Malaga- Alkazira- Tandžera- Tarifa- Marabella, III daļa

  • 3 min lasīšanai
Svētdiena, pēdējo dienu šajā pusē. No vienas puses es priecājos, beidzot būsim atpakaļ Eiropā, kā man tā pietrūkst, nu labi, pietrūkst tikai sakari :D Lai arī kā tur būtu, šodien baigi lieli plāni. Mēs jau te staigājot pa pludmali, noskatījām tālumā līcīti, kur izskatās, ka varētu būt jauki. Un jā, beidzot ir pilnīgi zilas debesis un saulīte vienkārši afigena jauki cepina. Loģiski rīta kafija, un varam posties ceļā. Kaut kā nepadomāju tālejoši, nepaņemu nedz peldkostīmu, nedz dzeramo, ko vēlāk gan pamatīgi nožēloju. Par dzeramo gan mazāk, tas klimats ar kaut ko ir patīkams, jo it kā saule karsē kā uz pannas, bet nav tā, ka nežēlīgi dzert gribētos. Ejam gar pludmali, šodien tauta sarosījusies, laikam svētdienas viņiem ir atpūtas dienas. Šajā pusē gan vairāk puišu un kungu, meiteņu un sieviešu tikpat kā nav. Ja ir tad izskatās vairāk pēc eiropietēm, vai arī atpūšas ar kavalieri. Puiši dzenā bumbu. Tas jau gan viņiem tur visu laiku notiek, gan vairāk uz ielām. Ejam tālāk, skaistā smilšu pludmale beidzas un sākas akmentiņu pludmale. Tik daudz mazu akmentiņu, laikam kādu km garumā, akmeņos izskalotas visādas drazas no jūras.Teorētiski nekas īpašs pludmalē nav, mēs tik ejam un apskatam visu, cilvēki makšķerē uz moliņiem. Kāpēc moliņiem? Jo tie ir aptuveni 200m iekšā jūrā, ne vairāk. Cilvēki tur iet pastaigāties kā mēs uz parkiem. Lai arī dodamies arvien tālāk un tālāk uz austrumiem, cilvēki ir pilnīgi visur. Redzam vietējās dāmas nākam no peldes, tas tāds neliels šoks, viņas ar visiem tiem saviem paltrakiem, tik acis redz, tā arī iet un peldas. Nabaga sievietes, bet viņas neizskatās nelaimīgas, pat otrādi, izskatās, ka viņas vinnējušas tikko miljonu. Turpat netālu bariņš arābu sieviešu spēlē, jā FUTBOLU. Sievietes gan tādas kautrīgas, īpaši ja vīrietis paskatās uz viņām, tāpat īpaši fotogrāfēties viņām nepatīk, viņas uzreiz griež muguru. Un nāk smiekls, kā cilvēki nesaprot, ka mēs redzam reāli tikai viņu parandžas un acis. Bet nu ok, tā nu viņas tur dzīvo, neizskatās, ka tas viņas īpaši traucē, tad lai arī dzīvo :D Esam nonākuši prom no civilizācijas, mājiņu tuvākajā apkārtnē nav. Reāli esam paradīzē, ja neskaita tos n-tos miljonu plastmasas pudeles gar visu pludmali. No jūras, metrus divdesmit ir smiltis, pasakainas, bet tālāk metrus desmit no vienas vietas plastmasa pudeļu kalni, neaprakstāmi. Tik daudz pudeļu izskalotas no jūras, un tas ir tikai viens niecīgs zemes pleķītis. Cilvēku cūcībai nav robežu. Bet beidzot esam tur, kur nav cilvēku, varu beidzot arī noģērbties un paķert saules starus. Ak, es naivā, piecas minūtes pavārtījos skaistajās smiltīs, vienreiz iebridu siltajā ūdenī, un ar to mani prieki beidzās. Viens vietējais nāca uz mūsu pusi, ieraudzījis sievieti puskailu, apstājās, pagrieza muguru un pacietīgi gaidīja, kamēr līdz manām eiropiešu smadzenēm pienāca mesidžs, SAĢĒRBIES TAČU :D Nu jā, kad biju atpakaļ savās drānās, kungs ļoti nokautrējies aizgāja savu ceļu. Radās gan jautājums, kur gan tas cilvēks varētu doties, ja vienā pusē jūra, otrā milzīgs paugurs ar biezu koku audzi. Laikam jau tur kaut kur šamais dzīvo. Tā nu mans prieks par jūru beidzās, nolēmām doties atpakaļ. Tikai paskatoties kur mums jānokļūst, palika tīri neomulīgi, kad mēs tur nonāksim? Mūsu miests, lai arī nav nekāds mazais, izskatījās pēc maza balta pudurīša. Bet mēs jau attapīgi, apmetām palielu loku, lai nokļūtu uz šosejas, un nostopējām taksi. Tie tur vienkārši ir visur. Brauciens aptuveni 15km, mums izmaksāja nieka 12 dirhamus, t.i 0,83Ls Forši, par tādu naudu savu mašīnu nafig nevajag. Brauc kur vien vēlies, tā iemesla dēļ vien, es atgriezīšos Āfrikā. Teikšu godīgi, pēc šīs pastaigas tāds besis, ka knapi tiekam līdz centrālajam laukumam, lai ieturētu maltīti. Forši auksta kola, tas bij tas kas tieši bija vajadzīgs. Nu jā un sātīgas pusdienas, lai arī tie gaļas gabaliņi mani aizvaino, tik maz gaļas. Kā es gribu atpakaļ uz Latviju, man gaļu vajag :( Atlikušo šīs dienas laiku pavadījām iepērkot suvenīrus, tērējot atlikušos dirhamus, lai nav jāmaina, un baudot pēdējo reizi šogad Āfrikas Z kultūru. Urā, rīt dosimies uz Eiropu. Īstenībā, kāpēc mēs izvēlējāmies tieši pirmdienu? Jo svētdien prāmja biļetes cena ir dubultā, laikam tādēļ, ka daudz spāņi brīvdienās dodas uz šo kontinentu, un tūristu autobusi ar pa sestdienām un svētdienām ir ka biezs. Ceļamies baigi laicīgi, 10. Pabrokastojam un dodamies prom no šīs mīlīgās vietas. Osta ir aptuveni 10min. gājienā no mūsu apmetnes. Tā kā esam jau ieguvuši info par visu, tas biļešu nopirkšanas process un muitas kontrole aizņem pāris minūšu. Tagad nepilnas divas stundas jāgaida. Osta vienkārši apburoša, iespaidīgas jahtas noenkurojušās, ir par ko papriecāties. Brauciens līdz Tarifai aizņēma ne vairāk kā pus stundu. Patiesībā tāds visai neinteresants process, neskaitot to, ka jūrā varējām novērtēt milzum daudz laiviņu un kravas kuģu.Jāsaka godīgi, attālinoties no Āfrikas krastiem, mazliet skumji palika, man tomēr tur patika, kaut kā žēl bij braukt prom no turienes. Bet kad padomāju par sakariem, eh, visas skumjas kā ar roku noņemtas. Beidzot, esam Spānijā, pirmās sms, pirmie zvani. O jā esam atpakaļ civilizācijā. Reāli dumji, cik ļoti esmu pieradusi pie sakaru līdzekļiem, interneta. Nu labi, biju jau pieradusi pie tā, ka Tandžerā sazināties ar mums bija praktiski neiespējami, un pie n-tajām sms un zvaniem, gribējās vienkārši noslīcināt telefonu. Nu lūk esam atpakaļ Eiropā. Tuvākās trīs dienas pavadīsim laiskojoties Tarifas pludmalē, jo teikšu godīgi, šeit tā īsti nav uz ko skatīties, te viss pilnīgi pielāgots tūristiem un vindsērfingistiem. Nekā īpaša, neskaitot nereāli skaistu jūru, milzīgus viļņus, paisuma un bēguma pārsteigumus.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais