Tas pats rozā borta žurnāls jeb brauciena atskaite

Jānis Čilipāns 01.11.2012 11 min lasīšanai 21 foto

Šis bija jau otrais gads pēc kārtas, kad mēģinājām izklaidēties braucot ar >25 gadus veciem "džipiem" virzienā, kur tos vēl tīri labi pazīst. Šogad par mērķi tika izvēlēta Krimas pussala Ukrainā.

30.08.

19:00 Jau otro gadu pēc kārtas, ievērojot labas tradīcijas startējam no motormuzeja Rīgā. Sastāvā šogad 4 jaunas sejas, bet 2 ar pieredzi, kas uz daudzām lietām liek skatīties mierīgāk, kā pirms gada.

Čaiņika sastāvā Janka, Čilis, Valters, Vardītes sastāvā Rihards, Intars, Agris. Visi iepriekš pazīstami nebijām, bet nu kā sacīt bijām „draugi un draugu draugi”. Jau aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, šķiet, ka satikām labi un pārāk daudz viens otram uz nerviem nekritām.

Pirms izbraukšanas nolēmām Ņivu pārrakstīt no Hermaņa (šogad nebrauc) uz Čili, lai nebūtu jākārto pilnvara, kas mūsuprāt pie notāra varētu izmaksāt tikpat cik pārrakstīšana. Tik tāds sīkums, ka ja to dara pēdējā brīdī, tad mainās dati arī apdrošināšanās :) OCTU nopirkām jaunu uz 3 mēnešiem ~9 ls. Zaļā karte gan bija ar Hermaņa vārdu, taču par laimi to nevienā robežpunktā nepiefiksēja, un tas problēmas neradīja.

Lai cik laicīgi šogad sākām gatavoties, vienalga sarkanā ņiva uz startu ieradās vēl neaplīmēta ar ceļojuma logotipu uzlīmēm, taču daudz spīdīgāka un uzfrišinātāka, kā pirms gada. Par to galvenokārt paldies Valčam un viņa atbalsta komandai :)

Bet nu fiksi visu sadarījām, sakrāmējām pa mašīnām mantas, atkorķējām atvadu dziru un praktiski bijām gatavi doties. Vardīte ir aprīkota ar gāzes iekārtu, tāpēc nedaudz mazāk vietas mašīnas bagāžniekā, taču šogad vairāk mantu uz jumta Jankas darinātajās kastēs. Janka tik cītīgi bija krāsojis kastes, ka trīskāršais krāsojums vietām nebija nožuvis vēl pat nokļūstot Jaltas saulē :)

Šoreiz vairāk kavējās pat pavadītāji, nevis pašas ekipāžas. Pavadīt mūs bija ieradies prāvs atbalstītāju pulciņš, t.sk. visi iepriekšējā brauciena dalībnieki, izņemot Aso. Viņš centās nākt stumjot bērnu ratiņus, taču nobijās, ka apraudāsies, jo šogad nevarēs doties līdzi, tāpēc pusceļā devās atpakaļ mājās. Serijs nodeva galvenos norādījumus Rihardam, lai kārtīgi pieskata mazo vardīti un pastāstīja par iespējamiem niķiem. Hermanis nostalģiski izsēdējās pie stūres ar dvīņu meitiņām un teica, ka nākošajā gadā arī šāds brauciens būs. Norķis ieradās kā pēdējais ar skrituļslidām un knapi paspēja, jo ņivu motori jau bija silti. Protams, „rispekt „ Radžam, kurš mūs jau otro gadu uzticīgi atbalsta mūs aizbraucot ;)

Šoferus salozējām. Tie kas pirmie nebrauc, tie dzer medalu – pēc tam maināmies :)

Izlemjam intereses pēc braukt caur Daugavpili.

31.08.

2:30 Ar dažādām pieturām un neforsējot notikumus iebraucam BLR robežpunktā. Ņemot vērā, ka ir pieredze, tad jau asinām zīmuļus un esam gatavi rakstu darbiem. Darbs uz robežas rit nesteidzīgi. Datus ievades operators veic darbības ar vienu pirkstu lēnā garā bakstot burtus klaviatūrā. Protams, vēl kādas 3x bija pieteikums jāpārraksta, jo mēs nebijām sapratušies. Neskatoties uz to, ka nebija rindas, robežu šķērsojām 1,5h laikā.

8:30 esam ap 50km no Minskas. Vardītei sāk bloķēties priekšējais ritenis. Domājam, ka tuvākajā laikā jāatrod serviss.

9:30 Rīta pelde un brokastis Lapseņu ezerā (gan jau varat noprast, kāpēc tāds nosaukums). Pārņēma deja vu sajūta, jo ezers bija mega līdzīgs pagājušā gada pirmajam ezeram. Laiks silts, bet ne karsts… tomēr vēl nav dienvidi, ūdens arī dzestrs.

Minskas apkārtnē vietējie servisi jūtās pārāk lepni, lai apkalpotu ņivu, tāpēc braucam meklēt nedaudz dziļākus laukus.

Minskā pārsteidz, ka šiem jau ir LED luksafori, pie mums pat tādi vēl īsti nav manīti.

Protams, nebūtu jau šis piedzīvojumu brauciens, ja kāds nesadarītu muļķības. Janka kāpjot ārā no mašīnas, aizķēra atslēgas banti un nolauza aizdedzē atslēgu.

Pa 1,5ls tikām pie jaunas skaistas atslēgas. Vienīgi uzticīgie komandas biedri baigi apčakarēja Čili, kurš beigās bija gatavs darbināt ņivu ar skruģi, jo atslēgu varēšot piegādāt tikai pēc 4 stundām. Cerams video ir pazudis :) Servisā rēķins 50$ - darbs + detaļas – nav lēti, bet ne arī dārgi.

Pirms remontiem sapirkām paiku vakariņām. Vietējā meitene izlīdzēja piemetot naudu maisiņam. Vietējais meistars rekomendē „Minskas kristālu”, kā labu dzeramo.

18:30 Dodamies tālāk

19:00 Menti paņem vardīti par ātruma pārsniegšanu, kas mums pašiem šķiet neaptverami. Sods arī nav mazais 200 000 vietējās naudiņas.

23:30 Iebraucam BLR/UKR robežpunktā. Robežsargi izcēlās ar īpašu negatīvismu un nelaipnību. Es domāju, ka tie varētu būt TVnet komentētāji, līdzīgas iezīmes :)

01.09.

00:30 Robeža šķērsota. Domājam esam UKR un meklējam, kur nakšņot. Kā izrādās tad vēl nebijām, jo pēc kādiem 5-10km bija tikai UKR robeža… tā jau likās jocīgi, ka nebija vēl ukraiņu robežsargi. Pusstunda uz robežas un nu jau dodamies meklēt tumsā kādu ūdenstilpni pie kuras pārlaist nakti.

1:00 Uzceļam teltis pie ezera, bet arī pie dzelzceļa sliedēm. Taču miegs bija tik salds, ka tur varēja būt tikpat labi frontes līnija.

8:30 Mostamies, pelde, brokastis. Sveiciens Zinību dienā. Šodien plāns braukt meklēt Černobiļas spoku pilsētu.

Pēc peldes rīta radioaktīvajā ezerā, šķiet, Janka un Valča sākuši kasīties.

12:15 Kā ierasts braukšanu nedaudz apgrūtina govis un kazas uz ceļa.

Vietējie iesaka braukt virzienā uz Kijevu, taču tur priekšā būs slēgtā zona, kur mums jānokļūst. Nevajagot teikt, ka braucam uz Černobiļu, jo vietējiem nepatīkot, ka tur brauc, jo viņiem pašiem tā vieta neesot nekāds tūrisma objekts. Tā nu tiekam līdz šlagbaumam, kur aizšķērsota lielā šoseja. Likumsargs stāsta, ka, ja mēs neesam vietējie vai baltkrievi vai vēl kas tur, tad mūs pa šo ceļu nelaidīs un jābrauc uz Kijevu pa citu ceļu. Respektīvi, atpakaļ. Diemžēl šāda opcija nebija dienas kārtībā. Tāpēc jautājām vai pa drugomu nevar. Ilgi nebija jālaužās. Rihards aizgāja uz būdiņu un pēc 30 sekundēm atgriezās. Vienīgi vēlāk spriedām, ka 10$ likās pa daudz, jo varēja pat lētāk tikt cauri.

Sākām pētīt kartes un secinām, ka galvenais eksplozijas epicentrs Pripjatas pilsēta (50tk pilsēta) atrodas pārāk tālu – 100km un ne virzienā uz Krimu, kā arī nav mums pārliecības vai pat, ja aizbrauksim, tad tiksim iekšā. Tālāk esot vēl nopietnāks postenis. Ņemot vērā, ka šoreiz mērķis ir Krima, tad nolemjam apskatīt kādu mazāku. Neskatoties, ka uz mazāko ciematu ceļi bija bloķēti ar uzbērumiem, tas neliedza mums tās apskatīt. Precīzāk, mums kā Ņivu īpašniekiem, tas sagādāja vēl vairāk prieka un izaicinājuma. Izbraukājām krustu šķērsu – ielas, mājas kā jau mazpilsētā, viss tāds tukšs kluss, pamests aizaudzis kokiem, krūmiem. Sanāktu labs peintbola parks, nelegālo sacīkšu vieta vai tml.

16:30 Ceļā uz Kijevu ceļa malā nopirkām kartupeļus, burkānus un sīpolus vakara zupai. Vienam puikam gribējām iemainīt kvasu, redbullu, beigās arī vodku pret baravikām, taču šis nekādi neparakstījās. Baravikas tur nenormāli daudz pa ceļam tirgoja, neskatoties, ka tas jau diezgan tālu no Černobiļas :)

18:00 Iebraucām Kijevā. Liela pilsēta ar daudzstāvenēm un lielu Dņepru. Protams, daudz mūsdienīgāka – jauni būmeri, sapucējušās cacas, lielas auto maģistrāles. Vēl dažas pazīmes, ka nesen bijis arī PK futbolā. Cenšamies šeit ilgi neuzkavēties un dodamies tālāk.

Sākām meklēt nakšņošanas vietu – dīķi, ko vietējie dēvē par baseinu. Vienīgi tur pilns ar vietējiem, kas tur copē un arī pat kādu telti uzcēluši apkārt dīķim. Nospriedām, ka pie viņiem īsti negribam, tāpēc pabraucām nedaudz nostāk pļavā, kur izveidojām nometni. Bet nu dīķi izmantojām, lai nomazgātos, un tas bija tīrs un foršs. Vēl tāds sīkums, ka izrādījās, ka Janka bija aizmirsis cirvi, bet nu kaut kā jau iztikām liekot lietā izdomu un ņivu.

Vakariņās tika izvārīta garda zupa.

Labs vietējais šņabītis 0,5l < 2LVL. Piemēram, LV pieejamā zeļonaja marka vai mrnaja, kas šeit maksā 5 LVL tur 2 LVL.

8:00 ceļamies, rīta pelde, brokastis

9:30 Braucam tālāk uz dienvidiem. Sākam lūkoties pēc eksotiskiem augļiem, bet apkārt visur vieni vienīgi saulespuķu lauki.

12:30 Ārā +26 grādi. Benzīntankos spēlējam monētas mešanas spēli uz pumpēšanos. Agris mūsos visu ceļojuma laiku uztur sportisku garu.

Janka iemaina kvasu pret ne īpaši labas kvalitātes āboliem par ko kolēģi neapmierināti.

Par priekšzīmīgu uzvedību tiek pārdēvētas mūsu ņivas: Čaiņiks kļūst par Čaku, Vardīte par Borisu. Turpmāko ceļu veicam draudzīgi Kā Čaks un Boris.

Aprunājāmies ar viena HESa uzraugu, kas un kā un sākam domāt par laicīgu naktsmītnes atrašanu. Neveicas tik labi kā gribētos. Iebraucam vecā pamestā pionieru nometnē pie Dņepras. Diemžēl ūdens kā ķīselis un zaļā krāsā. Vietējais načaļņiks teicās, ka visā upē tāds. Ieteica citu upi, bet tā arī diez ko laba nebija, jo ļoti slikts krasts bija. Beigās paši atradām pirms tumsas ūdenstilpni un uzcēlām nometni kalna galā. Skaisti.

03.09.

No rīta pēc peldes vietējais onka ar Minskas mocīti pēc mūsu peldes paziņoja, ka tas ir „atstoiņiks” no vietējās kukurūzas apstrādes rūpnīcas un ka mums no attiecīgām vietām spalvas noies. Likās jau, ka čalis nedaudz pārspīlē :)

9:00 Daži kalnā rāpšanas pārbaudījumi ņivai un dodamies ceļā. Varbūt vakarā izdodas sasniegt Krimu.

Ārā jau baigā tumsa un gribās ēst, tāpēc nolemjam pamēģināt vietējo šašliku. Bija garšīgs. Paklausījāmies vietējo estrādes mākslinieku veikumā, iedzērām gorilku, paballējām un cēlām teltis Melnās jūras krastā.

10:00 Braucam tālāk gar Krimas D piekrasti – skaisti kalni, labas vietas pludmalēm, bet visur baigais musors. Vietējie un tūristi aiz sevis laikam neko nesavāc un citi aiz viņiem arī neko nesavāc. Vairākās vietās nopeldamies – ūdens silts un pārsvarā dzidrs un tīrs. Apmeklējam it kā skaistāko Krimas pludmali „Novij svit” – bildē un pa gabalu viss skaisti, bet nu bišku tuvāk atsit tādu sliktāka līmeņa Turcijas pludmali. Pludmale diezgan nesakopta un viens ar ruporu piedāvā visus tos ūdensmočus, pūšļus un tml. Bet nu laiciņš jauks un kopumā jau viss super, bet kā nospriedām, ka ar draudzeni divatā tur nevēlētos braukt. Vīna rūpnīcas veikalā nopērkam vīnu, pēc tam gan šo pašu arī supermārketā redzējām pa labāku cenu.

Sudakā apmeklējām apskates objektu – cietoksni. Dabūjām uzrāpties kalnā, bet bija smuki skati. Vienīgi interesanti, ka visos objektos jāmaksā ieejas – cietoksnis, ūdenskritums, kanjons… (ap 2-4 ls) Varbūt Latvijā arī vajag prasīt naudu par Gūtmaņa alu. Vēl tāds paradokss, ka šajā cietoksnī arī baigais musors, neskatoties, ka pa ieeju jāmaksā. Iespējams cita mentalitāte vai arī esam pieraduši pie lielākas kārtības, tāpēc leca acīs.

Tālāk gar jūru daudzās vietās teltis, kā arī pāris apšaubāmas kvalitātes kempingi. Beigās jūtot, ka šajā vakarā vientuļu vietu nakšņošanai neatrast, izveidojam nometni kalna galā pie jūras, neskatoties, ka redzeslokā vēl dažādi tūristi.

Šo nosaucām par hippy nudist camp, pārsvarā visi riņķī tādi izskatījās un no rīta pludmalē veica tantras pliko jogu… diemžēl ne tikai sievietes :)

Pirmā diena, kad izkodām kā iedarbināt prīmusu, bet tas pēc tam bija ļoti noderīgs.

Bet nu vieta smuka ar lielisku pilnmēnesi un saullēktu.

Brokastīs ierastās UKR pirktās Rīgas šprotes.

Braucam Jaltas virzienā. Pa ceļam lielākais Krimas ūdenskritums Džur Džur (tulk.no turku val. „ūdens”) – augstums 16 m. Lai līdz tam tiktu tika piedāvāts pa naudu offroads ar bobikiem. Mēs mēģinājām ar ņivām tikt, bet nu, lai galīgi tās nenogalinātu, pusi ceļu nogājām kājām. Nopeldamies ūdenskrituma upē – temp. ap +9 grādi – atpakaļ braucot tiekam garšīgo vīnogu laukā.

Tur kur filmēta Kaukāza gūstekne nebraucām, jo bija vai nu baigi jāspīdzina mašīnas vai jāiet ilgi kājām. Nospriedām, ka ne viens, ne otrs neizturēs.

16:00 Iebraucām Jaltā

Plāns interesants. Ņemot vērā, ka liela pilsēta un nav kur celt teltis, tad piestājam pie īres dzīvokļu tirgotāja, kādi tur mega daudz, jo mums gribas apskatīt Jaltu. Rihards pazaudē maku, bet pēc tam tomēr atrod. Pirms tam Rihards pazaudēja arī telefonu un pēc tam atrada :)

Paņēmām pa lēto vienu hatonu, kur dārzā redzējām, kā savvaļā aug kivi, persiki, hurma, baklažāni, granātāboli. Nu māja bija tāda „value for money”. Varējām ieskriet dušā un pēc tam ar trolejbusu braukt apskatīt tūristu pilsētas centru. Centrā pavazājāmies pa board walk gar pludmali – tur muzicēja, dancoja, breikoja, visādi mīmi, kafejnīcas. Gribējām smuki paēst un iedzert gorilku par saprātīgām cenām.

Paēdam interesantā vietā, kur nepārdod šņabi, bet ļāva ņemt līdzi savu veikalā nopirkto. Bet nu šī vieta negadījās labākā garšas kārpiņām. Rihards pamanās vinnēt pistoli šaujot ar gaiseni pa bundžām, un Čilis ierāda vietējam vietu krievu biljardā . Pēc tam devāmies ar taksīti mājā.

06.09.

Braucam uz UKR lielo kanjonu. Nācās nostaigāt lielus gabalus bet nu smuki. Vēl pelde „Zilajā ezerā” un „Jaunības ezerā” turpat kanjonā, atkal tikai + 9 grādi. Labs SPA, ārā jau +25-30.

Tālāk laižam uz Sevostopoles pusi, lai apmeklētu kādreizējo slepeno militāro objektu – zemūdeņu bāzi Baloklāvā. Iebraucām ar kuģīti bāzē un gide interesanti pastāstīja par to kas un kā tur bijis – izklausījās ticami un konstrukcijas un mūri arī iespaidīgi.

07.09.

No rīta Agris novada mums aerobikas nodarbību stampā grīdu ritmos. Nospriežam, ka forma nav labākā un gūstam motivāciju aktīvāk sportot pēc atgriešanās.

Pārmijam pāris vārdus ar vietējo tantuku par politisko situāciju UKR, kur labāks – Timošenko, Janukovičs vai Kļičko. Tad vēl papļāpājam ar ukraini, kas dzīvo Vācijā, bet atbraucis šeit atpūsties, laikam atcerēties jaunību. Sakravājam mantiņas un dodamies māju virzienā. Mājupceļš ap 2200 km ar ieplānotu vienu nakšņošanu teltīs un otru braucot mašīnās.

Dienas vidū gadās atkal saķeršanās ar kruķiem mūsu ferrari. Abas ņivas veic apdzīšanas manevru pār nepārtrauktajām līnijām, apdzenot sagrabējušu žiguli bez lampām, un tiek noliktas malā. Rihards ātri ar dokumentiem ieslidina 50 grivnas (3,5ls), ar mums gan notiek lielāka kaulēšanās un negrib vairs tik lēti mūs laist un stāsta, ka sods ir no 400-500 grivnām, bet nu ar grūtībām arī pielauzām uz tām 50 grivnām. Valča izmantoja savu šarmu vairākkārtīgi atkārtojot vārdu „vozmī” :)

08.09.

Saplūcam skaistas saules puķes sagaidītājām.

7:15 Esam uz BLR robežas. Saskaitām ap 300 fūrēm rindā.

8:00 Iebraucam LV un pēcpusdien jau bijām mājās.

Atpakaļ ikdienā.

*******************************

Kopsavilkums:

Nobraukti 4500 km

Nobraucām var teikt 100% plānoto maršrutu.

Brauciena koncepts līdzīgs, bet tajā pašā laikā viss nenormāli atšķirīgs no iepriekšējā gada.

Izmaksas: līdz 250 ls (90 ls benzīns, 70 ls ņivas sagatavošana, skate, ceļa nodoklis, zaļā karte un tml., 70-90ls pārējais – ēšana, dzeršana, uzlīmes, t-krekli, ieejas objektos u.c.) Borisam braucot ar gāzi varbūt pat mazākas izmaksas.

Šogad bija līdzi rācijas, kuras bija ļoti noderīgas un ļoti ietaupīja laiku, jo varēja komunicēt braucot.

Domāju, ka visi ar braucienu apmierināti.

Daudz foršu bilžu atmiņām un, protams, pavasarī jau būs jāpadomā, kur varētu aizbraukt nākošajā septembrī.

Paldies atbalstītājām: vienmēr spirdzināja Iļģuciema kvass, neļāva zaudēt modrību Red Bull un varējām ļoti ērti gulēt Sportland guļammaisos!

Vēl citas bildes atrodamas bloga galerijā.