Slēpojam Francijas 3 ielejās

  • 3 min lasīšanai
Prologs... Pēc vairākkārtējiem Austrijas kalnu slēpošanas kūrortu apmeklējumiem, šogad pirmo reizi devos apgūt Francijas sniegotās virsotnes. Tātad - mani iespaidi! ... Ceļojums, kā allaž, sākas Saldū! Agri no rīta salecam busiņā un uz priekšu. Lietuva, Polija, Vāczeme, Šveice, Francija. Kopā aptuveni 28h kratoties, snauduļojot un cerot uz labu laiku nonākam galapunktā. Izrādās tieši Francijas 3 ielejas ir lielākais slēpošanas kūrorts pasaulē (tā vismaz apgalvo viņi paši), 1992. gadā tieši Meribelā/Albertvillē notika Olimpiskās spēles ar ko smalkā vīna dzērāju tauta gaužām lepojas. (par to liecina joprojām nenoņemtie uzraksti un olimpiskie simboli) bet nu par visu pēc kārtas. Ziņa par kopējo trašu garumu - 600km ir daudzsološa, īpaši tādēļ, ka Austrijas kūrortos šis skaitlis ir vismaz divreiz mazāks! Taču visai drīz nākas secināt, ka tā ir viena no retajām lietām, kas francūžiem ir patiešām liela! Tomēr pa ceļam ir iespēja redzēt dažādas kultūras. Iespējams tieši tādēļ man patīk šie braucieni. Katra valsts ir atšķirīga un īpatnēja, lai arī apskatīta tikai caur auto logu un WC vietās. Brauciena laikā pirmie par mūsu ceļojuma mērķi īsti droši nav Poļu robežsargi. Dažus km no robežas tiekam apturēti. Skaidrā krievu valodā pastāstot kurp dodamies, poļu "zaļie" atstājas un varam turpināt ceļu. Mani patīkami pārsteidza Šveice, kas savā ziņā līdzīga savām robežvalstīm, tomēr šķiet tāda kā nedaudz kosmiski mistiska valsts. Bet kavēties nav laika, priekšā vēl tāls ceļš un mūsu kājas pat neskar Šveices zemi, esam izbraukuši tai cauri vienā paņēmienā. Esam klāt! Francijā gadās iekļūt sastrēgumā un apskatīt ponijus, kas ganās aplokā starp diviem ceļiem, bet visvairāk uzjautrina franču uzraksti - lieki piebilst, ka neviens no mums nesaprot šo valodu! :) Viesnīca atrasta, tikai iekšā nevaram tikt! Kā sakāmvārdā - iekšā ir, bet ārā nenāk! Pārvarējuši mulsumu zvanam savējiem, kas jau piereģistrējušies, veiksmīgi tiekam pie viesnīcas atslēgas, un dodamies uz recepciju - 6. stāvā. Drošības līmenis šķiet augsts, bet norādījums, ka slēpes un zābakus nedrīkst turēt istabiņā, bet tie jāglabā pagrabstāva skapīšos bez ventilācijas, pamatīgi nokaitina. Un arī anglistki (nerunājot par vācu, krievu, lietuviešu valodu, kuras vairāk vai mazāk zināja vismaz kāds no mūsu kompānijas) kaut ko šiem cilvēkiem ieskaidrot/paskaidrot.pajautāt nav iespējams. Un visbeidzot - arī zīmju valodu viņi lieto nelabprāt! Nokļūstot numuriņos uzreiz pamanam Ffrancūžu izpratni par lietu kārtību. Istabas mazas, virtuvīte pat ļoti, bet vannasistaba lielāka par viesistabu. Tā ir otrā lielā lieta francijā. Trešā - palagi! :) Tik lielu palagu var uzklāt gandrīz uz 2 divguļamajām gultām, ne tikai vienas. Vismaz kaut kas liels!:) Vēl francūži ir padomājuši par drošību dārgumiem - katrā numuriņā ir seifs! Mūsējais skaisti ielikts sienas skapī, bet kaimiņiem pavisam glīti pieksrūvēts turpat blakus baltajai klozetei! Labi, ka seifs metālisks - mazums sajauktu! :) Kalnā! Jau visai drīz nākas secināt, ka tā saucamā alus dzērāju kultūra, jeb vācieši/austrieši no vīna dzērāju kultūras - francūžiem, krietn atšķiras. Jautrās Apres ski šeit nav cieņā, vien karstvīna glāze un pa mājām. Protams, vakarā iespējams doties uz kādu krogu vai restorānu, tikai vispirms jārezervē galdiņu.Neskatoties uz to jautrās dejas izpaliek. Austrijā ierasts, ja kas kalnā atgadās - tā teikt gadās pagaršot sniegu, uzreiz kāds apstājas un pajautā - vai viss kārtībā?, taču francūžiem (kuri uz kalna bija vairumā) tā nav pieņemts, viņi rāmu garu (cits arī ātrākā solī) aizslēpo tālāk. :( Ēdot pusdienas vietā, kur savienojas vairākas trases, jārēķinās ar lielākiem izdevumiem, kā ēdot vakariņas restorānā kalna pakājē, vai augstāk kalnā. joprojām neviens ar mums nevēlas komunicēt angliski, bet šoreiz tas ne par matu nesamaitā gardos franču saldos - zemeņu groziņu, crem brule, šokolādes un augļu putas. Mmmm Ar saldajiem vien mūsu gastranomiskās izvirtības nebeidzas. Arī jūras veltes šeit ir gardas. Un gliemeži. Dīvaini, bet pat nebija sevi jāpierunā pagaršot šos ... rāpuļus :) žviks - krāsnī iekšā - 8 minūtes un šamējie gatavi. Tikai - atkal saskaramies ar "iekšā ir, bet ārā nenāk". Tad nu kā kurš - ar korķu viļķi, dakšiņu vai pinceti ... :). Un tomēr labi tie gliemji.Pirmspēdējā vakarā nolēmām pagaršot arī varžu kājiņas! (Nu esam taču "gardēžu" zemē) Nu garšo pēc nekā - citiem atgādina nedaudz vistu, bet man ne gluž. Jā, Francija nepārprotami ir vīnu zeme! Coca -cola maksā 2,6 eiro, bet vīns 2,8! Un tad nu tos arī baudījām! :) Gardi... Kopumā laiks mūs lutināja un no sešām dienām tikai divas bija sniegotas (kā zināms sniegā slēpot grūti, jo neko nevar redzēt) atpūtāmies labi un novērtējām plašo trašu klāstu! Trases apzīmētas ar dažādiem franču nosaukumiem, bet kamēr tiek līdz nākamajiem apzīmējumiem, kuri parasti ir tikai trašu krustpunktos, nosaukums jau aizmirsts! Arī galvenajā kartē sazīmēti vien pacēlāji, ne pašas kartes! Tā nu uz labo veiksmi un cerību, ka "zirgs" (lasīt slēpes) uz mājām ved pašas - iztikām ar savu virziena izjūtu, kas par laimi nepievīla. Laiks pēkšņi ritēja rāmi un visas problēmas pazuda aiz apvāršņa - īsta atpūta! Daba, kalni, sniegs - skaisti! Bet pie francūžu dzīvesstila vēl jāpierod! :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais