Lēta bēgšana no ziemas un ikdienas – Porto

08.02.2008
8 min lasīšanai
19 foto

Pēc caurā miega uz Hānas lidostas grīdas blakus krogus durvīm Porto ielidojam ar mazliet dullu galvu, taču pašsajūtas problēmas kompensē silta rīta saule un apziņa, ka turpmākās septiņas dienas paies dienvidnieciski laiskā mierā un klejojot tālu no pierastās ikdienas takām. Vienā mierā vērosim šogad Eiropā augstākās egles „augšanu” Porto centrālajā laukumā un kurpju tīrītājus līkām mugurām, kas putekļainām ierēdņa kurpēm veikli atgriež otro jaunību. No modernās Porto lidostas, kuras granīta grīda šajā novembra vidus rītā laistās kā ezera spogulis līdz pilsētas centram mūs aizved tikpat moderns metro. Tālāk gan modernā un jaunā, vismaz centrā, ir maz un tā ir šīs pilsētas lielākā pievilcība – iespēja stundām klejot ielu labirintos un nesatapt nevienu „stikla” skapi, „zīmolu” veikalu vai spēļu zāli. Ne par velti Porto jau ilgāku laiku atrodama UNESCO aizsargājamo pilsētu sarakstā un slavena ne tikai ar portvīnu, bet arī arhitektūru un daudzajiem tiltiem. Mums arhitektūras pētniecība otrā lielākajā Portugāles pilsētā sākas rītā, kad izkāpuši no metro cenšamies atrast iepriekš internetā noskatīto viesnīcu „Rex”, kas datora ekrānā šķita sarkana, bet dzīvē izrādījās viegli dzeltenīga. Viesnīcas administrators, augumā neliels kuplas frizūras īpašnieks, iesaka pienākt pēc stundas, jo numuriņš, kur mēs varētu iemitināties pašlaik tiekot uzkopts. Dodamies uz blakus esošo parku, kur vietējie dzērāji, arī augumā nelieli vīrieši, no tetrapakām dzer vīnu un ar maizi baro baložus. Portugāļi, kā vēlāk secinājām, nav nedz gari, nedz resni, taču viņi, varbūt tīri vizuāli šķiet laimīgāki par tipisko kredītu vai līzingu vārdzināto latvieti, kuram jau sejā ierakstīts - viņš cieš. Kamēr parkā uz soliņa gaidām savu numuriņu Reksī, ir pagaisusi rīta dūmaka un saule ar novembrī mums neierastu spēku silda tik ļoti, ka biezās jakas jāstūķē mugursomā, jo citādi izskatās gandrīz nepieklājīgi. Pat viens otrs vīna dzērājs parkā jau izmeties līdz kreklam ar īsām rokām, bet portugāļu pensionārs ar suni pavadā tērpies vasarīgi gaišā uzvalkā. Reksis ir visumā parasta viesnīca, taču tās interjers, kaut arī modernizēts, ir saglabājis dažus senatnīgus elementus. Tādu mazliet noslēpumainu gaisotni visam vēl piešķir ļoti nopietnais un atturīgi laipnais administrators, kurš ierāda mitekli jumta stāvā ar skatu uz parku, kur vīri joprojām veldzē slapēs. Bet mēs pāris stundas ļaujamies diendusai. Iepriekšējā nakts Hānas lidostā nemaz nebūtu bijusi tik slikta, ja vien nakts vidū mūs nebūtu uzmodinājuši čaklo vācu apkopēju „instrumentālie gabali” un monotonā lidostas informatora aizkapa balss ar atgādinājumu neatstāt bagāžu nepieskatītu. Ja gribas ceļot lēti (biļete divām personām uz Porto abos virzienos izmaksāja 80 latus), tādas neērtības ir jāpiecieš. Sakombinēt ērtāk nav iespējams – lidmašīna no Rīgas Vācijas nelielajā Hānas lidostā ielido pēcpusdienā, toties reiss uz Porto ir septiņos no rīta. Turklāt pāris nedēļas pirms ceļojuma „Ryanair” e-pasta vēstulē paziņo, ka mūsu rezervētais otrdienas reiss pārcelts uz pirmdienu. Šim lēto īru ultimātam nākas piekrist, jo citādi izjuktu viss ceļojums un vienu „lieko” diennakti pavadām Frankfurtē. Tiesa gan, Hānas lidosta („Ryanair” bāzes vieta, nejaukt ar vienu no Eiropā lielākajām – Frankfurtes lidostu) atrodas nepilnu divu stundu brauciena attālumā no pilsētas. Ceļš vienā virzienā ar autobusu izmaksā apaļus 12 eiro, bet hostelis blakus Centrālajai dzelzceļa stacijai - 20. Frankfurte atmiņā paliks nevis ar pelēcīgajiem debesskrāpjiem vai lēto iepirkšanos galvenajā „šoping štrāsē”, bet gan ar kādu visnotaļ sirreālu ainu blakus hostelim esošā šķērsielā, kur iemājojuši intīmo preču veikali un striptīza saloni – kāds gados jauns narkomāns turpat uz ielas špricē sev vēnā, bet gabaliņu tālāk kāds cits puisis nekustīgi guļ uz ietves un sirēnām kaucot traucas dzeltena ātrās palīdzības mašīna. Frizieris no pagājušā gadsimta Pēc pāris stundu snaudiena „Rekša” mīkstajos pēļos dodamies Porto ielās. Tās te pilsētas centrā ir šauras, līkumotas, ar stāviem kritumiem un kāpumiem. Vietām ielu jūklis satiekas kādā saulainā laukumiņā ar strūklaku centrā, un soliņiem, kur uz apspriedi pulcējušies vietējā rajona pensionāri. Interesanti, ka portugāļu sievietes un vīrieši vismaz publiski pārsvarā „tusē” atsevišķi. Šķiet, ka vīrieši to dara daudz aktīvāk, jo citādi sen jau būtu bankrotējuši simtiem mazo un ļoti mazo krodziņu, kur var dabūt kafiju, kādu stiprāku mēriņu, sviestmaizi un futbola maču pa televizoru. Šādos iestādījumos lielākoties redzami vīri gados, kuriem acīmredzot nekur nav jāsteidzas. Sievietes, iespējams, šai laikā mazgā veļu, ko pēc tam bez kautrēšanās žāvē turpat uz balkoniem, pie palodzēm vai uz striķiem, kas novilkti starp divām pretējām mājām. Vējā plandoši palagi, dvieļi vai kāds veļas gabals pilsētas ainavu tikai atdzīvina un līdz ar raibu flīžu izdaiļotām namu fasādēm padara to vēl ņirbošāku un īstāku. Īpaši sajūsmina nelielas, šauro ieliņu labirintos noslēpušās frizētavas ar diviem vai trim frizieru krēsliem un interjeru no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. To raksturo, piemēram, pie spoguļa piestiprināts, nedaudz pabalējis Bridžitas Bordo jaunības dienu plakāts. Šajās vietās nevalda Latvijai raksturīgo pielaizīto friziervietu atmosfēra, ko rada labi nosmiņķētas frizierdāmas ar plašu fēnu, šampūnu un klaču arsenālu. Porto askētisko frizētavu īstie saimnieki ir vīrieši un, cik nu garām ejot var ievērot, arī klienti ir vīrieši. Turklāt paralēli matu griešanai frizieris pat ar bārdas nazi rokā, bet klients zem baltā apmetņa pamanās veikt žestiem bagātu savstarpēju komunikāciju. Savukārt Porto centrālā „Mc Donald” restorāna durvju priekšu par savu pulcēšanās vietu izvēlējušies kādas Latvijā neredzētas profesijas pārstāvji – kurpju tīrītāji. Viņi tur bija kādi trīs, četri vīri ar nedaudz līkām mugurām un kastēm, kur glabājās visdažādākā izmēra birstes, lupatiņas un kurpju smēres. Un ik reiz, kad šai vietai gājām garām, kāds no kurpju tīrītāju ķeblīšiem bija aizņemts. Ar apbrīnojami veiklām, šķiet, gadu desmitiem izkoptām roku kustībām viņi Porto putekļos noputējušām klienta kurpēm dažās minūtēs atgriež jaunības spīdumu, saņem dažus eiro, ar baudu aizkūpina cigareti un turpina gaidīt nākamo kurpju pāri. Balti palagi okeāna vējos Dienā, kad ieradāmies, Lielā Porto egle, ko portugāļi dēvē par šogad Eiropā augstāko, galvenajā pilsētas laukumā bija uzcelta līdz pusei. Patiesībā tā jau nebija nekāda egle, bet milzīga konstrukcija no parastajām celtniecības stalažām, kas rotāta ar tūkstošiem lampiņu, zvaigznīšu un citu mākslīgu spīguļu virtenēm. Kādi simts celtnieki katru dienu aizrautīgi posmu pa posmam rūpīgi „audzēja” lielo egli līdz tā galu galā bija augstāka par augstākajiem pilsētas baznīcu torņiem. Baznīcu un tiltu Porto ir daudz – slavenākais ir Eifeļa skolnieka būvēts, ar slaidu metāla arku un tik augsts, ka pašā augšā esot nedaudz reibst galva un viss lejā liekas tik mazs. Turpat blakus ir krastmala ar krogiem, kas pat šai laikā slēpjas zem raibu saulessargu ņirboņas, desmitiem portvīna darītavas, laivas, kas tūristiem par prieku piekrautas ar portvīna mucām un nelieli kruīza kuģīši, kas izvizina pa Doro upi. Mums par prieku tūristu pilsētā šai laikā nav daudz un ar tūrismu saistītā industrija, šķiet, dus ziemas miegā. Nekādas ziemas mūsu izpratnē te gan nav – saule dienas vidū ir tik silta, ka jāizmetas līdz kreklam. Ko tad vēl vēla rudens lietavu un vēju plosītam latvietim vairāk vajag? Mazliet dienvidnieciski siltas saules, mēriņu portvīna un vidi, kas atšķirīga no ikdienas. Klīstot pa Doro upes krastmalu, netālu no centra pamanām trīs sievietes, kas ar lielām bļodām un saiņiem dodas uz krastmalu. Izrādās, ka viņas, tāpat kā pirms diviem, trīs un vairāk gadsimtiem, dodas pie upes mazgāt veļu. Ne jau gluži pie pašas upes, bet nelielā, speciāli šim nolūkam izbūvētā nojumē ar vannām un ūdens krāniem. Šis ikdienišķais process, protams, tiek atdzīvināts ar sarunām un smiekliem. Jautrā trijotne nedaudz samulst, kad ierauga divus mazgāšanas procesa vērotājus, pasmaida un turpina iesākto. Un baltā veļa drīz plandīsies saulē un okeāna vējos un būs skaistāka par jebkuru visskaistāko karogu. Namiņi, kas harmoniski satupuši uz klints terasēm abos upes krastos, ir vienkārši un izmēros nelieli. Lielākoties tie ir gaišos toņos ar maziem lodziņiem akmens ailēs, lai kaut nedaudz pasargātos no vasaras karstuma. Lepnuma un lielas pārticības šajos rajonos nemana, taču sadzīvošana, šķiet, ir draudzīga. Citādāk nemaz nevar, jo dzīves telpa nav liela – nams pie nama un pa vidu šaura iela. Pretējo māju kaimiņi, kūpinot cigaretes, sparīgi tērzē katrs no sava loga, bet iela pa vidu tikmēr pildās ar ceptu zivju smaržu, jo ir vakariņu laiks. Ar ēdieniem un ēšanu Porto ir tikpat vienkārši kā ar visu pārējo. Par pieciem līdz astoņiem eiro, atkarībā no vietas, uz galda savā priekšā ieraugām maizi, zupu un kādu otro ēdienu ar gaļu vai zivi. Turklāt komplektā lielākoties ietilpst arī pudele vīna. Nav jau nekas lepns, bet paēst var. Vienīgā nianse, ko der ievērot: par maizi, sviestu un sieru, ko atnes pirms maltītes ēstuvēs, kur ēdienkarte rakstīta arī angļu valodā, var nākties maksāt papildus, turklāt nesamērīgi daudz. Pēcpusdienās, kad izsalkums pārāk liels, lai krodziņu logos apjaustu portugāļu valodā rakstītos „menju”, grēkojam ar „Mc Donalds”, kas atrodas pašā centrā un fascinē nevien ar savu spoguļsienu interjeru, bet arī ātrumu, kādā iespējams tikt pie tā, ar ko amerikāņi sit pušu visus resnuma rekordus. Izklaide ar slūžām un portvīnu „Doro upes kruīzs”, tā vēsta kāda ceļojumu kantora logā ielīmētais reklāmas plakāts, kas par aptuveni pussimtu eiro aicina doties vienas dienas izbraucienā un baudīt vīnogulāju ieskautās upes krastu ainavas, kā arī apmeklēt portvīna darītavu. Nevilšus rodas asociācijas ar mana iemīļotā britu seriāla „Smalkais stils” varones reiz rīkotajām izklaidēm upes palieņu pļavās. Braucam! Turklāt laipnais kantora darbinieks, reiz pat esot bijis Rīgā un trīsreiz uzsver, ka tik izdevīga cena šim braucienam ir tikai ziemā. Pulksten septiņos no rīta pēc neliela maratonskrējiena no savas viesnīcas līdz kuģu piestātnēm kāpjam uz nelielā kuģīša „Doro Princese” klāja. Garenajā kuģa salonā kopā ar pulciņu britu pensionāru, dažiem frančiem un portugāļiem baudām rīta kafiju un pa logu vērojam tikko uzlēkušās saules staru rotaļas krastmalas namu logos. Uz augšējā klāja, kur glīti salikti krēsli un galdiņi un vasaras laikā darbojas bārs, pūš auksts vējš un britu pensionāri jau pavisam drīz sāk sildīties ar konjaka mēriņu. Iesākumā krastu ainava ir samērā vienmuļa – daudz mežu un nelieli ciematiņi ar baznīcas smaili vidū. Interesantākā „atrakcija” ir divas Doro upes slūžas, kurām kuģim jāpeld cauri. Vienas no tām ir 64 metrus augstas – lielākās Portugālē. Sistēma ir vienkārša, bet, kā viss vienkāršais – ģeniāla. „Doro princese” iepeld tādā kā divu augstu betona sienu ieskautā koridorā ar milzīgām metāla durvīm priekšā. Kad tas noticis, tādas pašas milzīgas metāla durvis nolaižas kuģa pakaļgalā, slēgtajā „telpā” palēnām sāk ieplūst ūdens un „Doro princese” lēni un līgani atkal paceļas līdz saules gaismai. Paceļas priekšējie vārti un mēs dodamies tālāk. Viss šis process aizņem aptuveni 20 minūtes. Pēc slūžām upe kļūst līkumaināka un abos krastos parādās vijīgās terasēs augoši vīnogulāji. Vējš mazliet pierimst, bet britu pensionāri, sildoties jau paspējuši iztukšot kādus četrus konjaka mēriņus un ir varen jautri. Pēc pusdienām ar cūkgaļas cepeti un portvīnu, upes spogulis jau gandrīz rāms. Saule lēnīgi laižas aiz kalnu horizonta robotajām līnijām, lēnīgi dun „Doro Princeses” motors un visus kuģotājus pārņēmis tāds liels un skaists dienvidu ziemas pēcpusdienas miers. Pieklusuši pat iepriekš skaļie briti. Kruīza galamērķis ir Regua – neliels ciemats upes krastā. Tur mūs sagaida trīs saldumu pārdevējas baltos priekšautos un divi lieli autobusi, kas aizvizina līdz vietējai portvīna darītavai ar tumšos pagrabos „apslēptām” ozolkoka mucām. Neieslīgstot smalkās portvīna tapšanas niansēs, ir jāatzīmē fakts, ka pēc garšas nevainīgi saldais vīniņš ir ļoti viltīgs, jo satur aptuveni divdesmit procentus alkohola un reibina jau pēc pirmās glāzes. Citiem vīniem neraksturīgais stiprums rodas no tā, ka rūgšanas procesā portugāļi dzērienam pievieno vīnogu spirtu. Tādi nedaudz spirtoti, taču visnotaļ apmierināti kruīza dalībnieki Regua dzelzceļa stacijā sabirst vilcienā, kas mūs vēlu vakarā nogādā Porto centrālajā dzelzceļa stacijā. Turpat blakus – Republikas laukumā vīri prožektoru gaismā Porto lielās egles spicē liek zvaigzni. Un ir mazliet žēl, ka atkal pietrūkst laika, lai ieraudzītu kā tā mirdz. Starp citu: Portvīna vēsture sākas ar brīdi, kad 1667. gadā Anglijas karalis vēlēdamies ieriebt Francijas karalim Ludvigam XIV, aizliedza vīna importu no Francijas. Tā kā angļi bija izslāpuši pēc vīna, tie sāka meklēt jaunus piegādātājus un galu galā tos atrada Portugālē. Angļi bija pārsteigti, nobaudot saldi stipro Porto vīnu. 1703. gadā angļi noslēdza sadarbības līgumu ar Portugāli, kā barteru vīniem piedāvājot savu aitu vilnu. Portugāļu stunda bija situsi. Laika gaitā attīstījās vesels reģions, kura centrālā pilsēta bija un ir Porto. Pateicoties šai pilsētai, vīnam tika dots nosaukums. Sākot ar XVIII gadsimtu portvīna ražošana uzplauka līdz milzīgiem apgriezieniem. Parādījās arī pirmie viltojumi. Lai saglabātu portvīna labo slavu, Portugāles karalis 1756. gadā izdeva pavēli, kura noteica robežas Douro ielejai. Šī ir vienīgā vieta Portugālē, kurā var tikt audzētas vīnogas portvīna pagatavošanai. Pati ieleja ir tikai 100 km gara un platākajā vietā tikai 25 km plata. Tā atrodas 120 km no Spānijas robežas un 80 km no Porto pilsētas.

Lēta bēgšana no ziemas un ikdienas – Porto

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem