Nāve Berlīnē

  • 9 min lasīšanai
Berlīnes šķietami drūmie un fatālie sejas vaibsti, tāpat kā gotikas laikmeta pilsētu un sabiedrības bezcerīgās nospiestības noskaņojums, ir slikti informētu mortālo romantiķu sadomājums. Patiesībā gan šeit, gan tur, cilvēki nekavējās savu rutinēto ikdienu piepildīt ar krāšņiem karnevāliem un tērpties vēl jo krāšņākos tērpos, kuru uzjautrinošie krāsu toņi ietiepīgi nostājās opozīcijā jebkādai faktiskajai un acīmredzamai mortalitātei. Šāda ietiepība un dzīvesprieks abos gadījumos ir vēsturiskas kauzalitātes rezultāts – faktiska, vai politiska, vairāk vai mazāk izteikta, nošķirtība. Viduslaiku pilsētām tā bija vienkārši fiziska nosacīta, kas izpaudās kā komunikatīvo saišu trūkums ar citām pilsētām, karalistēm un kontinenta daļām, kamēr Berlīnes nošķirtību veido fiziskās, garīgās un intelektuālās telpas pašpietiekamība. Tā paģēr situāciju, kura neprasa ārpus esošajiem lūgt dzīves padomus. Būtu vieglprātīgi šeit nepasvītrot arī Berlīnes pēckara politiskās atšķiršanas aspektus, kuri vairāk vai mazāk slēdza izejošos kanālus nu jau no diviem, pretēji polāri lādētiem, lielpilsētas kambariem, bet plaši atvēra ienākošos (Rietumu pusē, protams) kanālus visvisādiem piedzīvojumu meklētājiem, māksliniekiem un slaistu bariem no visas plašās pasaules. No vienas puses Berlīne, beidzoties II. pasaules kara aktīvajai karadarbībai, zaudēja politisku integritāti ar Rietumu nācijām, no otras puses – kļuva par šo nāciju politiskās suverenitātes simbolu. 20.gs. politiskā statusa metamorfozes protams nekad nav bijušas pašas Berlīnes izvēle. Sākoties industriālās revolūcijas laikmetam, tā kā milzu švamme ar progresējošu jaudu sāka iesūkt sevī visu, kas mājoja Vācijas impērijā, Veimāras republikā, Eiropas kontinentā un Rietumu civilizācijā vispār. Berlīnes iedzīvotāju skaitliskais pieaugums bija neiedomājami straujš; 1800.g. Berlīnē mitinājās 172 tūkstoši iedzīvotāju, 1852.g. – 426.t., 1880.g. – 1.122 t., 1905.g. – 2.042 t., bet 1925.g. jau pārsniedza 4 miljonu atzīmi. Līdztekus ar iedzīvotāju un finansu resursu miljoniem Berlīne sevī iesūca arī sociālekonomiskās iekārtas problēmas un pretrunas, kuru eventuālie risinājumi vairs gluži neiederējās reiz mierīgās Lielprūsijas galvaspilsētas piļu nesatricināmajā mierā. Cīņu pret šķiru sabiedrību uzsāka gan marksisti, gan, vēlāk no Bavārijas importētie, nacionālsociālisti, kā arī vesela rinda futūristu un ekspresionistu. 1927.gada 10.javārī Ufa studija laida klajā Friča Langa zinātniskās fantastikas ekrāndarbu „Metropole”/Metropolis/, kurā šķiru cīņa norisinās nākotnes pilsētā. Bezjēdzīgo I. pasaules karu pārdzīvojušajai rietumu civilizācijai arvien aktuālās sociālās tēmas Fricis Langs ietērpa futūristiskā debesskrāpju scenogrāfijā. Lielā mērā režisors ietekmējās no Ņujorkas apmeklējumos redzētā, taču var droši apgalvot, ka futūristisku elementu 20.gs 20-jos gados netrūka arī pašai Berlīnei un proletariāta aizvainojuma dekadentiskajā Art Deko laikmetā ne tik ne. Neskatoties uz filmas uzņemšanai iztērētajiem milzu līdzekļiem (tiem laikiem rekorddārga filmprodukcija - 5 milj. Reihsmarkas), sociālās problemātikas atspoguļojumu un iespaidīgu dekorāciju un masu skatu radīšanu, Ufas ražojums cieta pilnīgu neveiksmi. Kinostudija uz laiku pat nonāca tuvu bankrota robežai, kamēr Friča Langa „Metropole”uz gadu desmitiem kļuva par futūristiskās estētikas hrestomātiju un vaduguni žanra sekotājiem. Filmas darbība un konflikts risinās Bibliskas netaisnības pasaulē, kur sabiedrības elite dzīvo bezbēdīgu un baudpilnu dzīvi debesskrāpjos, bet paverdzinātā darba klase dziļi pazemē, zem pilsētas, darbina sarežģītas mašīnas augsto tehnoloģiju darbības nodrošināšanai. Šķiet, ka tik ass binārās opozīcijas kontrasts, kādu F.Langs iezīmēja starp divām nevienlīdzīgām sabiedrības klasēm, berlīniešiem nebija īsti pieņemams, jo attēlotā sociālā realitāte atbilstošāka ir taču kādām tālām austrumu zemēm, teiksim Krievijai. Pie tam, pazemes valstība Berlīnei zināmā mērā jau labu laiku nebija nemaz sveša, noslēpumaina vai naidīga realitāte. 1902.gadā tika atklāta pilsētas pirmā metro līnija /Hochbahn, Utergrundbahn/, bet F.Langa „Metropoles” uz ekrāniem nākšanas gadā kopējais metro līniju garums jau sasniedza 50 km. Pazemes tuneļi, pārejas un viadukti jau bija kļuvuši par neatņemamu lielpilsētas ainavas sastāvdaļu. Ķirurģiski askētiskie baltflīžotie pazemes tuneļu interjeri kalpoja steidzīgā berlīnieša trauksmaino domu dezinfekcijai, bet brauciens ar moderno satiksmes līdzekli garantēja iespēju uzņemt lielpilsētas apstākļiem nepieciešamo dzīves ātrumu. Īsts urbānās ainavas šedevrs tiem laikiem kļuva metro un dzelzceļa līniju krustojums Gleisdreieck ar elegantiem estakāžu liekumiem un intensīvu vilcienu satiksmi. Berlīnes baltflīžoto tuneļu noskaņas nav grūti samanīt ekspresionista literāta Gotfrīda Bena /Gottfried Ben/ daiļradē. Ķeizara Vilhelma akadēmijā militāro medicīnu studējušais dzejnieks un novelists tiek raksturots kā intraverts nihilists, kas eksistenciālisma filozofijas garā savā daiļradē pieļauj tikai īpaši artistiskus ekspresijas paņēmienus. Praktizējot Berlīnē kā dermatologs un venērisko slimību speciālists, G.Bens saraksta vairākus noveļu un dzejas krājumus: „Morgs un citi stāsti” /Morgue und andere Gedichte/ ; „Miesa” /Fleisch/; „Gruveši” /Schutt/; „Anestēzija” /Betäubung/ u.c., kuros autors mīl detalizēti apdzejot miesas sadalīšanās procesus. Berlīnes proletariāts, tāpat kā F.Langa katakombu moku valstības gadījumā, nerod vēlmi identificēties ar G.Bena pataloganotomiskajā poēzijā aplūkotajām parādītām. Vīlies Marksismā G.Bens sāk simpatizēt Nacionālsociālismam, cerot, ka jaunā ideoloģija pieņems viņa estētisko sistēmu un tā kļūs par valdošo Trešā Reiha mākslu, tāpat kā Itālijas fašistiskajā režīmā par valdošo mākslu bija kļuvis Futūrisms. Iespējams, ka Trešā Reiha medicīnisko eksperimentu laboratorijās G.Bena daiļrade arī varētu būt sasniegusi dzirdīgas ausis, taču impērijas vadoni Ā.Hitleru vairāk interesēja arhitektūra, kā visuzskatāmākā āriešu rases pārākuma un uzvaras pār pasauli apliecinošā māksla. Kopā ar Reiha galvaspilsētas būvinspektoru, arhitektu Albertu Špēru /Berthold Konrad Hermann Albert Speer/ Hitlers kala vērienīgus Berlīnes pārbūves plānus. Iecerētās 10 miljonu metropoles plānā tika iezīmēts krusts – 40 km garā ziemeļu-dienvidu un 50 km garā austrumu-rietumu ass. Esošā pilsētas centra apbūve bija pilnībā jānoslauka, ko Hitleram par prieku paveica sabiedroto bumbvedēji II.pasaules karanoslēgumā, un tā vietā jārada neredzēti grandiozs un iespaidīgs, āriešu rases neapstrīdamu pārākumu apliecinošs un trešo reihu slavinošs, supergigantisku celtņu ansamblis. Apbūves plāna realizācija tika nozīmēta beidzoties karam - 1950.gadā jaunā impērijas galvaspilsēta bija jāiesvēta un jāpiešķir tai jaunais nosaukums – Welthaupstadt Germania /Vispasaules galvaspilsēta Ģermānija/. Līdztekus frontes kartēm Hitlera mīļākā rotaļlieta bija jaunās galvaspilsētas makets, kurš allaž bija vēl kā jāuzlabo, labi jāpārdomā, lai varētu godam nest savu heroisko radītāju slavu. Pamanāmākā celtne Vispasaules galvaspilsētā būtu 290 metru augstā Große Halle /Lielā halle, jeb Tautas nams/, ar milzu kupolu segta kulta celtne. Tautiskā vienprātībā šajā ēkā varētu savietoties 170 000 izredzētāko rases pārstāvju, vai, lai atstātu lielāku iespaidu uz lasītāju, septiņas Romas Sv. Pētera bazilikas. Kā vēlāk savos memuāros piemin Špērs, viena no celtnes problēmām varēja būt īpaša mikroklimata veidošanās iespējamība gigantiskās celtnes kupolā paredzēto 170 t. cilvēku pulcēšanās gadījumos, proti cilvēku ķermeņu izdalītais siltums radītu mitrumu, kura rezultātā veidotos mākoņi un tam sekojoši nokrišņi lietus veidā. Cita elefantiska apjoma celtne Uzvaras alejas vidusdaļā būtu ne mazāk iespaidīga 117 metru augstā un 170 metru platā arka, pietiekami augsta, lai tajā brīvi ietilptu Parīzes Triumfa arka. Atsevišķas celtnes no grandiozā Hitlera-Špēra projekta tika jau realizētas pirms kara un ir aplūkojamas neskartā veidā vēl šobaltdien. 1936.gada Berlīnes vasaras Olimpisko spēļu vajadzībām pēc Vernera Marha/Werner March/ projekta laikā no 1934.-1936.gada tika uzcelts Berlīnes Olimpiskais stadions. Stadionam bija jānes Trešā Reiha propogandas slodze – pasaulei bija jānodemonstrē tās sasniegumi un plašais vēriens. Sporta celtnes eksterjerā iezīmējās Romas Kolizeja arhitektūras ietekme, kas apmeklētājiem lika apzināties Reiha mūžīgumu. Ārsienas tika apšūtas ar gliemežkaļķakmens plātnēm, bet celtnes centrālās ieejas kompozīciju uzsvēra no diviem augstiem piloniem sastāvoši ieejas vārti. Cita, realizēta un līdz mūsdienām saglabājusies, Welthaupstadt Germania plāna sastāvdaļa ir Berlīnes centrālie gaisa vārti – Tempelhofas lidosta/Flughafen Tempelhof/. Leģendām apvītā Tempļa bruņinieku ordeņa īpašumos esošā apmetne pirmo reiz dokumentos minēta 1290.gadā un tās nosaukums ir tieši atvasināts no ordeņa nosaukuma. Tempelhofas lauks 1772.gadā kļuva par Prūsijas ķeizaru armijas parāžu norises vietu, bet 19.gs. nogalē šeit tika uzsākti gaisa kuģu izmēģinājumi. 1923.gadā Tempelhofas lidlaukā tika atklāta regulāra aviosatiksme, kas ar gaisa tiltu savienoja Berlīni un Kēnigsbergu. Jaunais transporta veids strauji attīstījās un bija nepieciešams domāt par jaunas lidostas ēkas celtniecību. Savas ambīcijas šajā sakarā izvirzīja Trešā reiha „arhitektu tandēms”, un saskaņā ar pasaules galvaspilsētas plāniem pēc Ernsta Zāgabīla /Ernst Sagebiel/ projekta 1939.gadā tika nodota ekspluatācijā līdz šim būvapjomā nepārspētākā lidostas ēka pasaulē. Tāpat kā Olimpiskā stadiona fasāde arī Tempelhofas lidosta tika apšūta ar gliemežkaļķakmeni, bet ēkas bloku stūros raupji askētisko fasādi rotā sadrūmuša izskata ērgļu bareljefi. Atsaucoties uz mūsdienu arhitektūras korifeja Normana Fostera vārdiem, var piekrist, ka Tempelhofas lidosta ir visu lidostu māte. Neskatoties uz pārsteidzošo vērienīgumu celtne tomēr atstāj uz aplūkotāju vairāk liriski melanholisku iespaidu, kas atbilst sapņojumiem par tālām zemēm, šķiršanās vai satikšanās noskaņojumam. Ar šarmantas sievietes ierašanos Berlīnes lidostā (šoreiz Tēgelī) aizsākas Ulrikes Otingeres/Ulrike Ottinger/ 1979.gada spēlfilma „Kādas dzērājas portrets” /Bildnis einer Trinkerin/. Tas ir stāsts par aizmiršanos, par laiku un vietu, kurā var pamest savu iepriekšējo dzīvi, atteikties no mokpilnajām ilgām un cerībām. Berlīne ir dzērājas ciešanu galapunkts, šeit viņa gūst savas dzīves piepildījumu dzerot. Te viņa sastop anonīmu pasauli, tādu, kas netraucē realizēt savas kaislības, nodoties netikumiem un pašiznīcībai. Ekrānā portretētā pilsēta, kuru iemieso daiļā dzērāja, ir slēgta zona nekurienē, pasaules malā, tajā vairs nevalda tautisma gars un masu kustības, bet gan intraverts eksistenciālisms, kur vienīgās personības vitalitātes svārstības saistās ar hedonisku uzdzīvi un vienaldzību. Līdzīgi kā Otingeres dzērāja savas pēdējās dienas Berlīnē aizvada arī vācu 20.gs. literatūras klasiķis Hanss Fallada. Pēc laulības izjukšanas 1944.gadā Fallada ierodas Berlīnē un sastop savu nāves eņģeli – rūdīto narkomāni Urzulu Lošu. Šajā laikā top arī Falladas skaudri eksistenciālais romāns „Der Trinker”/Dzērājs/. Atšķirībā no Otingeres dzērājas, kura alkoholu kā aizmiršanās tinktūru lieto pēc pašas brīvas izvēles, saskatot tajā iespēju izrēķināties ar pagātnes projekcijām šodienas pagurušajā esamībā, Falladas nolemtais bezcerīgi cīnās ar zaudētas vīrišķības un likteņa nodevības dēmoniem, kas reiz neaicināti uzklupuši tam un pieplakuši pie sava upura rīkles neatlaižas līdz nav izsūkuši pēdējo asins lāsi. Gandrīz burtiski Fallada seko romāna fināla aktam, kad uzvedot savas dzīves izrādes pēdējās ainas kādā sagrautās Berlīnes lazaretē, pieņem nāvējošu narkotisko medikamentu devu. Atšķirībā no abiem iepriekšējiem personāžiem, Berlīnes emocionālo izolāciju kā atteikšanās un gavēņa salu 1976.gadā izvēlējās rokmūzikas grands Igijs Pops. Šajā gadījumā ir acīmredzami, ka pacients pieņēmis konfrontējošu dziedināšanas tehniku, uztverot Berlīni kā savu Alter Ego. Neiedziļinoties pašanalīzes procesa detaļās, varam aplūkot dziedināšanas rezultātus. 1977.gadā nāk klajā divi Igija Popa mūzikas albūmi – „Idiots”/Idiot/ un „Dzīvesprieks”/Lust for life/. Dziedējoša vai postoša Berlīne arvien ar garantiju spēj piedāvāt anonīmu eksistenci, vai eksistences izbeigšanu. Pilsētas virszemes un pazemes labirinti nodrošina paslēpšanās un nozušanas, vai arī meklēšanas un atrašanas iespējas. Tam var noderēt gan pastaiga pa tukšām metro ejām, gan saplūšana ar pūli kādā pusslepenā lielpilsētas publisko saviesību zālē. Fridrihshainas Hard Techno un elektroniskās mūzikas klubā „Berghain” var sastapt gan lietišķas, gan nozombētas sejas, taču tās visas vieno patika pret urbānās vides reliktiem, vienā no kuriem atrodas arī pats klubs. Tā ir masīva četrstāvu celtne, bijusī katlu māja, kura ar siltumu laika posmā no 1952.g.-1987 nodrošināja Staļina alejas augstceltnes. Berlīnes austrumu rajons Frīdrihshaina kara laikā tika smagi nopostīts, tāpēc uzreiz pēc kara tika nolemts Padomju arhitektūras reprezentus novietot šeit. Bijusī Lielā Frankfurtes iela, sakarā ar biedra Staļina 70.gadu jubileju, 1949.gadā tika pārdēvēta uzvarētājas valsts vadītāja vārdā, bet jaunais apbūves rajons – par Stalinstadt/Staļina pilsētu/. Apbūves izveidei tika rīkots plašs arhitektūras konkurss, kā arī tika nozīmēta oficiāla DDR delegācija braucienam uz Ļeņingradu, Maskavu, Kijevu un Staļingradu, lai vācu arhitektus iepazīstinātu ar PSRS arhitektūras sasniegumiem. Gūto pieredzi apgaismotie arhitekti nekavējās likt lietā un atbilstoši Staļina baroka kanoniem realizēja iespaidīgu apbūves kompleksu starp kuriem kā dominantes pret debesīm slejas Frankfurter Tor un Strausberger Platz augstceltnes. Kamēr Staļina alejas apkārtne kara laikā tika gandrīz pilnībā nopostīta, cits Frīdrihshainas nostūris Varšavas stacijas apkaimē saglabājās neskarts. Jau 20.gs. 80-os gados šeit sāka ievākties Rietumberlīnes subkultūru pārstāvji, jo sociālistiskā realitāte tos vilināja ar sevišķi lētiem dzīvošanas apstākļiem. Daudzas ēkas šeit vēl arvien tiek apdzīvotas nelikumīgi (tā sauktie skvoti), jo īpaši Rīgas ielā. Iecienīta publiskās komunikācijas telpa šajā rajonā ir ik svētdienas krāmu tirgus Bokshāgenas laukumā. Atšķirībā no daudziem vienpolāri lādētiem Berlīnes rajoniem, šeit jūtama gan Erosa, gan nāves dziņas vienlaicīga klātbūtne. Dažbrīd satriecoša paskata graustus piepilda radoša dzīvība, suņu bari ar saviem laimīgajiem noskrandušajiem saimniekiem un iespaidīgākā Eiropas ielu mākslas kolekcija. Visai līdzīgi Fridrihshainai ir Kreicbergas un Prenclauerbergas rajoni. Pēdējais gan vairs nav pieejams kuram katram skrandainim, kamēr elegantam švītam šī varētu šķist piemērotāka vieta aizmiršanās procedūras veikšanai. Protams, pagrimt drīkst skaisti, tam domāti ne tikai gleznojumu vērojumi uz drūpošu māju sienām, bet arī neaptverams skaits mākslas galeriju, kurās dažādas raudzes un tautību mākslinieki prezentē sevi kā nu spēj. Izstāžu atklāšanas noteiktai sabiedrības daļai ir obligāta un neatņemama dzīves sastāvdaļa. Interesanti ir ne vien pār plecu, skaļā murdoņā aplūkot mākslas darbus, bet arī vērot pašu publiku. Kāds promenents pāris šai ziņā ir īpašas uzlūkošanas vērts. Eva und Adele performances balstās komplicētos konceptuālos uzstādījumos, kur viens no galvenajiem lozungiem skan: „Pāri dzimumu robežām”. Šāds uzstādījums performējošā pāra ārienē ir visnotaļ uzskatāms, patiesību sakot, pat pirmais un pēdējais, kas krīt acīs. Eva und Adele allaž tērptas košās eklektiskās, identiski vienādās kleitās, mēteļos, kažokos, jakās un tērpos. Viņu galvas ir gludi skūtas, bet seja bagātīgi izdekorēta ar košu kosmētiku. Performējošais pāris ļaujas fotoaparātu zibšņiem un nekautrējas no uzmācīgiem skatieniem. Eva und Adele stilizētā āriene ir aicinājums uztvert viņas kā konceptuālus mākslas darbus. Kā mākslas eksponāti Eva und Adele publiski dara zināmus arī savus izmērus. Jebkura Eva und Adele parādīšanās mākslas izstāžu atklāšanās tiek uztverta kā nozīmīguma liecība, kas apstiprina galerista pareizo izvēli ekspozīcijas satura izvēlē. Austrumu krustceles, kā varētu dēvēt Berlīni pēckara gotiskas noskaņas piepildīto un noslēgto pilsēttelpu, kas savu izpausmi rod kā nāves dziņu, tā jaunā dzemdināšanas vienlaicīgos straujos, konvulsīvos ritmos, iever sevī arī kādu piepilsētas vilcienu staciju Ostkreuz/Austrumu krustceles/. Šī, jau labu laiku par kultūrvēsturisko pieminekli pasludinātā stacija, atgādina skumji noplukušu pasaules malas galapunktu. Pēdējo reiz ēku remonts stacijā veikts 1920.gadā un jau kopš 1937.gada notiek diskusijas par stacijas rekonstrukcijas iespējām. Berlīnieši mēdz Ostkreuz staciju dēvēt par Rostkreuz – Rūsas staciju. Šī vārdu spēle šķiet gluži iederīga Berlīnes profilam.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais