Alpu saulainā puse

09.02.2008
6 min lasīšanai
52 foto

Ierosmes šīs vasaras ceļojumam Paskatot draugiem.lv ceļojumu aprakstus ievēroju, ka par dažām zemēm to ir diezgan maz - laikam jau nav tas populārākais ceļotāju galamērķis. Viena no tām, kuras minētas pavisam reti un pēc manām domām, pavisam nepelnīti – ir Slovēnija. Alpu saulainā puse, Eiropas zaļais dārgakmens, Eiropa miniatūrā – šādi un vēl citi krāšņi epiteti ir veltīti šai Alpu zemei, kur es pabiju pirms pāris gadiem. Iespaidi – vis, vis, vislabāki! Pirms brauciena biju pietiekami daudz smēlusies informāciju, bet redzētais un izbaudītais pārsteidza un lika vēlreiz apjaust – labāk vienreiz redzēt, nekā desmit – dzirdēt. Nav mans nodoms šeit izklāstīt precīzu ceļojuma maršrutu, to var izdarīt ar visdažādāko ceļvežu palīdzību – padalīšos dažos novērojumos un acumirkļa sajūtās, ko vēl šodien atceros ar baudu. Braucām jūlija vidū, laiks bija izcils – 12 dienu laikā ne piles lietus, saule un zils debess jums, kalnos fantastiski dzidrs gaiss, pie Adrijas jūras jau stipri karstāk (ap 30-32 grādi), toties jūrā ūdens - 24 grādi. Vasaras izbaudīšanai gan kalnos, gan jūras piekrastē zinātāji iesaka jūliju, augustu – no pieredzētā es varu tikai to apstiprināt. Slovēnijas teritorija aizņem trīs reiz mazāku platību kā Latvija, un tieši pateicoties tam ir iespējams nedēļas laikā iepazīt Slovēniju visā tās bagātīgajā dažādībā - gan augstu kalnos, gan dziļi pazemes alās, gan jūras piekrastē. Lielas metropoles valstī nav, pat galvaspilsēta Ļubļana ir salīdzinoši neliela (šķiet, ap 220 000 iedzīvotāju), kas mūs īstenībā pat ļoti priecēja - toties ir daudz lieliskas un kolorītas mazpilsētiņas, bet kalnos – nelieli un omulīgi ciematiņi. Līdz ar to lielas burzmas nav pat iecienītākajās ceļotāju apskates vietās, izņemot Postojnas alas, kur cilvēku jebkurā gadalaikā ir daudz (tajās es pabiju gan dažus gadus atpakaļ septembra mēnesī, gan arī šoreiz – abās reizēs bija tūristu jūra). Vairāk arī neiedziļināšos valsts ģeogrāfijā, vēsturē un politikā – to var izlasīt gudrās grāmatās un vēl gudrākajā „googlē”. Lūk, daži mirkļi, kas palikuši atmiņā visspilgtāk un kuru dēļ noteikti bija vērts aizbraukt un kas zina – varbūt arī iegriezties vēlreiz. Slāpes remdēt ar kalnu upes ūdeni Iedomājies ainu: tu, cilvēks, kalnos (ap 1500 m virs j.l.) ej pa izžuvušas upes gultni kanjonā, kur tev visapkārt ir augstas klinšu sienas, turklāt izžuvusī gultne nepavisam nav tāda, kā iedomājies – viegla smiltiņa ar olīšiem – bet gan milzīgiem klinšu bluķu un akmeņu krāvumiem. Tu ej – nē, rāpies un centies neievelties kādā no spraugām, reizēm mēģini ar rokām un kājām sameklēt kādu izcilnīti uz ūdens nopulētajiem gludajiem klintsbluķiem. Visam par kroni vēl ir dzidri zila debess bez ne viena mākonīša un saule tik spilgta, ka ne saulesbrilles, ne nāģene nespēj atvairīt tās košo starojumu un, protams, attiecīga gaisa temperatūra – tā ap grādi 40 pēc Celsija. Kaut kā bijām iedomājuši, ka kalnos gaiss ir dzestrāks, nekā ielejā (vismaz pēc iepriekšējās vasaras pieredzes Šveices Alpos). Nu, tā tu ej un centies tikt līdz galamērķim – varenam ūdenskritumam – un šķiet doma ir laba, jo liekas tepat vien tas ir, nekas traks – gan jau kaut kā aizklunkurēs. Un vienā brīdī, kad šur tur parādās tie nelielie ūdens krājumi, kas no pavasara paliem te vēl brīnumainā kārtā ir vēl saglabājušies, tu meties klāt un aizgūtnēm dzer tieši no upes. Ak dievs, cik gan kalnu upes ūdens ir garšīgs. Mums jau tika darīts zināms, ka šeit kalnu upēs droši ūdeni var dzert nevārītu – tā teikt tieši no „ krāna”, t.i., pasmeļot no upes. Un tiešām tas ir dzidrs, vēss (ap grādi 10) un ļoti, ļoti garšīgs. Nu lūk, un tā remdējot slāpes, tevi piemeklē atklāsme un tu saproti, ka nemaz nevēlies nonākt pie skaistā ūdenskrituma, jo to lieliski var redzēt arī no šīs kanjona vietiņas, turklāt te ir akmens ar upes izveidotu iedobi, ideāli piemērotu mana auguma aprisēm. Es apguļos, skatos debesīs, vēroju koku galotnes, putnus, klausos visdažādākajās dabas skaņās un meditēju. Paklau, tu te vēl ilgi gulēsi? Ja negribi nakšņot kopā ar lāčiem - celies! Tā mans ceļabiedrs atgriež manī īstenībā, un mēs noguruši, bet apgaroti dodamies atpakaļ. Saullēkta mirkļi Jūlija Alpos Saullēkts tuksnesī, pie Nīlas, Himalajos utt. – tradicionāli aicina tūrisma ceļveži. Nu ko, uz Nīlas tas ir sagaidīts, tuksnesī arī – kāpēc nepaskatīt arī šeit – Jūlija Alpos. Esam nelielā ciematiņā pie Bohinjas ezera, kuram iepriekšējā vakarā mēģinājām apbraukt apkārt ar īrētiem vellapēdiem. Diemžēl – kalnos vakars satumst ātrāk un ieceri realizēt neizdevās. Nu nekas, saullēktu gan es sagaidīšu! Ir pieci no rīta – un es ceļos, ķeru pēc fotoaparāta, mēģinu uzmodināt savu ceļabiedru – tieku aizsūtīta piecas mājas tālāk, ko es arī mīļā miera labad daru. Jau aizvadītajā dienā es biju nolūkojusi pāris stratēģiski izdevīgas vietiņas, no kurām pēc manām domām bija lieliski vērojams saules „uznāciens” virs Slovēnijas lepnuma Triglava virsotnes– un tavu brīnumu, izrādās es neesmu vienīgā, kam šī doma ir ienākusi prātā. Jau no tālienes redzu pāris augumu aprises, pieejot tuvāk saprotu, ka te rosās īsteni profesionāļi uz trijkājiem uzlikuši milzīgus fototeleskopus un gaidot īsto brīdi. Ha, nodomāju, ar visu savu amatierismu arī es esmu uzminējusi īstos skatu punktus! Pagaidām saule vēl nav parādījusies un es vēroju, kā pār nelielu upīti, kura ietek ezerā ceļas migliņa. Ir ļoti kluss, kaut kur tālumā iedziedas ciema gailis, ne vēja pūsmiņas un blakus biezajā mežā neviens egles zariņš nekustas. Plunkš, plunkš – palielas zivis, liekas, skrien nevis peld pa seklo un akmeņaino upīti, migla pamazām izgaist un gaiss kļūst dzidrāks un lēnām aiz kalnu virsotnes var redzēt parādāies pasakaini skaistas krāsu spēles – no gaiši dzeltenas, maigi rozā līdz arvien sārtākas. Aust saule un līdzi profesionāļiem sarosos arī es, mēģinot iemūžināt šo burvīgo mirkli. Kas var būt labāks par šo – Bledas krējuma kūkas Mēs esam gardēži, nav ko liegt – un pats par sevi saprotams, ka ikvienā zemē pilnīgi obligāti jāizgaršo „iezemiešu” iecienītākās maltītes. Vēl šodien jūtu to smalko aromātu, ko izbaudīju Adrijas piekrastē skatoties kā kuģīša pavārs gatavo tikko izzvejotas mīdijas – olīveļļa, ķiploks,timians un vēļ pāris it kā pazīstamu, bet neuzminamu garšvielu smarža – tas viss pārlīst pār gardajām jūras veltēm. Pēc īsa brīža mums turpat uz klāja pasniedz baltvīnu, milzīgas bļodas ar mīdijām, pūkainas baltmaizes rikas un maltīte var sākties. Kas gan noēdīs šito kvantumu?? Tā pie sevis es domāju, un ak vai, kādi maldi – pēc laiciņa bļodas ir tukšas, un blakus noliktie iztukšotajām čaulām domātie toverīši - pilni. Njā, tagad es saprotu, kāpēc man Latvijā provētās mīdijas īsti negāja pie dūšas – tikko zvejots un uzreiz gatavots, turklāt ar vietējām garšvielām ir pavisam kas cits! Kas gan var būt labāks par šo! kā teiktu Mārtiņš Rītiņš. Vēl varētu atcerēties gardo Bohinjas ezera foreli, izsmalcināto krēmzupu ar kalnu mežos ievāktām baravikām, bet vienisprātis mēs bijām par vienu – Bledas krējuma kūkām (pa mūsu modei – krēmšnitēm) tām Rītiņa viedie vārdi piederējās vislabāk. Slovēnija ir slavena tieši ar savām krējuma kūkām, kuras cep ikviens sevi cienošs vietējais konditors, bet mums, un ne tikai mums bija jāatzīst, ka tik gardas kā pie Bledas ezera nebija baudītas nekur citur. Var jau būt, ka mūs ietekmēja fascinējošā Bledas ezera gaisotne – ar tā mirdzošo, kā spogulis dzidro, ezera virsmu, ar skaistajiem gondoljeru zēniem - liekas visi kā viens taisnā ceļā nākuši no vietējās basketbola komandas un tik glītiem no vaiga, ka sirds ietrīsas. Varbūt pēc pāris stundu ilgas veldzēšanās ezera ūdeņos(kas mums par brīnumu bija silts kā piens, kas nemaz nav raksturīgs kalnu ezeriem) mēs zaudējām izdzīvošanai nepieciešamo kaloriju daudzumu. Un galu galā nav svarīgi kas - bet mūs kāds aiz neredzamas aukliņas vilka arvien tuvāk X punktam un skat, mēs jau sēžam lielas vasaras kafejnīcas terasē un ar nepacietību gaidām pasūtinātās krējuma kūkas. Apkārtējie galdiņi ir ļaužu pilni un mēs ar interesi vērojam, kādus gardumus izvēlējušies viņi. Vismaz divas trešdaļas ēd krēmšnites, pačukst blakussēdētājs. Prosim! Atskan viesmīļa balss, un uz mūsu galdiņa rindojas izslavētais kārums. Laikam tikai vēl paradīzē var baudīt tik gaisīgas,vieglas un pasakaini aromātiskas kūkas, mēs esam vienoti savā spriedumā. Klau, Mārtiņ, nodomāju es pie sevis, vai tu esi garšojis Bledas krējuma kūkas, ja nē – tad ieplāno to savās tuvākajās gurmandīzēs! No mūsu pieredzes Slovēņi – tā kā mēs šoreiz lielāko daļu ceļojuma pavadījām baudot aktīvo atpūtu kalnos un pie jūras, tad īsti daudz kontaktēties ar viņiem nesanāca, bet nedaudzajās sarunās ar naktsmāju devējiem un tūrisma instruktoriem kalnos šķita nedaudz atturīgāki kā viņu kaimiņi horvāti, bet visnotaļ viesmīlīgi un atsaucīgi. Ceļi – izcili labi (šķērsojām visu valsti), vienīgi – jābūt iemaņām serpentīnos – piemēram, ceļā uz Kanin virsotni Jūlija Alpos (ziemas slēpošanas kūrorts, kas arī vasarā ir jauks un izstaigājams pa vairākām takām) ir 50 pagriezieni, daži no tiem prasa labas braukšanas iemaņas šoferim, bet līdzbraucējiem – stabilu nervu sistēmu. Arī iespējas noīrēt auto ir plašas - paši gan to neizmantojām. Naktsmājas – protams, pēc izvēles – gan dārgākas, gan lētākas. Kalnu rajonos – Triglava nacionālā parka teritorijā pie Bohinjas ezera un Bledas ezera pietiekamā izvēlē atrodamas arī lētākas viesu mājas vai kempingi. Rezervēšana iespējama arī internetā, bet jārēķinās, ka, meklējot naktsmājas uz vasaras mēnešiem, tas jādara savlaicīgi. Maltītes –cenu līmenis nav tas lētākais –šķiet, arvien vairāk sāk līdzināties kaimiņzemju – Itālijas un Austrijas – līmenim.Bet arī šeit ir iespējas variēt un atrast lētākas, bet ne sliktākas ēstuvītes, vidēji maltīte vienam cilvēkam izmaksāja 10 -15 eiro par pusdienām (bez alkohola). Iesaku - Doties kādā no pastaigu takām Kanin virsotnē - tā ir lieliska ne tikai ziemā slēpojot, bet arī vasarā Raftingot pa Sočas upi - arī vasarā ūdens ir pietiekami straujš, amatieriem - lieliska izprieca Nopeldēties visos iespējamos kalnu ezeros - ūdens bija fantastisks Nobaudīt un iepirkt vīnu kādā no vietējām vīna darītavām Apmeklēt Postojnas alas Apskatīt Mariboras un Predjamski pilis Pāris dienas pavadīt mazītiņā tūristu neskartā ciematiņā un kalnos izbaudīt saulrietu Rēriha gleznu toņos Un, protams, vēl daudz kas cits ...

Alpu saulainā puse

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem