4 dūdas, 4 (x 4, x 4, x ..... ) kaipiriņjas un 14 dienas Brazīlijā

  • 7 min lasīšanai
  • 60 foto
Aij Brazil, Brazil.... Šitas viss nebūtu iespējams, ja man nebūtu tik dullas komandas biedrenes, kas tipa frisbija dēļ ir gatavas braukt uz visām pasaules malām:) Tieši tā sanāca šoreiz. Dažam labam rakājoties pa internetu sanāca pamanīt, ka Brazīlijā paredzēts Pasaules frisbija čempionāts pludmalē. Un tā no joka, ka brauksim uz Brazāliju, tas aptuveni mēnesi pirms sacensībām lēnām sāka pārvērsties par īstenību. Protams, ne bez dažādiem smieklīgiem un mazāk smieklīgiem starpgadījumiem, bet vissā kopumā – nu vienkārši lieliski. IESAKU PAMĒĢINĀT!:) Gatavošanās, vīzas, drošības speciāliste Jāatzīst, ka mēs nebijām no tiem apzinīgajiem ceļotājiem, kas zin, ko grib redzēt, kā tur tiks un kas vēl būtu jāredz. Zinājām tikai, kuros datumos jābūt Brazīlijas pilsētā Maceio (sacensības), savukārt pārējo plānot likās neiespējami un vairāk vai mazāk to domājām darīt uz vietas, jo īsti daudz laika tālākiem ceļojumiem no sacensību vietas pilsētas mums nebija. Nu bet tā kā man ir ļoooooti svarīgi pirms svarīgiem tāliem un nozīmīgiem pasākumiem maksimāli ieķert kreņķi, lai būtu nodrošināta pret visiem starpgadījumiem, tad nu mēģināju ievākt visa veida informāciju. Liels palīgs izrādās draugiem.lv, kur izlasītie ceļojumu apraksti gan sabiedēja, bet tajā pat laikā palīdzēja atrast cilvēkus, kam paprasīt kā lietas notiekās tur. Un tā – pateicoties Mārim, nepilnu mēnesi pirms ceļojuma, es uzzināju, ka vīzu iegūšana ir diezgan sarežģīta, pietiekami dārga un laikietilpīga procedūra, ka vajadzētu arī tā kā obligāti potēties un ka principā Brazīlijā ir ļoti augsta kriminogēnā situācija un ja grib Tev kaut ko atņemt, tad lieki neceremonējas – parāda pišķiku un atņem somu, fotoaparātu, rotaslietas u.t.t. – un tas viss gaišā dienas laikā. Šo iespaidu drošāku nepadarīja arī Ārlietu ministrijas mājas lapā izlasītais, ka, piemēram San Paulu štatā visnedrošāk ir atrasties blakus valdības un policijas ēkām, iecirkņiem – tieši tos visbiežāk spridzinot :D. Bet arī tas mūs nebaidīja un nākamo nedēļu laikā es smējos, ka esmu vispotētākā persona – 4 potes vienā nedēļā (AB hepatīts, difterija, dzeltenais drudzis, vēdertīfs – brīnos, kā tik tiešām kaut ko uzreiz nesaķēru pēc šitādu pošu devas). Citiem jau laikam iesaku potēties – ja kaut ko saķer ziepes pēc tam krietni lielākas. Salvadora Kādu laiku portāls www.flysiesta.lv bija mans no visvairāk skatītajiem interneta portāliem. Bet galu rezultātā izrādās, ka arī transatlantieksajiem reisiem ir lētās aviosabiedrības. Tāda šoreiz izrādījās Condor, kas par nieka 360 LVL (turp –atpakaļ) nogādāja mūs no Frankfurtes uz Salvadoru un atpakaļ. (salīdzināšanai – no Rīgas uz Frankfurti un atpakaļ lidojām pa 250 LVL :D ) Tātad Salvadora. Protams, ka pirms tam biju iepirkusi ceļvedi (sanāca tā ka devu priekšroku nevis pasaulslavenajam Lonely Planet, bet gan Footprint, bet bij ok) un lidmašīnā izlasījām, ka Salvadora ir bijusī vergu tirdzniecības galvaspilsēta. Tas nozīmē, ka šajā reģionā portugāļu iekarotājiem sajaucoties ar no Āfrikas ievestajiem vergiem, lielākoties dominē tumšā ādas krāsa. Tā arī bija. Uz mani kā uz blondīni diezgan blenza. Kad pirmajā vakarā aizejot līdz kādam veikaliņam iepirkt ko ēdamu atpakaļ ceļā tiku pie svilpieniem visas ielas garumā, skaļi paziņoju, ka turpmāk staigāšu ar cepuri. Tā arī darīju – un līdzēja (nezinu vai tieši cepure, vai vienkārši dienā ir cita publika), bet tajā dienā uztraucos tikai par to lai klīstam pa tūristu un policistu apdzīvotām ielām. Vārdu sakot par Salvadoru varētu teikt – tā paiet pasaules godība. Staigājot pa ielām ar nosūbējušajām mājām un skatoties uz aprūsējušajām balkonu sacakotajām metāla margām, bija pilnīgi skaidrs, ka ziedu laikos šī pilsēta ir bijusi greznuma un krāšņuma iemiesojums. Tikai mazlietiņ jāliek lietā iztēle un var jau redzēt kā pa šīm ielām ir pārvietojušās baltādainās portugāļu iekarotāju dāmas ar melnādainām pavadonēm sacakotās a la Izauras stila kleitās.... Jāp, tagad no tā visa ir palikusi pāri tikai nojausma un nolaistas ēkas. Nezin kāpēc liekas, ka tieši tā varētu izskatīties Kubā. Salvadora ir arī slavena ar to ka tā ir viena no Brazīlijas nacionālās dejas-cīņas mākslas – KAPUEIRAS mājvieta. Mēs gan dzīvajā neko tieši tādu neredzēja, bet jāatzīst, ka noteikti liela daļa Salvadoras iedzīvotāju to māk, par ko liecina kaut vai tas, ka pludmalē salto met katrs otrais (un kad to bez problēmām var izdarīt pēc skata tāds normāls atlētisks smagsvars, šaubu vairs nav.) Okeāns Kas var būt labāks par karstu sauli un plunčāšanos okeānā decembra vidū. Tā nolēmām arī mēs un tā kā mums bija vēl dažas dienas laika līdz sacensībām, iznomājām mašīnu un braucām gar okeāna krastu skaistas peldvietas lūkoties. Nu ko – sajūtas raucot ar mašinu kur vienā pusē ir okeāns bet ceļa otrā pusē – kokosriekstu palmas – ir neaprakstāms. No sākuma jau spiedzu aiz sajūsmas par katru palmu un skatu uz okeānu, bet pēc pāris dienām jau pierod Salvadoras lidostas tūrisma centrā jau bijām ievākušas info par piekrastes tuvākajām pilsētiņām un iespējamām naktsmītnēm. Mums ieteica Arembepi – hipiju pludmali un iedotā viesnīcas vizītkarte izskatījās nu ļoooti vilinoši – bungalo ar salmu jumtu okeāna krastā. Bij pa skaisto. Kā bērnudārznieki spiegdamas un smiedamās izdauzījāmies pa viļņiem (tā kā tieši tajā vietā nebija neviena līča, tad atklātā okeānā viļņos papeldēt ir neiespējami), ēdām gatavus ananāsus un mango (kūst uz mēles un tiešām nav salīdzināmi ar Latviju). Paspējām aizbraukt līdz vēl vienai pilsētelei – Praia del Forte (skaitās bruņurupuču nārstošanas vieta), kur gan nevienu bruņurupuci neredzējām, toties nobaidījām vietējās kaipiriņjas:). Arī līdz Imbassai, kur it kā esot nūdistu pludmale, bijām, tomēr nevienu nūdistu neredzējām (nu izņemot dažas no mums :D ). Vārdu sakot – okeānā, vējā, saulē. Naktī aiz loga dunēja okeāns – sajūta kā vētras laikā (diez kas notiek kad tik tiešām ir vētra....). Bet no rīta 5cos visas piecēlu uz saullēktu. Rīta sejas gan bij tīri smieklīgas, bet bij tā vērc (laika starpības dēļ, celšanās jau dikti agri nesanās – Latvijā tajā laikā jau bija 10 no rīta un dažam labam jau zvanījās telefons). Vēl paspējām paiet kādus pāris kilometrus, jo gribējām redzēt pašus hipijus un viņu pludmali, bet diemžēl netikām tik tālu. Bet būdeles pa ceļam un palmas ēnā guļošais tumšādainis radīja pārliecību ka Brazīlijā dzīvojot nekas vairāk dzīvē – kā okeāns, saule un palmu ēna – nav vajadzīgs. Maceio Maceio savukārt varētu būt tipiska tūristu pilsēta. Vismaz tajā ziņā, ka piekraste ir vairāk vai mazāk sakopta un nav vērojamā tāaaaada miskaste kā piemēram Salvadorā (blakus greznai mājai vai aiz žoga var atrasties mēslu un gruvešu kaudzes). Tur pavadījām arī pāris nākamās dienas mētājot šķīvīti. Maceio ceļvežos tiek aprakstīta kā vieta kur okeānā atrodas naturālie baseini (Piscina des Naturalis). Tas izpaužas tā, ka bēguma laikā 2 vai 3 km iekšā okeānā ir seklas koraļu ieskautas vietas, kur ūdens vislielākajā bēgumā ir zemāk par vidukli. Uz turieni tiek vesti tūristi koka laivās (tiek sauktas par žagandām (jangandas)), turpat arī uz ūdens uz vienas no laivām ir sava veida bārs, kā arī var izīrēt snorkeļmaskas ar trubiņām, ali var apskatīt koraļus un tur mītošos ežus un zivteles. Nu vispār jau pa skaisto. Žagandas laivinieks iedod mums maizīti un tad mēs tā skaisti no rociņas pabarojam krāsainas zivteles, tad vēl pasūtam kādu kaipiriņju turpat uz ūdens un vēl viens tirgonis staigā apkārt ar paplāti ar jūras veltēm. Un kad mūsu žaganda taisās braukt uz krastu, tiek atnests tāpat pa ūdeni rēķins – mēs samaksājam un mums vēl atnes zdāču. Un galvenais – mūsu izpratnē – viss pa lēto. Okeāns 2 Kārtīgi un godīgi nospēlējušās frisbiju (nelieloties teikšu, ka mēs (latvietes) mūsu jauktajā komandā vienīgās spējām lielā vējā ko padarīt) nolēmām atkal doties gar piekrasti uz augšu – uz ziemeļiem. Šeit jau izbaudījām krietni lielāku necivilizāciju. Nevarējām vairs tik viegli atrast vietu kur paēst, arī ar guļvietas meklējumiem bija atrakcijas. Arī pati pludmale bija kļuvusi krietni mežonīgāka. Bet par visu pēc kārtas. Pirmkārt, sāka gribēties ēst, bet kad sākām skatīties rinķī, nekas apetelīgs gan nerādījās – labākajā veikals vai serviss, pie kura nolikts krēsls ar galdiņu. Galarezultātā šoferīts pateica ka pietiek braukāt un mēs piebraucām laikam pie tuvākajā apkaimē krutākā kroga, t.i., vairāki plastmasas galdiņu, apklāti ar vaskadrānu un kura pie galda kājām piestiprināta ar gumiju – nu lai vējš neaizpūš + apkārt lido mušas un arī viss pārējais interjers neizceļas ar tīrību. Nu katrā ziņā manas acis gan jau kārtējo reizi izskatījās kā izkāpušas no orbītām, bet viss beidzās labi un ēdiens bija garšīgs un atkal nopriecājāmies par viņu garšīgo aliņu un lētajām cenām. Savukārt attiecībā uz naktsmītnēm sekojot ceļveža padomiem, nakti gribējām pavadīt kādā rančo vai fazendā. Kad nonācām līdz pilsētai (Barra de Santo Antonio), kur teorētiski kaut kam tādam vajadzēja būt, nekādas norādes neredzējām. Tad nu varonīgi gājām prasīt vietējiem padomu. Viss izvērtās diezgan uzjautrinoši, jo protams ka tādu Fazendu neviens nezināja, bet tās apspriešanā piedalījās viss veikaliņš, kurā bijām iegājušas. Galarezultātā vietējā gida (diezgan apaļa vīreļa uz maziņa motocikliņa) pavadībā nokļuvām viesnīcā. Nu patiesībā jau tas bija labākais kas ar mums varēja notikt, jo viesnīca (Hotel Airis) kā izrādās piederēja Brazīlijā dzīvojošam šveicietim. Līdz ar to viesnīcas interjers bija veidots ar Eiropas kvalitāti, bet nezaudējot Brazīlijas šarmu. Vārdu sakot – nekādu plastmasas galdiņu, koka galdi, logi – nu pa skaisto. Rekomendēju. (pudmale tieši pie šīs viesu mājas nav nekāda labā, bet pati viesu māja un uzņemšana atsver visu). Nākamā dienā devāmies meklēt pludmali, par ko bija stāstījis mājas saimnieks. Pa ceļam mazo īrēto Fiatiņu izmantojām gandrīz kā džipu un konstatējām ka diezgan liels visurgājējs. Vispār jau diezgan aizraujoši braukt pa tādu lauku celiņu, kur abās pusēs palmu audzes, pa vidu vēl mētājas palmu zari uz ceļa, savukārt palmu audzē starp okeānu un celiņu (aptuveni 20 m) ik pa brīdim ganās zirgi :) Ja nemaldos, tad pludmali uz kuru devāmies sauca Tabuba vai Sonho Verde (drīzāk gan pēdējā). Šeit atšķirībā no iepriekš redzētā krasts lēnām pārgāja stāvā klinti. Vēl vairāk – nākamajā līcī krasts bija kā klišu ceļš, t.i., klinšains pamats iestiepjas dziļi jūrā un gar krastu klintis kādu 3-5 m augstumā. Katrā ziņā, iedomājoties, ka var sākties bēgums, kļuva ļoti neomulīgi. Bet tā jau pa skaisto – cilvēka neviena un tad var tēlot dabasbērnus:) Noderīgi zināt Drošība – iesaku tomēr būt ļoti uzmanīgiem. Mums laikam tur augšā bija kāds sarunājis labu ceļavēju un viss notikās bez starpgadījumiem. Es biju salasījusies visādus briesmu stāstus un ar par tiem informēju arī savas ceļa biedrenes, kas vēlāk sāka uzjautrināties par manu satraukumu. Bet ziniet, kad mēģinot nogriezties no galvenās iela pa pieteikami lielu šķērsielu tev vietējie iedzīvotāji un arī no šīs šķērsielas izbraukusī policijas ekipāža paskaidro, ka labāk tur neiet jo var aplaupīt, uz to brīdi smiekli nenāk. Un tas viss gaišā dienas laikā. Uz ielām gan ir daudz, pat ļoti daudz policistu un tas principā rada drošibas sajūtu. Vārdu sakot, ja kāds ir parāk uzbazīgs (tirgotājs vai ubagotājs) var doties uz policistu pusi un tad diezgan fiksi tevi liek mierā. Mašīnu īre – šajā gadījumā cenas aptuveni kā Latvijā. Vienīgi vismaz Salvdorā, mašīnu īrēt pilsētā ir vismaz uz pusi izdeīgāk nekā lidostā. Naudas maiņa – arī to vismaz Salvadorā visizdevīgāk izrādās darīt lidostā, jo pašā pilsētā bija diezgan sarežģīti atrast maiņas punktus. Valoda – portugāļu. Nu ļoooooti noderīgi ir zināt kaut ko portugāliski vai spāniski. Angliski viņi principā nerunā. Mēs gan nezinājām neviena vārda, bet tomēr iemanījāmies noīrēt 2 automašīnas un 4 naktsmītnes un vēl paēst restorānos un nopirkt suvenīrus. Bet laika patēriņš un smiešanās – garantēta Ēdieni – principā jau kā Eiropā. Ļoti garšīgi ir makaronu ēdieni. Obligāti jāēd ir ananāsi, mango un jādzer zaļu kokosriekstu sula un kur tad bez kaipiriņjas Vārdu sakot – aij, Brazil, Brazil..... P.S. Paldies manām jaukajām ceļabiedrenēm, bez jums šis ceļojums noteikti nebūtu iespējams un paldies arī Mārim par noderīgo informāciju


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais