ASV. 2. diena Dan, Doc and hamburgers
|
Uģis Lībietis
|
2. diena
Pirms braukšanas uz ASV man ieteica – lai arī kā Tev nenāk miegs, neej gulēt tad, kad gribās, bet tad, kad jāiet pēc pulksteņa! Nu.. iekšējais pulkstenis teica celties ap pirms 5-iem no rīt, cēlos! Beigās gan izdevās nogulēt līdz pat 9:30! (Pēc LV laika 15:30)
Pirmais, ko sāku just no rīta ir tas, ka sāk sēsties datora. Es kā apzinīgs cilvēks, protams, biju sagatavojies. Kā zināms, amerikāņu kontakti atšķiras no Eiropas, tāpēc biju paņēmis līdzi pārveidotāju. BET… nevarēju to atrast! Izraku visas somas, bet nekā. Kompis tuvojas beigām, fotoaparāts arī… labi, ka telefoni uzlādēti.
Īsāk sakot, bez uzlādes, bet tomēr devos ceļā uz LV vēstniecību.
Jāsaka, ka metro sistēma ir diezgan saprotama un nekādu problēmu ar pārvietošanos pa pilsētu nav. Stacija atrodas metrus 400 no viesnīcas, tā kā tur nokļuvu gana ātri. Pa ceļam redzēju vienīgo nolauzto koku, kuru pat izdevās nofotografēt. Ar to arī mana fotografēšana pirmajā dienā beidzās!
Un.. vāveres! Ļoti daudz vāveru!
LV vēstniecībā mani sagaidīja ļoti laipni, nepieciešamais dokuments bija sagatavots, vienīgi vēstnieka kungam gan pagaidām nebija laika ar mani aprunāties.
Tālāk jau ceļš veda uz Foreign Press Center, kas faktiski ir lielākais palīgs visiem ārvalstu žurnālistiem, kas strādā ASV. Iesniedzu visus nepieciešamos dokumentus akreditācijas iegūšanai, bet, tā kā bija pusdienu pauze, oficiālu karti solīja vien pēc pāris stundām. Izdomāju šo laiku pavadīt lietderīgi, dodoties pusdienās!
Otrpus ielai pamanīju kādu tavernu, kurā esot pieejami arī cigāri. Štrunts par cigāriem – izrādījās, ka šis ir viens no diviem krogiem Vašingtonā, kuros ir atļauts smēķēt! Nu, man jau patika… J
Dens, Doks un Tels
Krogs izrādījās ļoooti foršs! Kas nu tā pa iešanu uz krogu bez alus iedzeršanas. Pēc bārmeņa Tela (Tal) ieteikuma izvēlējos Heavy Seas… ar pirāta galvu! Smeķīgs gan! Bet, protams, galvenais mērķis bija pusdienas. Jāsaka, ka Vašingtonas centrs nebūt nav tā lētākā ēšanas vieta, bet pasūtītais burgers bija tā vērts. Mums, latviešiem, burgers asociējas ar vienkārši ar bulku, kurai pa vidu ir kotlete! Šeit tā ir gana liela porcija ar frī kartupeļiem tomātu, sīpoliem un marinētu gurķi. Nu, 10$ varbūt it padārgi, bet tas bija to vērts!
Bāra letes galā sēdēja kāds sirms vīrs ar bārdu. Jau pirmajās minūtēs viņš man uzdeva jautājumu – vai tik gadījumā es neesot žurnālists? Mani šis jautājums pat īpaši nepārsteidza, jo otrpus ielai atrodas Nacional Press Building, kur bāzējas ļoti daudzi kolēģi no visas pasaules. Izrādās šis vīrs vārdā Dens (Daniel) ka reizi strādā Foreign Press Center par skaņu veci. Ieraksta intervijas, montē utt… Šajā brīdī gan viņš malkoja viskiju un pīpēja paša tītu mega cigareti. Pīpmaņi zina, ka parasti uztītie smēķi pie mums ir gana tievi un, jo tievāki, jo labāk! Dena smēķis jau līdzinājās cigāram!
Sāku sūdzēties par to, ka neesmu uzlādējis datoru un prasīju, vai gadījumā viņiem nav pāreja. Neesot gan, vai, pareizāk sakot, vienam esot mājās, otram darbā! Bet, uz darbu gan viņš pašlaik neiešot… Taču šī tikšanās izrādījās vērtīga – Dens uzdva jautājumu, par kuru pats nebūtu aizdomājies: vai mans kompis ir piemērots 110 voltu lādēšanai? Opā… to, ka ASV ir 110V nemaz nebiju domājis. Noskaidrojām, ka der arī 110V. Tad man tika izstāstīts, kā nokļūt līdz radio un elektronikas preču veikalam un nopirkt nepieciešamo pāreju (to vēlāk arī izdarīju). Īsāk sakot, Dens solīja sniegt visu nepieciešamo palīdzību, kas attiecas uz man nepieciešamajām skaņām.
Mazliet par Denu.
Nu, kolorīts personāžs, kuru noteikti var saukt par šī kroga mēbeli. Kā pats atzīst, profesionāls dzērājs (Nu, kamēr es gaidīju savu dokumentu izgatavošanu, kādu puslitru viskija viņš izdzēra noteikti). Denam ir 65 gadi, par skaņu inženieri strādā gandrīz 40 gadus. Viņa vecvectēvs ir lietuvietis, kurš, pārceļoties uz Lielbritāniju, nomainījis uzvārdu uz London. Tēvs ir bijis militārists, tāpēc Dens savulaik dzīvojis gan Francijā, gan Vācijā īsi pirms Berlīnes mūra uzcelšanas. Savulaik karojis arī Vjetnamā, liels ieroču un medību fans. Pēdējo 10 gadu laikā zaudējis divas sievas, tāpēc vairāk neprecēšoties. Pēc teorijas viņam būtu jau jādodas pensijā, bet darbā viņu tur profesionālo iemaņu dēļ (Nu, ja viņš kaut ko bija spējīgs pēc tam samontēt, tad cepuri nost, jo nostāvēt viņam pēc tam bija pagrūti)
Kādu brīdi krogā ienāca vēl kāds vīrs. Neliela auguma afroamerikānis, kuru visi uzreiz uzrunāja Hi Doc””. Patiešām šis vīrs bija tērpies baltā halātā, taču izrādās, ka Čaks nav parasts ārsts. Viņš ir pildspalvu ārsts! Viņš remontē pilnīgi visa veida pildspalvas – parastās, tintes utt. Galvenokārt diezgan ekskluzīvas tintes spalvas, kuras Vašingtonā joprojām ir lielā cieņā. Šāda veida meistars viņš esot vienīgais galvaspilsētā.
Arī Čakam ir jau 60 un uz jautājumu, cik ilgi viņš ar šo profesiju nodarbojas, viņš atbildēja apmēram tā!
-Two (vismaz man tā izklausījās)
- Two years?
- Too long!
Izrādās, ka šī frāze jau ir tikpat leģendāra kā pats Čaks vai Dens un ar šo frāzi tika raksturota arī viņu biežā iegriešanās šajā krodziņā! Too often! Katrā ziņā Čaks man likās tik interesants cilvēks, ka norunāju pat viņu nointervēt!
Kopā ar Denu nolēmu doties atpakaļ uz preses centru, par spiti tam, ka solīto meilu man tā arī nebija atsūtījuši. Tiku iekšā pa aizmugures durvīm un mani iepazīstināja ar TV producentu Džrdžu Santulli. Uzzinot, ka esmu no Latvijas, viņš uzreiz piegāja pie skapja, izņēma mapīti un parādīja sarakstu ar cilvēkiem, kas savulaik pie viņa braukuši. Tur bija tādas personas kā Arvīds Babris, Daina Selecka un citi, kurus viņš gana labi atcerējās arī pēc gadiem 20 un lika sveicināt!
Protams, ka mana akreditācijas karte vēl nebija gatava un izlēmu doties atpakaļ uz mājām.
Kā kļūt sievietei par „pirmo”?
Atgriežoties viesnīcā sapratu, ka vakars pamazām tuvojas un sāk gribēties atkal ēst. Šoreiz devos uz viesnīcas restorānu un arī izlēmu pasūtīt burgeru. Nu, tādu pašu kā pusdienlaikā.
Sēdēju pie bāra letes, skatījos ziņas, kamēr gaidīju savu ēdienu. Ir taču normāli, ka Tev atnes dakšiņu, nazi, sālstrauku, piparus, kečupu… Atnes arī burgeru. Es kā pieklājīgs cilvēks normāli ņemu rokā galda piederumus un sāku tiesāt ēdienu.
Es biju apēdis aptuveni trešo daļu no burgera, kad blakus sēdošā melnādainā sieviete teica: „Es atvainojos, bet es laikam pirmo reizi dzīvē redzu cilvēku, kurš hamburgeru ēd ar nazi un dakšiņu!!!” Izrādījās, ka šī sieviete esot ilgi skatījusies uz to, ka es turu rokā dakšiņu un domājusi, ko es ar to darīšu, jo hamburgers un frī kartupeļi taču ir ar rokām ēdami ēdieni. Dakšiņu lietojot parasti tikai tad, ja uz karpeļiem sagāž daudz kečupa!
Tā lūk!
Ar to arī vakars beidzās… Vien vīrs vārdā Miltons uzaicināja svētdienas vakarā iegriezties atkal šajā pašā vietā, jo būšot brīvais mikrofons. Viņš pats dziedāšot un esot aizdomas, ka arī man varētu izdoties! Vienīgā nianse – tas nav nekāds karaoke un tekstu priekšā neraksta… Tā kā, vai nu gatavojies, vai nedziedi!:)
P.S. Ir pārsteidzoši, ka neviens no manis sastaptajiem cilvēkiem pagaidām nav prasījis, kur atrodas Latvija!
P.P.S. Lielisks veids, kā radīt cilvēkos sapratni (un izbrīnu), kas par valsti ir Latvija, ir pateikt, ka no tās nāk pazīstamais šņabis STOLICHNAJA (jeb kā te saka Stolich vai Stoli). Pat ASV uz pudeles ir rakstīts, ka Produced in Latvia! Un pat uz etiķetes vairs nav rakstīts, ka tā būtu kaut kāda tur Russian Vodka!