Gruzija. Lagodekhi dabas rezervāts. 2. daļa

Māris Pilāts 25.10.2012 13 min lasīšanai 25 foto

Atgriežamies 2009. gada novembrī, lokācija – Gruzija, Lagodekhi. Laukā bija auksts, arī istabā auksts, arī guļammaisā auksts, neraugoties uz biezo drānu slāni mugurā, jo bija vēls rudens augstu kalnos. Atskanēja tēta modinātājs un mēs līdām laukā. Muskuļi joprojām bija stīvi, liekas vien tikko beiguši kāpšanu augšup, bet realitātē kāpšana tikai sāksies.

Tajā reizē mamma izdomāja palikt bāzes nometnē, nebija paguvusi atklimatizēties. Tad nu divatā turpinājām kāpienu augšup. Tā bija mana pirmā reize kalnos, tāpēc lāga nesapratu ko vilkt mugurā, protams, arī inventārs nebija ne tuvu kalnu inventāram. Kājās “Timberland” augstie, un arī aukstie, zābaki, tāpēc divi pāri vilnas zeķu, parastas – paplatas džinsa bikses, apakšā siltā apakšveļa. T – krekls, džemperi un pa virsu snovborda jaka.

Iekodām vieglas brokastis un kāpām augšup. Pēc pirmajiem pārsimts metriem man likās, ka es padošos un iešu atpakaļ. Palika karsts, liekās drānas liku fotosomā. Jāsaka, ka tajos laikos man bija vien Nikon D80 ar “KIT” objektīvu 18 – 135mm. Līdz ar to mana lielā fotosoma bija relatīvi viegla.

Laukā gan valdīja pamatīga salna. Viss balts, bet raugoties augšup viss sniegā. Tā nu lēnām kāpām. Kad tikām līdz pirmās kores augšai bija pirmā atpūta, kuras laikā nolēmu nepadoties un doties tālāk. Jā, redzējām svaigas lāča pēdas.

Zvana modinātājs. Ir mana Vārda diena, tātad šī gada 22. septembris. Gulēju saraustīti, bet patīkami silti. Laukā jau vērojama vāja krēsla. Tētis saka, ka esam nokavējuši, ka vajadzēja celties agrāk un ap šo laiku jau būt augšā. Saku, nekas, zināsim kā rīkoties rīt. Šogad arī mamma ies līdzi. Saģērbjos. Mazs vēsums jūtams, bet salnas vēl nav. Nu kalnos esmu jau ceturto reizi. Ģērbjos plāni, bet vēja izolējoši un līdzi ielieku vienu plānu, bet siltu džemperi. Mugurā šorti, plāns krekls, bet garām rokām, plāna membrānjaka pret vēju un lietu. Garas siltās sintētiskās zeķes un kalnu zābaki. Cepure un plāni cimdi. Foto somā ap 10kg tehnikas – ir progress.

Brokastis ēdīsim augšā. Tāpēc ātri apēdu mazo jogurtu un pāris šokolādes gabaliņus enerģijai.

Kāpjam augšā. Šoreiz es soļoju pa priekšu. Jūtos ļoti labi. Pagaidām gan iesildošais posms – lēzena kāpšana augšup, cauri subalpīnajām pļavām un mežaudzītēm. Vēl neesam tikuši līdz pirmās kores augšai, kad pretējās kalnu nogāzes virsotnes mirdz rīta sarkanās saules gaismā. Saulriets virsotnē ir nokavēts. Toties līdz pirmās kores augšai tieku ātri un diezgan viegli. Vienīgais, kas liek pa sevi manīt ir noberztās kājas. Sagaidu vecākus. Pirmā atpūta. Izmantoju to fotogrāfējot apkārt redzamo. Ir sirreāli, jo visu redzu tagadnē un pagātnē – kā pirms trīs gadiem. Ir apņemšanās šo vietu aplūkot arī pavasarī un vasarā, tāpēc iztēlē redzu visu arī nākotnē.

Taciņa turpinās diezgan lēzani tālāk. Gar avotu, kura “krasti” noauguši latvāņiem un citiem “krustziežu” dzimtas augiem. Tie gan visi jau nokaltuši. Citas zāles gan vēl zaļas, vai iedzeltenas. Tētis plūc sausākos latvāņus, lai paņemtu līdzi augšā, kur iekurt mazu uguni, lai pagatavotu karstu rīta tēju. Esam uz “robežas”, augstāk vairs nav koku un krūmu, arī latvāņiem te robeža. Ņemu piemēru un kādu latvāni noplūcis, soļoju tālāk.

Otrā atpūtas vieta. Te mūsu kore pienāk klāt lielajai korei. Pakāpjoties uz paliela klints bluķa var vērties pasakainā ainavā. Redzams kā ielejas pārklāj mākoņu sega. No nogāzēm pa kurām plūst avoti, strautiņi vai mazas upītes izgaro ūdens, un tas lielā ātrumā ceļas augšup. “Mākoņi uzbrūk”!

Sākas stāvākā šodienas daļa. Kādi nieka 600 m, bet pa ļoti stāvu nogāzi, tāpēc taciņa ved šurpu – turpu pa serpentīnu. Paveroties augšā redzams, ka saules stari sasnieguši arī šīs kores virsotni, un lēnām jau iekaro pozīcijas mūsu virzienā. Drīz paliks patīkami silti un pēcāk arī karsti. Smagi soļi un smaga elpa, augšup – atklimatizācija.

Lielās grēdas kore sasniegta. Spīd saule, paliek ļoti silti, tāpēc daļu drānu var likt somā. Tētis jau paspējis tuvējo rādiusu apskatīt un nu aizvējā, uz nogāzes, kur akmens nobiras, dodas kurt latvāņu uguni. Es tikmēr dodos pie kores otras malas, kur stāva jo stāva, nobiru un klinšu nogāze. Nodzeltējusi zāle, akmeņi, klintis un vējš te valda. Arī mamma ir sasniegusi kores augšu, saucu, lai nāk šup aplūkot pasakaino ainavu, ka ir tā vērts. Pēc brītiņa dzirdu akmens nobirumus. Vērojos riņķī. Tad pazīstamus “svilpienus”, veros vēl ciešāk, jo skaņu izdod Kaukāza kalnu tūri. Meklēju kur tie skraidelē. Divus ar pamanu, tās kazas. Nu lūkojos binoklī, lai tuvāk redzētu, ar žestiem rādu lai mamma ar panāk. Tētis patālu, ja bļaušu, tad tūri aizbēgs. Bildēt nav jēgas, jo ļoti tālu.

Vārām rīta tēju. Kā zināms, jo augstāk kalnos, jo pie zemākas temperatūras ūdens sāk vārīties. Mēs gan neesam tik augstu, vien kādus 2600 m virs jūras. Vienīgais ko tiešām jūtam, ka viss ātri atdziest. Melnā tēja ar iebiezināto pienu un rīts ir izdevies. Brokastīs maizīte ar kūpināto desu, desertā pāris cepumu, šokolāde un līdzi iedotās vīnogas. Labu apetīti – brokastis kalnos!

Tā bija smaga elpa un smagi soļi. Viss bija sniegā klāts. Pasakains skaistums un cīņa ar sevi, kāpēc vispār kāpu. Tētis jau pie kores malas, māja man, lai pieliecos un nāku šurp lēnām. Es nesaprašanā, bet klausījos. Kad pielīdu pie kores malas sapratu par ko iet runa. Ne pārāk tālu bija redzami ap 20 Kaukāza kalnu tūru, turklāt arī āži, ar lieliem un skaistiem ragiem. Tie mūs pamanīja un pa nogāzi nu skrēja lejup, lai paslēptos. Es simboliski ar savu “KIT” objektīvu kādu bildi uzņēmu, jā, punktiņus šai bildē redz. Tā es pirmo reizi 2009. gada nogalē šai vietā redzēju dzīvē šos skaistos dzīvniekus. Un pēc mazas atpūtas mēs nolēmām doties vēl augstāk, uz kādu virsotni, kuras augšā varēja redzēt metāla konstrukciju...

Nākamais punkts 2800 m virs jūras līmeņa. Virsotni labi var saskatīt, jo uz tās metāla konstrukcija. Tā liekas tik tuvu un tik tālu vienlaicīgi. Es meklēju lēzenākos ceļus uz to, un pa serpentīnu lēnām kāpju augšup. Ik pa laikam pauzīte, lai atvilktu elpu un iemūžinātu apkārtni fotogrāfijā. Tētis soļo pa pašu kori, jo otra nogāze, kā jau minēju ir stāva un klinšaina, un šādas nogāzes mīl kalnu tūri. Tad nu tētis ar binokli rokās cer vēl kādu ieraudzīt. Un ko Tu neteiksi, drīz šis mani sauc, lai pieeju pie malas. Pienāku, bet paiet labs brītiņš līdz pamanu šos īpatņus. Atkal vien divi un kazas. Atkal tālu. Bet kādu bildi gribās, tad nu ņemu 2x konvertieri, lieku 100 – 300 mm stiklu, kā rezultātā man ir 600 mm optika, ar vājprātā sliktu gaismu, aberācijām un sliktu asumu, jo konvertieris ir gana vecs un nav tās labākās raudzes. Nav arī autofokus, nav statīva, tāpēc par improvizētu statīvu izmantoju savu foto somu. Noguļos un mēģinu bildēt. Objekti tālu, un tā kā ir karsts, tad no zemes izdalās siltums un mitrums, rezultātā pat ar labu tehniku būtu grūti iegūt teicamu bildi, man – ISO 3200, 600 mm (plus 1,5 x palielinājums ko dod DX formāta Nikons), f 16 un kadra ātrums ap 1/1000, tad nu ar kas dokumentāls sanāk.

Kāpju nu augstāk. Virsotne jau pavisam tuvu, tāpēc ilgs laiks nepaiet, kad esmu augšā. Nometu somu, novelku kreklu un baudu ainavu, tad atvilcis elpu turpinu fotografēt. Sagaidu vecākus, lieku nostāties uz kopbildi – viena bilde, kur fonā kalni, otra, kur fonā mākoņos tītās ielejas. Atpūšamies – 2800 m virs jūras sasniegti, bet gribās vairāk.

Manām acīm pavērās aizvien skaistāka un elpu aizraujošāka elpa, ar katru soli es sasniedzu augstumu, kādu līdz šim nebiju sasniedzis. Manī dzima otrā vai nu jau pat trešā elpa un es turpināju kāpt aizvien augstāk un augstāk. Drīz arī virsotne tika sasniegta. No tās pavērās fantastiska ainava. Priekšā viss sniegā balts, klintis un vēl augstākas virsotnes, aiz muguras ieleja, kura pilnībā mākoņos klāta. Mēs atradāmies augšā – ziemā, bāzes nometnē bija vēls rudens, vēl pārsimts metru zemāk bija rudens, bet lejā ielejā bija vasaras beigas – vai nav sirreālas izjūtas? Elpa bija tik tāl atgūta, ka biju gatavs iet vēl tālāk, bet diemžēl mums vairs nebija laika, bija jākāpj lejā uz bāzes nometni, kur jāpaēd pusdienas un jādodas pavisam lejā. Pirmais kalnu pārgājiens bija beidzies, tā īsti nesācies, bet es teicu sev, ka noteikti te atgriezīšos. Tam sekoja kopbilde ar tēti, un mēs, burtiski, šļūcām pa sniegu uz leju. Uz redzēšanos Kaukāza kalni...

Veros tālumā. Tur nekad vēl neesmu bijis. Kad esam tik augstu, tad pārvietošanās tālāk jau liekas viegla, vien nedaudz uz augšu, tad uz leju un tā tik uz priekšu. Te augšā ir alpīnās pļavas, mazi līdzenumi un pa laikam virsotnītes. Tālumā redzamās lielās virsotnes ir ap 3500 m virs jūras, bet tajās kāpt nevar, jo pa šīs lielās kores centru iet robeža ar Azerbaidžānu un Krieviju. Tētis sakās, ka ir gatavs ar šodien līdz ezeram iet, bet nu es esmu skeptisks, jo tomēr ir jau vēls pusdienlaiks, un kāds nogurums tomēr jau ir, pirmajai dienai kalnos varētu būt pa daudz. Arī mamma diezgan sagurusi. Nolemjam pa kori vēl nedaudz paieties uz priekšu. Tālumā redzam mazus punktiņus, tie cilvēki – divi tuvākie punktiņi ir meitenes no Izraēlas, bet divi tālākie punktiņi ir Gruzīnu pāris. Šamie jau šodien dodas uz ezeru. Mēs pa kori nonākam līdz taciņai, vietā, kur taciņa šķēro šo kori, un tad pa lēzenu nogāzi iet talāk – dziļāk kalnos iekšā. Nolemjam te atpūsties, un tad atkāpties uz bāzes nometni. Ar tēti vēl gabaliņu paejamies pa kori, līdz no kārtējās virsotnītes var redzēt Gruzīnu robežsargu posteni. Šajā postenī mums būs jāiegriežas rīt, jāreģistrējas un armijnieku pavadījumā jādodas uz ezeru. Bet pagaidām atpūta un sauļošanās.

Kāds brītiņš paiet, līdz saņemamies doties atpakaļ uz bāzes nometni. Šādu skaistumu ir grūti pamest, bet mierina, ka rīt jau atkal būsim te. Atpakaļ dodamies pa taciņu. Tā caur mazu ieleju, vispirms uz leju, tad nedaudz uz augšu, pāri korei, un pa nākamo nogāzi uz leju. Lejā, kā mazs sarkans punktiņš, redzama mūsu bāzes nometne – “Meteo” ēkas sarkanais jumts. Novelkot līniju pa taisni, nav nemaz tik tālu, bet reāli ejot dabā pa serpentīniem, attālums ir gana paliels. Noberztās kājas sāp, kā arī stāvais kāpiens lejup sācis darbināt citas muskuļu grupas, kuras nu “piedzenās”. Bet priecē tas, ka patreizējajos zābakos manas kājas jūtas droši, respektīvi, pie potītēm neļodzās un nemežģās, kas ir manu kāju lielākā problēma – basketbola sekas.

Pēcpusdienā esam sasnieguši bāzes nometni. Pa ceļam savākuši sausus zarus malkai, nu kurinam uguni, lai pagatavotu kafiju un pusdienas. Ieslēdzu savu mobilo telefonu, un pēc brītiņa atnāk pāris sms ar apsveikumiem. Kā jau gaidīts, no pašiem tuvākajiem draugiem un radiņiem, no māsas Kad tu nesēdi draugiem.lv, tad lielākā daļa aizmirst, ka Tev ir svētki, tā gadās! Ir gan daži pārsteigumi ari. Šie ir mani pirmie svētki, kas sagaidīti kādā ekspedīcijā. Esam svinējuši tēta Dzimšanas dienu Tālajos Krievijas austrumos, Burejas rezervātā, esam svinējuši mammas Vārda dienu Karēlijā, bet līdz šim mani svētki svinēti Latvijā un mājās. Starp citu, pēc pāris dienām ir mammas Dzimšanas diena.

Kas var būt labāks par Vārda vai Dzimšanas dienu Kaukāza kalnos Gruzijā?

Pēc kafijas un pusdienām, kas nu jau liekas būs arī kā vakariņas, beidzot pieķeros dienasgrāmatas rakstīšanai. Pa to laiku atnāk jauns Gruzīnu pāris, kas arī rīt plāno doties uz ezeru. Saulei rietot atnāk ļauži, kas šodien devās uz ezeru, stāsta, ka esot bijis ļoti skaisti. Sāk strauji krēslot. Rīt plānojam četros no rīta celties, lai uz saullēktu būtu uz lielās kores, uz kores, kur gatavojām šodien rīta tēju. Jānoiet būs 25 km, ar mūsu lēnajiem tempiem tā varētu būt visa diena, tāpēc, lai pa gaismu atgrieztos, sāksim kāpt agrā rīta stundā, un tad arī nav tik karsts. Tāpēc nedaudz pēc 19 es dodos gulēt, un pārsteidzoši – miegs arī nāk!

Skatos pa istabas logu! Latvijā iestājies aukstums, šodien sola sniega vētru. Dzeltenās lapas kokos aizvien mazāk. Šonedēļ radošā nedēļa. Asistēju mūzikas video klipa montāžā, rīt jāfilmē intervija. Dziesma visu laiku skan zemapziņā, kas nedaudz sāk apnikt. Dzīve rit mierīgi. Iesaku visiem aiziet uz Dabas muzeju, tur kukaiņu fotogrāfiju izstāde, pats ar to vēl darīšu, jo uz atklāšanu netiku.

Skan modinātājs. Laukā pilnīga tumsa, jo pat mēness jau norietējis. Pulkstenis rāda četri no rīta. Ģērbjamies, krāmējam somas. Ēdīsim atkal augšā, šoreiz līdzi paņemam nopietnāku ēdienu – vakar vārītos griķus ar “tušonku”, šodien vien atliks uzsildīt. Ūdeni ņemsim pie pēdējā avota. Uz galvas cikloplukturīši. Apēdu to pašu rīta devu ko vakar.

Virs galvas mūžīgais “Piena ceļš”, tālumā pa laikam nokliedzas pūce. Gaismas stars gaismo taciņu. Mēs klusumā kāpjam augšā, apstājoties var dzirdēt elpu un savus sirdspukstus. Lejā ielejā mirguļo Lagotekhi pilsētas uguntiņas. Pirmās un otrā atpūtas vietas tur pat kur vakar. Pa ceļam atkal latvāņus un sausus kadiķa zariņus savācam. Drīz gan rodas aizdomas, ka kaut kas nav kā nākas, mēs kāpjam jau divas stundas, bet nesāk krēslot, joprojām tumšs kā peklē. Salīdzinu pulksteni ar fotoaparāta pulksteni, un ko Tu neteiksi – mans pulkstenis kādā momentā pārslēdzies uz Azerbaidžānas laika joslu, kas atšķiras pa stundu. Sanāk, ka esam sākuši kāpt trijos naktē! Bet tas varbūt pat labi.

Tālumā, kur kalnos zibina zibens. Mēs kāpjam pa stāvo serpentīnu. Serpentīna vidusceļā ir mazs pārsteigums, pa taciņu pretī nāk ezis. Viss būtu normāli, vien zinātniskajā literatūrā teikts, ka eži tik augstu vairs nedzīvo – re ka dzīvo! Pēc fotosesijas dodamies tālāk. Lēnām, smagiem soļiem, dziļu elpu.

Augšā pūš vējelis. Zibens tālumā, stiprs vējš augšā, tas nav labi, tāda sajūta pārņem. No kores lūkojoties austrumu virzienā beidzot vērojama tikko blāva gaisma. Sāk mosties gaisma un tai līdzi saule, vai arī otrādi. Uzņemu pāris rīta fotogrāfijas. Bet tad nepaspēju i atapties, kad jau valda rīta krēsla. Tētis sakūris mazu guni, sildam putru. Tā jāēd ātri, lai neatdziest. Tad uzvāram tēju. Un te virs galvām sarkani, dzelteni un orandži toņi. Mirklis pirms saules lēkta. Pasakainas krāsas. Skrienu gaidīt saules dzimšanu. Vecāki pievienojas. Nav ilgi un pirmie stari jau skrien mūsu virzienā. Bet ar sauli parādas arī makoņi. Tas joprojām ne uz ko labu neved. Drīz saule apspīd kalnu virsotnes, bet tā lāga neiesilusi pa laikam sāk zust zem mākoņiem. Lejā tētis pamana kādus cilvēkus, bet uz klinšainās nogāzes, turklāt kad šamie pamana mūs momentā paslēpjas, pieplokot pie zemes, bet mēs ta visu redzam. Tie laikam brakaņeri, būs ko pavēstīt robežsargiem.

Savācam mantas un pa taciņu soļojam tālāk. Bieži sanāk apstāties, jo rīta krāsas kalnos ir pasakainas, liekas, ka tas pat labi, ka ir arī mākoņi. Krāsu toņi ir manam vārdu krājumam nepiemēroti. Pēc laiciņa pamanam divus staltbriežus, kas skrien pa ieleju prom no mums. Tad nonākam līdz lielākam “līdzenumam”, pa kuru mums jāiet līdz robežsargiem. Virs lielākajām virsotnēm vērojami pātdesmit grifi, tie pa gaisu planējot meklē sev pārtiku. Binoklī redzam, ka arī mēs tiekam novēroti, nē, ne jau grifi, bet robežsargi veras pretī savos binokļos, domāju, ka tik agri te sen neviens pie viņiem nav gājis. Soļojam tālāk.

Nometne sastāv no divām lielām teltīm. Laukā galds un liels dīzeļģenerators. Pa nometni staigā divi lieli kaukāziešu šķirnes suņi un pāris armijnieku. Ir izveidoti pat ierakumi un uz kraujas malā karoga masts, kurā plīv Gruzijas karogs. Blakus nometnei ir improvizēts helikoptera nosēšanās laukums. Mūs sagaida divi armijnieki. Krieviski sasveicinamies. Prasa, no kurienes mēs esam. Atbildam, ka no Latvijas, no Baltijas. Šamie kļūs smaidīgi un saka, ka mums un mūsu tautām esot jādraudzējas. “Vai jūs vēlaties tēju, vai kafiju?”. Apsēžamies pie galda. Tētis stāsta par redzētajiem dīvainajiem cilvēkiem kraujas lejā. Šamie prasa, lai kartē parādām kur tieši. Tad tiek iznestas krūzītes, šķīstošā kafija, ar piebildi, atvainojamies, bet dabīgās mums diemžēl nav, cukurs un karotītes. Tad atnes tikko uzvārītu ūdeni, un mēs malkojam rīta kafiju pāris armijnieku ielenkumā, turklāt dažiem no armijniekiem uz pleciem guļ AK-47 jeb tautā saukts “Kalašņikovs” – automāti. No apgaitas atnāk vēl pāris vīru, automātiem bruņojušies. Sarunas gan pozitīvas – par dzīvi un tā. Mēs vēl pat neesam paspējuši pateikt, bet šamie jau zina, ka esam biologi – kalnos laikam info izplatās ātrāk nekā mēs. Bildēt nometni gan neļauj. Tad nu divu vīru pavadījumā esam gatavi iet tālāk uz ezeru. Viens iet pa priekšu, aiz viņa es, otrs kopā ar maniem vecākiem aizmugurē. Vecāki ar šamo visu laiku čalo, jo vīrs zina krievu valodu. Armijnieks kurš iet ar mani pa priekšu, diemžēl nezin ne krievu ne angļu valodu, tāpēc ejam klusumā, pa laikam tikai ar žestiem šams parāda virzienu, kur palūloties. “Reku, tur Lagodekhi, vieta no kurienes nākat”. Pa laikam šams binoklī aplūko apkārtni, koru virsotnes vai ielejas. Vecākais no vīriem saka, ka būs slikts laiks. Tā jau likās. Saule vēl ik pa laikam spīd, šajos momentos bildēju ainavu. Ainava nežēlīgi skaista – vieni kalni, tikai kalni un taciņa, ielejas.

Ap 12 dienā esam pie “Melno klinšu ezera” jeb “Shavi Klde Lake”! Apkārt un virs galvas jau milzu mākoņi, bet virs ezera un gabaliņu aiz ezera vēl mazs zilās debess logs. Saule spīd aiz ezera, bet zilās debes atspulgs ezerā rada mānīgu ainavu, ka liekas arī virs ezera ir saule. Ātri izmantoju šo apstākli, lai bildes nebūtu pavisam pelēkas. Un ilgi ar nav jāgaida, kad nomācas pavisam. Pie ezera pauzīte. Tētis nopeldās ledainajā ūdenī. Ieēdam šokolādi, pacienājam arī armijniekus. Pirms 2006. gada kara ar Krieviju te varēja brīvi pārvietoties, bez konvoja, bet nu bezsniega sezonā te patrulē Gruzijas armija un tūristiem vien tās uzraudzībā atļauts iet, turklāt tikai viens maršruts pieejams. Agrāk būtu iespēja nakšņot, piemēram, te pie ezera un tad turpināt iet tālāk pa taciņu, un lejā pa citu nogāzi. Nu atpakaļ jāiet pa to pašu ceļu pa kuru šurp. Varu vien iztēloties kā izskatītos bilde, kas pie ezera bildēta naktē, kad “Piena ceļš” redzams gan virs kalnu grēdām, gan atspulgā uz mierīgā ezera virsmas. Tātad ir iemesls atgriezties mierīgākos laikos. Par to arī citkārt tosts un vīna glāze!!!

Ar to arī varu likt punktu, iespējams komatu, pie Lagodekhi dabas rezervāta atspoguļojuma. Kas zin, varbūt būs iespēja un es te vēl atgriezīšos. Varu vēl minēt, ka laiks tiešām sabojājās, sāka līt lietus un dārdēt pērkons. Pēdējos km mēs devāmies jau mākoņu ieskauti, ar redzamību pie 5 m. Par laimi nepaspējām izmirkt un nosalt, teju vai tā viena stunda, ko no rīta sajaucām, mūs izglāba. Izraēliešu pāris nepārnāca, šamos satikām nākamajā dienā, nakti pavadījuši pie armijniekiem. Bāzes nometnē satikām divus jaunus vīrus no Izraēlas, ar kuriem kā izrādīsies, satiksimies arī citā Gruzijas vietā. Nākamajā dienā dienas pirmajā pusē uzsākām ceļu lejup. Līdz 11 rītā ielejās varēja klausīties briežu bauros. Vakarā satikāmies ar zoologu, dzērām viņa gatavoto vīnu. Nakšņojām viesu mājā, pa nakti samaksājām 15 Larus + 10 Lari par vakariņām, no cilvēka šie skaitļi.

Nu ar “maršrutku” traucamies Telavi virzienā, atskatos uz kalnu grēdu, pa kuru vēl nesen gājām un iegrimstu pārdomās... Austiņās atskan “Hipokrātu iela”!

Bija 2009. gads, kad es biju pirmo reizi kalnos, pirmo reizi Gruzijā, un es saslimu ar kalniem. Bija 2009. gads, kad nokāpuši no kalniem satikām tā laika rezervāta direktoru un kopā malkojām 80 grādīgu viņa raudzēto Čaču. Un arī 2009. gadā es atskatījos uz Kaukāzu kalniem, pie sevis teikdams: “Es toteikti te vēl atgriezīšos, noteikti”!

“Es noteikti te vēl atgriezīšos, noteikti”!