Madžores ezers - miglā tīts un saules apspīdēts

  • 16 min lasīšanai
  • 6 foto

Šogad esam izvēlējušies apceļot vienu no skaistākajiem un lielākajiem Itālijas Alpu ezeriem - Madžores ezeru (Lago Maggiore). Ezers pa lielākai daļai atrodas Itālijas teritorijā un daļēji arī Šveices pusē. Ja parasti mēs cenšamies savus ceļojumus rūpīgi izplānot, tad šoreiz ceļojumu plānojām krietni mazāk - daļēji tāpēc, ka daudz darba un arī tāpēc, ka gandrīz līdz pēdējam brīdim vispār neesam droši, ka sanāks doties ceļojumā. Jau kuru gadu braucam ceļojumā maija brīvdienu nedēļā, un jau kuru gadu laika prognozes nesola neko jauku: visās dienās sagaidāms lietus. Saglabājam nelielu cerību, ka lietus mākoņi kaut kur aizķersies un dodamies ceļā. Tad, kad lidmašīnas pilots paziņo, ka galapunktā ir draņķīgs laiks, saprotam, ka laika prognozes vismaz pagaidām ir piepildījušās. Tā nu mēs nosēžamies Milānas Malpensa lidostā un domājam, kā nokļūt mūsu pirmajā ceļojuma pieturvietā - Aronā. Arona ir maza pilsētiņa pie Madžroes ezera.

Mums ir rezervēta viesnīca Aronā, taču neesam mājās izplānojuši, kā no Malpensas lidostas turp nokļūt. Pirmā doma - sameklēt vai nu autobusu vai vilcienu, lai nokļūtu galamērķī. Izejam no termināla un izstaigājam autobusu pieturvietas. Izstaigājot visas pieturvietas, atrodam vienu maršrutu, kas mums sola aizvest līdz Aronai. Tomēr mēs varam paspēt tikai uz pēdējo reisu, kas atiet vairāk kā pēc stundas. Tad mums pavīd cerības galamērķī nokļūt ar vilcienu, bet izrādās, ka tādā gadījumā jādodas ar vilcienu uz Milānu un tad no turienes uz Aronu. Tas sanāk baigais līkums.

Ieejam lidostas terminālī esošajā autobusu biļešu tirgotavā ar cerību, ka tur mums ieteiks kādu autobusu maršrutu, lai ātrāk nokļūtu Aronā. Taču tur mums paziņo, ka autobusi uz Aronu nekursē vispār! Tad šo pašu atbildi mums sniedz arī lidostas informācijas centrā. Mums tagad ir izvēle: vai nu paklausīt informācijas centram vai arī cerēt, ka vēlais autobusa reiss mūs aizvizinās uz Aronu. Mēs izvēlamies pēdējo variantu un gaidam autobusu. Galarezultātā autobuss tomēr atnāk un tik tiešām dodas uz mums nepieciešamo pilsētiņu. Tā nu arī nonākam Aronā un šī ievada morāle ir tāda, ka ne vienmēr var uzticēties vietējām uzziņām - reizēm arī pašiem ir jābūt vērīgiem.

Izkāpjam no autobusa un stipri līst. Par laimi vēl mājās iepriekšējā dienā paguvu apskatīties, kā nokļūt līdz viesnīcai - tāpēc tagad man tumsā un lietū jānodarbojas ar pareizā ceļa meklēšanu. 15 minūšu laikā nokļūstam viesnīcā - nedaudz pamērcējušies lietū. Šim vakaram nekas daudz vairs nav paredzēts un varam gatavoties nākamajai dienai.

Rīts mūs sagaida ar to pašu, ko vakar vakarā un izskatās, ka lietus nemaz netaisās rimties. Taču mums šajā dienā ir paredzēts neliels pārgājiens uz kādu interesantu apskates objektu - San Carlone. Mums katram rokās pa mazam lietussargam un dodamies ceļā. Pa ceļam nolemjam iegriezties tūrisma informācijas centrā, lai pajautātu, ko vēl šajā pilsētā interesantu apskatīt. Tūrisma informācijas centru atrodam diezgan ātri un konstatējam, ka tūrisma "veicināšanas” nolūkos šis iestādījums šodien ir slēgts. Nu ko, tad nāksies iztikt ar to informāciju, kas ir mūsu rīcībā. Turpat, blakus tūrisma informācijas centram šodien ir atvēries kāds tirdziņš, kur tiek tirgotas visādas lietas un citu lietu vidū atrodam arī lietussargus. Tā kā visu dienu līst un vēl turpinās līt, tad nolemjam, ka mūsu mazos lietussardziņu vajadzētu nomainīt ar lielākiem, un šķiroties no 14 eiro, ceļu turpinām ar lietussargiem, kas mūs daudzmaz pasargā no lietus lāsēm. Mūsu ceļš turpinās gar piekrasti augšup kalnā pretim San Carlone.

San Carlone ir varena bronzas statuja, kura tika uzbūvēta laika posmā no 1614 un 1698 par godu katoļu kardinālam Karlo Borromeo (Carlo Borromeo), kurš pēc savas nāves tika kanonizēts un atzīts par svēto. Šo statuju uzbūvēja ļoti slaidu: tās augstums ir 35.1 metri un to pārspēj tikai Brīvības statuja Ņujorkā, kas ir apmēram 11 metrus garāka. Lai arī dodamies pretim kalnā tik garai statujai, tomēr skatienam tā nekur nepavīd. Dodoties turp paveras jauki skati uz ezeru un tai klāt pieguļošajām villām. Ar automašīnu nonākšana pie statujas neaizņemtu vairāk kā 15 minūtes, bet ejot ar kājām (un vēl pa lietu) attālums nav pieveicams tik ātri, turklāt dažviet atvēlētā vieta gājējiem gar ceļa malu ir šaura un nedaudz arī bīstama.

Tā nu mēs galu galā nonākam pie statujas un tikai tagad tā izslejas mūsu acu priekšā. Skats tiešām iespaidīgs! Turpat pieminekļa pakājē darbojas suvenīru tirdziņš, kurā var iegādāties daudz un dažādus suvenīrus ar šīs statujas tematiku, kā arī citus dažādus suvenīrus. Lai dotos pie šīs statujas mēģinātu tajā iekļūt, no sākuma jāiegādājas biļete, kura maksāja, ja nemaldos, 4 eiro vienam cilvēkam. Te arī pirmo reizi ievērojam, ka studenti te nav cieņā un tiem nekādas atlaides nepienākas. Dodamies iekšā un sākumā ceļš augšup sākas ar vītņu kāpnēm, līdz tas mūs aizved līdz statujas pamatnes augšai, kas atrodas 11.7 metru augstumā. Tur ir iespēja apiet apkārt statujai un palūkoties, kā izskatās tuvākā apkārtne no šī skatu punkta. Ja ir vēlme doties augšup statujas iekšienē līdz pat cienījamā kardināla galvai, tad ir jāizstāv rinda, kuru veido tādi paši zinātkāri ļautiņi, kā es. Lietus šo rindā stāvēšanu nepadara īpaši jauku, tomēr vēlme nokļūt augšā ir stiprāka par lietus radītajām sekām uz apģērba. Sagaidam savu kārtu un kopīgi ar dažiem citiem ļautiņiem dodamies iekšā. Tur priekšā atkal vītņu kāpnes. Kāpjam, kāpjam un tad pēc brīža apstājamies. Nevaram saprast, kas par lietu - līdz beidzot redzam, ka lejup nāk padzīvojis pāris un kaut ko itāliski saka. Ko saka, to es nevaru saprast un vēl mazāk izprotu viņa žestu nozīmi. Beigās noprotam, ka tur priekšā ir kaut kas tāds, kas viņiem ir licis griezties atpakaļ. kaut kā samaināmies uz šaurajām vītņu kāpnēm un dodamies augšup. Pēc brīža saprotam, kas atturēja to pāri turpināt ceļu augšup. Mums priekšā atradās vertikālas kāpnes ar drošības karkasu. Eja bija tik šaura, ka tur knapi ievietojās kāpnes ar karkasu. Cilvēkiem ar klaustrofobiju un bailēm no augstuma te varētu būt diezgan bailīgi un droši vien, ka ne viens vien savu ceļu augšup ir apturējis šinī vietā. Mēs, protams, drosmīgi cilvēki dodamies augšup. Drīz vien arī nokļūstam augšā un esam statujas pašā augšā - San Carlo galvā. Mums ir iespēja caur viņa acīm palūkoties visapkārt, cik nu viņa acis spēj no šī punkta redzēt. Varam arī paskatīties, kā apkārtne izskatās caur viņa deguna caurumiņiem. Tā nu brīdi šeit pabijuši, dodamies lejup.

Tā kā mums nav skaidras vīzijas, ko apskatīt šajā pilsētiņā, tad dodamies uz ezera pretējo krastu - Angeru (Angera). Tur atrodas vēl labi saglabājies cietoksnis, kas agrāk kopīgi ar cietoksni Aronā bija pamatīgs nocietinājums. Aronas cietoksni Napoleons un laika zobs iznīcināja pavisam, bet Angerā tas ir saglabājies itin labi. Tā nu mēs ar kuģīti nokļūstam Angerā un lēnā garā kāpjam kalnā, lai nokļūtu pie cietokšņa.

Pēc kāda laika tur arī nokļūstam un konstatējam, ka lai tur iekļūtu, ir jānopērk biļetīte, kas maksā vienam 7.5 eiro, turklāt studenti un pensionāri atkal maksā pilnu cenu. Tā padomājam, ka pieskaitot vēl kuģīša biļetes cenu, līdz Angerai kopā sanāk diezgan iespaidīga summiņa par ieeju šajā cietoksnī. Taču, kā parasti šādos gadījumos, ja esam tik tālu tikuši, tad samaksāsim un iesim iekšā. Izrādās, ka cietokšņa galvenā vērtība šodien ir nevis pats cietoksnis, bet leļļu muzejs, kas te aizņem lielu daļu no bijušā cietokšņa telpām.

Nezinu gan, vai es pēc savas gribas būtu uz šejieni nesies uz leļļu muzeju, bet, ja reiz esmu šeit, tad aplūkosim arī, kas te atrodas. Jāsaka, ka agrākos laikos lelles taisīja pavisam citādas nekā šodien. Ja šodien meitenes tiek dzītas kompleksos ar izcili noslīpētām Bārbijas figūrām un seju, tad agrāk lellītes ne vienmēr bija tievas un slaidas skaistules - drīzāk otrādi - tās lielā daļā gadījumu bija patuklas pavisam vienkārša izskata meitenes vai pat drīzāk - sievietes. Vēl mani izbrīnīja agrāko laiku pieeja leļļu aksesuāriem. Ja šodien tie ir lēti plastmasas štrunti, kas nopērkami par pāris latiem komplektā, tad tajos laikos tie bija līdz katrai sīkākajai detaļai noslīpēti sadzīves priekšmeti samazinātā mērogā. Tiešām patīkami skatīties uz tādām mazām mazītiņām rotaļlietiņām. Laikam jāatzīst, ka šīs leļļu padarīšanas tādā izsmalcinātā līmenī bija pieejamas tikai bagātnieku atvasēm. Leļļu atribūti bija visdažādākie: sākot no apģērbu gabaliem līdz mēbelēm, kas paredzētas leļļu vajadzībām. Pēdējā muzeja telpā ir izstādītas mūsdienu lelles, acīmredzot, lai pasvītrotu mūsdienu tendences un leļļu nedabiskumu uz kādreizējo rotaļlietu fona.

Pēc šī muzeja apmeklējuma, kas neizrādījās tik briesmīgs kā to iepriekš biju iztēlojies, devāmies uz šī cietokšņa augstāko punktu - pils torni. Uzkāpām pašā augšā, pa ceļam apskatot telpas, kurās toreiz mitinājās Borromeo dzimtas pārstāvji. Augšā pavērās skaists skats uz apkārtni un ir iespējams sasveicināties ar San Karloni pretējā ezera pusē.

Tā nu šī lietainā diena iet uz vakara pusi, bet mums vēl jāpaspēj iekārtoties nākamajā nakšņošanas vietā - Strēzā (Stresa). Dodamies pēc somām, pēc tam uz dzelzceļa staciju, un pēc dažām pieturvietām nonākam Strēzā. Starp citu Strēza un citas šī ezera pilsētiņas kļuva populāras tieši pēc dzelzceļa ierīkošanas šajā kalnainajā apgabalā. Šeit nu arī sākas problēmas ar viesnīcas atrašanu. Nav nekādas kartes - tikai viesnīcas nosaukums un adrese. No sākuma pēc kaut kādām norādēm mums šķiet, ka zinām kādā virzienā jādodas, tomēr vēlāk saprotam, ka vairs īsti nezinām gan, kurp jādodas. Šajā lietainajā vakarā arī neviena cilvēka nemana, kuram pajautāt, līdz beidzot atrodas viena kundzīte, kura brīnumainā kārtā runā arī mazliet angliski.

Nākamajā rītā pirmais kurp uzmetam skatu - uz debesīm, lai paskatītos, kāds ārā laiks. Lai gan lietus mākoņu netrūkst un debesis ir tālu uz visām pusēm apmākušās, tomēr lietus nelīst un tā ir pirmā labā ziņa šodien. Pabrokastojuši, dodamies ārā un tomēr neaizmirstam par lietussargiem, jo kuru katru brīdi var atkal sākt līt. Mums plānā šodien ir pacelties uz Mottarone kalnu. Mottarone kalns gan kopš 1900.gada vairāk tika izmantot slēpošanas aktivitātēm, bet 1963.gadā tika uzbūvēts arī gaisa tramvajs, kas turp ved augšā cilvēkus un sniedz iespēju aplūkot Madžores ezeru no putna lidojuma. Šim gaisa tramvajam ir viena pieturvieta, neskaitot sākumu un galapunktu - botāniskais dārzs (Botanical Garden Alpinia). Tad nu mēs dodamies turp, lai uzbrauktu līdz pašai augšai. Gaisa tramvaja ceļojums vienai personai turp un atpakaļ izmaksā 17.50 €. Dodamies augšup un nonākam pirmajā pieturvietā pie botāniskā dārza (300 m augstumā) un ar diezgan lielu skepsi dodos botāniskā dārza virzienā. Botāniskais dārzs aptver apmēram 40 000 m² lielu platību un tajā esot ap 500 dažādu augu, kas raksturīgi tieši šim kalnainajam apvidum. Ieeja šajā dārzā izmaksā vienam cilvēkam 3 € un dodamies iekšā. Ko mēs tur redzam? Dažus augus, kas izskatās tikko izlīduši no zemes, citur tikai plāksnīte ar auga nosaukumu, bet bez paša auga. Secinām, ka vai nu šī ir parodija par botānisko dārzu, vai arī daba vēl te nav pamodusies, vai arī mēs neko no visa šī nesaprotam. Visticamāk, ka otrais pieņēmums varētu būt visprecīzākais. Ir gan kaut kas, kas šeit ir lielisks - tas ir skatu laukums uz Madžores ezeru. Ir vērts apstāties un pabaudīt dabas veidoto zīmējumu.

Tā nu pēc brīža dodamies atpakaļ pie gaisa tramvaja, lai turpinātu ceļu uz Mottarone kalna virsotni. Virzoties augstāk un augstāk, mēs arvien skaidrāk nojaušam, ka nekādus izcilos dabas skatus neredzēsim. Lēnām “iepeldam” miglā un pēc brīža zem sevis redzam biezu miglu un neko citu. Kad nonākam galapunktā, tad bez miglas vietām redzam sniega pleķīšus, kas šeit augšā vēl nav nokusuši. Tā kā biļetes cenā ir iekļauts arī pacēlājs uz pašu kalna virsotni, tad dodamies pie pacēlāja un paceļamies augšā. Arī te lejup neko vairāk kā miglu neredzam.

No tā jau nedaudzajiem šī kalna apmeklētājiem esam vienīgie, kuri sadūšojušies pacelties līdz pašai virsotnei. Mazliet paklaiņojam pa nelielo kalna virsotnes pleķīti 1491 metru augstumā un tad dodamies lejup. Tīri teorētiski šī kalna virsotnē pastāv iespēja pavizināties pa rodeļu trasi, bet šī rīta laika apstākļi galīgi neveicina doties izmēģināt šo izklaidi. Tāpēc nolemjam laiku atlicināt izklaidēm pie ezera.

Kad esam nobraukuši lejā, tad mūsu domas piesaista pie Strēzas trīs esošās saliņas (Borromean Islands): Bellas sala (Isola Bella), Madre sala (Isola Madre), Peskatori sala (Isola dei Pescatori vai Isola Superiore). Nolemjam, ka visas trīs salas salas šodien neaplūkosim, bet koncentrēsimies uz kādu no tām. Visatpazīstamākā un visizslavētākā no trim ir Bellas sala, kura agrāk bija tikai klinšaina neapdzīvota sala, taču vēlāk Karlo Borromeo (Carlo III Borromeo) tur nolēma uzbūvēt pili. Šodien bez pils tur ir atrodami vairāki dārzi, kuri izveidoti piramīdas formā. Tomēr, mēs nolēmām uz šo salu nedoties. Vislielākā no šīm trim salām ir Madre sala. Lielāko ievērību šajā salā pelna parks, kurā ir aplūkojami dažādi interesanti augi un koki. Tā kā mēs šodien vienu botānisko dārzu jau apmeklējām, tad nolēmām nedoties arī uz šo salu. Tā nu mēs nolēmām doties uz Preskatori salu.

Šī ir vienīgā šodien apdzīvotā sala no visām trim salām un iedzīvotāju skaits tur ir ap 20 cilvēkiem, kas tur dzīvo visu gadu. It kā skaitās, ka šīs salas pamatiezīme ir zvejošana, taču zvejas laivas mēs gan nekur nemanījām - ne krastā un arī ezerā tās neredzējām. Lai nu kā arī nebūtu - tieši šo saliņu mēs izvēlējāmies, lai to apciemotu. saliņa ir pavisam neliela un iegarena - 100 metrus plata un 375 metrus gara. Itin viegli to var viscaur pa šaurajām ieliņām izstaigāt krustu šķērsu. Lielā vairumā šeit ir dažādi restorāniņi, kuros var ieturēties un vienā no tādiem mēs arī papusdienojam. Tiesa, jāsaka, ka visā ceļojumā šī pusdienu vietu bija vienīgā, kas atstāja vilšanos par sagaidāmo servisa kvalitāti. Situācija tāda, mēs gribam paēst un atrodam kādu vietu, kurā tiek piedāvātas kompleksās pusdienas par visai sakarīgu cenu. Mēs tur apsēžamies un mums noliek priekšā ēdienkarti. Savukārt, mēs sakām, ka vēlamies kompleksās pusdienas. Uzreiz redzams, ka mūsu vēlme nav viņai skaidri saprotama, jo oficiante mums spītīgi cenšas ietirgot dārgāku ēdienu. Beigu beigās, saprazdama, ka mēs neatkāpsimies no sava prasītā, saviebās un ne vārda neteikdama aiznesās prom. Kad pienāca kārta saldajam, tad atkal sāk piedāvāt dažādus variantus un uz mūsu jautājumu, vai piedāvātie varianti ietilpst pusdienu komplektā, seko noraidoša atbilde komplektā ar skābu sejas izteiksmi. Kas interesanti, tad pasniedzot rēķinu, viena no pozīcijām ir atvēlēta servisam, ko mums sniedz iestādes personāls. Ja vien tas būtu mūsu varā, tad maksu par servisu ierakstītu ar “-” zīmi, bet šoreiz savu attieksmi vien varam paust ar dzeramnaudas neesamību (parasti cenšamies servisu šādā veidā novērtēt).

Tomēr visādi citādi saliņa bija patīkama - gan arhitektūras ziņā, gan vispārējās atmosfērās ziņā. Ir iespējams apciemot šīs salas baznīciņu San Vittore, kuras zvanu tornis iezīmējas saliņas siluetā, kad to aplūko no tālienes. Uz šīs mazās saliņas ir pat divas viesnīcas, kurās ir vērts apmesties, lai paklaiņotu pa saliņu, kad tūristu pūļi ir noplakuši.

Vakarā nolemjam izlaist nelielu līkumiņu pa Strēzu. Tā nu ejam un ejam līdz nonākam pie kāda krucifiksa un bareljefa, kurā attēlotas divu vīriešu galvas. Pieejot tuvāk, konstatējam, ka šī piemiņas vieta izveidota par godu Rosmini (Antonio Rosmini Serbati) un Mandzoni (Alessandro Francesco Tommaso Manzoni) draudzībai. Neesmu 19.gadsimta itāļu domātāju speciālists, tāpēc nevarēšu komentēt tās sarunas, kas viņu starpā raisījās, bet itāļi šos kungus tur lielā cieņā. Rosmini bija izcils itāļu filozofs un arī Romas katoļu baznīcas mācītājs, kamēr Mandzoni bija tā laika izcils dzejnieks un rakstnieks, kā arī dramaturgs. Arī šai piemiņas vietai pieguļošā iela nosaukta Mandzoni vārdā. Pa šo ielu mēs arī dodamies tālāk. Šī iela ved kalnā, līdz atduramies pret vairākām villām un Svētā krucifiksa baznīcu (Santuario del Crocifisso). Iegājām baznīcā un konstatējām, ka šeit atrodas arī Rebora (Clemente Rebora - itāļu dzejnieks, priesteris) un Rosmini pīšļi. Nedrīkst nepieminēt, ka pie baznīcas iespējams vērot lieliskus dabas skatus, jo baznīca atrodas kalnā un tālumā lejup mirdz Madžores ezers. Lēnām dodamies lejup Strēzas centra virzienā un tā nesteidzīgi noslēdzas šī diena.

Nākamajā dienā galvenais pasākums ir Madžores ezera kruīzs. Kruīza nosaukums ir “Lago Maggiore express” un tas ir pieejams praktiski visa ezera garumā, respektīvi, maršruta sākums ir Aronā, bet šim kruīzam var pievienoties arī kādā no citām pilsētiņām, kurās šis kuģītis pietur. Tā, mēs arī šo kruīzu nesākām no sākuma punkta Aronā, bet no Strēzas. Mūs sagaidīja 60 km brauciens ar kuģīti pa Madžores ezeru līdz Lokarno, kas jau atrodas Šveices teritorijā. Savukārt kruīza atpakaļceļš mērojams ar vilcienu, solot lieliskus mežonīgus un romantiskus dabas skatus.

Kruīza kuģī iespējams papusdienot par 17 € no cilvēka, bet mēs nolemjam, ka tā vietā paņemsim picu no vietējās picērijas un tad to tur notiesāsim. beidzot sagaidām savu kruīza kuģi un dodamies iekšā. Lielākā daļa no pārējiem cilvēkiem iekārtojas restorānā, kamēr mēs ieņemam labākās vietas otrajā stāvā zem atklātām debesīm. Laika apstākļi izskatās šajā dienā ir krietni uzlabojušies un varētu pat gadīties, ka nelīs. Brauciena laikā tā arī nenolija neviena pile, kas braucienu padarīja jo patīkamāku. Brauciens tiešām bija brīnišķīgs un visu laiku bija iespējams vērot lieliskus dabas skatus, kā kalni ieskauj ezeru un kalna nogāzēs ik pēc kāda gabaliņa atrodas kāda maza pilsētiņa. Būtībā šīs pilsētiņas atrodas tik stāvā nogāzē, kad nereti varēja pamanīt, lai nokļūtu ciematiņa augšējā punktā, tika ierīkoti funikulieri. Pamanījām arī savdabīgu preču transporta veidu kādā mazā pilsētiņā - preces pārvadāja ne busiņš vai kravas mašīna, bet helikopters tās cikliski pārvietoja no viena punkta uz otru, un tā daudzas reizes. Tā aplūkodami ezeru, kalnus un pilsētiņas, pavisam nemanot arī šķērsojam Itālijas - Šveices robežu. Pēc kāda laika sasniedzam galapunktu un izkāpjam jau Šveices pilsētiņā Lokarno.

Pirmais, ko darām - iekārtojamies viesnīcā, tur arī viesnīcnieks laipni izstāsta, ko aplūkot, iedod karti un varam doties pastaigā pa pilsētu. Izrādās, ka Lokarno blakus ir tāda pilsētiņa kā Askona (Ascona). Patiesībā abas veido vienu lielu pilsētu un tās šķir savā starpā upe, līdzīgi, kā mums Daugava dala abas Rīgas puses. Mūsu šī vakara mērķis ir apciemot tieši Askonu. Turpat pie viesnīcnieka iegādājamies braukšanas biļetes un dodamies ceļā. Veiksmīgi nonākam galapunktā un aizmirstot par karti, mēģinām pēc sajūtām noteikt pusi uz kuru jādodas, lai nonākti Askonas promenādē. Tā kādu laiku ejam un ejam, bet visi ceļi spītīgi neved pie ezera, lai gan sķiet, ka ezera krastam nevajadzētu būt tālu. Pēc kāda laika promenādes meklēšanas sāk apnikt un vēlamies nogriezt ceļu cauri parkam, kuru redzam sev labajā pusē. Dodamies pa vārtiem tajā un priecājamies par sakopto parku un skaisto strūklaku, kuru arī nofotografējam. Tad mūsu uzmanību piesaista kaut kādi karodziņi, kas vietām iedurti zemē, un tad arī saprotam, ka esam iemaldījušies golfa laukumā. Saprazdami, ka šeit neatradīsim īsāko ceļu uz promenādi, godīgi virzāmies uz to vietu, pa kuru iekļuvām parkā. Pagājuši kādu gabaliņu, ieraugām, ka mums pretim stūrē mazs auto. Tas pie mums piestāj un tajā divi vīrieši. Viens tāds patievs, bet otrs spēcīgākas miesas uzbūves. Tas lielākais kaut ko sāk runāt un jautāt, ko mēs šeit darām. Var redzēt, ka džeks ir manāmi uzvilcies un velk uz kašķi. Kaut ko saka, ka mēs esam privātā un slēgtā teritorijā u.t.t. Turklāt viņš neatslābst, bet turpina bārstīt savus uzbraucienus. Arī mums ir iespēja šamējo uzkurināt. Varam iebilst, ka nemaz šī teritorija nav tik slēgta, kā viņam pašam to gribētos, jo parkā iekļuvām brīvi bez brīdinājuma uzrakstiem. Galu galā nekādai sētai pāri nerāpāmies, bet pa atvērtu ieeju tajā ienācām. Tomēr tajā paša laikā saprotam, ka šādi mūsu vakars, kas paredzēts atpūtai var ievilkties ar ne tām patīkamākajām emocijām, un nolemjam problēmai pieiet no citas puses un uzvesties, kā tipiski tūristi, kas apmaldījušies. Uz mūsu norādi, ka meklējam nevis golfa laukumu, bet gan promenādi, ierunājas tievais, kuram dalec, ka mūsu nolūki nav nobradāt viņu zālienu vai traucēt nedaudzajiem golfa spēlētājiem golfa spēli, bet gan noorientēties apkārtējā vidē. Tievais mums laipni paskaidro, kā nokļūt promenādē un tad mēs veikli atvadījušies, dodamies prom no šī parka. Var manīt, ka tam otram vēl kaut kas nepatīk, bet cenšamies tomēr viņu nekaitināt. Visu šo laiku nepamet doma, ka vienā no sliktākajiem scenārijiem varētu nākties maksāt soda naudu, kas atrodoties Šveicē, noteikti būtu diezgan iespaidīga. Lai kā tur ar tām soda naudām nebūtu, esam veiksmīgi izkļuvuši no šīs ķibeles.

Galu galā arī nokļūstam Askonas promenādē. Promenāde nav visai gara - pāris simti metru, ne vairāk. Viscaur tā noklāta ar maziem un lielākiem restorāniņiem ar augstām cenām ēdienkartē. Cenas tiešām ir iespaidīgas un saprotam, ka Itālijas kūrortu cenas nav griesti, ja viesojamies Šveicē. Tā nu mazliet paklaiņojuši pa promenādi, savu ceļu turpinām pa Askonas ieliņām, līdz nonākam vietā, kur izkāpām no autobusa, kad šeit ieradāmies. Sagaidām autobusu un dodamies pāri Megi (Maggia) upei, un nonākam Lokarno.

Nākamajā rītā dodamies uz funikulieri. Nav nemaz tik vienkārši saprast, cik maksā brauciens augšup, jo maršruts sastāv ne tikai no vairākiem etapiem, bet arī no dažādiem transporta līdzekļiem. Lejā redzam, ka pirmais posms ved augšup ar kaut ko līdzīgu tramvajam. Mēģinām noskaidrot maksu kasē, bet neveiksmīgi, jo arī tur mums spēj nosaukt aptuvenās brauciena izmaksas un lejā varam iegādāties biļeti tikai pirmajam posmam. Pirmais posms ved līdz Orselīnai (Orselina) un biļete maksāja vienam cilvēkam aptuveni 10 frankus. Tā nu mēs uzbraucam ar šo tramvaju līdz gala stacijai. Starp citu, ir vērts pa ceļam izkāpt pieturvietā, kas atrodas blakus Madonnas del Sasso baznīcai. Šī baznīca ir daudzu svētceļotāju mērķis, kas ierodas šajā pilsētā. Kad esam izkāpuši gala stacijā, tad dodamies pa trepītēm augšup, līdz nonākam pieturvietā, kur turpinās ceļš augšup, nu jau ar funikuleri. Šis funikulieris ir krietni jaunāks un modernāks nekā Strēzā. Tā nu turpinām ceļu augšup un reizē arī apskatām Lokarno un Askonas panorāmu no putna lidojuma. Kad nonākam augšā Karkadā (Carcada), tad mums ir divas iespējas: doties tālāk augšup vai uzkavēties tepat, dodoties nelielā pastaigā līdz skatu laukumam. Mēs nolemjam doties uz skatu laukumu. Skatu laukums ir izbūvēts tā, ka no kalna malas uz skatu laukumu ved celiņš ar stikla grīdu - tādējādi zem kājām paveras egļu virsotnes, bet tālāk priekšā sniegoti kalni. Skats tiešām ir fantastisks! Vismaz minūtes 20 baudām šo dabas ainavu un nolemjam doties augstāk.

Atrodamies 1340 metru augstumā un pēdējais ceļa posms ved mūs ar pacēlāju uz Cimetas (Cimetta) kalna virsotnē 1670 metru augstumā. Nonākot šī kalna virsotnē mūs sagaida iepazīšanās ar šīs apkārtnes iežiem un tad skatu laukums, kur var nolūkoties uz kalniem visapkārt, arī tiem, kurus iepriekš aplūkojām zemāk skatu laukumā. Tā nu apskatījuši iespaidīgos kalnu siluetus, dodamies atpakaļceļā. Žēl vienīgi, ka turpat kalna augšā esošajā ēstuvītē nepieņem norēķinu kartes, tas nozīmē, ka pusdienas jāatliek kādu stundu vēlāk, kad nokļūsim lejā pilsētā. Tā arī notiek un pēc stundas lokām iekšā picu ( apmēram 20 Ls). Tas gan nenozīmē, ka mazliet iespringstot nevar paēst mazliet lētāk. Turpat netālu esošajā pārtikas veikalā var sapirkt pārtiku par mazliet piezemētākām cenām.

Atlikušajā dienas daļā līdz vilciena atiešanas laikam paklaiņojam pa pilsētiņu, iepērkam šādas tādas lietiņas un dodamies uz staciju. Ierodoties stacijā, ieraugot vilcienu secinām, ka mūs gaida brauciens nevis ar izdaudzināto “panorāmas” vilcienu ar lieliem logiem, bet parasts vilciens. Tāpēc nolemjam pagaidīt nākamo vilcienu, kas tiešām būs vilciens ar lieliem logiem, kas teorētiski varētu dot labāku skatu uz dabas ainavām, pa kurām ir paredzēts brauciens. Tas gan varētu mums radīt dažas problēmas, lai laicīgi iekārtotos viesnīcā, kas atrodas Milānas Linate lidostas tuvumā. Tomēr nolemjam riskēt un sagaidām īpašo vilcienu. Brauciena laikā nenožēlojam, ka esam pagaidījuši, jo vilcienam ir ne tikai lielāki logi, bet vilciens arī pārvietojas lēnāk, ļaujot pasažieriem vērīgāk aplūkot dabas ainavas. Ja mums būtu vēl kāda diena, tad varētu izkāpt kādā no stacijām un paklaiņot pa mazajiem ciematiņiem un turpināt ceļu nākamajā dienā. Tomēr šodien jāpasteidzas. Sākot no stacijas ar nosaukumu Domodossola vilciens sāk kursēt ierastā ātrumā un ar to arī beidzas Madžores ezera divu dienu apskates kruīzs-ekspresis. Pēc brīža aizmugures paliek Strēza, tad arī Arona un vēl pēc kāda laika jau tuvojamies Milānai. Milānas stacijā nonākam jau ap desmitiem vakarā un tā kā jāsāk domāt, kā nokļūt rezervētajā viesnīcā netālu no Linate lidostas. Zvanām uz viesnīcu un tur mums paziņo, ka var mūs paņemt no lidostas - ja pasteigsimies, jo pēc vienpadsmitiem mums pašiem jādomā kā nokļūt līdz viesnīcai. Nu tad knapi paspējam un vēlāk iekārtojamies viesnīcā.

Tālākais notikumu klāsts ir diezgan raksturīgs ceļojuma noslēgumiem - no agra rīta dodamies uz lidostu un tad jau lidojam mājup. Kā vienmēr, arī šoreiz no ceļojuma atgriežamies ar lieliskām emocijām un uzlādētu enerģiju nākamajiem ikdienas darbiem.

pamēģinājām izslavēto Itālijas saldējumu. Garšo jau it kā labi, tomēr apmēram tāpat kā Nestle saldējums, kas nopērkams pie mums. Turklāt, skatoties uz e-vielu klāsta pārtikas produktos, arī šie saldējumi, visticamāk, ir bagātīgi papildināti ar dažādām e-piedevām.vai es pieminēju kaut ko par atlaidēm muzejos vai citās apskates vietās? Šķiet, ka nē, jo gan studentu gan pensionāru atlaides praktiski nav nekur!dzelzceļa biļešu automātos vēlams izmantot precīzu naudu, jo pretējā gadījumā atlikuma vietā varat dabūt kaut ko līdzīgu čekam, ko var vēlāk samainīt pret naudu. Mums šāds čeks palika kā suvenīrs, jo pēdējā vakarā (kad ieguvām šādu savā īpašumā) nebija iespējas šo čeku samainīt pret naudu.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais