Pusnakts saules zeme - Lapzeme III

13.02.2008
6 min lasīšanai
19 foto

Trešais stāsts Nordkaps – Alta Pamostos kaut kad pēc 11tiem. Citreiz, izrampājoties no gultas īsi pirms pusdienlaika, varētu teikt, ka ir krietni nosnausts, bet šoreiz ir savādāk. Šoreiz ir mazliet pagulēts, jo pie miera tikām tikai pēc sešiem no rīta. Nakts pārgājiens uz Knivšelodenu galu galā bija mūsu pašu izvēle, neviens jau nespieda, bet mums pat nav domas par to žēloties. Tas viss bija to vērts! (Ja nesaproti, par ko ir runa, izlasi, lūdzu, manu iepriekšējo stāstiņu! Tur ir rakstīts, kā devāmies pārgājienā uz Eiropas tālāko ziemeļu punktu – Knivšelodena zemesragu) Acis ir vaļā dabūtas un nu atkal jādomā par tālākceļu. Brokastīs, kas laika ziņā vairāk līdzinās pusdienām, secinām, ka nupat viss laiks ir sagriezies šķībi šķērsām. Polārā diena un saule, kas nenoriet, dara savu. Vienkārši nav naksnīgās tumsas, kas pateiktu priekšā, ka nu gan jau ir vēls un mēs paši arī tīšām esam visu sagriezuši ar kājām gaisā – polārā diena taču ir jāizbauda! Un kad gan to labāk darīt, ja ne klusajā diennakts laikā, kad visi pareizi cilvēki saldi guļ?! Bezgalīgi tā turpināt nevar, tāpēc nākošo nakti tomēr ir iecerēts pagulēt. Savukārt līdz nākamajām naktsmītnēm vēl ir jātiek. Tad nu viegli iekožam un pakojam savas mantas, lai atkal dotos tālāk. Pērkot biļetes pirms lielā tuneļa, kas pa jūras apakšu savieno Magerojas salu ar sauszemi, vēl atskatos uz skarbajiem kalniem un nodomāju, ka varbūt kādreiz te vēl atgriezīšos. Vispirms apmēram trīs ar pusi kilometrus braucam tik lejā un lejā – tuneļa zemākais punkts atrodas vairāk kā 200 metrus zem jūras līmeņa – tad kādu gabaliņu vairāk vai mazāk taisni un visbeidzot atkal uz augšu, līdz priekšā ieraugām divus milzīgus ventilatorus, kas nozīmē, ka tūlīt būsim atpakaļ virszemē. Vispirms nepilnus 100 kilometrus jābrauc atpakaļ pa to pašu E69 ceļu, pa kuru nokļuvām uz salas. Pa ceļam uz pusstundiņu piestājam pie kāda klusa jūras līcīša. Ir divi iemesli – sāmu suvenīru bodīte un kādu puskilometru tālāk no klintīm gāžas lejā jauks ūdenskritums. Veikaliņa priekšā ziemeļbriežu ragi, pie ieejas lepni plīvo sāmu karodziņš, bet pati pārdevēja, īstena sāmiete kārtīgā sāmu tautastērpā, ir smaidīga un laipna. Kā nu ne, laiki ir mainījušies un suvenīru tirdzniecība (protams, arī izgatavošana) ir kļuvusi par vienu no sāmu iztikas avotiem, jo turīgos rietumeiropiešus (un ne tik turīgos, bet neatturami ceļot kāros latviešus) šī debess mala vilina arvien vairāk. Tūristu netrūkst un līdz ar to arī suvenīru tīkotāji ir pietiekamā skaitā. Namamāte labprāt ir ar mieru arī fotografēties un mēs tādu izdevību garām nelaižam. Pusstunda paiet ļoti ātri, bet mēs esam disciplinēta tauta, kāpjam atpakaļ iekšā savā autobusā un braucam tālāk. Vēl kāds gabaliņš pa to pašu E69 ceļu un tad jau klāt arī E6 – ceļš, kas vijas cauri gandrīz visai Norvēģijai no viena gala līdz otram. Griežamies Altas virzienā. Pēc 25 kilometriem mums priekšā paveras ziemeļnieciski gleznaina Reparfjordelvas ieleja. Ceļš labu laiku ved gar plašo, krāčaino upi, apkārt lēzenas kalnu virsotnes, bet pamazām sniegs to nogāzēs kļūst vairāk un vairāk, mākoņi sabiezē un gulstas arvien zemāk virs galvām. Daba kļūst skarba un tāda kā ar drēgnumu piesūkusies. Sajūta tāda, ka debesis grib mūs pabāzt zem milzīgas miklas vatētas segas. Tas viss liek atcerēties, ka esam ziemeļos un tiklīdz vairs nav tiešs jūras tuvums, viss dabā pārvēršas un kļūst tāds, kādam tam 2000 kilometrus no Ziemeļpola arī ir jābūt – tundra un dažviet sniegs arī vasaras vidū. Kaut gan vasaras vidus jūnija beigās ir mums Latvijā, bet ne šeit. Šeit vēl ir pavasaris. Vasarai te atvēlēts pavisam īss brīdis. Tuvojoties Altai kalni kļūst nedaudz stāvāki, atklājas arī klinšainas sienas. Tad klāt ir arī Altafjords un tālumā priekšā ieraugām pilsētas aprises. Vēl pirms iemitināšanās kempingā, kas atrodas Altas upes krastā tur pat pilsētas pievārtē, mūsu plānos ir atrast Sautso kanjonu. Informācija par šo vietu ir visnotaļ skopa, bet tas, ko man ir izdevies pirms ekskursijas atrast, liek domāt, ka objektam jābūt tā vērtam, lai mēs mēģinātu viņu atrast. Šis ir lielākais kanjons Ziemeļeiropā. Gadu tūkstošos Altas upe to vairāku kilometru garumā izgrauzusi līdz pat 400m dziļu. Iepriekš internetā atradu arī pāris fotogrāfijas, kas manu vēlmi iekļaut šo vietu mūsu apskatāmo objektu sarakstā tikai vairoja. Vienīgais, kas mani izbrīnīja, bija ļoti skopā informācija par šo objektu... Pāris kilometrus pirms Altas jūrā ietek Tverelva. Šajā vietā griežamies pa kreisi un pa Tverelvas ieleju braucam uz augšu. Ceļš, lai arī asfaltēts, bet diezgan mudžeklīgs, vairākās vietās sazarojas un vienubrīd vairs nesaprotu, kur esam, tāpēc kāpju ārā no autobusa un dodos tuvējās mājas pagalmā uzprasīt pareizo ceļu. Saimnieks ir laipns, parāda, izstāsta visu kā klājas un varam braukt tālāk. Ainava apkārt ir ļoti interesanta un aizraujoša. Pati upe tek pa dziļu ieleju. Dažviet izveidojusi nelielu kanjonu, dažviet gāžas pāri dolomīta klintīm vairākos lielākos un mazākos ūdenskritumos. Nolemjam, ka vienā no šādām vietām piestāsim atpakaļceļā, jo galvenais mums tomēr ir lielais Altas upes kanjons. Daba skaista, bet ainavu dīvainu dara cilvēka veidotā apkārtne. Iespaids tāds, ka mēs vairs neesam Norvēģijā. Ne miņas no sakoptības. Vienviet ceļš ved cauri kādam krietni paplukušam uzņēmumam – visticamāk šīfera lauztuvēm. Dolomīta slāņi šeit nogulsnējušies plānās kārtās, kuras, nedaudz apstrādājot, var izmantot dažādām saimnieciskām vajadzībām. Visapkārt valda krietna nekārtība, viss tāds pelēks un nošņurcis... Dažviet mētājas vecu, sagrabējušu automašīnu vraki. Kaut kā ļoti atgādina mūsu pašu sociālistiskās iekārtas sabrukuma stadiju... Nu nemīlīgi. Ceļa kvalitāte arī neatpaliek no apkārtējās saimnieciskās vides. Nezināsi, nepateiksi, ka esi vienā no pasaules turīgākajām valstīm. Vairāk nāk prātā doma, ka Norvēģija pie savas turības ir tikusi salīdzinoši nesen, pirms dažiem desmitiem gadu, kad sev piederošajās jūrās atklāja bagātīgas naftas un dabasgāzes atradnes. Līdz visiem tālākajiem valsts nostūriem labklājība vēl tomēr nav nokļuvusi. Kad pa ieleju esam pacēlušies jau krietni augšup un nonākam līdzenākā apvidū, mums ceļā gadās kāda pagrūti saprotama zīme. Tāds kā aizliegums, bet īsti nevar saprast, kam un kāds. Izlemjam, ka brauksim vien tālāk. Pēc dažiem kilometriem nokļūstam pie kāda pārvietojamu atpūtas namiņu rajona, kas krietni vien atgādina mūsu pašu dārza mājiņu mīlestību. Turpat arī pāris lēzenu pakalnu ieskauti ezeri. Ceļš nogriežas gar kādu klints radzi, bet tūlīt aiz tās seko nepatīkams pārsteigums – ceļam priekšā pamatīga dzelzs barjera un tālāk netikt... Tur skaidri un gaiši uzrakstīts, ka tālāk atļauts braukt tikai Sautso HES darbiniekiem ar īpašām atļaujām. Jā, par HES pagaidām neesmu teicis ne vārda, bet par to vēl mazliet vēlāk. Stāvam pie barjeras un domājam, ko darīt. Varianti ir divi. Vai nu griežam riņķī un braucam atpakaļ, vai kāpjam ārā un tālāk ejam ar kājām. Pēc kartes rēķinu, ka vienā virzienā sanāk kādi 5 kilometri, tātad apmēram stunda prom un stunda atpakaļ. Vakardienas lielā pārgājiena gurdums vēl kājās, nezinu, ko tauta teiks. Izrādās, ka grupa man ir vairāk nekā varena! Vai tad nu par velti braukuši?! Tas nekas, ka ārā laiks pagalam nemīlīgs – nomācies, padrēgns un smidzina. Ņemam savus lietusmēteļus un ejam. Tā arī ir – apmēram pēc stundas gājuma priekšā samanāma liela ieleja. Turpat blakus ceļam dzīvi lejup traucas kāda upīte. Nedaudz tālāk elektrolīnija liecina par HESa klātbūtni. Viss tā, kā tam jābūt. Vēl kādus 300 metrus paejamies uz priekšu un tad mūsu skatam paveras ne tikai ieleja, bet mazliet vairāk uz ziemeļiem arī pats kanjons. Pat mana māmiņa, rūdīta kalnos kāpēja un ģeogrāfe, priecājas, ka tādu kanjonu vēl nav redzējusi. Varbūt, ka nav pats varenākais objekts, bet tomēr pietiekami iespaidīgs. Nenožēloju! No mūsu atrašanās vietas pāris kilometrus uz augšu pa upes tecējumu jābūt 110 metrus augstajai Sautso hidroelektrostacijai. Domāju, ka vajadzētu būt interesanti ieraudzīt arī to, bet kājas kaut kā vairs īsti nenes un arī diena uz vakara pusi jau iet, tādēļ tomēr izlemju turp vairs neiet. Šī vieta sāmiem ir īpaša. Gadu simtiem viņi ir dzīvojuši savās zemēs, zvejojuši, audzējuši ziemeļbriežus, ganījuši tos upju ielejās un tundrā, ko par savu uzskatījuši, bet divdesmitais gadsimts atnāca ar savām korekcijām, kam iezemieši nebija gatavi. Tieši šo vietu var uzskatīt par sāmu atmodas šūpuli. Varam zināmas paralēles vilkt ar notikumiem, kas Latvijā savērpās ap Daugavas lokiem un HES celtniecību. Līdzīgi arī šeit. Strīdi par īpašumtiesībām un dabas bagātību izmantošanu aizgāja līdz pat sāmu delegācijas vizītei Norvēģijas parlamentā. HESu tomēr uzcēla, jo neviens sāms līdz tam nebija iedomājies sev pašsaprotami piederošo zemi kaut jel kā dokumentāli apstiprināt. Tomēr šis notikums bija kā starta signāls ļoti nopietnām sāmu turpmākajām aktivitātēm, kas palīdzēja sakārtot īpašumtiesības un noveda pie daudzām citām sāmu pašnoteikšanās tiesībām. Tādām, kā sāmu rakstības, skolām un pat sava parlamenta, par ko nedaudz rakstīju jau pirmajā stāstā par Lapzemi. Par uzskatāmu apliecinājumu tam, cik liela ir sāmu „mīlestība” pret netālo HES, kalpo tilts pār netālo upīti. Tilts ir kā vārti ceļam, kas ved uz šo milzīgo HES būvi. Abas ceļa malas pirms tā ir pilnas ar žagaru slieteņiem, kuros sakārtas dažādas lupatas. Kaut kur biju dzirdējis, ka tā sāmi atbaida ļaunos garus... Iemūžinu šo skatu savā fotoaparātā un dodos atpakaļ uz autobusu. Mājupceļā, kā domāts, vēl piestājam pie kāda ūdenskrituma, ko dolomīta klintīs izveidojusi Tverelva, un tad braucam uz savu Wisloff kempingu. Tas kopā ar vēl diviem citiem kempingiem atrodas apmēram 3 kilometrus no pilsētas Altas upes krastā. Atkal viena diena galā. Paēdu vakariņas, nomazgājos un gultā iekšā. Miegs arī man drīz vien ir klāt. Tikai no rīta uzzinu, ka nenogurdināmās dāmas vēl nedaudz vēlāk ir devušās mazā ekspedīcijā pie netālajiem ziemeļbriežiem, kas tur pat aplokā ganījušies un paspējušas ar šiem pat mazliet sadraudzēties. Gribējušas arī mani aicināt, pie loga grabinājušās, tomēr nav varējušas mani augšā uzgrabināt. Tā nu es neko plašāk par šo piedzīvojumu uzrakstīt nevaru, bet nākošais stāsts būs par notikumiem ceļā uz Lofotu salām. Ja ir patikšana lasīt, gaidiet, kad atkal sasparošos lielajai rakstīšanai, jo īsi jau man nesanāk.

Pusnakts saules zeme - Lapzeme III

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem