JJ72 koncerta apraksts

  • 3 min lasīšanai
Kaut kad septembrī pierakstītas atmiņas Aizdomas par šīs grupas popularitātes krišanos radās brīdī kad lēti un bez steigas izdevās iegādāties biļetes uz koncertu Liverpūlē. Parasti Anglijā iecienītu mūziķu uzstāšanos fani novērtē ar momentānu biļešu izķeršanu tiklīdz tās kļuvušas pieejamas internetā. Mūzikas ierakstu veikalos JJ72 jauno singlu Coming Home neredzu, neizdodas to dzirdēt arī radio, mazliet nepelnīti grupai, kas līdz šim izdevusi divus lieliskus albūmus un kuru katru brīdi grasās laist klajā trešo. Vaina meklējama apstākļos, ka pēc otrās plates I To Sky iznākšanas, īru trio pametusi basiste Hilarija Vudsa, radušās problēmas ar ierakstu kompāniju, kā arī pēdējā laikā ieilgušais klusēšanas periods faniem licis domāt, ka ansamblis ir izjucis. Patiesībā JJ72, nu jau ar basisti Sāru Foksu sastāvā, ir krietni pastrādājuši pie jaunā materiāla, taču albūma iznākšana tiek arvien atlikta un atlikta, laikam jau tādēļ, ka trūkst kādas “spalvainas rokas”, kas šo procesu virzītu tālāk uz priekšu. Koncertam esmu slikti sagatavojies, jo mēģinājumi tikt pie svaigā materiāla (ejot gan legālus gan nelegālus ceļus) beidzas ar tikai trīs jauno dziesmu iepazīšanu. Braucienam uz Liverpūli labprāt pievienojas Vulverhamptonā dzīvojošie Aija un Didier, viņiem JJ72 līdz šim ir sveši. Pie universitātes, kur notiks pasākums, esam ieradušies laicīgi, tāpēc mierīgi aizejam uz tuvējo krogu pasēdēt. Pēc neilga brīža paēst nāk arī pati grupa! Kamēr viņi savā nodabā mielojas, zinām, ka koncerts nesāksies un varam vēl mazliet uzkavēties. Vēlāk pie bāra Aija saskrienas ar Grīniju, kurš rekomendē grupu Red Organ - viņi uzstāšoties pirmie. Cilvēku ir tik maz, ka biļetes var brīvi iegādāties arī pie ieejas, tāpat ir atļauts ienest fotoaparātus un darboties ar tiem pēc sirds patikas. Pati telpa atgādina mazpilsētas kultūras namu, tās stūrī iegādājos vinila plati ar divām JJ72 dziesmām. Tirgotājs ir sajūsmā par to, ka esmu mērojis tik tālu ceļu, tāpēc piešķir čupu ar uzlīmēm un nozīmītēm. Komunikablais puisis sola arī sarunāt kopbildi ar ansambli, piebilstot: “Viņi ir ļoti jauki cilvēki”. Red Organ vīri iznāk tērpušies katrs savādāk un daļa no viņiem ir maskās. Grīnijam bijusi taisnība - skan pārliecinoši un ne brīdi nepamet sajūta, ka šie čaļi patiešām zina ko viņi dara. Gribas vilkt paralēles ar Sex Pistols. Nodomāju, ka izlutinātā angļu publika var justies laimīga par neskaitāmām laba līmeņa grupām, kas lielās konkurences dēļ ne vienmēr spējušas izsisties uz augšu. Uz JJ72 klausītāji sarodas nedaudz vairāk, spriežam, ka ap 250 cilvēkiem varētu būt. Vienalga, piekļūt pie pašas skatuves var bez problēmām. Drīz nāk arī pati grupa, viņiem šovakar palīdzēs ģitārists Tomijs, kura skatuves tēls vairāk velk uz puķu bērna pusi nekā uz JJ72 pieklājīgi atturīgo. Sāk viņi ar jauno Heat - perfekts iesācējgabals ar vairāku secīgu vārda “I” piesaukšanu dziesmas tekstā, kas ir kā vizītkarte arī citām grupas dziesmām (būtu banāli, ja vien neizklausītos tik jauki). Grīnijs ātri nomaina ģitāru, jo sākums mazliet nepadodas (arī vēlāk dziesmā Coming Home viņš dažus otrā panta vārdus pasteidzas izmantot pirmajā). Turpinājumā skan Formulae, kā arī liela daļa grāvēju no pirmā albūma, mijoties ar līdz šim neizdotajām dziesmām. Vienatnē ar akustisko ģitāru Grīnijs izpilda Improv, publikai beigās pavēstot, lai uzvedas klusi un neuzmodina Sāras kaķīti Marmadjūku (rotaļlietu), kas pie bungām saritinājies guļ. Aija un Didier ierosina, ka grupai vajadzētu pārtapt par instrumentālu ansambli, jo solista smalkais vokāls esot grūti savietojams ar paša sacerēto mūziku. Viņus var saprast, vienmēr esmu pieļāvis domu, ka cilvēkam, kas nav rūdīts grupas fans, tās līdera augstās balss skanējums varētu likties kaitinošs, taču ar to jau viņi ir tik īpaši un atšķirīgi. Kāds foruma apmeklētājs internetā pat reiz izteicās: “Marks ar savu balsi var stiklus plēst.” Dziesmu starplaikā no pūļa atskan “f*ck the record company!”, uzstāšanās turpinājumā Foksa dziesmas laikā paspēj nofotografēt Grīniju, kurš savā aizrautībā to nemaz neievēro, kā arī daļu uzticīgās un atsaucīgās publikas. Izskanot dziesmas Snow pēdējiem akordiem, Grīnijs satver ģitāru, atvēzējas, lai triektu to pret zemi un… smaidot mierīgi noliek zemē, nākamajā mirklī pazūdot aiz kulisēm. Sadzirdējuši iepriekš paredzētos un gaidītos fanu saucienus, grupa atgriežas uz skatuves, lai nospēlētu vēl trīs dziesmas. Pirmā no tām ir Radio - melodiskākā no četrām līdz šim neiepazītajām. Pasākumam trekns punkts tiek pielikts ar Oxygen, pēc kā man izdodas īpašumā iegūt vienu no viņu “Set List”, kas vēlāk ļaus atklāt nelielu izmaiņu programmā - Long Way South vietā kā pirmspēdējā izskanēja Serpent Sky - viens no skarbākajiem gabaliem JJ72 repertuārā. Kāds pāris pie izejas ieinteresējas - kur esmu dabūjis tādu kreklu? “Es ar to spēlēju hokeju, bija jāizvēlas iniciāļi un numurs, ko likt uz muguras, tur nu problēmu nebija…”, lepni atbildu. Braucam prom nemaz negaidot māksliniekus, varbūt tā pat labāk, lai paliek nesasniedzami kā zvaigznes. Tiesa, šinī laikā “some privacy” diez vai ir pirmā lieta, ko šī komanda vēlētos…


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais