Saules zeltītā Spānija (šķiet, pavisam nesen - 2004.gadā)

  • 15 min lasīšanai
28.09. Pēc neilgas gaidīšanas lidostā nokārtojam formalitātes, un, plkst.15.45 esam gaisā. Čarterreiss, lidmašīna piebāzta, bez mums vēl viena grupa uz Portugāli un leiši - arī uz Malagu, jo no Lietuvas tāda reisa nav. Pavisam ap 180 cilvēkiem, eja pa vidu un trīs sēdvietas katrā pusē. Pēc 3 h 50 min – Malaga. Debesis virs Spānijas, tā teikt, skaidras. 25°C. Pulksteņa rādītāji jāgriež par 1h agrāk. Izbraucot no lidostas, pirmais iespaids slikts – netīrs, laukumi un ceļmalas piemētāti ar plastmasas pudelēm, viss izdedzis brūns, reti krūmeļi, nekoptas palmas, kaktusi. Pēc 130 km pie Granadas – viesnīca. Satumst ļoti strauji, ap plkst. 20.00 – 20.30 tumšs. Ēdam līdzpaņemto ēdienu un skatāmies vācu TV (4 programmas) par šausmīgajiem apstākļiem un paņēmieniem, kādos ES tiek turēti un kauti mājdzīvnieki – cūkas, vistas, pīles, zirgi, tītari, utt…. Ar ko gan mēs esam sasējušies... 29.09.2004. Zvanu, protams, esmu uzlicis ar labojumu uz otru pusi, tāpēc plkst. 05.00 esam augšā. Tumšs līdz pat plkst. 08.00. Brokastīs baltmaize, marmelāde trauciņos, vēl kaut kas bezgaršīgs, sula, kafija, piens – vāji. Izbraucam uz Alhambras pili. Pilī gaidām kādu vietējo gidu, bet tas tā arī neatnāk. Arodbiedrības fotoaparāts negrib strādāt. Ejam iekšā bez gida. Ko redzēt ir, bet nav tāda ziedu krāšņuma, kādam, manuprāt, vajadzētu būt dienvidos. Augusts un septembra pirmā puse ir karstuma periods, ja nelaista, viss izdeg. Ziedi tomēr ir pavasarī. Bijušās karaļu pils sienas un griestus klāj vienreizēji austrumnieciskie ornamenti, kas raksturīgi mauriem – tie te būvējušies. Napoleons pili papostījis – ierīkojis tur kazarmas. Vēlākos laikos centušies saglābt palikušo. Traki smird pēc kaķiem – gids gan stāsta, ka tā esot kaut kādu miršu smarža. Var jau būt, tomēr kaķi arī klīst - tādi izskatīgi, labi kopti, ja ņem vērā 30°C karstumu. Plkst. 14.00 sākam braukt garo posmu – ap 520 km. Mums ir piešķirts vietējais autobuss ar šoferi - jaunu, liela auguma, tuklu spāni, Jonatans vārdā, kurš esot dzimis Meksikā. Pēc rakstura spītīgs – gidam, kurš pats šogad vien Spānijā esot ceturto reizi, zina vietējo dzīvi un māk arī kaut ko spāniski, iet grūti. Pusdienošanas vietu nosaka šoferis, tāpēc ap plkst. 18.00 esam paplukušā, netīrā benzīntanka krodziņā. Rādām pārdevējam ar pirkstiem uz ēdieniem, kas izskatās pēc gaļas un galā tiekam. Izrādās, ka tur jau var arī pasūtīt speciāli gatavotus ēdienus, un šoferis paēd bagātīgi. Atmosfēra – vietējo kūpinātie smirdīgie cigāri un skaļā klaigāšana – tā esot Spānija. Apēdu kaut ko līdzīgu, šķiet, plaušu gabaliņiem ar sīpoliem olīvu eļļā, klāt – baltmaize. Cena – 3 €. Jānim – it kā gulašs; ēst varot, bet puse no nelielās porcijas paliek uz šķīvja. Saldējums - 1€. Pēc 45 min – ceļā. Ainava vienmuļa – nelieli kalni (līdz 300 m augsti), trūcīga veģetācija. Sākas vīnogu lauki. Pie pilsētām uzkrītoši daudz rindu māju – ar tornīšiem, utt., bet visas pilnīgi vienādas, veseliem kvartāliem – ak vai. Celtniecība gandrīz visur uzsākta pēc iestāšanās ES – ceļi, autobāņi, dzīvojamās mājas, rūpnīcas, darbnīcas, utt. Pirms tam - Franko laiku starptautiskās izolācijas sekas, vietām naturālā saimniecība, panīkums. Lopus neredz, viss izdedzis. Andalūzijas Vidusjūras piekraste. Aiz Murcias, tuvāk Alikantei, ceļa kreisajā pusē zeme kalnaina, labajā – redzama Vidusjūra, gar kuras krastu sākas nepārtraukta apbūve – gan privātmājas, gan 20 stāvu viesnīcas, kas it kā esot arī valsts. Pie jūras varot piekļūt visi, par ko vēlāk pārliecināmies. Andalūzija pārtiek no tūrisma, tā ir province, kurā ceļi par brīvu – valsts atbalsts. Spāniju apmeklējot ap 40 milj. tūristu gadā. Pa autobāni atļauts braukt uz 120 km stundā vieglajiem auto, autobusam uz 100 km/h. Jūra redzama nepārtraukti, iebraucam bagātākā Spānijas daļā, šķiet, Katalonijā. Sākas maksas ceļi. Pauze DUS, saldējums un minerālūdens bez gāzes 2.95 €. Nobraucam gar Valensiju, ierodamies viesnīcā Castellon. TV rāda 16 programmas, bet tikai 2 angļu, 1 franču, 1 itāļu valodā, pārējās visas – spāņu vai castellano, kas ir atšķirīgs dialekts. 30.09.2004. Plkst. 07.30 – brokastis. Zviedru galds. Pašiem jāspiež sula no svaigiem apelsīniem – patīkami. No paša rīta diezgan smacīgs. Plkst. 09.00 izbraucam no Castellon. Uz Valensiju nebraucam – tas iznāk 85 km atpakaļ. Virziens – Barselona. Aina turpinās – pa kreisi nelieli kalni, pa labi – nepārtraukta bieza apbūve desmitiem kilometru tālu, šaurā joslā gar jūru. Valensijas vietā apmeklējam Peniscolu – mazāk pazīstamu pludmali pie Vidusjūras. Pilsētiņa veca, no feniķiešu laikiem. Tā piederējusi grāfam de Lunam, kas vēlāk kļuvis pāvests Benedikts XIII. Spānijā tituli pastāv joprojām – esot ap divi tūkstoši titulēto personu, visvairāk marķīzu. Peniscola – maza pilsētiņa ar līkumotām ieliņām, stipri piečurāta gan. Laikam jau tas ir vispārpieņemts, ka publiskās tualetes nav, vai arī tās slēgtas. Ja nu tur gadā apgrozās tie 40 miljoni… Pludmalē ļoti maz cilvēku – atvaļinājumu laiks beidzies. Staigā pensionāri, daži plunčājas ūdenī. Kopējais iespaids pludmalē labs – smiltis tāpat kā pie mums, nav akmeņi. Nekādu jūras ežu vai citu mošķu arī neesot. Mēs aprobežojamies ar bradāšanu. Tālāk gar ceļmalu parādās apelsīnkoku birzis. Plkst. 12.30 – pusdienas. Restorāns pievilcīgāks kā iepriekš, jūtams, ka bagātākas vietas. Pusdienas garšīgas: lozaņja, augļu deserts, svaigo apelsīnu sula, smalkmaizīte, maize. Cena atbilstoši 13 – 14 €. Pēc 30 km vīna darītava „Torres”. Tiek rādīta reklāmfilma, kurā stāstīts par ražošanas apjomu – firmai ir filiāles Čīlē, Amerikā. Tad tāds īpatnējs smaržu tunelis, kurā atveidotas vīnogu pārvērtības četros gadalaikos un tiem atbilstošās smaržas. Ar vagoniņiem tiekam izvadāti pa vīnogu laukiem, teritoriju. 2 km pazemes pagrabu, kuros visu gadu tiek uzturēta konstanta 16°C temperatūra. Ražo vīnus no vīnogu šķirnēm „Merlo”, „Kabernē”, utt., utt. – pārsvarā sarkanajām ogām. Baltais, sārtais, sarkanais vīns. Sārtais vīns ar visām mizām tiek turēts 1 dienu, sarkanais – 7 dienas. Jaunais vīns ir gatavs pēc sešu mēnešu izturēšanas ozolkoka mucās. „Reserve” vīni – pēc 12 mēnešiem, „gran reserve” – pēc 18 mēnešiem. Labie gadi spāņu vīniem esot 1994.g. un 2000.g. – sausuma gadi. Korķis laba vīna pudelēm gatavots no viena gabala, prastākiem – no drumslām. Gatavo arī brendiju. Pēc degustācijas braucam uz viesnīcu pie Barselonas – Sabadell. Šai ir 4 zvaigznes, dzīve iet uz augšu. Pastaigājam pa Sabadonu – atvērtas gan tikai kafejnīcas un lielveikals. Visās pilsētās, kurās bijām, ir šī lielveikalu ķēde – „El Corte Ingles”. Īpatnēji tas, ka izstaigājot praktiski visu veikalu, nevar atrast pārtikas nodaļu. Ne veikala shēmā, ne stāvos, informācijas par pārtikas nodaļu nav. Tā pirmajā vakarā nospriedām, ka maize jāmeklē citur, to atradām kādā benzīntankā, kur garo franču maizi uz vietas arī cep un tūlīt pārdod. Īpatnēji. Vēlāk izrādījās, ka pārtikas nodaļa lielveikalā ir, bet tā paslēpta aiz trauku nodaļas pagrabstāvā. Silta maize gan tur nebija. 01.10.2004. Brokastis – zviedru galds, jeb bufete. Tad - uz Barselonu, vispirms uz Gaudi celto katedrāli. Gaudi uzcēlis vienu fasādi, tagad vēl ceļ otru, trešā uzcelta krietni agrāk. Skats stipri īpatnējs, stalažas, stilu sajaukums, karsts, cilvēku burzma, japāņi, protams. Slapji nosvīduši uzvelkamies tornī, paskatāmies uz miljonu pilsētu apkārt. Nodomājam, ka vairāk gan torņos nerāpsimies. Sviedriem noplūduši ar 40 min nokavēšanos salienam autobusā – pie kondicioniera. Ātrāk autobuss nav varējis piebraukt sarežģītās satiksmes dēļ. Šī baznīca Temple de la Sagrade Familia domāta celt kā Parīzes Dievmātes katedrāles atdarinājums, tomēr iznācis kaut kas pavisam cits. Darbus esot plānots pabeigt ap 2020. – 2025. gadu. Otrs objekts – Gaudi māja – muzejs. Īpatnēji dekori no dauzītām flīzītēm, ķirzakas, skudras kā dekoratīvie elementi uz mājas sienas… No suvenīriem piemiņai nepirku – stipri savāda tā Gaudi māksla. Gar autobusu stāvvietu pakrastē alas, pa kurām lodā žurkas… Nākamais objekts – Olimpiskais stadions, šķiet, spēles bija 1992. gadā. Nolaists, ko redzēt nav. Brīvlaiks 3h pa Barselonu. Bodītes ar melnīgsnējiem uzmācīgiem pārdevējiem. Jānis skaļā balsī vairākkārt latviski atkārto, lai tie čigāniskie pārdevēji gaida, kamēr šis izvēlēsies un liek mieru, tomēr pārsvarā viņi turpina buldurēt un tad mēs ejam prom. Spāņi parasti „atšujas” ātrāk, nav tik uzmācīgi. Piemērotu paēstuvi atrast grūti – tad cenu nav, tad nevar saprast, kas tas par ēdienu, ļoti daudz kafejnīcu, kurās uz letes tikai saldumi – tāda knābāšana vien iznāk. Viss pilns ar spāņiem, kas klaigā, klaigā, klaigā… Tikai pēc gandrīz divām stundām riskējam kādā ieskrietuvē baudīt vistas girosu ar salātiem, frī, utt. – 5.20 €. Paliek 30 min atgriezties pie Kolumba pieminekļa blakus ostai – tur tikšanās. Ieklīstam acīmredzot pie vietējā ūdensvada ēkas, jo tai blakus apstādījumos vecs aizbīdnis kā piemineklis 2 m diametrā. Tālāk plānā Monseratas klostera apmeklējums. Pa serpentīnu iebraucam nelielā kalnu grēdā, kur ir klosteris, kora zēnu kopmītnes, baznīca ar Mariju bruņustiklā (no tā ārā ir tikai puse ābola Marijas rokā, kas jābučo). Nobučoja gan laikam tikai Gatis. Bija kāzas, bet tās ne ar ko neizcēlās – pāris ap gadiem četrdesmit, viesi ģērbušies pārsvarā melnā, kā bērēs. Braucām atpakaļ uz viesnīcu cauri Barselonai – pa tādu betonētu sili, kas vietām pāriet tunelī, mīcījāmies vairāk kā stundu. Nu ļoti daudz mašīnu Spānijā. Ceļi arī izveidoti tā īpaši viltīgi, piemēram, autobāņu krustojumos – vairāki līmeņi, utt. „Mājās” ticis, skrēju uz veikalu, jo līdz aizvēršanai bija maz laika. Kopā ar citiem pirkumiem iegādājos kūku papīra kastē. Liels bija pārsteigums, kad atverot, kūkas vietā bija vien 5 maisiņi ar cepamo materiālu… Nedabūjis vakarā kūku, aizgāju gulēt, neuzlicis modinātājzvanu, kaut gan paredzēts celties bija agrāk kā citkārt. Tā nebija laba diena. 02.10.2004. Par spīti iepriekšējās dienas grūtībām, piecēlāmies tieši uz brokastīm. Uz Madridi, uz Madridi… 620 km. Ārā migla, tāds kā apmācies laiks, dūmaka. Gids uzliek korridas mūziku un stāsta par melno Āfrikas buļļu bendēšanu. Būšot 3 toreadori, 6 buļļi; katram apmēram 30 min mocīšanai. Sametām pa 22 € biļetei. Braucam jau trīs stundas, dūmaka sāk izklīst. Gar ceļmalām lauki – daži uzarti, citus mēslo, dažos vēl kukurūza. Labajā pusē vajagot būt Pireneju piekājei, bet dūmakas dēļ to neredz. Šoseja jauna, mašīnu maz, māju ceļmalās arī nav – lauki, līdzenums. Šķērsojam 0 meridiānu – pāri ceļam zaļš loks; neapstājamies. Tuvojoties Evro ielejai, gar ceļmalām parādās baltās kaļķu augsnes, šur tur fermas – fazijendas, kooperatīvi. Drīz būs Saragosa, Aragonas centrs. Saragosā 2h bazilikas apskatei un ēšanai. Bazilika ievērojama, uz to braucot daudz svētceļnieku. Noskraidām gandrīz visu atvēlēto laiku meklējot ēstuvi, kurā būtu gaļa, un varētu saprast, kas tas ir un cik maksā. Beigās riskējam ar zivju tefteļiem un laša sviestmaizēm. Man neviens maksāt neprasa, uz galda citi naudu arī tā kā neatstāj, tāpēc iznāk, ka Saragosa man izmaksāja uzkodas – laikam kompensējot kūku Barselonā… Tualete kārtējo reizi brīvdabā un braucam tālāk uz Madridi. Iespaids par Saragosu ne visai labs – daudz krāsaino, netīrs. Pēc divām stundām pietura ceļa restorānā. Lielas plašas telpas, pavisam tuksnesīgā apkārtnē. Liela ēdienu izvēle, maz cilvēku, cenas, viss saprotams, domāts ceļotājiem. Bet ko nu vairs… Jānis tomēr grib gaļu, un 12 € pagalam. Man pietiek ar saldējumu par 2 €. Pēc pāris stundām esam Madridē. Viesnīca dažus kvartālus no dz/ceļa stacijas, kur nesen notika sprādzieni. 3 zvaigznes, japāņi, protams, krievi arī. Aizstaigājam līdz stacijai. Ir jaunā un vecā stacijas ēka; vecajā mājā ir tropu augi kā botāniskajā dārzā. Fotografējam, laikam jau drīkst. Pie ķīnieša nopirku ceļa koferi par 22 €. 03.10.2004. Visu nakti brauca mašīnas, kauca bremzes, taurēja un skanēja sirēnas – spāņiem ļoti patīk troksnis, šoferi spiež signālu ar un bez vajadzības. No rīta, svētdien, sāka pulcēties cilvēki ar velosipēdiem. Protams, galvenā avēnija slēgta, tur brauc tie ar riteņiem, pāri uz otru Madrides pusi ar auto netiekam. Pabraukājam, kur atļauj – šķībie Eiropas vārti – divi torņi, Franko laika ministriju komplekss, utt. Uz Prado gleznu muzeju neejam – zinot kā bija Luvrā, svēto bildes skatīt negribam. Klejojam pa pilsētu, šoreiz laika gana – tikai plkst. 17.30 buļļu slepkavošana. Jānis ietur diētu, es, izbrāķējot kārtējās milzum daudzās kafejnīcas, apmierinu izsalkumu ar „junk food” – burgeriem. Korridas arēna liela, būvēta 1929. gadā, brīvu vietu praktiski nav – varētu būt pārdesmit tūkstoši cilvēku. Sēdēšana neērta, uz tādas kā betona apmales (par 1 € gan varēja iznomāt tādus mīkstus padibeņus), ļoti saspiesti. Spāņi, protams, smēķē cigaretes un savus smirdīgos cigārus. Gandrīz trīs stundas bars cilvēku dūra 6 buļļus. Divi pirmie bija neagresīvi – uzlaižot mājlopu baru tos aizvāca prom. Pārējos galēja pēc viena scenārija – sākumā trīs, četri dūrēja palīgi ar sārtām lupatām nedaudz padzenā bulli pa laukumu, lai pārbaudītu, vai tas var paskriet. Ja bullis ir tik stulbs, un uz lupatu skrien, sākas otrais etaps - izjāj vīrs ar polsterētu zirgu, kuram aizsietas acis, iedur bullim skaustā, lai tek asinis. Tālāk izskrien divi, trīs citi vīri ar atskabargainiem pīķīšiem, laikam banderiljām, sasprauž tās bullim skaustā un tad nāk dūrējs ar sarkano lupatu. Tas tad dzenā lopu, kamēr galva sāk kārties uz leju un var mēģināt iedurt skaustā. Bullis skrien tikai uz lupatu un dūrējam nebada. Tā skrienot viņš arī uzduras uz zobena. Ja zvērs nav aktīvs, toreadoram nākas durt pašam un laikam jau nav viegli iegrūst duramo pietiekoši dziļi – to atkārtoja pa 3-4 reizēm, kamēr bullim sāk nākt asinis pa degunu, tas nokrīt zemē un raustās. Tad pieskrien kāds no palīgiem un grūž mazu duncīti lopam pierē, līdz tas paliek mierīgs... Tad striķis ap ragiem, un ar plašu loku četri zirgi aizvelk upuri prom. Un tā sešas reizes, līdz paliek tumšs, tiek iedegti prožektori, un beigās veiksmīgākajam dūrējam iedod nogrieztu buļļa ausi. Kur liek nokautos – nezinu. Ja iepriekšējo dienu var raksturot kā veiksmīgu, tad šī – velta laika nosišana, bet, to jau var secināt, tikai redzot izrādi. Spāņu šoferis Jonatāns izdomājis, ka mums būtu lietderīgi pastaigāties pa naksnīgo Madridi, nodarbojas ar savām darīšanām, tādēļ pēc stundu ilgas gaidīšanas nekas cits neatliek, kā doties uz viesnīcu kājām. 04.10.2004. Uz Tolēdo. Laiks skaidrs un karsts no paša rīta. Ap plkst. 09.00 izbraucam, pēc 60 km esam klāt. Tolēdo ir sena nocietināta pilsētiņa (30 000 iedz.) ar lielu ebreju iedzīvotāju īpatsvaru, īpatnēju apbūvi upes krastā. Divas trešdaļas aizņem vecpilsēta, kurā tāpat dzīvo cilvēki, brauc mašīnas, utt. Augstākajā vietā Alkazars (nocietināta pils), kurā tagad kara muzejs. Netālu katedrāle, kas būvēta uz mošejas pamatiem. Dubults aizsargmūris, mauriem raksturīgais labirintveidīgais pilsētbūvniecības stils. Jau pie pirmajiem vārtiem mūsu grupu veikli pārtver neliels vīrelis un aizved uz kādu ieroču meistaru darbnīcu. Tā kā pilsētu vēl neesam redzējuši, efekts izdodas – gandrīz katrs, izņemot mani, kaut ko nopērk. Naži, naži un vēlreiz naži – visādi, gan buļļu duramie, gan konkistadoru laiku zobeni, floretes, medību dunči, dekoratīvie kortiki ar neasu asmeni, dažādiem spaliem un rotājumiem. Vēlāk izrādās, ka ar šādiem veikaliņiem pilna pilsēta, cenas, protams, stipri zemākas nekā pirmajā ūķī. Katedrālē ievērojamākā vērtība – „liesmojošā baroka” stilā veidotais altāris bija restaurācijā, viss stalažās. Gleznas – svētie. El Greko, Manē, citu pasaulē pazīstamu mākslinieku darbu oriģināli. Būtu vien spējuši tos novērtēt… No visa piedāvātā suvenīru klāsta nopirku vien šlipses adatu un tā pati ne visai. Šoreiz diena sacūkāta – neēduši, bez pauzēm braucam un braucam, nāk jau plkst.18.00. Gids aizsnaudies, Jonatans grauž čipsus un aizmirsis, ka jāpietur. Kāds neiztur, sāk protestēt arī pārējie un beidzot apstājamies. Vēlmes varam apmierināt par piecdesmit procentiem – tualete ir, ēdamais izskatās stipri šaubīgs, neviens neriskē. Jonatans ieiet saimnieku galā, laikam taču ēd. Labu laiku gaidām, līdz tas iznāk ar vīna pudeli rokā. Siekalodamies nogaidījušies, braucam vien tālāk. Esam atpakaļ Andalūzijā. Bezgalīgas olīvu birzis, desmitiem kilometru tālu. Parādās kokvilnas lauki. Ap plkst.19.00 esam Kordovā, viesnīcā blakus romiešu laiku tiltam un nedaudz jaunākām, senām celtnēm. Patīkams pārsteigums – pēc 45 min mūs gaida vakariņas par velti. Rīsu zupiņa, uz diviem viens liels salātu šķīvis, gaļas gabals ar frī un mazs saldējums; vīns jāpērk. OK. Uz flamenko abi ar Jāni neparakstāmies – tas par atsevišķu samaksu 18.50 € bija pieejams divos krogos no 22.30 – 24.15. Staigājam pa šauro, līko ielu labirintiem (atkal viltīgie mauri) kamēr apnīk. Pa senajām ieliņām braukā auto, moto, reāli dzīvo cilvēki, vazājas tūristi. 05.10.2004. Kordovas mošejas un tajā iebūvētās katedrāles apskate. Trīs stundas brīvais laiks. Tiešām skaista pilsēta, īpatnēja. Dominē baltā krāsa, jo nežēlīgi karsts - ap 36°C vēl oktobrī. It kā suvenīru piedāvājums liels, bet nopērku vien atslēgas piekariņu. Paēdam vienkāršas pusdienas – svaigu apelsīnu sula 2.40 €. (Ir atšķirība no viesnīcās dotās koncentrāta sulas, it īpaši ja redz gatavošanas procesu: vīrs atnes koncentrāta kasti, no šļūtenes piespricē ūdeni, to vēlāk atkārtojot (iespējams vairākkārt)). 3 malki kafijas – 1.50 €, saldējums – 2.50 €, baltmaizes kukulītis ar šķiņķi un sieru – 3.50 €. Kordovā tiešām iespaidīga mošeja – katedrāle (mošejā iebūvēts katedrāles kupols un dievu var lūgt kā musulmaņi, tā katoļi). Kā svētie sadzīvo kopā, nezinu, bet skats tiešām iespaidīgs – zāle ar 800 kolonnām, austrumnieciskie ornamenti, katoļu zeltītie rotājumi un svētbildes, apelsīnkoku apmazgāšanās laukums ar ūdens baseiniem – grandiozi. Tas viss par 6.50 €. Ap plkst. 15.00 visi ir sapirkušies, dodamies uz Seviļju (ap 700 000 iedz.). Kā visur, arī Seviļjā, vecais ļoti labi sadzīvo ar jauno. Andalūzijas galvaspilsēta, karstākais klimats Spānijā. Te nu beidzot ir ziedi – oleandri balti, sarkani un rozā, akācijas, kokveidīgi, akācijām līdzīgi augi, šķiet, džakarandas, ar debess ziliem ziedu ķekariem, staipekņi, arī ar debess ziliem ziediem, kaut kādi palieli krūmi ar ziediem kā salmenēm, krūmi ar ziediem kā pudeļu mazgājamie koši oranžsarkanā krāsā, eņģeļtaures baltas un lillā, banāni, citroni un apelsīnkoki ar zaļiem augļiem. Apstaigājam 1929.gadā veidoto spāniski runājošo zemju izstādes paviljonu dārzu, Kolumba pieminekli, dona Žuāna pieminekli, ejam garām universitātes ēkai – kādreizējai tabakas fabrikai, kurā savulaik, kā gids teica, „Karmenas tipa sievietes” uz kājas ritināja cigārus. Amerikas parks ar sniegbalto baložu baru (paloma blanka), kas laižas uz rokām un muguras, ja baro. Hotelis atrodas ārpus pilsētas, vakariņas jāpērk par naudu – 13.50 €, un var ņemt, cik spēj apēst. No dzērieniem cenā tikai ūdens. Viesnīcas dārzā baseiniņš, daži peldas. 06.10.2004. No plkst. 09.00 apskatām Seviļju. Alkazars ar dārziem – tajos atkal jau minētie augi un vēl vairāk. Palmas, eikalipti, dažādi dzīvžogi. Tālāk, kā jau katoļu zemē, varena katedrāle. Man un Jānim pietiek ar skatu no ārpuses. Bez steigas staigājam pa vecpilsētu, Jānis šo to nopērk, paēdam – 2 personām 15.50 €. Plkst. 14.30 izbraucam uz Heresu. Tur plkst. 16.00 vīna degustācija. Vīna darītava „Sandeman” – heresi, maisītie vīni. Dažādi – 1 spiedums – fine, tad medium utt. Sapilda mucās un tad maisa, pārsūknējot no vecākajām jaunākajās. Nekad nenosūknē vairāk kā 1/3 mucas tilpuma. Bagātina ar baltajās kaļķa augsnēs, lielā sausumā, netiešos saules staros (tur esot tāds mākoņains, bet karsts klimats) augušo vīnogu (rozīņu) destilātu. Kopumā iespaids prastāks nekā „Torres” darītavā. Turpinām ceļojumu uz Alkaziru, kas atrodas Spānijas Atlantijas piekrastē. Gar ceļmalām atkal fermas, izdegušajās pļavās ganās melnie Āfrikas buļļi, kuru galu redzējām Madridē. Audzē tos 4-5 gadus, līdz 500 kg svaram. Sākas mēreni kalni, apauguši savvaļas olīvu birzēm. Korķozolu birzis – tie augot tikai šajā Andalūzijas rajonā. Miza augstumā ap1-1.5 m no zemes nomizota; ja pareizi mizojot, tā pa 8 gadiem atjaunojoties. Alkazira. Ostas pilsēta, no kuras vistuvākā satiksme ar Āfriku – Seuta, Tanžera. Marokāņi, narkotiku patēriņš augstākais Spānijā. Mēs tikai pārnakšņojam, izņemot gājienu uz vietējo „El Corte Ingles”. Izpētām pieejamo informāciju trijās valodās, tomēr pārtikas nodaļu atrast atkal neizdodas. Nu jau zinot, ka jābūt, prasām policistam – šoreiz tā paslēpta pirmajā stāvā aiz krekliem un citām drēbēm. Veiksmīgi nopērkam, ko vēlamies, pārlaižam pēdējo šā ceļojuma nakti Spānijā. Turpinājumā – Gibraltārs. 07.10.2004. Gibraltāra statuss joprojām nenoteikts, kārtība robežu šķērsojot, līdzīga uz mūsu un Igaunijas robežas. Vietējie iedzīvotāji – ap 24 000 pavisam, nevēlas atgriezties Spānijas pakļautībā, tāpēc klints nu jau 300 gadus ir Anglijas teritorija. Oficiālā valoda – angļu, bet runā pārsvarā spāniski, jeb žargonā (spenglish). Franko laikā robeža bijusi pilnīgi slēgta, tāpēc angļi uzcēluši kara lidlauku, kas tagad atrodas šķērsām ceļam, kas ved uz pilsētiņu. Ja nolaižas, vai paceļas lidmašīna, luksofors rāda sarkano signālu, kad tā aizlidojusi vai atlidojusi, iedegas zaļais, gājēji, auto un moto turpina ceļu. Kara bāze gandrīz pilnīgi izvākta, tomēr klints iekšienē esot slepenas militāra rakstura būves un ejas apmēram 55 km garumā. No tālākā dienvidu punkta līdz Āfrikai aptuveni 11 km. Mājas ļoti dārgas - vienkāršas būves maksājot ap miljonu, bet garāža – ap 24 000 mārciņu. Veikalos pieņem arī eiro. Pār robežu ejam kājām, jo citādi kratot bagāžu. Pilsētā viena iela, tās galā busiņu stāvvieta. Ar tiem veikli uzbraucam kalnā. Apskatei trīs objekti – pirmais ir Mihaila jeb Mišela ala, kas otrā pasaules kara laikā pārtaisīta par hospitāli, bet nav izmantota šiem mērķiem. Stalaktīti papostīti, bet tagad tur koncertzāle. Otrais objekts – pērtiķu kalns ar smirdošiem mērkaķiem, kas lec uz busa, uz muguras, utt., trešais – tālākais Eiropas dienvidu punkts. Brīvais laiks, atgriežamies Spānijā. Apēdu lielu porciju ceptu zivju gabalu ar frī un salātiem, saldējumu – 8.40 €. Karsts joprojām, tāpēc tauta pieprasa peldi jūrā. Stundas braucienā no Gibraltāra uz Malagas pusi, nobraucam krastmalā. Cilvēku maz, bradā, peldas. Smiltis samērā tīras, bet apkārtne nekopta, kaut arī visur privātmājas, paplukuši krodziņi. Peldamies un velkam laiku, līdz jābrauc uz lidostu. Sastrēgumu uz ceļiem šoreiz nav, ierodamies stipri agri, tomēr dabūjam gaidīt gan uz reģistrāciju, gan, jau ielaisti lidmašīnā, vairāk kā stundu - uz pacelšanos. Gaidām it kā aizkavējušos pasažieri. Leiši, kas arī atpakaļ brauc kopā ar mums, sāk celt traci. Laikam lidmašīnā bija brīva vieta un apkalpe vēlējās nopelnīt, sameklējot pasažieri. Beidzot atved kādu pusmelnu vīru, un sākam celties. Ar nokavēšanos, plkst. 02.20 pēc Latvijas laika, 08.10.2004., esam Rīgā. Secinājumi Pirmais iespaids īpatnējs, nedaudz citāds kā līdzšinējais priekšstats par Spāniju. Biju domājis, ka cilvēki tur melnīgsnējāki, būs vairāk iebraucēju, tai pašā laikā apkārtni biju iedomājies zaļāku, tīrāku, ziedošāku. Īstenībā iedzīvotāji izskatīgi, vairākumā pareiziem eiropeiskiem sejas vaibstiem, maz resnu cilvēku, maz arī nēģeru. Apkārtne, ja to speciāli nekopj un neapūdeņo, izdegusi, akmeņaina, piedrazota, piemēslota. Kaķi, suņi – bieži sastopami, visi laiski un izskatījās kopti. Par uzturu grūti ko pateikt, jo spāņu ēdienus uz savu roku neriskēju garšot. Visur olīveļļa, saldumi tādi pliekani; tam, ko deva, trūka asuma. Ceļojums labs. Salīdzinot ar līdz šim redzēto, košāk bija vienīgi braucienā pa Francijas Rivjēru, Monblānu. Nevienu nakti negulējām autobusā. Ļoti labi. Ja vēl 3 dienas būtu jābrauc turp un trīs atpakaļ, iespaids noteikti būtu cits. Otrreiz braukt turp pašam negribētos – daudz mašīnu, sarežģīta satiksme, cenas samērā augstas, kafejnīcas ar klaigājošajiem spāņiem vai zvilnēšana jūrmalā zem saulessarga nevilina. Grūti iedomāties kā izskatās sezonā, kad atpūtnieki guļot pludmalē rindās ar pārdesmit centimetru atstarpi. Ļoti laba iespēja pagarināt vasaru; to arī izdarījām.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais