meļiem. Austrija esot visnepateicīgākā valsts stopētājiem. Sāku viņai ticēt. Pēkšņi redzu iebraucam mašīnu ar latviešu numuriem. Mašīna pabrauc garām uzpildes stacijai un apstājas pie kafejnīcas. Labojot rekordu skriešanā pa benzīntanka teritoriju ar mugursomu, aizelsies, izmocījis savu visdraudzīgāko sejas izteiksmi un pat cenšoties smaidīt, prasu šoferim vai viņi nebrauc Slovēnijas virzienā. Braucot uz Grācu. Lūdzu, lūdzu, paņemiet mani, savādāk es te nomiršu. Mašīnā sēž jauks vīrietis labākajos gados un tikpat jauka sieviete. Teorētiski viņi mani varot paņemt, bet problēma ir tāda, ka viņiem nav sēdekļu, jo mašīna ir viņu māja, tur salikti matrači. Esmu pilnīgi safanojies par tautiešiem, tāpēc ceļu pretī argumentus, ka Austrijā nav policijas, ir tikai kaut kas līdzīgs zemessardzei un tie pārbauda tikai riteņbraucējus, turklāt sēdēt sēdekļos skaitās sliktais tonis. Vārdu sakot, kaut ko leju neatejot no kases. Abi skatās uz mani un saka, ka izdomās kamēr ēdīs.
Pēc vakariņām, lai arī piesardzīgi, tomēr tiek dota atļauja man ieritināties uz matrača. Lai dzīvo Latvija! Dodamies Grācas virzienā. Mani labvēļi ir Vilhelms un Agra. Abi mēdz ceļot šādā veidā- guļ mašīnā, līdzi gāzes plīts. Tātad maksā tikai par degvielu. Prātīgi un salīdzinoši lēti. Pārītis ir jauks un runīgs. Laukā jau ir tumšs un šoferis nolemj gulēt kaut kādā stāvvietā. Austrijā, lielceļa malās, ik pa laikam ir jaukas stāvvietas. Aiz lielajiem žogiem lai nenāk skaņa no šosejas, aprīkotas ar tualeti, ūdeni, galdiņiem un nelielu pļaviņu kur bērniem izskrieties. Abi piedāvā man rīt braukt līdzi tālāk, ko es ar prieku pieņemu.
Nākamās dienas rītā izbraucam uz Grācu. Grācā draudzīgi šķiramies. Ka jau esmu pilsētā, būtu grēks vismaz centru neapskatīt. Izstaigāju centru. Nu ļoti skaisti. Uztaisu pāris bildes un sāku štukot kā tikt ārā uz Mariboras ceļu. Vietējā policiste, augumā ap 120 izskaidro, ka man jābrauc ar tramvaju un tad jāiet uz autobusa pieturu- tur parasti visi stopētāji stāv.
Pabraukājos ar tramvaju. Mazliet raustos no austriešu kontroles, kas ir izslavēti ar savu nežēlību un sadismu, bet biļeti principa pēc nepērku. Ja nu kas, tēlošu ar epilepsiju slimu rumāņu bēgli.
Aizeju līdz pieturai. Viņa man uzreiz neiepatīkas, tāpēc dodos tālāk. Nemācos es no savām kļūdām. Nākamās pāris stundas soļoju gar lielceļa malu, kur man garām nesas mašīnas ar lieliem ātrumiem. Stopēt te būtu neprāts, tāpēc vienkārši tipinu uz priekšu, cerībā ieraudzīt kādu benzīntanku. Ir nežēlīgi karsts. Vismaz 30 grādi. Ūdens iet uz beigām un dzīve neizskatās rožaina. Pēkšņi man priekšā nobrauc viena mašīna un apstājās. Ko, tiešām prasīs vai nevajag mani aizvest? Ņemu atpakaļ visus sliktos vārdus par austriešiem.
Kā tad. No mašīnas izkāpj pagalam neapmierināts policists un paģērē man dažu sekunžu laikā pazust no autobāņa. Mazliet izbrīnījies paraugos apkārt. Uz abām pusēm cik vien tālu sniedzas acis ir šoseja un 5 metrus augsts žogs abās pusēs. Pazust te varētu vienīgi Kriss Eindžels, un arī par to es neesmu pārliecināts. Atbildu, ka labprāt to izdarītu un lai tas būtu ātrāk, cienītais mani varētu nedaudz pavest uz priekšu. Ar šādu notikumu pavērsienu varas pārstāvis nav mierā, un liek man pie pirmās iespējas pazust no autobāņa nafig. Nē, zin, es te plānoju uz dzīvi pārcelties, mūlāp. Protams, ka pazudīšu.
Karsts. Tik karsts, ka priekšā visu laiku peld tāda kā migliņa. Ūdens palicis vien pāris malki. Sāk gļučīt. Šķiet, ka pretī nāk Baraks Obama un smaidīdams man prasa kāpēc es nelidoju ar lidmašīnu. Es saku, ka man ir kuņģa čūla. Baraks man sniedz gurķi un sāk dziedāt Panamas himnu. Diezgan ātriem soļiem eju sviestā. Ar mani sāk runāt asfalts. Vēl pēc dažām minūtēm es sāku viņam atbildēt. Ieraugu zīmi P un 1 km. Jā!! Saņemos un soļoju uz priekšu. Ieeju stāvvietā un ieraugu... Vilhelmu ar Agru. Tak vajag tā sagadīties! Abi priecīgi mani ieraugot. Žēl, ka nepierakstīja manu telefonu, jo izlēmuši braukt uz Mariboru un tieši štukojuši, nez kā man veicas.
Abi mēģina mani piebarot. Nudien nevaru nekā ieēst, toties noloku litru ūdens tā kā nebija ko redzēt. Uztaisu atraudziņu un ieleju vēl litru. Saprotu, ka dzīvošu. Paskatāmies mašīnas termometru. Rāda 38 grādus! Nav brīnums, ka ar mani asfalts sarunājās.
Vilhelmam sagribas pa lielam. Tikmēr Agra izvelk no bagāžnieka neliela izmēra pudeli ar kaut kādu grieķu krutku. Viņas cienītais ar alkoholu ir uz jūs, bet šādu gadījumu taču vajag atzīmēt. Īsti nesaprotu par kādu gadījumu ir runa, bet atzīmēt esmu gatavs vienmēr. Kaut ko atzīmējam. Pēc brīža atzīmējam vēl kaut ko. Stāvvietā iebrauc divas mašīnas ar krišnaītiem ( laikam). Skūtas galvas, saģērbušies pēc spokiem. Izskatās pēc kaut kāda mazā praida. Tikmēr Vilhelms ir atpakaļ un ieraugot šo pokemonu baru, arī viņš neatsakās no vienas glāzītes enerģijas dzēriena.
Braucam uz Mariboru. Mani izlaiž centrā.
Tik viegli nostopēt nemaz nav, jo ceļš ir šaurs un mašīnām nav kur apstāties. Es eju uz priekšu un ainava nemainās. Kalna galā, pieturā, stāv mašīna. Pieeju. Čalis prasa vai nevajag pavest. Protams, ka vajag. Viņš tā arī sapratis, tikai nav bijis kur apstāties, tāpēc gaidījis mani te. To es saprotu.
Šoferis izrādās ir lielākās Slovēnijas apiņu fermas līdzīpašnieks. Ārkārtīgi jauks cilvēks. Lai gan viņam jau tuvu 50 gadiem, izskatās krietni jaunāks. Viņš mani uzaicina uz alu. Nedaudz aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka iedzert, piedzerties un pēc tam braukt ar mašīnu, Slovēnijā ir galīgi pieņemami un normāli. Redzēju desmitiem cilvēku- jauniešus, vecākus, vīriešus un sievietes, kas pēc ballītes mierīgi sēžas pie stūres un brauc mājās. Brauc prātīgi un netrako, bet tomēr lielā skurbulī. Nezinu cik ir sods par braukšanu dzērumā, bet pēc redzētā spriežot diez vai vairāk par 5 eiro.
Iebraucam kafejnīcā. Iedzeram pa alum, tad vēl vienam. Es jau atkal noķeru štimungu. Tomass ( jaunā drauga vārds) ir sajūsmā par manu apņēmību ceļot šādā veidā un ir priecīgs uzzinot, ka man patīk Slovēnija. Uz šo mums atkal jāiedzer. Tomass aizved mani parādīt savus apiņus. Pēc divām nedēļām būšot raža. Bosnieši novāks. Šis atkal ir cits stāsts, jo visus lētos un nepatīkamos darbus Slovēnijā strādā bosnieši. Priekš viņiem Slovēnija skaitās super duper attīstītā valsts ar milzīgām algām. Celtniecība- bosnieši, uz laukiem atkal bosnieši. Kaut ko vajag izdarīt ko vietējie nu tā, ne pārāk- bosnieši. Par bosniešiem cilvēki nav pārāk labās domās. Esot slinki un nepatīkami cilvēki. Viens strādājot, pieci stāv apkārt un skatās. Eu, bet tad jau mums uz ceļiem arī bosnieši strādā?
Vārdu sakot, apskatam apiņus, iedzeram vēl pa alum un Tomass aizved mani līdz„baigi labai stopēšanas vietai”. Es knapi paspēju pacelt roku, kad man apstājās mašīna ar visdzērušāko šoferi kādu vien es savā mūžā vispār esmu redzējis. Ja čalītim ir mazāk par 3 promilēm, tad es esmu Kasperska antivīruss. Viņa pirmais teikums skanēja apmēram tā- tu izskaties normāls čalis un man pie kājas uz kurieni tev vajag. Es aizvedīšu!
Pēc loģikas blakus nevajadzētu sēsties, bet tā kā pašam jūra skalojas aptuveni pie ceļiem, tad šī ideja šķiet nenormāli laba. Vadītājs stādās priekšā kā Dazy Crazy un mēs laižam. Viņš kaut ko stāsta mētājoties no vienas tēmas uz otru un visu laiku atgādina, ka speciāli manis dēļ brauks lēnām. 110 uz šauriem kalnu ceļiem ar asiem pagriezieniem nešķiet dikti lēni. Deizijs ierauga kafejnīcu un uzaicina mani uz alu. Es pajautāju vai tā ir laba ideja, uz ko saņemu pretī neizpratnes pilnu skatienu a la- „ čali, ar tevi viss kārtībā?”
Līdz Slovenj Gradecai pa ceļam ir 3 kafejnīcas un varat trīs reizes minēt cik daudzās mēs bijām iegriezušies. Pareizā atbilde ir 4, jo mēs iebraucām vēl kaut kādā mistiskā klubā kur pa nakti dejojot Moldovas vieglas uzvedības sievietes. Manas tautietes. Vairākas reizes mēģināju ieskaidrot, ka esmu no Latvijas un mums ar Moldovu tāds pats sakars, ka Slovēnijai ar Grieķiju. Vieglāk to būtu ieskaidrot ledusskapim.
Slovenj Gradecā ieradāmies stipri pamīksti. Pareizāk pamīkstāks biju es, Deizijs bija galīgi nost. Tomēr spēka iedzert pēdējo alu tieši pie viesnīcas pietika spēka abiem.
Mitja bija sarunājis, ka pirmo nedēļu es dzīvoju viesnīciņā. Tāpēc pierakstos un ieveļos gultā. Nedēļa un vispār brīvdienas sākās labi...
Uz ko tad esmu parakstījies? Slovēņi grib lai es noorganizēju jauniešu apmaiņu. Principā projekts jau ir apstiprināts un programma arī pa lielam ir gatava, bet vajag profesionāli kas to noorganizē līdz galam. Nu, ķipa, es. Tad vēl jāpalīdz šo to, nekā sarežģīta. Uzņēmēji ir MKC (Mladinski Kulturni Centr) Slovenj Gradec. Vai vienkāršākiem vārdiem runājot jaunatnes centrs. Tā ir smuka, jauna divstāvu ēka pilsētas nomalē, kur ir arī neliela viesnīca, telpas semināriem, mūzikas studija utt. Gribētos kādreiz tādu vadīt Liepājā.
Dzīvot esmu gatavs teltī, bet džeki man uzsauc viesnīcu un saka, lai es nesatraucos. Ēšana gan paliek paša ziņā, bet realitāte ir tāda, ka gandrīz visu laiku mani kāds mēģina piebarot.
Centrā strādā 5 cilvēki. Trīs jaunatnes darbinieki, direktore, ko pārējie trīs neieredz un viens tehniskais darbinieks, izbijušais alkāns, lāga vecis. Pirmā diena paiet iekārtojot man darbavietu. Tiek piemeklēts galds, krēsls. Pie reizes tiek iztīrīts birojs no visādiem mēsliem, kas te stāvējuši mēnešiem. Uz galda tiek sarindots mans nepieciešamais ekipējums- dators, kancelejas preces, divi ali. Iedzert darba laikā skaitās ne tikai nosodāmi, bet pat pozitīvi. Nezinu vai arī, piemēram, bankās, klerki sūc alu, bet MKC principā 2-5 ali pa dienu skaitās galīgi ok. Arī stiprāki dzērieni pie labi argumentēta pamatojuma skaitās ok. Labs pamatojums ir piemēram- eu, džeki, davai izplēšam vienu viskiju? Vai- man šodien tāds sūdīgs garīgais, paņemam kādu stipro?
Tajā pašā laikā tomēr jāatzīst, ka strādā viņi apzinīgi un savu darbu paveic. Un tas man patīk. Var dzīt muļķi, bet strādāt arī vajag. Galu galā- tāpēc ziedoju savu brīvlaiku lai būtu šeit.
Pirmajā dienā mani iepazīstina ar darba specifiku. Mans tiešais uzdevums ir sataisīt apmaiņas programmu un novadīt pašu apmaiņu. Tad vēl man būšot iespēja palīdzēt pie viena festivāla tapšanas, un dažādi sīkāki darbiņi, kā piemēram, izlikt stendus izstādei utt. Sarunāts. Apmaiņas esmu organizējis dučiem, tāpēc tas mani galīgi nesatrauc.
Pēcpusdienā, pēc 4 aliem, rodas spontāna ideja pie MKC uzstādīt basketbola grozu.
Galvenā ideja ir izrakt dziļu bedri, saliet cementu un tad kaut kā ar skrūvēm to konstrukciju dabūt pie dzīvības.
Rokam bedri. Zeme ir akmeņaina, tāpēc viens strādā ar kapli, otrs ar lāpstu vāc ārā. Darbs ir grūts, tāpēc divreiz pa vidu dodamies atveldzēties pie auksta alus. Pēc tam jaucam cementu lielā ķerrā un lejam bedrē. Iepriekš tur nostiprinām 4 garas skrūves uz kurām tad viss turēsies. Kamēr strādājam, pie mums pienāk vairāki ziņkārīgie un prasa kāpēc mēs šim darbam nealgojam bosniešus. Mitja nav uz mutes kritis un saka, ka latvieši ir lētāki. Viens ir ieinteresēts noalgot mani pie celtniecības un prasa cik man jāmaksā pa dienu. Saku, ka 2 eiro būtu ok. Vecim sāk spīdēt acis. Iekams šis pagūst ieiet nirvānā, piedāvāju viņam aizvērt actiņas kad sapņo.
Vakarā Matejs (otrs MKC darbinieks), piedāvā man aizbraukt uz savu vasaras māju. Labprāt. Šķiet, ka katram slovēnim ir sava vasaras māja. Jocīgi, ka reāli cilvēkiem, kuri dzīvo pilsētiņā ar 7000 iedzīvotājiem, turklāt tādā pilsētiņā, kas ir izmētāta pa kalniem un mazām ielejām, gandrīz katram ir sava vasaras māja, kas principā atrodas 10 min braucienā no savas privātmājas. To man bija tā pagrūtāk saprast. Pašam smuka privātmāja, ar dārzu, gleznainā vietā. Toties ir vēl tiešām laba vasaras māja, praktiski turpat blakus.
Braucam pa šauriem kalnu ceļiem. Nav ne jausmas kā mašīnas šeit samainās braucot pretī. Ir jau tumšs kad iebraucam Mateja dāčā. Viņš izrāda savu īpašumu, saliek uz galda alus pudeles un prasa vai es pīpēšu. Saku, ka nepīpēju. Ne jau cigaretes, tu pamuļķi, zāli. Hmm, nu es nezinu, es vispār nepīpēju. Kamēr es to saku, Mateja skatiens iegūst to pašu izteiksmi ko vakar redzēju Deizija acīs- „ Eu, čali, tev viss kārtībā?”. Jā, jā, pīpēšu.
Viens no galvenajiem iemesliem kāpēc esam šeit, ir uzraut zālīti. Matejs stāsta, ka labu mantu var nopirkt par 5 eiro. Sanākot vienai reizei. Pa 10 eiro sanākot pat trijām. Neesmu baigais profiņš šajās lietās, bet neizklausās dārgi. Tā kā Matejs ir precējies, prasu vai viņa sieva zina par vīra slepeno kaislību. Protams, ka zinot. Matejs ievelk pirmo dūmu, sapņainu skatienu izpūš to gaisā un nočukst- bet viņa nezina kādos daudzumos, he, he, he. Man parauj nenormāla ņirga. No tumsas parādās Mitja un prasa vai mēs jau visu cigareti esam nopīpējuši, ka zviedzam tik skaļi.
Dūmu ievelku arī es. Tīri garšīgs, labāk nekā parastā tabaka. Izpīpējam cigareti. Es nejūtu, ka būtu ko pīpējis. Matejs atrod izskaidrojumu- mēs visi esam gari, tāpēc vajagot vēl vienu. Mēs tiešām visi esam virs 190 un izskaidrojums pēc nogurdinošās dienas izklausās nenormāli loģisks. Uztinam vēl vienu. Nekas nemainās. Nu labi- nāk zviedziens par jebko, ko kāds pasaka. Principā pat nevajag neko teikt, visi smaida un rēc, kā uzvilkti.
Jābrauc mājās. Matejs aizved mani atpakaļ un pazūd melnajā naktī. Pirms aizmigšanas nodomāju, ka man te patīk.
Nākamās dienas diezgan sirsnīgi pieķeros pie apmaiņas plānošanas. Matejs ar Mitju koncentrējas uz volejbola turnīra rīkošanu. Trešais MKC darbinieks- Špela tikai smaida un piedāvā man nokrāsot nagus. Ticu, ka viņa to dara nenormāli smuki, bet es kaut kā atsakos.
Visi kā viens lamā direktori, ka viņa neko nedarot un esot galīgā sēne. Es tieši domāju, ka joprojām neesmu viņu redzējis. Esot atvaļinājumā un labāk nemaz nenāktu ārā, jo nekāda labuma no viņas nav. Reāli gribas viņu ieraudzīt, jo pēc nostāstiem esmu viņu iztēlojies kaut kā pa vidu starp Sarkangalvīti un Frankenšteinu. Toties kamēr viņas nav, zēni var darīt darbu ko saprot un neuztraukties par viņas stresaino reakciju.
Piektdienas vakarā man piedāvā divas opcijas- vai nu braukt palīdzēt celt teltis festivālam, vai braukt uz Austriju paskatīties futbola spēli. Lieta tāda, ka Mitja spēlē futeni kaut kāda amatieru komandā un kā reiz šī ir jaunās sezonas atklāšanas spēle. Tā kā festivālam teltis varēs celt arī no rīta, tad izvēlos futbolu.
Mitjas komanda UFC Wettmannstatten spēlē kurā tur Austrijas amatieru reģionālajā līgā un skaitās viena no labākajām komandām. Tā vismaz man stāsta mans draugs. Komandā drīkst spēlēt divi ārzemnieki. Abas šīs vietas aizņem slovēņi- Mitja un viņa draugs Demjēns, kurš ir arī komandas kapteinis. Vēl arī komandas masieris ir slovēnis. Tā kā Slovenj Gradeca atrodas aptuveni 30 km no robežas, nav nekādu problēmu izbraukāt uz treniņiem un spēlēm.
Lai arī komanda spēlē amatieru čempionātā, laukums ir pat ļoti pieklājīgs. Ideāls zālājs un pēc visas infrastruktūras klubs pavisam noteikti nebūtu sliktākais Latvijas virslīgā. Tāds ir mans pirmais iespaids ieraugot kluba stadionu un ģērbtuves no ārpuses. Slovēņi mani labprāt ieaicinātu ģērbtuvēs, bet viņu treneris esot galīgs amplis un jefiņš, kurš vispār neko nesaprot ne no futbola, ne dzīves un viņš noteikti būtu pret.
Skatītājiem tribīņu nav, bet ir vairāki soliņi vienā laukuma pusē. Kamēr štukoju kur sēdēt, man pienāk klāt kluba jakā ģērbies vīrelis un mēģina notirgot biļeti. Atsakos. Viņš tā kā uzstāj, uz ko es atbildu, ka pārstāvu Latvijas presi un ja viņš man uzkritīs uz nerviem, es sarakstīšu pagalam nejaukas atsauksmes. Tas nostrādā. Vēl vairāk- minētais vīrietis dodas pāris soliņus tālāk, kur palēnām sāk iekārtoties vietējais fanu klubs un acīmredzami pārliecina viņus pārcelties tuvāk man.
Piederību klubam nosaka balti t-krekli. Tos var dabūt turpat pie kluba faniem. Patiesību sakot, zēni mēģina tos iegrūst jebkuram pretimnācējam, ar noruna, ka pēc spēles kreklus dabūs atpakaļ. Cik redzēju uz šo parakstās tikai viens līdzjutējs. Lielākā daļa ir atnākusi vienkārši papļurkstēt un padzert alu. Netālu no manis sēdošās dāmas visu spēli norunāja par kurpēm, neatraujoties pat tajā mirklī, kad vietējā komanda guva vārtus.
Pirms mača sākšanās „ultru” skaits sasniedz 8 cilvēkus. Līdzi ir bungas, ko acīmredzami neviens nemāk lietot. Toties bungas ir. M
Pati spēle ir diezgan garlaicīga. Lai arī viens otrs spēlē tīri sakarīgi, tomēr brīžam komandu rokrakstā parādās kaut kas no Omskas „ Gazmjas” taktiskajiem zīmējumiem un arī mājinieku vārtsargs stipri pēc spēles stila atgādina omskiešu vārtu vīru Gataļski. Spēli apkalpo tikai viens tiesnesis, tāpēc dažreiz viņa lēmumi rada izbrīnu ne tikai futbolistos, bet arī skatītājos. Tā piemēram otros vārtus viesi guva atrodoties tādā aizmugures stāvoklī, ka pat neredzīgo biedrības nozīmēti tiesneši būtu nosvilpuši aizmuguri. Trešos vārtus noorganizēja vārtsargs, kas tik tizli rīkojās ar bumbu, ka atdeva piespēli tieši uzbrūkošās komandas spēlētājam. Toties vārtsargs atrada vainīgo- tas bija kāds pussargs, kas 5 minūtes atpakaļ nospēlēja neveikli, un pēc vārtsarga domām, radīja šo nepatīkamo situāciju, kā rezultātā, nabags aiz izmisuma uzlika bumbu uz kājas pretiniekam. Kamēr abi sakliedzās un skaidroja kurš ir vainīgāks, viesi bija tuvu 4. vārtu guvumam.
Spēle beidzās ar UFC Wettmannstatten zaudējumu 1:3. Daudz interesantāk bija vērot līdzjutējus. Lielais vairums, kā jau minēju, bija ieradušies padzert alu. Viens bija ieradies izkliegt savu sāpi, ko darīja gan pa tēmu, gan vienkārši kad juta vajadzību, radot neviltotu prieku pārējiem. Ultras kopīgi nokliedzās vienu reizi un šķiet, ka paši no tā nobijās. Toties kopā bija ap 300 līdzjutējiem, kas nedarītu kaunu pat vienam otram Latvijas profesionālajam klubam.
Pēc spēles mājinieku futbolisti nevis devās pa taisno uz ģērbtuvēm, bet gan sanāca kopā,uzpīpēja un atrada zaudējuma iemeslus- tiesnesis, pirmā spēle, lietus un trenera stulbums otrajā puslaikā nomainot iepriekšējās sezonas labāko vārtu guvēju. Atrisinot šo problēmu visi priekā nopūtās un atkorķēja aliņus, kas kā nopratu, pienākas katram, no kluba kafejnīcas.
Mājupceļā mani slovēņu draugi joprojām analizēja spēli un nekāda dižā saruna mums nesanāca.
Toties nākamā diena un nakts bija iespējams interesantākā manā Slovēnijas darbā. No paša rīta kopā ar Mitju dodamies kalnos organizēt festivālu. Festivāls ar kodēto nosaukumu Proštok, notiek jau 15 gadu. Tas ir neliels, vietējā mēroga pasākums, ko uz āru neviens nereklamē. Sākumā tas tika organizēts kad kopā sanāca draugi un uzspēlēja ģitāru, sūcot aliņus un izsmēķējot miera pīpi. Iedvesma, protams, ka nākusi no leģendārā Woodstock, kurā pēc nostāstiem viens, otrs no iepriekšējo gadu rīkotājiem esot pat pabijis. Kāpēc festivāls netiek reklamēts? Gluži vienkārši Slovēnijā, gluži tāpat kā Latvijā ir līdzīga organizācija, kas traucē mūziku mīlošiem cilvēkiem normāli dzīvot. Latvijā tā ir AKKA, vai kā viņu tur sauca, savukārt slovēņu bieds nodarbojas ar to, ka padzird kur tiek organizēts kāds koncerts, un tad ir klāt un organizētājiem jāmaksā „dalības maksa” par katru grupu, kas uzstājās. Baidos sameloties, bet šķiet, ka tas bija 50 eiro. Var jau būt, ka tas nav daudz, bet tajā pašā laikā, ja uzstājās 10 mazpazīstamas, vai vispār grupas, kas nekad nav spēlējušas, 500 eiro samaksāt par neko- tas tomēr ir daudz. Kāpēc jāmaksā īsti neviens nezina, bet ne par to ir stāsts. Organizētāji to uzsver kā pasākumu savējiem, kur, protams, var piedalīties draugi, bet plašākai publikai piedāvā izvēlēties citus pasākumus.
Festivāls notiek jau 15 gadu, un katru gadu bez izņēmuma, tieši festivāla dienā un naktī ir lijis lietus, tāpēc liela uzmanība ir pievērsta tieši šim faktam. Ir atvestas teltis un daudz, daudz dažādu krāsu un izmēru plēves, ar ko mēģina nosegt jebkuru pleķīti, kur paredzēts apgrozīties cilvēkiem.
Pats festivāls notiek nelielā, ļoti jaukā pļaviņā, kas, laikam, skaitās kāda privātīpašums. Tuvākās mājas ir patālu un nav jāsatraucas, ka kāds nedabūs pagulēt. Un jā- skats uz apkārtni ir fantastisks.
Ierodoties redzam uzstutētu lielo telti un virtuves telti. Pa pļavu rosās 5 pavecāki vīri, kas mēģina izzīlēt kura telts konstrukcija pieder kurai teltij. Šie tad arī ir galvenie organizētāji. Izskatās viņi...alternatīvi. Gredzeni, savdabīgs apģērbs, vienam nagi gari un krāsoti. Sarakstu varētu turpināt. Bet visi ir draudzīgi. Draudzīgi un mazliet stresaini. Stresu piedzen zīzītops. Tā es momentā iesaucu runīgāko no večiem. Viņam ir ap 60, sirmi mati un tikpat sirma un gara bārda. Nu riktīgais ZZ Top mūziķis. Zīzītops kaut ko runā un dzenā čaļus. Cik es noprotu mazliet bezsakarā. Viņš arī kaut ko uzkāsē Mitjam, ka esam ieradušies par vēlu. Uz ko mans draugs atbild lai priecājās, ka vispār esam atnākuši. Tikmēr brīnos kāpēc vēl nav uzstādīta skatuve, jo tas parasti aizņem vislielāko laiku, bet sākums ir pēc 5 stundām.
No kalna, ar grūtībām izņemot pagriezienus, pļavā iebrauc kravas furgons. Zīzītops sāk māt ar rokām un mēģina novietot furgonu kaut kā pa savam prātam. Pārējie čaļi rāda šoferim kaut ko pa savam. Šoferis atver logu un uzkliedz lai viņi tiek skaidrībā kur, pie velna, viņam ir jāstāv. Zīzītops sāk komandēt parādi, bet šoreiz pārējie veči draudzīgi viņu pasūta tirst. Bārdainais uzmet lūpu un pazūd pa taku lejup, uz lapenes pusi. Savukārt furgons pāris minūšu laikā pārvēršas par skatuvi. Tiek atvērts viens sāns, mazliet nostiprināts jumts un skatuve gatava. To izdekorē ar krāsotiem palagiem ko acīmredzot ir radījuši no vietējās mākslas skolas izslēgtie beztalantīgie skolēni. Pēc stundas pieripina mazāks furgoniņš un izkrauj aparatūru.
Mēs tikmēr liekam solus un galdus, kā arī ceļam atlikušās teltis. Viena paredzēta kā kafejnīca, viena visām pultīm un aparatūrai, vēl dažas velns sazin kam. Ik pa brīdim taisām pauzes un iestiprināmies. Spēkam un acu gaišumam, organizētājiem ir pieejami dažādi šķidrumi. Pārsvarā visi dzer alu, bet var dabūt arī viskiju un kaut kādu vietējo brūvējumu no bumbieriem, ko iedzerot momentā pārdomā savu dzīvi. Iedzēru pārdesmit gramus šī brīnuma un sapratu, ka pēc 200 gramiem var noķert normālu ziemas miegu.
Stundu līdz sākumam viss ir gatavs. Vēl tiek pievilkta elektrība, izkarinātas spuldzītes. Aiz neko darīt, vai vienkārši vecuma marasma ietvaros, viens no vecajiem mēģina nostiprināt jau nostiprinātu telti. Viņš uzrāpjas uz žoga, kas turas uz man nesaprotamiem fizikas likumiem, un pieturas pie zemē iedzīta mieta, kas tur pāris lampiņas. Cik noprotu, viņš grib piestiprināt vienu virves galu šeit. Kāpēc, to es nudien nesaprotu. Tas viņam neizdodas. Vēl jo vairāk nedz žogs, nedz mietiņš neiztur šo mērkaķošanos un izrunājot apmēram 100 vārdus trijās sekundēs, entuziasts betmena stilā nonāk lejā, pa ceļam paķerot kafejnīcai paredzēto telti, kurai smuki uzlido virsū.
Tieši šajā brīdī no lapenes, augšā pļaviņā ierodas zīzītops. Viņš uzspēj akurāt uz to brīdi lai redzētu sabrūkam telti, kurā viņš līdz tam tusēja. Viņa bārda kļūst vēl sirmāka un nokliedzoties- pičku maternu!!! ( tas nav labs vārds un diez vai atradīsiet tulkojumu vārdnīcās) zīzītops dodas atpakaļ uz lapeni.
Visi metas pie lidotāja. Tam nekas nekaiš. Žogs vairs nav labojams, bet praktiska labuma no viņa nebija šā kā tā. Arī elektrības vadi nav pārrauti, un arī telts nav saplēsta. Atliek visu lēnām un prātīgi salikt atpakaļ pa vietām. Kad viss ir sakārtots, betmens vēlreiz kāpj uz vēl atlikušā žoga daļas un tomēr piestiprina nevienam nevajadzīgo auklu kaut kur augšā. Tas ir liels cilvēka gribas triumfs. Un milzīga stulbuma uzvara pār dabas likumiem.
Kaut kad pa vidam parādās eksotiska izskata fermeris, sarkanā kreklā, sarkaniem matiem un zvejnieka zābakiem kājās.
Rudais vēl pāris minūtes pakavē mums laiku un dodas prom. Neviens tā arī nesaprata kas viņš tāds bija un no kurienes viņš te gadījās. Jau vēlāk, pašā vakarā kad visi bija normāli aplējušies, viens no hipijiem filozofēja, ka tas, iespējams, esot bijis senais slovēņu ražas dieviņš, kas kā vēsta mitoloģija, vazājoties apkārt cilvēka izskatā un pārbauda vai cilvēki ir cienīgi saņemt viņa veltes. Tajā kondīcijā šis apgalvojums izklausījās nenormāli ticams.
Uzstājoties pirmajai grupai, norises vietā ir labi ja 20 cilvēki. Es prasu cik cilvēku vispār tiek prognozēts. Uz 200 vajadzētu būt. Kaut kā neticu, ka var būt tik daudz, ņemot vērā, ka šobrīd ar visiem organizētājiem ir vien 25. Bet cilvēki acīmredzot ir gudri. Pirmā grupa, ja tā viņus var saukt, rada lielu troksni un vēlmi pēc iespējas ātrāk pamest šo vietu. Zēni laikam pirmo reizi dzīvē ir tikuši pie instrumentiem un izmisīgi mēģina būt radoši. Vienīgais ko var atzīmēt, ka solistam bija smuki apavi. Jā, principā, tas ir arī viss ko varu pateikt par festivāla ledlaužiem.
Tālāk jau ir labāk. Parādās skatītāji un mūzika kļūst baudāmāka. Līdz ar tumsas iestāšanos, tiešām ir ap 200 skatītāju, iespējams pat vairāk.
Ap diviem esmu nost. Jau tā būdams palielā reibumā, saderu, ka man bumbieru uzlējums ir kā piens vakariņās. Laikam es būtu dzīvotājs, ja uzreiz pēc tā, stulbuma uzplūdos, nebūtu saderējis, ka trešdaļa ruma pudeles latvietim ir vien tāds uzdzeramais. Teorētiski abas derības es vinnēju, bet praksē pulkstens trijos naktī, mans sagurušais ķermenis, kaut kādā mistiskā veidā, nekonsultējoties ar mani, atrod ceļu uz iepriekš uzcelto telti. Neko daudz gan es neesot palaidis garām, jo pēc tā kad aizgāju, esot uzstājusies pēdējā grupa.
No rīta esmu pilnīgi nekāds.
Kaut kādām pārdabiskām spējām tomēr novācam teritoriju un braucam mājās. Pie viesnīcas Mitja vēl piedāvā iedzert pa alum, bet tas nav smieklīgi ne man, ne viņam pašam.
Pirmdienas rītā darbā beidzot ierodas direktore. Pēc izskata cilvēks, kā cilvēks. Runā puslīdz sakarīgi. To kāpēc manējie draugi viņu neieredz un sauc par visnepiemērotāko cilvēku šim amatam, es saprotu pēc 2 stundām. Viņa ienāk mūsu ofisā un prasa vai mums darbojas datori. Mēs saskatāmies un Mitja prasa kā viņai pašai liekas. Mēs visi kaut ko strādājam izmantojot datorus un tas ir acīmredzami. Viņa nosaka, ka viņas kabinetā nedarbojas un viņa ir izsaukusi tehnisko palīdzību. Labi. Pēc pāris minūtēm Mitjam kaut ko savajagas no priekšnieces, un smagi nopūties viņš dodas iekšā kabinetā. Iznākot ārā viņš griež ar pirkstu pie deniņiem un saka, ka cilvēka stulbumam nav robežu. Direktores datoram bijusi vien tā vaina, ka jāieliek vads rozetē. Man tas liekas smieklīgi, bet pārējie saka, ka dienā sastopoties ar 2-3 līdzīgiem izgājieniem, tas vairs nav smieklīgi.
Pēc brīža atkal iepeld direktore un prasa kas tas par rēķinu uz viņas galda. Pirms atbildēt, Mitja uzsauc meitenei bārā (Jā, ir arī neliels bāriņš MKC) lai atnes kafiju. Meitene noprasa jūsējo vai parasto. Mūsējo. Tad Mitja sāk skaidrot, ka rēķins ir tas, par ko viņš 20 minūtes, trīs dienas atpakaļ viņai skaidroja pa telefonu. Atceros šo sarunu. Lai arī ne visu sapratu, bija sajūta, ka mans draugs sarunājas ar garīgi atpalikušu cilvēku. Direktore atceras un smaidīga dodas atpakaļ. Mums uz paplātes pienes kafijas. Precīzāk kafijas krūzītes, kurās ir salieta rakija. Visi iedzeram. Špela nosaka- un tā katru dienu. Sāku viņus saprast.
Nedēļa paiet strādājot pie apmaiņas. Kā jau pierasts gadās problēmas, jo pēdējā brīdī vieni partneri paziņo, ka nebūs, citi savukārt velk līdz pēdējam un nepērk biļetes, līdz ar to nevar saplānot kad un kur viņi ieradīsies.
Brīvajos vakaros vai nu dodos pastaigāt pa gleznaino apkārtni, vai pieņemu kādu ielūgumu paciemoties pie kāda drauga. Citreiz ar Mitju izbraucam pa tuvākajām pilsētiņām- Velenje, Dravograd. Vienu dienu devāmies pārgājienā uz Kope. Kope ir iecienīta slēpošanas trase ziemā. Saprotams, ka vasarā viņa nedarbojas, bet šī ir Koroškes reģiona augstākā virsotne un varot doties pārgājienā uz kalna virsotni.
Jāsaka, ka tas bija fantastiski. Diezgan lielu ceļa daļu veicām ar mašīnu un atstājām to pie kafejnīcas. Savukārt pēc tam divas stundas sirsnīgi pasoļojām virzienā uz debesīm. Pārgājiens nebija grūts, jo stāvu nogāžu tikpat kā nebija. Jā, sanāca visu laiku iet uz augšu un iesvīst, bet trase ir piemērota ar tādiem, kas ir iesācēji kalnu jomā (piemēram man). Tādas klasiskās izpratnes par virsotni gan nebija. Bija salikts akmeņu krāvums ar interesantu skulptūriņu un norādīts augstums- 1564 metri. Laikam lieki teikt, ka skati kas paveras pa ceļam liek sajūsmā raudzīties un apbrīnot dabas skaistumu. Atpakaļ devāmies jau krēslā. Redzēt sauli pazūdam aiz kalniem arī ir „ must see” katra cilvēka mūžā.
Pēdējā nedēļā pirms apmaiņas pilsētā notiek liels basketbola turnīrs jauniešiem, tāpēc visas iespējamās viesnīcas un viesu mājas ir aizņemtas. Arī man nākas pārcelties uz 5 km attālumā esošo lauku māju. Tas bija pat labāk. Māja atrodas kalnos un katru vakaru izjust burvību esot dabā bija neizsakāms kaifs. Saimnieki ir viesmīlīgi, piedāvā man gulēt mājā un visu laiku cenšas mani piebarot. Es gan izvēlos gulēt tādas, baigi interesantas būves bēniņos. Nenoskaidroju kādam mērķim sākotnējo tika celtas šādas mājiņas, bet izskatās viņam apmēram tā- gari pāļi un pirmais stāvs klasiskajā izpratnē neeksistē. Arī sienu nav, vien daži horizontāli dēļi. Nelielas trepes ved uz otro stāvu, kam arī nav sienu. Šeit dēļi gar malām ir izvietoto rombveidīgi un ciešāk viens pie otra. Savukārt uz bēniņiem ir pieliktas kāpnītes. Bēniņi gan ir slēgta veida- sienas ar nelielu, krustveida lodziņu ēkas šaurajos galos. Izskatās šīs ēkas tiešām ļoti skaisti un tādas redzēju katrā otrajā lauku mājā.
Šoreiz par pašu apmaiņu man daudz nav ko stāstīt. Tīri dēļ tā iemesla, ka biju organizētājs, turklāt arī vienīgais vadītājs. Pāris reižu man palīdzēja Špela, bet visu, tā teikt, smagumu, iznesu uz saviem pleciem. Apmaiņa izdevās par visiem 100. Bija atbraukuši jaunieši no Portugāles, Maķedonijas, Čehijas, Latvijas, Slovēnijas. Viņiem bija savs tusiņš, kurā, es, protams, tiku aicināts piedalīties, un arī pa retam piedalījos. Bet no jautrības viedokļa, protams, daudz labāk ir būt dalībniekam, nevis organizētājam, kuram visu laiku jābūt gatavam da uz jebko. Sūdzēties par jautrības trūkumu gan nevarētu, jo grūti iedomāties tādu dienu, kad vismaz pāris reizes no sirds neesmu izsmējies.
Pieminēšanas vērtas bija viesošanās vietējā gružu pārstrādes rūpnīcā Kocerod
Oriģināli raktuves sākušas darboties 15 gadsimtā un tikušas slēgtas vien pārdesmit gadus atpakaļ. Līdz tam kalns ir pārrakts no vienas vietas un veido 7 stāvu, eju un sāneju labirintu. Tagad tur ir iekārtots muzejs, kas ir pieejams jebkuram interesentam.
Viss sākas ar to, ka katru ieģērbj oranžas krāsas jakā, iedod ķiveri, pie kuras piestiprina lampiņu, kas barojas no diezgan pasmagas baterejas, kas savukārt ir piestiprināta pie jostas. Turpat pie ģērbtuvēm var apskatīt izstādi un koridorā visus sagaida jancīgā tērpā stāvoša ogļrača figūra. Par figūras prototipu noteikti ir ņemts dižais Ādolfs. Vairāki no mums atzinu viņu par Hitleram līdzīgu esam, un drošības pēc, ejot garām, sveicināja nacistiskā sveicienā, izraisot neviltotu jautrību darbinieku vidū.
Mums nolasa drošības instrukcijas un laipni aicina sakāpt vilcieniņā. Vilciens ir maziņš, maziņš un pagalam šaurs. Man liekas, ka dzen velnu un šajā vilcienā nemaz nekas lielāks par bērnu nevar iekāpt. Kad redzu kā vagonā mēģina tikt divas reizes par mani mazāks un šaurāks portugālis, nudien neticu, ka tas ir iespējams. Tomēr ir gan. Sava tehnika tur ir, bet tas ir iespējams. Nākamais uzdevums- vagonā ir jāsakāpj vismaz 5 cilvēkiem. Vagons ir apmēram pusotru metru garš un metru plats ar nelieliem koka sēdekļiem galos. Kaut kā paveicam arī to. Vilciens sāk kustēties. Brauc viņš savas 15 minūtes!!! Pilnīgā tumsā, kratoties uz katra otrā metra, un sajūta tāda, ka tūlīt, tūlīt mēs kritīsim. Likās ok- apsēdīsimies, nobrauksim pāris metrus, tā teikt fīlingam, un kaut kā ar liftiem, vai kā dosimies dziļumā. A vot nekā- brauksiet ar vilcienu. Ik pa brīdim no blakus vagoniem dzird spiedzienus un no manā vagonā esošajiem čehiem var atsvaidzināt lamuvārdu krājumu. Beidzot esam klāt. Visi atviegloti lien ārā no vagoniem un dalās iespaidos.
Esam 500 metrus kalna iekšienē. Gids izvadā mūs krustu šķērsu pa lielām un mazām ejām. Kāpjam augšup un kāpjam lejup. Esmu bijis alās, pie tam palielās, gan Čehijā gan Vācijā, bet jāsaka, ka šīs bija kaut kas neticami iespaidīgs un sirreāls. Mums demonstrē kāda skaņa ir spridzinot jaunas ejas ar dinamītu, kā darbojas modernas mašīnas, un kā alās strādāja 5 gadsimtus atpakaļ. Salīdzinājumam tiek minēts, ka mūsdienās ar jaudīgu tehniku dienas laikā var pavirzīties 7 metrus uz priekšu, savukārt sākumā tie bija vien 2-3 cm dienā. Turklāt strādāja gan bērni, gan sievietes. Un ne jau ar lampiņām pie pieres, bet gan blāvām lampām kaut kur stūrī. Tiek demonstrēts kā tika izvākti akmeņi, kādas izskatījās tualetes un citas, vismaz man, ārkārtīgi interesantas lietas. Interesantākais, ka visu gadsimtu laikā ir zināmi vien 6 nāves gadījumi, kas pārsvarā notikuši neuzmanīgi apejoties ar dinamītu.
Atpakaļceļš vilcienā jau paiet jautrākā noskaņojumā. Īpaši kad tiek pateikts, ka ar šo vilcienu, vienā vagonā, kalna dziļumā devās 8 cilvēki. Nu tādā gadījumā viņiem bija jābūt galīgi sīkajiem, jo manas uzbūves salīstu maksimums 4.
Apmaiņas vidū, pie mums ciemos atbrauc Slovēnijas televīzija.
Apmaiņa paiet uz jautras nots.
Jāatzīstas, es iemīlējos Slovēnijā. Tā no visas sirds un patiesi. Cilvēki, daba, ēdiens, attieksme... Tas viss rada tādu harmoniju un mieru. Šeit laikam darbojas tas teiciens- kas reiz ir pabijis Slovēnijā, gribēs tur atgriezties vēl un vēl. Tādi teicieni noteikti eksistē par jebkuru pasaules vietu, bet manā gadījumā tā ir Slovēnija.