Gruzija. Tusheti aizsargājamās dabas teritorijas. Noslēgums.

Māris Pilāts 02.11.2012 10 min lasīšanai 35 foto

Šobrīd esmu tuvējā nākotnē. Ar draugiem dodos no Tusheti uz Kazbegi. Šī maršruta iziešanai nepieciešamas septiņas dienas, bet tā kā mēs vēlamies daudz fotogrāfēt un iekarot pa kādai virsotnei, tad iešanai plānoto dienu skaits palielināts līdz 10 dienām. Līdzi mums ir pašas nepieciešamākās lietas, lai somu svars būtu pēc iespējas mazāks. Mēs beidzot esam izolēti no ārpasaules – te nav telefona zonas un neviena paša kalnu ciematiņa. Mēs ejam saskaņā ar sevi, dabu un mums neizskaidrojamo, tur augšā esošo,spēku. Pirmā apdzīvotā vieta ir aiz divām kalnu pērejām, no kurām augstākā vairāk kā 3500 m virs jūras līmeņa. Kopā šajā maršrutā mums būs jāpārvar trīs kalnu pārejas augstākas par 3000 m virs jūras. Ir septembra vidus, kad, kā saka vietējie, ir vislabākais laiks kalniem. Pirmā apdzīvotā vieta ir Šatili - gana izolēta kalnu pilsētiņa, kas izbūvēta kalnā un sastāv no teju 80 mūra torņiem. Pavisma netālu no Šatili ir robeža ar Čečeniju, tā gan iet paralēli mūsu taciņai teju visu laiku. Tālākais maršruts līdz Kazbegi kļūs aizvien apdzīvotāks, bet par laimi sastāvēs tikai no maziem kalnu miestiņiem. Līdz cilvēku burzmai vēl ir tālu. Kopā mums jānosoļo apmēram 100 km, un mēs soļojam.

Atgriežos tagadnē. Esam tikuši līdz Pirikita Alazani kalnu grēdas zemākajai pārejai. Mums par vilšanos, viesnīciņa, kurā mums ieteica atstāt liekās mantas un izveidot bāzes nometni, ir palikusi krietni lejā, jo mēs negājām pa auto ceļu, bet pa taciņu. Uz leju iet vairs negribās. Doma, ka no šīs kalnu pārejas varēru iet augšā pa kori, bet nekur tuvumā neredz iezīmētus avotus. Līdz ar to kāpt augšā būtu diezgan neprātīgi. Uz ceļa parādās ganāmpulks, tātad arī ganiem kaut kur tuvumā jābūt. Tētis dodas šamos uzmeklēt, lai apjautātos par ūdens ieguves vietām.

Tuvākais avots esot apmēram vienu kilometru zemāk pa ceļu. Nekas cits ar mums neatliek, kā doties šai virzienā. Tad nu plāni mainās jau trešo reizi. Mēģināsim iziet vienu no garākajiem maršrutiem, kas kartē iezīmēts kā maršruts, kas paredzēts pievarēšanai zirgu pajūgos, turklāt, iesim to pretējā virzienā. Kas no tā mainās? Lielos vilcienos nekas īpašs, vien tas, ka būs jāpievar kalnu pāreja virzienā uz augšu nevis uz leju.

Parādās lieli ganāmpulki. Tiem līdzi kaukāziešu suņi. Bet par laimi šie diezgan mierīgi, arī gani, ieraugot mūs, suņiem liek būt tādiem būt. Tad pretī brauc Gruzijas armijas smagā mašīna, kas atduras pret šo ganāmpulku, un nu taurē kā vella apņemta, lai tiktu uz priekšu. Mēs soļojam tālāk. Satiekam citus soļotājus, kas nāk pretējā virzienā. Un te nu satiekas ironija. Vēl nesenis sapņoju par Tusheti – Kazbegi maršrutu, un te trīs Izraēlieši, kas tieši šo maršrutu iedami, vien pretējā virzienā, tātad šodien šiem pēdējā diena. Ir par ko parunāties, un ko noskaidrot. Un vēl divi Izraēlieši iet maršrutu, kuru mēs plānojam noiet, bet arī pretējā jeb, šajā gadījumā, kartē noteiktajā virzienā. Pēc vārdu pārmīšanas dodamies tālāk. Drīz mums pretī zirga pajūgā jāj kāds, krietni gados, vietējais kalnu vectēvs. Drīz saprotam, ka sirmais vectēvs ir nedaudz pārņēmis vīna vai čačas krājumus. Ļoti laimīgs mūs uzrunā. Prasa no kurienes esam, kas mēs esam un kur dodamies. Saka, ka pilsētā, kuras virzienā dodamies, ir viņa māja un arī brāļa ģimene tur dzīvojot. Onka sauc pa vienam klāt, apskauj, un uz katra vaiga dod pa bučai, un tā vairākas reizes, arī man tiek. Lai dzīvo pozitīvisms, vīns un čača!!!

Satiekam kārtējo ganāmpulku ar ganiem. Viens no vecajiem saka, kur ta mēs tik vēlu rudenī dodamies, ka traki ļauži esam, jābēg uz siltajām ielejām, ziema nāk. No kurienes ta esam? Saņēmis atbildes, gans vēl veiksmes, un saka, ka ja sabojāsies laiks, tad var plāni klāties.

Soļojam tālāk. Ceļs iet pa kalnu grēdas ziemeļ, ziemeļ austrumu nogāzi, līdz ar to esam ēnā, bet pretējā nogāze ir saules apspīdēta. Rezultātā ir vieglāka pārvietošanās un patīkamāka fotogrāfēšana. Pretējā nogāzē skatam paveras “Chigho” kalnu pilsētiņa. Tā gana patālu, bet 300 mm objektīvā izskatās tieši kā vajag. Skatu meklētājā redzami vairāki pussabrukuši torņi, un pāris, pēc skata, apdzīvotas mājas. Miestiņš izbūvēts pie kalnu upītes, lejpus miestiņam redzami mazi trijstūrīši, kas ja ieskatās, ir siena gubas. Dodamies tālāk.

Kādu gabalu pretējā nogāzē neredz neviena apdzīvota miestiņa, toties liecības, par kādreizējo reģiona varenību redz ik pēc pārsimts metriem. Liecības nu ir drupu formā, bet drupas daudz. Var redzēt agrākos miestiņus, kuros slējušies torņi. Tagad no torņiem vien pamati palikuši. Dažus šādus “spoku” miestiņus ir “okupējušas” aitas. Redzot šos daudzos pamestos ciematiņus nekas cits neatliek, kā aizceļot uz pagātni un ļaut vaļas iztēlei, kuru bagātina nesenis dzirdētais no vietējā etnogrāfa.

Pazūd nogurums un kāju sāpes, un es esmu sen senos laikos. Iztēlojos kā šajās kalnu ielejās kūsā dzīvība. Kā visi šie ciematiņi slejas savā godībā. Gani kalnos gana aitas un kazas, ciematiņu pakājēs ierīkoti dārziņi un labības lauki. Pa taciņām jāj zirgu pajūgi. Saimnieces mājās sien sieru, kas katrā reģionā ar sev raksturīgu garšu. Cilvēki rosās savā pasaulē, par pārējo pasauli neko daudz nenojauzdami. Briesmu brīžos nocietinās savos torņos un kopīgiem spēkiem tiek galā ar jebkuru iebrucēju. Jā, Tusheti karotāji bija izslavēti savā drošsirdībā un kara prasmēs visā agrākajā Gruzijā un pat tuvējās kaimiņvalstīs, tāpēc diezgan bieži tika algoti citu valstu (impēriju) armijās. Redzu kā tiek izspēlēta kāda no vietējām tradīcijām – vīrieši pret sievietēm – vīrieši kā Kosmoss, sievietes kā Haoss – simbolu spēle, bet kad Kosmoss ar Haosu satiekas un sākas cīņa, rodas līdzsvars.Visam Pasaulē jābūt līdzsvarā. Diezgan precīza liekas Tushetu vecajo izveidotā simbolika, ka sievietes simbolizē Haosu – diez kāpēc tā?

Aiz viena no kārtējiem ceļa līkumiem paveras kārtējā iespaidīgā ainava. Tālumā pelēka lielā Kaukāza grēda, aiz kuras Čečenija, tad tuvāk un tuvāk, cita aiz citas nāk kalnu kores, vien no labās puse, nākamā no kreisās puses, jo tuvāk kore, jo dzeltenākā krāsā. Uz dažām nogāzēm slejas koki – lapukoki jau maskējas, kalnu un rudens krāsas, dzeltenajos toņos, kontrastaini pretēji slejas zaļās priežu mežaudzes. Lejā tek upe “Pirikita Alazani”, kura vēlāk ietek Dagestānā. Pār centrālo Kaukāza grēdu veļas balti pelēcīgi mākoņi. Uz vienas no tuvējām nogāzēm slejas kalnu ciematiņš “Dano”, kas šo milzīgo kalnu ielokā izskatās maziņš, mazītiņš – un cik “liels” uz šā fona esi Tu, Homo sapiens?

Tad no lejas pretī lūkojas nākamais vēstures mantojums – “Dartlo” un virs tās, nedaudz augstāk “Kvavlo” ciematiņš. “Dartlo” jau pat varētu noskaut par mazu pilsētiņu. Tā atrodas ap 2000 m virs jūras. Ciematiņš ieguvis dažādu fondu naudiņas un nu tiek cītīgi restaurēts. Tas priecē, priecē, ka restaurē pēc senajām metodēm un arhitektūras. Ciematiņā slejas divi sešstāvīgi torņi, vairāki ir pussabrukuši, bet cerams drīzumā tos arī restaurēs. Arī šis ciematiņš slejas kalna pakājē, kalnu upes malā. Mums par laimi, ceļš ved tieši cauri šim ciematiņam. Un jo tuvāk tam esam, jo varenāks tas šķiet.

Tuvplānā, bez varenajām mūra ēkām, arhitektūru papildina trausli kokgriezumi. Ar senatnīgo mēģina saplūst mūsdienīgais – saules kolektori un paneļi. Es neesmu pie tiem, kas nosoda šadu saplūšanu, jo ar ko šie cilvēki ir sliktāki par mums, kas bez mazākās sirdsapziņas pārmetumiem lieto visu ko 21. gadsimts mums piedāvā!?

Dodamies tālāk. Mums, pēc kartes spriežot, jānokļūst līdz ciematiņam “Parsma”. Kā tētis uzzina no viena “Dartlo” vietējā, kurš starp citu arī ziemo šeit, tad droši varam iet pa ceļu gar upi, varot arī iet pa kalnu ceļu, kurš šķērso šos kalnu ciematiņus, bet spēki jātaupa kalnu pārejai. Tālāk pa ceļu, upes krastā, mazs gateris, kurā gatavo materiālus ciematiņu atjaunošanai. Pie gatera piestāj “Kamaz”, kravas kastē salec vīri un kur aizdodas. Mēs soļojam tālāk. Saule jau sāk posties gulēšanai. Arī mākoņi sāk parādīties vairāk. Tālumā ieraugām aitu ganāmpulku. Tuvojoties tam, mums sāk tuvoties aitu sargi – pārītis niknu kaukāziešu šķirnes suņu. Šamie noskaņoti gana agresīvi, bet ganam gar to ne ziņas, sēž un skatās, kas nu būs. Tētis izvelk nazi, un tad nu, kopā pieplakuši, lēnām dodamiez uz priekšu. Nav patīkamas sajūtas. Lēnām, bet garām uz priekšu tiekam, un kad ganāmpulks aiz muguras, arī niknie suņi atkāpjas. Priekšā redzams “Chesho” miestiņš. Kāds pie miestiņa kurina lielu ugunskuru. Dzelteni sārta liesma un dūmu stabs ceļas augšā. Ceļs sadalās, un mēs nolemjam neiet cauri miestiņam. Ieleja jau ēnā, tāpēc mums jāsāk meklēt kur veidot nometni. Mākoņi ar vēl vairāk un vējš ar ņemas spēkā. Laukā arī neierasti silti. Kaut kas briest. Kājas sāp, nogurums liek par sevi manīt.

Priekšā klinšaina un ļoti stāva kore, kores augšā slejas torņi, bet šie liekas sargu torņi. Esam ielejā, vietā, kur šī stāvā kore pienāk teju pie pašas upes, bet otrā krastā uz reiz sākas stāva pretējā nogāze. Tātad perfekta aizsargāšanās vieta. Arī torņi uz kores nav sabūvēti vienkopus, bet kā uz robežas, viens aiz otra līnijā ik pēc kādiem 100 m! Visticamāk uzbrukuma gadījumā torņos tika iekurtas gunis, un tās varēja pamanīt tuvākais ciems, un tad nākamais un tā tālāk. Patreiz šī vieta, šai krēslā, izskatās gana spocīgi. Liekas, ka vecajie gari tagad sēž un vēro kā mēs šķērsojam viņu zemi.

Ceļš iet gar stāvu klinšanainu nogāzi, tātad nometni var ierīkot tikai kādā augstākā upes līkumā. Otrs krasts gan būtu pavisam piemērots nometnei, bet tilta kā neredz tā neredz. Pāri brist, bez tam paredzēta drošinājuma, arī nebūtu prātīgi, jo gana dziļa un strauja šī upe. Priekšā jau redzams “Parsma” ciematiņš. Kartē atzīmēts, ka pār upi ved taciņa, kas labu gabalu pirms šī ciematiņa, bet dabā nekas tāds nav. Jā, zirga pajūgā gan varētu jebkurā vietā šķērsot upi. Mēs gan pie pirmā piemērotā upes līkuma metam mieru. Otrpus upei var redzēt taku, pa kuru rīt būs jāšķēros kalnu pāreja. Pagaidām tas izskatās pēc neiespējamās misijas, bet jāatpūšās, rīts gudrāks par vakaru. Tieši pie nometnes ir avotiņš, tātad dzeramais ūdens arī blakus. Parāpjoties pa stāvo un klinšaino nogāzi var tikt līdz nokaltušiem kadiķiem – vienīgā pieejamā malka, tātad uguns arī būs. Kamēr dodos ūdens un malkas gājienā, tētis no plakanajiem akmeņiem veido pavardiņu. Pūšs spēcīgs vējš, tāpēc pavardiņš jāizbūvē pareizajā leņķī, lai liesma deg vajadzīgajā virzienā. Pēcāk ķeros klāt telts būvniecībai. Tad, neraugoties uz valdošajiem mākoņiem, virs pretējās kalnu grēdas iedegas saulriets. Virs kores mākoņi nokrāsojas orandžā krāsā. Varu vien iztēloties, kā izskatās nākamā ieleja, raugoties no šīs kores.

Esmu silti saģērbies. Dzeru karstu tēju ar iebiezināto pienu. Uz uguntiņas vārās griķu putra. Tētis uzdāvinājis mammai rītdienas Dzimšanas dienas dāvanu – “Dartlo” mums neredzot, nopirkto vietējo sieru. Iedzeram čaču. Tad sāk atskanēt pērkona dārdi, un pa laikam virs kalnu korēm iedegas zibeņi. Tie gan kur aiz kalniem vai augstāk virs zemajiem mākoņiem, jo redz tikai zilus uzliesmojumus, pašas zibens bultas neredz. Savukārt paceļot galvu tieši virs sevis, redzam skaidru debess pleķi, kurā spīd zvaignes. Kaut kāds neaptverams un neizskaidrojams skats. Jāiet gulēt, redzēs, kas būs rītdien.

Zvana modinātājs. Laukā rīta krēsla. Vēju vairs nejūt. Tētis dodas laukā pirmais. Iekurina pavardiņu un dodas izlūkgājienā pēc tilta. Tad veļos es ārā. Laukā no mākoņiem un nesenajiem zibeņiem ne vēsts. Skaidra debess, un pretējās grēdas augstākās virsotnos jau sildās saulē. Bet ap nometni vēl valda salna, viss balts un trauki nedaudz apledojuši. Vāram ūdeni kafijai un pēcāk auzu putru.

“Parsma” ciematiņš jau saules apspīdēts, un nu saules siltums metru pēc metra tuvojas mums. Pārnāk tētis un saka, ka tiltu tomēr atradis, tas kādu km tālāk pa ceļu. Absurdākais, ka pēcāk tas km mums jānāk atpakaļ pa otru krastu. Neko darīt. Brokastojam, labu apetīti.

Priekšā grūts pārgājiens. Esam 1900 m virs jūras, bet kalnu pāreja ir 3000 m virs jūras ar kapeikām. Tātad jāpievar nieka viens km augstuma, un līdz 40 grādu slīpuma. Viens kilometrs augstuma pārvēršas vairākos kilmetros garuma. Sēžu rīta saulītē un laboju savu kāju pušumus, veidoju improvizētus polsterus. Tad ģērbojs pārgājiena drānās. Ap 11 esam sakrāmējušies un, jau iesilušās saules pavadījumā, dodamies tālāk. Gar ciematiņu, pār tiltu un pa taciņu uz augšu. Sākumā lēzeni un tad ar vien stāvāk un stāvāk.

Kārtējā atpūta. Sirds dauzās kā negudra. Kājas knapi kust. Kalna pāreja liekas tik tuvu un tik tālu vienlaicīgi. Notiek liela cīņa ar sevi. Lai iešanu vieglāk pārvarētu, bieži aizceļoju nākotnē, iztēlojamies, kā no pašas augšas vērojos pievarētajā ceļā. Jo tuvāk kalnu pārejai, jo biežāk sanāk ceļošana uz nākotni. Ne par ko citu es vairs nespēju padomāt. Pār mani valda tukšums, uz priekšu dzen tikai nākotnes ilūzija. Solis pa solītim tuvāk virsotnei. Un kājas aizvien vairāk šļūkājas pa akmeņaino taciņu. Un drīz nav ne nākotnes, ne pagātnes ir tikai tagadne un stāvais kalns pār to!

Pretī nāk ļauži. Vēl tikai pēdējie metri līdz kalnu pārejai. Divi no ļaužiem ir Lagodekhi satiktie Izraēlieši, mūsu ceļi uz brīdi atkal krustojas. Īsa saruna, veiksmes vēlēšana, soļojam tālāk. Un tad tas notiek – esmu uz kores, uz kalnu pārejas. Nometu somu, un apsēžos, ievelku pāris dziļas ieelpas. Sajūtu drēgno vēju pūšam. Sagaidu vecākus. Tad dodamies aizvējā, lai ieēstu pusdienas. Tās gan grūti nosaukt par pusdienām – pārītis meizes šķēļu ar kūpinātu desu un šokolādes gabals, apetītes vispār nav, lai gan jau trīs dienā. Tātad 1 km un 100 m augstumu esam soļojuši apmēram četras stundas. Ja tā ņem, nav nemaz tik ilgi, bet nu manai fiziskajai sagatavotībai šis ir nedaudz pa daudz. Nobildējos uz pievarētās nogāzes fona un varam doties tālāk. Mums līdz krēslai jāatrod piemērota nakšņošanas vieta, jo rezervē vairs palicis kāds nieka malks ūdens un labi ja iekuram, sausu kadiķu zariņi. Esam tādā augstumā, ka riņķī valda tikai alpīnās pļavas vai klintis.

Tālākais ceļš ved pa kalna kori, vai nogāzi tuvu tai. Augstākais punkts sasniedz 3100 m virs jūras. Vēl nesen sargtorņi, kas no apakšas izskatījās tik augstu esam un tik lieli esam, nu izskatās tik zemu un tik maziņi esam. Esam uz kores, kas stiepjas pa Tusheti reģiona centru. Uz visām pusēm, kur skaties, ir vieni vienīgi kalni. Augstākās redzamās virsotnes ir tuvu pie 4000 m virs jūras. Dažs labs kalns atrodas jau Čečenijā vai Dagestānā. Un mēs soļojam jau atpakaļ virzienā. Pēc “pusdienām” jūtos nedaudz atguvies, bet tas tīri mānīgs priekšstats. Autopilotā soļoju uz priekšu, retumis apstājoties un nofotogrāfējot kādu ainavu.

Esam atraduši piemērotu nometnes vietu. Salīdzinoši tuvu ir avotiņš, blakus ir gana būda, kurā ir malkas paliekas, kuras mēs aizņemamies, jo gans jau devies uz siltajām ielejām ziemot. Ir iekurts guns un uzslieta telts. Ir mammas Dzimšanas diena, ir vakars. Ir skaidrs vakars. Spīd pilnmēness. Virs galvas slīd bezgalīgais “Piena ceļš”. Iedzeru malku Čačas. Veros tālienē, tur, aiz trejdeviņiem kalniem, tur... Ir gana vēss, būs auksta nakts, bet līdz šim neaizmirstamākā manā mūžā!

Nākotne:Rīt mēs nokļūsim atpakaļ Omalo. Aizparīt mēs nokļūsim Tbilisi un dienu vēlāk Batumi, tad uz Ambrolauri, un principā ceļojums būs galā. Es nepaspēšu i attapties, kad lidmašīna sēdīsies lidostā “Rīga”, kur mūs sagaidīs mana māsa ar draugu, lai aizgādātu mūs mājās. Tikai mājās, skatoties bildes, es līdz galam sapratīšu, kur esmu bijis. Un es ne mirkli nenožēloju, ka izvēlējāmies smagāko šī maršruta virzienu. Un es ceru, ka nepaspēšu ne acis nomirkšķināt, kad atkal kravāšu ceļa somu...

Priekā, kā atpakaļceļā teica viens vecs Gruzīnu vīrs: “Iedzersim, par to, lai Pasaulē valda miers, jo tikai pateicoties mieram, Jūs nokļuvāt pie mums, un pateicoties mieram, mēs Jūs satikām, un pateicoties mieram, mēs ar Jums iedzērām šo Gruzīnu vīnu”!