Viena diena Singapūras

  • 2 min lasīšanai
28. oktobris. Šī bija fantastiska diena, neaizmirstams piedzīvojums. Pirmais brauciens pēc brokastīm bija uz Botānisko dārzu, pa ceļam caur taksometra logu ar savu aci „filmējot” visu ko tā redz. Šķita, ka pilsēta ne ar ko „dižu” neatšķiras no citām pasaules lielpilsētām, tikai caur budistu klostera atvērtajiem vārtiem redzamie mūki, kas „pa riņķi dejoja” savu meditācijas „deju”, atgādināja, ka atrodos pavisam citā pasaules daļā. Botāniskais dārzs, protams, bija zem klajas debess, kā plašs parks, kur auga sākot no kokiem, kas saknes laiž no augšas uz leju, no zariem (tādējādi pat virzoties uz priekšu, saknēm aizsniedzot zemi un veidojoties par stumbriem (http://www.pbase.com/ilsters/image/35946083)). Tur bija plašs dīķis ar ūdensrozēm un citiem augiem, kurā peldas lielas zivis un bruņurupuči utt. Viena botāniskā dārza daļa bija atvēlēta orhidejām, kas fascinēja ar savu lielo dažādību, gan krāsu, gan izmēru ziņā (http://www.pbase.com/dougj/orchids_of_singapore&page=all) – varena Dieva burvība. Restorānā „iekš dārza”, kurā ar saviem draugiem ēdām pusdienas dzēru ĪSTU ledus tēju. Vēlāk (pēcpusdienā) aptuveni stundu veltīju veikalu „inspekcijai”, lai atvestu kādu suvenīru mājiniekiem, kā jau tas tradicionāli pierasts. Iemaldoties mājas/virtuves sadzīves tehnikas nodaļā, tā vien šķiet, ka atrodos tālā nākotnē, kur ir tādi „kombaini”, kas ‘mūsu pusē’ vēl nav manīti. Tādas īstas Āzijas mantas nav daudz, tad droši vien ir jāmeklē kāds tirgus jeb citas bodītes. Vakara pusē mūsu kompānija dodas uz krastmalu, lai dotos kruīza/vakariņu braucienā, lai no malas varētu raudzīties uz pilsētu un tās debesskrāpjiem. Pirms šī izbrauciena mums bija nedaudz laiks apskatīt Singapūras simbolu, kura tēla augšdaļā ir attēlota lauva (tās galva), bet tēla lejas daļa pāriet zivs astē. No lauvas mutes šļācas ārā ūdens strūkla. Turpat tuvumā ir redzami vairāki majestātiski debesskrāpji. Vakars bija burvīgs, kā jaukā vasaras dienā (kas man lika justies, ka šī ir viena no brīnišķīgākajām ziemas dienām manā mūžā). Mūsu kompānija „mētāja” dažādus jokus, populāru dziesmu popūriju gaisotnē. Izjūtas man bija vienreizējas un brauciena laikā, bez fotografēšanas, baudīju vairākus klusus vientulības brīžus, kas man deva iespēju vienkārši vērot un jūsmināties par apkārt esošajiem cilvēkiem, to kompānijām pie galdiņiem uz kuģīša, - gan kādu pāri pusmūžā, kas izskatījās pēc vietējiem, gan arī jaunu laulātu pāri, kas izskatījās kā pirmajā mīlestībā, izrādoties laulāti jau 4 gadus. Puisim bija dzimšanas diena un viņi pat uzcienāja mūs ar savu dzimšanas dienas torti par to, ka atsaucāmies uz lūgumu viņus nofotografēt, bet varbūt ne tikai tāpēc, bet vienkārši aiz viesmīlības. Tur bija arī kāda indiešu ģimene – tā bija vislielākā kompānija un visraibākajā vecumu kombinācijā. Tie svinēja kādas meitenītes pirmo gadiņu, jo pēc mūsu ķīniešu vakariņām šajā kompānijā parādījās torte ar vienu svecīti. Kad atgriežamies atpakaļ ostā saule jau ir norietējusi un pilsētu izgaismo reklāmu un namu gunis. Silts vakars labsajūtai, Singapūras debesskrāpju varenums, ko bauda acs, brīnišķīgs ķīniešu ēdiens manā vēderā, ko vairāk var vēlēties cilvēks, kas pieder šai pasaulei!?..., bet ja tai nepieder?...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais