Uz Franciju ...jeb šurpu turpu, pāri Eiropai...

10.02.2008
8 min lasīšanai

Uz Franciju, aprīlis 2007 14. aprīlī, ap vieniem pēcpusdienā, kārtējo reizi - uz Eiropu... Bez gatavošanās – nebija laika. Šoreiz pavisam jauna mašīna – jāizmēģina. Maršruta uzmetums ap 6300 km: Drēzdene - Reinas ieleja – Mozeles ieleja – Luksemburga – Parīze – Luāras ieleja - Re sala – Strasbūra – Nirnberga. 1. diena – Lietuvas un Polijas robeža. 2. diena – kā vienmēr, pāri Polijai. Apskates objektu šoreiz nav, jātiek pēc iespējas tālāk. Šķiet, braucu kā parasti – atbilstoši ceļa apstākļiem. CS noteikumi tiek pārkāpti, šoreiz reti neveiksmīgi – divreiz aptur par ātruma pārsniegšanu – no rīta, un, pēc 700 km otrreiz. Vietējie laikam zina, kur jāpiebremzē... Naudiņas – pa 20 EUR. Šķiet, ka arī tas ir par daudz, jo policists stāsta, ka viņš nevarēšot „razdrobitj” ... Neko darīt – divreiz pa 20. Uzpildos Kaliscē ar Latvijas Neste karti un tieku gandrīz līdz Vācijai. 3. diena – uz robežas ilgi pēta papīrus, tomēr viss kārtībā – par pagājušā gada "foto" Vācijā palikšu nesodīts... Drēzdene. Ļoti tumšs iespaids – ēkas nomelnējušas vai celtas no tumša materiāla – smagnējas, drūmas. Zied tulpes, narcises. Vismaz silts. Tālāk – pāri visai Vācijai pa bāni līdz Visbādenei – tur pēc kartes sākas Reinas ieleja. Iespaids braucot pāri vācu valstij – visu laiku tādi palieli pauguri – bānis iet augšā un lejā. Pie Frankfurtes nogriezos nepareizi un aizbraucu Koblencas virzienā, tāpēc nācās braukt pa maziem celiņiem un pie Reinas nonācu pilsētiņā Lorch. Atceroties Šafhauzenas ūdenskritumu, biju domājis mazliet savādāku skatu. Tomēr – upe apmēram Daugavas platumā pie Rīgas, mierīga, pa to kursē baržas ar dažādām kravām. Pilis upes krastos, pakalnos, patālu no ceļa; vīna lauki. Nobraucu garām Lorelejas klintij. Neliels uzraksts, ka var kāpt augšā, turpat iebraukšana stāvvietā... Infocentros dabūjami bukleti par pasākumiem, kas pieejami – brauciens ar kuģīti, vīnu baudīšana, utt., bet tas nav priekš manis. Līču, loču pa upes krastu – diezgan vienmuļi. Pirms Koblencas braucu pāri Reinai uz Mozeles krastiem. Varbūt upe nedaudz šaurāka, vīna lauku nedaudz vairāk – citādi peizāža tā pati. Baržas ved kravas, es līkumoju pa krastu. Līdz Trīrai netieku – apnika. Tā kā Trīrā esmu bijis iepriekš, braucu uz bāni garām pilsētai –jāatrod nakšņošanas vieta. Piebraucu pie Luksemburgas robežas – tur liels tirdzniecības centrs, bet mantas prastas – tikai spožums. 4. diena. No rīta dodos iekarot pilsētu. Vienreiz Luksemburgā ir būts iepriekš – uz pusstundu izdarīt fotouzņēmumus. Karte iegādāta, bet dabā viss ir savādāk. Nomaldos, un, esmu spiests braukt pa joslu, kuru esmu ieņēmis – vairāki pagriezieni, kamēr negaidīti nonāku stāvlaukumā. Ir agrs rīts – ap pusseptiņiem; laukums tukšs. Nolieku mašīnu un mēģinu noteikt atrašanās vietu. Nejauši esmu nonācis iespējami labākajā vietā – šinī laukumā vietējie noliek mašīnas, lai ar sabiedrisko transportu dotos tālāk uz darbu. Man toties ir divritenis. Laukums ir tuvu pilsētai – tur, kā vēlāk izrādās, mašīnu par velti novietot neiespējami – viss šķiet aizņemts. Pie tam uzraksti franciski – kas lai zina tulkojumu ?? Iespaids par pilsētu – ne visai. Pavēss, visi skrien uz darbu; riteņbraucēju ļoti maz – tie brauc starp mašīnām tāpat kā Rīgā – riskējot ar dzīvību. Mašīnas pārsvarā jaunas, lielas un dārgas – tāpat kā Rīgā... Slavenais tilts šoreiz tik augsts nemaz neliekas, baznīcas un vecās celtnes – kā daudzās pilsētās... Cilvēki aizvien melnīgsnējāki, sejas aizvien neglītākas... Pārtraucu apskati un atgriežos stāvlaukumā. Milzīgais laukums stāvgrūdām pilns – man ir paveicies... Ātrāk ārā no burzmas un prom uz Parīzi (vēl lielāku burzmu). Lai gan maršrutu sarakstu uz lapiņas un piespraužu uz paneļa, nenogriežos uz vajadzīgo ceļu (būs taču jānopērk vienreiz GPS !) un iebraucu Beļģijā... Varbūt, ka tā arī labi – tur taisni iepirkšanās rajons ar daudziem šķūņiem – veikaliem. Pavirši apskatu – redzot, kā ģērbjas vietējie, skaidrs, ka lielāko daļu no nopērkamā vilktu mugurā tikai pēc stihiskas nelaimes... Nu jā, nepatīk man ne viņi paši, ne viņu gaume... Kurp gan es braucu ?? Vācijā – tur viss tuvāks un saprotams. Ēdieni savādi, bet ēst var – šķiet tikai skābāki pēc garšas. Atrodu ceļu uz Franciju un pēc pirmā šoka ar franču uzrakstiem uz ceļa rādītājiem un neskaitāmajiem apļiem ar virzieniem uz visām pusēm, nonāku uz 4. ceļa, kas iet uz Parīzi. Pagaidām izvairos no autobāņiem. Īstenībā uzraksti ir viegli saprotami, vienmēr dublējas, pie tam pa riņķi taču var braukt, kamēr izlasi vajadzīgo. Nepierasti vienīgi, ka daudzām apdzīvotām vietām nosaukumi no vairākiem vārdiem un bieži virzieni norādīti arī uz skolām un kādām iestādēm, kas, neprotot franciski, tikai jauc galvu. Bieži, lai izbrauktu cauri apdzīvotai vietai jāseko uzrakstam „Auttres directions” un tad jau parasti arī parādās nosaukums, kuru gaidi... Franči brauc pēc noteikumiem, es arī neriskēju skriet, jo Polija vēl atmiņā... Vēlāk saprotu, kāpēc viņi tik uzmanīgi – apdzīvotās vietās gājēju pārejas ar stabiņiem, pamatīgām bordām, līčuločiem, „gulošiem policistiem”, drebekļiem un luksoforiem ar foto aparātiem – viss sataisīts, lai skrienot sasistu mašīnu, vai iekultos citās nepatikšanās. Vienu reizi stāvēja vesels furgons ar kādiem pieciem poličiem un radaru – ķēra uz ātrumu. Nezinu, kāpēc viņi bija pieci, bet ar 20 EUR nekas līdzēts vis nebūtu... Braukšana un arī apkārtne laukos ļoti līdzīga Polijai – mazie ciematiņi ar šaurām ielām, pēkšņi pagriezieni par 90 grādiem, šķiet, viduslaiku celtnes – nezinu, kā tur izskatās iekšpusē, bet no ārpuses dikti bēdīgi... tiešām – vecā, vecā Eiropa. Braukt grūti – visu laiku ierobežojumi, ļoti daudz mašīnu, arī naktī; ceļi šauri... Jau tumsā pirms Parīzes apmetos nakšņot. Uz laukuma tālbraucēji vilcēji – no Horvātijas, Polijas, Slovākijas... diezgan neomulīgi. Naktī laukumu apbraukā franču policija, noskatās numurus, bet klāt nesienas... 5. diena. Parīze. It kā esmu bijis, arī šo to atceros, bet tas bija 1995. gads. Apstājies esmu, kā izrādās labi tālu no pilsētas – nākas ar divriteni mīties cauri tirdzniecības šķūņu rindām un kādām trim priekšpilsētām – ap 15 km. Tad sākas dzīvojamās mājas, hipodroms, parki, beidzot tilts pār kādu ūdeni, kas neizskatās pēc Sēnas. Esmu spiests secināt, ka mana karte ir nepiemērota, un pirkt citu. Pie viena pārdevējai nēģerietei mēģinu jautāt, lai šī parāda, kurā punktā uz kartes mēs atrodamies. Tas izdodas. Ūdensšķērslis tomēr ir Sēna, vēl šaurāka un netīrāka, kā manā atmiņā (atceros, ka braucām taču ar kuģīti). Esmu kādā rūpniecības rajonā; Sēna strādā... Orientieris ir drošs – kā zināms visi pazīstamākie objekti, pie kuriem varētu nofotografēt savu divriteni, ir Sēnas krastos... Iebraucu tomēr arī dziļāk pilsētā. Kaut arī man nav ilūziju apskatīt miljonu pilsētu vienā dienā, iespaidu vēlos gūt. Turki ar savu kebaba bāru vienmēr pa ceļam. 8 EUR par palielu šķīvi. Velosipēdu diezgan daudz, celiņu – ne visai... Jūtos diezgan noguris – brauciens ar mašīnu, tad 15 km ar divriteni, apziņa, ka tie būs jāveic arī atpakaļceļā, vīruss, kas mani moka vēl no aukstuma Latvijā..., saīsinu maršrutu, aprobežojoties ar Notre Dame un Eifeļa torni. Virspusēju iespaidu par Monmatru un Luvru guvu pagājšreiz, Pompidū centru arī, sarkano lukturu ielai jāgaida vakars, arī daži citi objekti lai paliek neapskatīti. Tieku atpakaļ pie mašīnas – labi, ka esmu ar velo, ir darbdienas beigas, un – sastrēgumi, vieni vienīgi sastrēgumi... Virziens – La Rošele un Re sala. Vispirms Orleāna, Fonteblo, utt. It kā skanīgi nosaukumi, bet pēc Parīzes jūkļa ieraugot atkal pilsētu sarežģīto ielu tīklu, neko nezinot par apskates objektiem, braukt iekšā nav nekāda patika. Uz mazajiem ceļiem ar nakšņošanu pagrūti... Sen jau tumšs, bet es tikai braucu un braucu... Pithiviers. Neko darīt, būs jāapmetas uz centrālā laukuma – izskatās diezgan gaišs, stāvlaukums pilns ar mašīnām, turpat pie ziedu kioska brīvkrāns, tualete ar pisuāriem aiz mazas sētiņas - kājas un ķermeņa augšdaļa redzama... interesanta konstrukcija. Visu nakti garām brauc mašīnas, miegs diez ko ciešs nesanāk. Ap pieciem naktī pamostos no jocīgiem būkšķiem – divi nēģeri sadomājuši uz asfalta celiņa driblēt basketbola bumbu... Pēc minūtēm desmit viņi aizdriblē tālāk. Mašīnas brauc un brauc... Braucu arī es. 6. diena. Līdz La Rošelei. Mazie ceļi jau sāk „piegriezties”. Programmā Luāras ieleja – ceļvežos saukta arī par karaļu ieleju. Esot daudz ievērojamu vēsturisku piļu pa ceļam. Man bez meklēšanas trāpās uziet divas – Šaumo un Ambuāzu, ja pareizi rakstu latviskojot. Jā, nu ir savādākas kā Vācijā – ar īpatnējiem tornīšiem. Tālumā gar ceļu redzu vēl pāris līdzīgas. Luāra diezgan plata, bet ūdens maz – sēkļi un salas visā upes gultnē. Gar krastu klints – tajā izcirsti vīna pagrabi ar degustētavām pie vārtiem. Kādā kempingā iebraucu nomazgāties. Tur apmetušās vien pāris kuplas turku ģimenes. Darbinieks prot angliski vēl mazāk par mani, bet izrādās, ka franciski duša tāpat ir „duš”, lai gan domāju, ka tas vācu vārds... Viss tāpat kā Polijā – silts ūdens, griez cik gribi, nav kā vācu vai ziemeļvalstu iestādēs, kur viss uz minūtēm par monētām vai žetoniem. Praktiski arī visos franču benzīntankos ir „duš” – maksā 1,50 EUR, bet tas pie ceļiem, pa kuriem virzās vilcēji. Līdz vakaram esmu La Rošeles priekšpilsētā, apmetos blakus kādam hotelim. Laiks silts, jauks; man tomēr žēl atdot 50 LVL viesnīcniekam... 7. diena. Izbraucu uz Re salu. 9 EUR par pārbraukšanu pār tiltu – 4 km garš, līks tilts. Diezgan elegants. Fotografēt nesanāk, jo tieši pret sauli. Sala kā sala, vecas celtnes, kempingi. Kūrortsezona vēl nav sākusies, bet nosaukt redzēto par „Francijas pērli”, vai tamlīdzīgi, es gan neņemtos... Pastaigāju pa šaurām cietokšņa ieliņām, paskatos uz garspalvainiem ēzeļiem, kas ganās pļavā; varu sev teikt, ka ceļa tālākais punkts ir sasniegts. Tālāk tikai Atlantija... Esmu nedaudz vīlies... Iebraucu La Rošelē – automašīnas, satiksmes jūklis, stāvvietas pilnas, putekļi un dūmi (kā gan šeit izskatās sezonā ??) – neizkāpis no mašīnas apgriežos, un šoreiz tieku pareizajā virzienā ārā – sākas ceļš mājup. Kā jau tas arī saprotams, visi Francijas bāņi savieno Parīzi ar kādu no lielākajām pilsētām. Man jātiek uz Strasbūru – tur tiešā bāņa nav. Kādu laiku nākas kulties pa mazajiem celiņiem. Tie visi liekas vienādi – ceļmalas ar apstādījumiem un visi koki aptinušies vīteņaugiem. Ziedi – ļoti daudz kastaņu, ceriņi, kādi violeti ziedoši krūmi un violeti vīteņi kā ziedu gubas – skaisti jau vispār... Tomēr man nepatīk līdzenums. Un tas šajā ekskursijā bija gandrīz visu ceļu. Tikai aiz Montlukon sākas nedaudz interesantāks reljefs. Mazliet bija arī pie Poitiers, kur meklēju romiešu viaduktu – to diemžēl neizdevās atrast. 8.diena. Pie Šalon beidzot uz bāņa – neliela minstināšanās ar maksas sistēmu – Visa elektron kartes neņem pretī. Nākas stumties atpakaļ un braukt uz citu „caureju” – tur ir operators, kas pieņem naudu. Par braucienu no Šalon līdz Strasbūrai divas maksāšanas – kopā ap 17 EUR. Braukt var uz 130 km/h un arī ne visur. Ap astoņiem vakarā esmu Strasbūrā. Pirmais iespaids – jau sākot skrūvēt riteni, kāda pusmelna „dāma” apstājas pāris metru attālumā un uzkrītoši vienaldzīgi smēķē.... Laikam vainīgs tas ārzemju numurs pie auto. Riteņbraucējiem diez kādu ērtību nav, tumšo stipri daudz, laiska dzīve, netīrs... Vecas mājas, katedrāles, protams, vairumā. Karti nepērku, dzirdot vācu valodu, pajautāju, ko vajag. Labi, ka Vācija tepat – īsti neizbraucot no apdzīvotās zonas, parādās dzeltenie uzraksti. Braucu pa bāni, ap 23.30 garām Heilbronnai un Nekārsulmai, kur pāris nedēļu pie paziņām tiku viesojies agrāk. Arī pāris auto tur iegādāti. Vēls, negribas traucēt. Tieku līdz Nirnbergai, kas nākošais apskates objekts. 9. diena. Nirnberga. Ļoti labs iespaids pēc Francijas. Daudz velosipēdu, labi braukšanas apstākļi, vēsturiskas vietas un celtnes, infocentri, veikali. Vecā, apaļā Tiesu pils. Veikalos pavadu daudz laika, braucu taču mājup. Nopirkt gan neko neizdodas – laikam esmu pārāk izvēlīgs. Čehija. Šoreiz pērku vinjeti 10 EUR un braucu pa maksas ceļiem. Karlovi Varos pāris reizes ir būts, šoreiz neiegriežos (tā ir tiešām skaista vieta, ko iecienījuši atpūtnieki no austrumiem). Hradec Kralove iebraucu tumsā, ceļa remonts. Pāris reizes te nakšņots jau iepriekš – viss ok. 10. diena. Robeža ar Poliju. Vroclava. Nestes uzpildes stacija, pāris foto – pilsēta, līdzīga citām... Tālāk - ilgais ceļš Polijā... – caur Varšavu. 11. diena. Lai nebūtu jāmēro pierastais ceļš, braucu uz Kauņu – Ukmerge – Rokiškis – Subates robežpunkts. Ceļi Lietuvā šajā posmā varētu būt arī labāki... Izbraucu caur Gārseni, apskatu muižas ēku. Vecie koki izcirsti. Neparasti pliks. Pils pelēka (kādreiz taču bija koši dzeltena), krāsa aplupusi, bet no tālienes nemaz nav sliktāka par tām tur, ārzemēs... :Rezumē, tā teikt... Ar karti vien pagrūti braukt valstīs, kur nesaproti valodu... Ja brauc braukšanas pēc (kā to daru es), labāk izvēlēties zemes ar reljefu, kas atšķiras no Latvijā pierastā (Alpi, Tatri, Karpati, Horvātija, Norvēģija utml.). Pilis iesaku apskatīt no attāluma – kā gleznu; apmeklējot iekštelpas, bieži nākas redzēt kontrastu starp kādreizējo greznību un defektiem, ko celtnei nodarījis laika zobs... Tomēr Franču Rivjēra – Nica, Kannas, Monako valstiņa turpat tuvumā; protams, Monblāns - tas man asociējas ar Franciju... Valsts vidienē iespaidi daudz bālāki. Parīze - tas laikam cilvēkiem ar pavisam citu dzīves uztveri...

Uz Franciju ...jeb šurpu turpu, pāri Eiropai...

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem