Uz Itāliju ...gatavojoties jaunajai sezonai, jāatceras iepriekšējā...

  • 6 min lasīšanai
Septembris 2007 - Itālija No 17. septembra piešķirts atvaļinājums – divas nedēļas. Sižets jau zināms – jābrauc kaut kur prom... Maršruts aptuveni uzmests: Čehija (Macohas karsta rajons) – Vācija („Ērgļa ligzda”) – Austrija (Grosglokners) – Itālija (Venēcija) – San Marīno – Itālija (Roma, Vatikāns, Pompeji, Vezuvs). Pēdējā laikā braucieniem īpaši negatavojos – braucu vienkārši pavizināties - ar savu mašīnu un divriteni. Cenšos plānot ceļu ap 6000km un izmaksas ap 500LVL. 1. diena 15. septembrī (sestdiena) pēdējie darbiņi – nopirkt minerālūdeni, kārbiņu speķa ar sīpoliem un kukuli rupjmaizes. Gatavojos pēdējā brīdī – izklāju uz grīdas palagu, sakrauju segas, drēbes un higiēnas piederumus; to visu somās, un – mašīnā. Šoreiz klāt jauna mantiņa, uz ko lieku lielas cerības – navigācijas ierīce „Navigon”. Divritenis arī jauns – ērti saliekams bagāžniekā. Plkst. 14.00 izbraucu – jātiek līdz pierastajai pirmajai nakšņošanas vietai – Lietuvas, Polijas robežai. Vakariņās „flaki”, pirmā diena galā. 2.diena 16. septembris – Polija. Nospraužu maršrutu „Navigonā” uz Ostravu Čehijā. Ir svētdiena, mašīnu mazāk, Navigons rāda super – 06.00 izbraucot, ceļā apskatot divus lielveikalus un stundu noguļot, 20.30 esmu Čehijā. Šoreiz pat nemeklēju kempingu adreses – dzīvoju automašīnā. Tiesa, jābrauc pa lielākiem ceļiem, tur benzīntankos ir duša. 3. diena Pamostos 04.30, apkārt tumšs, neviena nav... Izrādās, benzīntanks nestrādā 24 h... Neomulīgi..., braucu prom. Čehijā neveiksmīgi biju iestādījis navigāciju – izdzenāja mani pa kalnu kalniem... Izrādās, viss atkarīgs no maršruta izvēles: aparāts nosaka īsāko ceļu. Pēc kartes jāskatās, kuri ceļi tādi normālāki šķiet. Dažreiz ierīce rāda neizbraucamus ceļus, vietām redzams, ka info novecojusi – jaunie ceļi nav uzrādīti, utt. Morāvijas karsta rajons – rezervāts, alas. Alās negāju – it kā jau redzēts ir; tur jāsagaida grupa, viens staigāt nevar... Pa to rajonu tūristus vadā ar vilcieniņu – pieturu atrast neizdevās, īpaši gan necentos, jautāt nevienam nejautāju. Navigon nepalīdzēja. Vispār Čehijā ne visai – cilvēki diezgan neglīti, vāciski nerunā, ceļi slikti. Pa ceļam Brno – izbraucu ar riteni. Redzēt nav ko, karsts – ap 25°C. Prom uz Austriju... Līdz Austrijai gan gluži netieku – vakars pienāk Kaplicē... Ilgi skatos, vai DUS strādā visu nakti... 4. diena Ap 07.00 braucu iekšā Austrijā. Tāds riebīgs mākonis pamalē... Pēc stundas sāk līt, pārstāt nedomā... Pērku vinjeti un braucu pa lieliem ceļiem uz Lincu, tad Zalcburgu – tālāk Berhtesgādena. Līst joprojām, staigāju pa Berhtesgādeni meklējot infopunktu – nekas neliecina par Ērgļa ligzdas tuvumu – nu neciena viņi to Ādolfu. Infopunktu atrodu, bet informāciju nē – dabūju jautāt darbiniekam. Izrādās, jābrauc ar mašīnu līdz Oberzalcbergai, tad ar autobusu noved līdz liftam, tad augšā uz mītni. Augšup braucot vēl varēja kaut ko redzēt un 5 minūtes augšā fotografēt, tad sāka gāzt un apkārt viena vienīga migla... Braucu pa nosprausto maršrutu – uz Glokneru. Vēl agrs, bet līst – nav kur steigties, augšā tāpat nebraukšu, tāpēc apskatu veikalus. Tieku līdz Zell am See. Mašīnā gulēt šķiet riebīgi, skraidu ar lietussargu pa pilsētiņu un meklēju viesnīcu. Vienā 55 EUR personai, otrā 40 - dubultnumurs ar brekfestu; esmu samircis un gatavs maksāt... Mašīna pazemes garāžā, lienu vannā, sildītājs arī darbojas – OK. Līst. Vai tiešām Glokners nelaidīs sev klāt arī šoreiz ?? Pa TV rāda Venēciju – saule un jūra... Tas tak tik tuvu – tepat kalniem otrā pusē... 5. diena Pieceļos vēlu, ilgi skatos TV. Tā kā nelīst. Brokastis ne visai, bet pietiek. Sakārtojos un braucu... 12.00 esmu pie maksas punkta. Rinda, gaidām, kad laidīs augšā..., citi brauc prom... Vēlāk sapratu, kas par lietu – būtu tikuši augšā arī iepriekšējo reizi, bet par agru bijām piebraukuši. Uz ceļa sasnidzis sniegs – 5-10cm, tāpēc no rīta viņi tīra ceļus, kaisa ar sāli; dienai iesilstot – ap 13-14.00, sāk laist augšā... Nu iespaidīgi – kalni ir kalni... Tur, protams, ir maršruti staigāšanai, man pietika ar braukšanu. Ceļš šaurs, mūžīgi kāds velkas pa priekšu, līkumi, līkumi... Cortina d’Ampeco, nekā sevišķa, veikalu un normālu benzīntanku arī nav – jābrauc uz bāni. Jau tumsā tieku līdz Mestrei. Jā, Itālijas debesis – no mākoņiem ne vēsts, silts arī ... Bānis par maksu, satiksme ļoti blīva – brauc visu nakti... 6. diena Venēcija. Nopērku karti, kā vienmēr, izpētu, kur nolikt mašīnu, un sāku braukt. Mašīnu atstāju veikala stāvlaukumā – tas vēl ciet, bet darbinieku mašīnas jau stāv. "Auchan", ja nemaldos. Izbraucu cauri Mestrei, kas nemaz nav tik viegli – mašīnu daudz, velo celiņu praktiski nav, ar riteņiem gan braukā... Tieku līdz tiltam uz Venēciju. Tālāk nekā – tilts šaurs, brauc lielie autobusi, ar riteni tur nav kur likties... Pēc izlūkošanas, nolemju atstāt riteni pie kādas rūpnīcas – tur aiz vārtiem stāv kādi padsmit riteņi. Gluži uz ielas nav, kaut gan apsardzi arī neredz... Tuvējā autobusa pieturā kāpju autobusā (bez biļetes, jo nezinu, jāpērk talons, vai kā...). Tā kā tālāk par Venēciju aizbraukt nevar, nākamajā pieturā kāpju ārā, izrādās – tas arī galapunkts. Pēc dzirdētā, ka Itālijā netīrs utt., šķiet, ka tik traki nav – iespaids labs, tūristi pieņemamā skaitā, silts laiks, mājas arī tomēr neparastas. Laukumā baloži – bet pelēki, Spānijā tie baltie baloži bija krietni iespaidīgāki. Izstaigājos cik vien tīk, nopirku biļeti atpakaļ (1 EUR) un atrodu riteni aiz rūpnīcas vārtiem. Nedaudz pa Mestri, un prom iekšā Itālijā. Braucu pa taisnāko ceļu uz Rimini, tur blakus San Marīno. Nu smaga braukšana – ceļš šaurs, smagie auto, apdzīt grūti... Satumst, braucu uz bāņa, lai atrastu kādu DUS, kur pārgulēt. 7. diena San Marīno. Līču loču kalnā augšā. Nebraucu iekšā stāvvietās, atstāju auto ceļa malā un uzbraucu ar pacēlāju. Pilsētiņā muzeji utt., bet visur, protams, jāmaksā; neesmu pārliecināts, vai vēlos tur ko redzēt. Iekšā neeju, pastaigājos tāpat. Visas ielas vienos kioskos. Beznodokļu zona – tās pašas jostas, ko mūsu tirgū pārdod par 3Ls, tur var nopirkt par pieci EUR. Uzraksti arī krieviski, pārdevējas runā, šķiet, ukrainiski... Krievu tūristu grupa..., vēl viena... Iespaids ne visai. Navigon ieved mani kalnu ceļā, kas ved pāri Apenīniem. Interesanti, ka kalni tur lielākoties bez kokiem, var tālu redzēt. Serpentīns augšup, tad pa kori kādu gabalu, serpentīns lejā; tāpat nākošā grēda... Nav kā Čehijā, kur viss apaudzis – serpentīni it kā ir, bet visu laiku pa mežu... tāpat Slovenskij Raj – mežos ieaudzis...Līdz Romai gandrīz iztieku bez bāņa – tikai nakšņošanai nācās uzbraukt. 8. diena Roma. Visi ceļi vedot uz Romu... Uzlieku ielas nosaukumu, kur pēc nopirktās kartes vieglāk iebraukt. Navigon ieved, kur plānots. Jāā...mēsli, mēsli – kaudzēm..., suņu un, šķiet, arī cilvēku sū... Kādas upītes piedrazots krasts - nokaltuši krūmi un nezāles... Konteineri pilni, vācēji it kā vāc, tīra un slauka, bet mēslotāju tāpat vairāk... Francijā un Spānijā laikam tomēr bija tīrāk. Citur nekas, iespaids bija labs, bet Romā gan... Kolizejs arī tāds paplucis... Horvātijas Pulā bija daudzreiz krāšņāks amfiteātris. Jūtu, ka iespaids par Itāliju samaitāts, nevaru atrast nevienu jēdzīgu veikalu. Mazo veikaliņu daudz, bet tiklīdz tur pabāž degunu, tā uzklūp saimnieks ar bezgalīgiem vārdu plūdiem... Apēdu kārtējo kebabu – tur ir gaļa un viegli paprasīt –„kebab”... Turku tur netrūkst. Maršruts jāizpilda, kaut gan nemaz braukt tālāk īsti negribas. Neapoli nolemju neskatīt, bet tas Vezuvs ar Pompejiem... Navigon noved mani Pompeju centrā ap septiņiem vakarā, metas jau krēsla. Mašīnu straume, kartes man nav. Mašīnas, visur automašīnas... Garastāvokli samaitāja arī klizma ar maksas bāni – netrāpu īstajā ceļā un man izsniedz uzrēķinu par 62 EUR. Jāmaksājot esot „punkt blu”, bet tā kā ir sestdiena, „punkt blu” ir ciet. Svētdien arī..., bet, braukt jau man ļauj... Neizkāpjot no auto, uzlieku navigatorā kaut kur dzirdētu nosaukumu Sorrento (laikam bija dziesma ar šo nosaukumu), bet, pabraucot dažus kilometrus, redzu, ka pārāk vēls un griežu prom uz Romas bāni Nr.1. Sākas atpakaļceļš. Jā, kur tad Vezuvs ?? Tāds lielāks paugurs tālumā bija, varbūt tas pats... 9. diena Roma – Vīne. Tikai bānis. Atļautais ātrums 130km/h, to arī cenšos turēt... 10. diena Vīne – Varšava. Ap septiņiem vakarā esmu Varšavā, pastaigāju pa veikaliem, satumst. Ar velosipēdu esmu riņķojis pa Varšavu iepriekšējos braucienos – jāatzīst, skaista pilsēta. Jau tumsā izbraucu uz robežu. Ap vieniem naktī esmu ierastajā vietā uz Polijas – Lietuvas robežas. 11. diena Uz mājām tā kā vēl negribas, iebraucu Viļņā. Pa ceļam Trakai – nu galīgi nekā... viss noplucis. Varbūt netrāpīju īstajā vietā. Dažas stundas, un esmu mājās. Noripojuši 6400 km. Mērķis sasniegts: gūti jauni iespaidi - redzot citas zemes, nostiprinās pārliecība, ka paši nemaz tik slikti nedzīvojam... Palikušas neapskatītas vietas – būs kur aizbraukt nākamreiz... Vislabāk tomēr patika Austrijas Alpi. Kaut arī iepriekš būts Slovēnijas Alpos pie Bledas, Cugšpicē Vācijā un Šamonī Francijā, Grosglokners atstāja neizdzēšamu iespaidu...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais