Gruzija. Tusheti aizsargājamās dabas teritorijas. Ievads.
|
Māris Pilāts
|
Staigājot pa Tusheti reģiona kalniem, ielejām un lauku ciematiņiem, mana ceļošana “laikā” ieņēma jaunas gultnes. Es pats atrados tagadnē, bieži aizceļoju nākotnē, jo tieši tā pat kā Lagodetkhi, arī Tusheti plānoju atgriezties vēl reiz. Arī fiziskās slodzes pārvarēšana bieži lika atrasties jau rītdienā, vai vismaz 8h nākotnē, pāris reizes pat stunda glāba. Pagātne izpaudās savādāk. Nebija ar ko salīdzināt, nebija stāsta par trīs gadus senu vai jaunu pagātni. Tusheti biju pirmo reizi. Bet ceļojums uz pagātni bija...
Es izlaidīšu lielāko daļu stāsta jeb ievadu, par to kā mēs uzsākām ceļu Tusheti virzienā. Ja kādam no lasītājiem būs (ir) vēlme to nokaidrot, droši var ar mani sazināties. Teikšu tik to, ka no cilvēka tas izmaksā 100 Larus jeb 35 Ls – turp/atpakaļ biļetes izpildījumā. Lūk tā!
Ceļš pazūd, tad parādās un pazūd. Pretī nāk zirgu un govju bari. To pavada nikni kaukāziešu šķirnes suņi un labsirdīgi gani, kas bieži aizmirst, ka niknos suņus tomēr vajag savaldīt. Ceļš parādās. Lieta tāda, ka mēs esam mākoņos. Laukā teju vai pilnmēness, vēl pāris dienas un pietrūks tikai vilku gaudas. Brīžos, kad ceļš parādas un atkal ieraugu virsotnes, liekas, ka tās kāds ar vāju prožektora gaismu apspīdina, ka prožektoriem kāds filtrs pielikts priekšā. Jau divas stundas mūsu ceļš iet pa serpentīnu. Kalnu pāreja, kuru šķērso ceļš ir nedaudz virs 2800 m virs jūras līmeņa.
Ceļš pazūd, bet kad atkal parādās, mēs esam mākoņu līmenī un, kas galvenais, joprojām turpinam braukt uz augšu. Jā, mēs braucam džipā. Mūs ved kāds vietējais šoferis. Mašīnā patīkami silti, bet laukā jau ap nulli. Ieraugot šo mākoņu ainavu, man trīsas pārskrien pāri. Vēl iztāles austrumu virzienā var sajust nesenis norietējošās saules gaismas. Pretējā pusē spīdina mēness. Debess tumši zilganos toņos, kalni, mašīnu gaismās, rudenīgi brūnos toņos. Mākoņi, atspīdot debesīm, zilganos toņos, mēness tos padara gaišāk zilos toņos. Bet kalnu silueti ir melni, mēness apspīdētās vietās tie krāsojas dažādu līmeņu brūnos toņos. Virs galvas lēnām iedegas zvaigznes. Piena ceļu gan, spilgtā Zemes pavadoņa spīdēšanas dēļ, nevar redzēt. Es veicu dokumentālu fotogrāfiju. Ir krietni skaistāk, nekā vēl pirms pāris stundām biju šo visu izstēlojies.
Ceļš pa serpentīnu iet uz leju. Mēness visu izgaismo tikko saskatāmā gaismā. Varu vien iztēloties kā šeit izskatās dienā. Tālā gaismiņa zemāk ielejā esot mūsu galapunkts – Omalo pilsētiņa, bet braukt vēl kādas divas stundas. Miegs man nenāk, jo nepamet tā sajūta un iztēles filmiņas par ripošanu lejup, jo labi zinu, ka ceļš ir nieka vienas mašīnas korpusa platumā ar mazu rezervīti, bet aiz ceļa ir ilgs kritiens lejup un nekādu nožogojumu nav, nav pat koku aiz kā aizķerties. Ik pa laikam ir ceļa paplašinājumi, kur nepieciešamības gadījumā, pa milimetriem, mašīnām samainīties. Bet es veros apkārt un iztēlojos šo ainavu dienā esam, līdz iebraucam ēnā, un viss ir melna tumsa, vien mašīnas lukturu gaisma.
Mašīna apstājas. Esam klāt. Uz nedaudz gaišākās debess fona redzams Tusheti informācijas ēkas siluets. Apbruņojušies pieres lukturīšiem, meklējam vietu, kur varētu celt telti. Laukā nenormāli auksts, diez, tas laikam tāpēc, ka man šorti un plāna jaka mugurā, un sandales. Beidzot ticis pie mugursomas, bruņojos siltām drānām. Te tuvu nullei arī. Atvadamies, šoferis saka, lai uzvanam, kad dosimies atpakaļ, būšot atlaide.
Telti uzslejam pie vaļējas virtuves, tai jumts, un trīs pusēs siena. Iekšā pavards uz kā gatavot ēst. Šovakar gan izmantosim Tbilisi nopirkto prīmusu. Un momentā ar saprotu, ka esam nopirkuši vienreizēju mantu. Ventilis ne vella netur, un gāze dodas brīvgaitā. Tēju gan paspējam uzvārīt. Tad ieritinamies teltī. Rīts gudrāks pa vakaru. Es nezinu kur es atrodos un nezinu kā te izskatās, es nezinu vai man te patiks.
No rīta jūtams vēsumiņš. Informācijas centrs veroties vaļā 9. Tētis lien laukā pirmais. Pulkstenis nedaudz pāri septiņiem. Nedaudz pēc 8 parādās saule, kas sāk sildīt telti. Nu arī es esmu gatavs līst laukā. Silti satuntuļojos un paveru telts eju. Ko es redzu? Pie mums atnācis mazs īssspalvas kaukāzieža kucēns ciemos. Pie informācijas centra strādā strādnieki. Parādās otrs īssspalvainais kaukāzietis, bet jau liels. Abi spēlējas, un nāk draudzēties ar mums.
Brokastīs auzu pārslas. Te veikalu nav! Līdzi mums ir auzu pārslas, griķi un auzu pārslas. Ir maize, pārītis kūpinātas desas, cepumi, šokolāde, sausās zupiņas, bet vienai reizei. Iebiezinātie pieni, cukurs, tēja, kafija un vēl kādi nieki. Tātad Jūs jau saprotat, kas mūs sagaida brokastīs un vakariņās, un palikt te mēs grasāmies dienas četras.
Dodamies iekš informācijas centra, lai uzzinātu kādus maršrutus iespējams iet. Varianti ir pat vairāki. Gan kājām, gan zirga pajūgā ejami, gan ar auto braucami. Mēs izvēlamies sirdij tuvāko - kājas.Tā ir vislabākā iespēja sajust zemi un tās “dvēseli”! Vispirms dosimies uz kādu vietu, kur varot lūkoties kalnu kazās, tur metīsim nakti, tad dosimies kalnos. Lai nebūtu jāiet pilnā uzkabē, bāzes nometni plānojam kur pie kalnu pārejas. Izvēlējāmies centrālo kori, no kuras var redzēt teju visu Tusheti reģionu. Reindžeru direktors atstāj mums savu telefona numuru, lai nepieciešamības gadījumā varam uzzvanīt. Cauri mums būšot jāiet Augšējam-Omalo miestam, kur dzīvojot kāds inspektors, kas reizē arī ir vietējais etnogrāfs, viņam varēšot pajautāt tālāko ceļu.
Liekās mantas atstājam informācijas centrā un ap 11 dodamies ceļā. Soma gan diezgan smaga. Neraugoties uz to, ka pēc Lagodekhi esmu vajadzīgo lietu sarakstu samazinājis līdz minimumam. Protams, svaru no svara ietekmē tā pati fototehnika. Bet statīvu šoreiz neņemu līdzi.
Izzejot laukā no blīvi saaugušā priežu meža, acīm paveras netverami plašumi un lieli augstumi. Priekšā Omalo pilsētiņa, aiz tās paceļas milzu kalni. Kalni ir visur, mēs esam tādā kā ielejā, mēs esam maziņi, gluži kā skudras, no cilvēka acīm. Saulē atkal ir karsts. Tālumā uz kalnu nogāzēm vērojami mazi kalnu miestiņi, kas uz visa šī varenuma ir maziņi – mazītiņi - skudrupūznīši. Kāpjam mazā nogāzītē, bet aiz taciņas līkuma es ieraugu to, ko jau sen biju sapņojis ieraudzīt – Gruzīnu senos nocietinājuma torņus. Un te nu tie ir. Nieka pārsimts metru attālumā. Vienu izskatās ka būvē no jauna. Pēc visa spriežot redzamās ēkas ir Augšējais-Omalo ciematiņš. Taciņa ar ved uz to.
Pirmajās mājās, kur satiekam ļaužus, prasam pēc etnogrāfa. Māja arī sastāv no maza tornīša un piebūves. Veranda izpušķota kokgriezumiem. Izrādās te arī etnogrāfs dzīvo, bet patreiz esot kalniņa virsotnē, kur slejas sargtorņi, palīdzot atjaunot vienu no torņiem. Tad nu mantas atstājam un dodamies augšā. Tur satiekam sirmu kungu, sasveicinamies, kungs arī ir meklētais etnogrāfs, un par mūsu ierašanos jau esot informēts. Atkal jau kalnos viss izplatās ātrāk par mums. Vecāki ar šamo piesēž saulītē, es tikmēr skraidelēju apkārt un ķeru ainavu iekš fotogrāfijas. Un no šejienes var teicami redzēt, ka esam tādā kā krāterī. Kalni ir visriņķī, vārda tiešākajā nozīmē. Aiz pirmajiem, relatīvi zemākiem kalniem redzami nākamie, jau klinšainie un sniegotie, kalni. Ainava neaptverama. Nekad savā mūžā neko tādu neesmu redzējis. Pa laikam pievēršos sarunai ar etnogrāfu:
Tusheti reģions ilgus gadu simtus bijis izolēts. Pat mūsdienās tas ir sezionāli izolēts. Uz šejieni ved tikai viens mašīnām braucams ceļš, tas pa kuru mēs vakar braucām. Bet arī tas ziemā ir neizbraucams dēļ dziļā sniega. Turklāt, šis ceļš izbūvēts vien 1973. gadā, līdz tam uz šejieni vedušas vien ganiem zināmas taciņas. Reģions tik pat kā nav izjutis laikmetu maiņas, līdz pēkšņi attapies Padomju laikos un 21. gadsimtā. Mūsu simteņa iezīmes labi redzamas, pie lielākās daļas ēku ir saules kolektori un saules baterijas. Tās sponsorējuši dažādi Eiropas fondi. Cita veida elektrības te neesot. Pēc padomju sabrukuma bandīti visus augstsprieguma vadus nozaguši. Agrāk šajā reģionā dzīvojuši ap 20 000 iedzīvotāju. Ir bijusi sava ticība Dievam, savas, tikai šim reģionam raksturīgas tradīcijas un svētki. Etnogrāfs cer, ka cilvēkos atjaunosies un saglabāsies dvēseliskais kultūras mantojums. Un kā pa brīnumu, tieši tūristi šo garīgo mantojumu palīdz atjaunot. Cilvēki pēkšņi atceras, kur bijuši “svētie meži”, un atkal tos norobežo un neļauj tajos neko darīt. Atjauno pussabrukušos vai jau sabrukušos torņus, kas izrādās nav tikai cietokšņi. Katrs tornis ir vienas ģimenes māja, kas reizē kalpoja kā aizsargtornis. Laikiem mainoties to lietderība izsīka – Gruziju pievienojot cariskajai Krievijai vairs nebija jākaro ar citiem reģioniem, un tāpēc cilvēki pārvācās zemākās vietās un sāka būvēt parastas mājas. Bet nu, sapratuši, ka pārējai pasaulei šie torņi liekas nozīmīgi, vietējie tos sāk atjaunot, vai būvēt no jauna. Daudzos šādos torņos ir izbūvētas viesu mājas.Tomēr lielākā daļa vietējo ļaužu jorpojām nodarbojas ar lauksaimniecību, audzē vietējās kultūras un gana lopus, kurus ik gadu pirms ziemas dzen uz pārsimts attālos Vashlovani apkārtni – tur stepes. Bet cilvēku te tagad maz. Ziemā vien pāris ģimenes paliek, pārējie “migrē” lejā, uz ieleju Telavi pakājē.
Arī etnogrāfs dzimis šeit – Omalo. Tātad viņš ir īsts Tušetietis. Un stāstāmā viņam daudz, un ļoti interesenta – nenovērtējama informācija.
Pēc laiciņa kāds no vietējiem atnes muzeja atslēgas, muzejs iekārtots vienā no torņiem. Dodamies aplūkot to arī no iekšas.
Atvadamies, un dodamies lejā pēc mantām, lai soļotu tālāk. Bet hosteļa saimniece piedāvā tēju vai kafiju iedzer, no kā mēs ar neatsakāmies. Tad uzzinam, ka saimniece gatavo arī vietējos tradicionālos rokdarbus, tas savukārt ieinteresē manus vecākus. Arī es ieeju viesistabā, kur vairāki, pie sienas liekami, paklājiņi, cimdi un zeķes. Diemžēl nav mana izmēra, un cepuru arī nav vairs. Tas tāpēc, ka sezona jau beigās. Jaunie rokdarbi taps ziemas mēnešos, lai atkal jaunajā sezonā ir ko tirgot. Mamma gan vienu noskata, un sarunājam atpakaļceļā ienākt un iegādāties.
Dodamies tālāk. Cauri miestiņam, gar sabrukušām un atjaunotām mājiņām. Nedaudz augšup un tad lēzeni uz leju. Līdz nonākam pie apļa, kuru veido ceļš, ceļa malā kilometru stabiņš. Stabiņa vienā pusē plāksnīte ar 0, bet otrā ar 72 – ceļa gals, vai tikai sākums? Aiz staba tālumā milzu kalni ar pelēcīgām klinšu virsotnēm un maziem pelēcīgiem mākonīšiem virs tām.
Vēl tikai pārsimts metru un mēs esam gala punktā. Šodienas pastaiga tīri īsa un bez īpašām fiziskām grūtībām. Tagad problēma ir atrast dzeramo ūdeni, un otra problēma, kur to pietiekamā daudzumā ieliet. Tas var likties dīvaini, jo esam valstī un reģionā, kur dzeramais ūdens nav problēma. Situāciju sarežģī Tusheti aizsargājomo teritoriju infrastruktūras sastāvdaļa – teritorijas kartes, uz kurām nav atzīmēti avoti. Sameklējam visus pieejamos traukus, un ar tēti dodamies avota meklējumos.
Nometnes vietu ierīkojam stāvas nogāzes malā. Pat kartē šī vieta atzīmēta kā skatu laukums. Ugunskurs te jau kad kurināts, tātad nekas neliecina, ka tas būtu aizliegts, bet līdz brīdim, kad te ierodas kāds inspektors ar fotogrāfu, un saka, ka te nav nometnes vieta. Par laimi, mums ir atļauja gan no reindžeru direktora, gan no etnogrāfa. Tā, ka mīļā miera labad, vien ugunskuru dodamies ierīkot kādus 100m tālāk no nometnes. Izrādās kalnu kazas mēdz būt pārsimts metrus no šajienes, un uguns, protams, ir traucēklis. Par kazām tik tuvu, protams, mums neviens iepriekš neteica, tā jau uz reiz iekārtotos nedaudz tālāk.
Kamēr vecāki gatavo vakariņas un tēju, es, ar binokli, vērojos kalnos, bet zvērus nekur nemana.
Krēslo, un mēs iekārtojamies teltī. Rīt dosimies augstāk kalnos. Es ieslīdu sapņu valstībā...
