Gruzija. Lagodekhi dabas rezervāts. 1. daļa

Māris Pilāts 19.10.2012 13 min lasīšanai 25 foto

Gruzija. Lagodekhi dabas rezervāts.

Vakar naktē atgriezos no Ziemeļvidzemes. Plānoto trīs dienu vietā sabiju divas dienas un divas naktes. Labs draugs Dāvis lūdza, vai nevaru šamo izvadāt pa rudens migrējošo zosu atpūtas un barošanās vietām – Natura 2000 uzskaitēm.

Vēl pirms divam nedēļām biju Gruzijā. Bet viss sākās 19. septembrī, kad pēcpusdienā krāmēju lielo mugursomu kārtējam ceļojumam vai ekspedīcijai. Šoreiz plānojam kalnu pārgājienus, tāpēc nedaudz grūti izvēlēties vajadzīgās mantas. To nosaka gan lielās temperaturu svārstības, gan teorētiskās straujās laika maiņas kā saule, lietus, sniegs vai vējš, vai viss kopā. Otrkārt, domājam kāpt līdz 3000 m augstumam, kas nav daudz, bet nav arī maz, kā rezultātā no svara ir somas svars. Es fotogrāfēju. Kā velak uzzināšu lidostā, manas foto somas svars vien ir 9 ar pusi kilogramu. Tad nu ņemu mazāko no lielajām pārgājienu mugursomām, lai tiešām pēc iespējas mazāk liekā būtu iespēja ielikt, un sāku to pildīt vajadzīgajām mantām. Kad lidostā nododu bagāžu, manas mugursomas svars ir 19,5 kg un atļauti bez maksas ir 20 kg, plus rokas bagāžā jau minētā foto soma ar nepilnu 10 kg svaru.

Šoreiz sīkāk nerakstīšu par manām izjūtām lidojot, par to kā mums gāja pus dienu pavadot Tbilisi. Minēšu, ka patīkams pārsteigums bija ejot cauri pasu kontrolei Tbilisi lidostā, saņemt mazu sarkanā vīna pudelīti. Atzīmēšu, ka līdz centram var nokļūt ar 37. autobusu, kuram pietura pie lidostas izejas. Var izmantot arī taksi, bet tas ir dārgāk, var izmantot vilcienu, tas ir lēti, bet vilcieni kursē vien pāris reizes dienā. Stacija ir kādus 100 m no lidostas. Līdz centram ir kādas 30min, ar taksi drošvien krietni ātrāk.

Minēšu, ka mēs neatradām skrūvējamos gāzes baloniņus prīmusam. Tā ir problēma. Nopirkām tirgū prīmusu ar uzmaucamu baloniņu – 10 Ls, bet skats prīmusam nevedina uz uzticēšanos.

Tā kā Gruzijā un Tbilisi esam otro reizi, tēvs gan bijis vairākas reizes padomju gados, tad orientēšanās mums nesagādā lielas problēmas. Manā skatījumā labākais variants, ja neplāno palikt uz nakti Tbilisi, lielās mantas atstāt centrālās vilcienu stacijas uzglābājamo mantu telpā, kas nemaksā dārgi, un bez smagumiem pārvietoties pa pilsētas mūriem vai metro.

Sēžamies mikroautobusā jeb kā te tos dēvē “maršrutka”, kas mūs vedīs uz Lagodekhi pilsētiņu.

Atgriežoties pie Natura 2000 uzskaitēm. Tagad, rudens sezonā, jāuzskaita zosis, tās lido no ziemeļiem, bet pa ceļam turpina baroties un naktēs atpūsties. Nakšņo tās parasti ezeros un purvu ezeriņos, barojas tīrumos. Tad nu šādas vietas mēs arī meklējām, zināmās pārbaudījām. Pa dienu lūkojām tīrumus, bet agra rīta un vakara stundās lūkojām purvus. Diemžēl pirmās dienas vakarā laiks sabojājās, tāpēc otrās dienas rīta gājiens tika atcelts. Izgulējāmies, pabrokastojām un devāmies uz Igaunijas pierobežu – “ziemeļu purviem”! Jāsaka gan, ka zosu bija maz, Igaunijas pierobežā vispār tās nemanijām un nedzirdējām. Vien mednis, pāris riestojošu rubeņu, kāds apodziņš un naktē uz provokāciju atsaucās Urālpūce. No zvēriem redzējām meža cūkas, stirnas, caunu, ūdeli un ceļam kāda pele pārskrēja pāri. Cerēju redzēt lāci, bet tas ar secen.

Tikmēr Gruzijā esam nokļuvuši Lagodehki pilsētiņā. Pilsēta izbūvēta uz kalna nogāzes. Runā, ka ziemā pilsētas augšējā daļā var būt uzsnidzis sniegs, bet lejas daļā no tā ne vēsts. Kā jau minēju, šī pilsētiņa nav liela, es teiktu tādas Siguldas lielumā. Augstuma attiecība – lejā ap 100 m virs jūras, augšā līdz 600 m virs jūras. Pavisam augšā ir lielā Kaukāza kalnu grēda. Pilsētā valda subtropisks klimats, kā lielākajā daļā Kakheti reģionā, tāpēc tas ir izslavēts vīna reģions.

Lai smagās mantas nav jānes uz muguras, šoreiz paņemam taksi. Mums jānokļūst pilsētas augšdaļā, kur atrodas Lagodekhi dabas rezervāta informācijas un administrācijas centrs. Taksists paņem 3 Larus, un pēc 5 min esam pie administrācijas vārtiem. Bijām šajā rezervātā arī iepriekšējā Gruzijas apmeklējumā, trīs gadus iepriekš. Zināmā mērā esam šeit kā savējie jau. Latvijā sazinājos ar rezervāta darboņiem un ziņoju, ka būsim. Atbildēja – gaidīsim!

Lagodekhi dabas rezervāts ir viens no vecākajiem kādreizējās Padomju savienības teritorijas rezervātiem. Dibināts 1912. gadā, lai gan tā pirmsākumi meklējami jau Cariskās Krievijas laikā, kad 1875. gadā uz Lagodekhi atbrauca Poļu izcelsmes dabas pētnieks Mlokosievičs. Smagākos laikus rezervāts piedzīvojis tūlīt pēc Padomju savienības sabrukuma, kad Gruzijā plosījās pilsoņu karš un vispārēja anarhija, rezultātā nekontrolētas medības jeb malu medības kā rezultātā krietni saruka vai pat gandrīz izmira lielie zīdītāji kā kalnu tūrs, staltbriedis, brūnais lācis un citi.

2003. gadā tika novilktas rezervāta jaunās robežas un izstrādāts jaunais rezervāta apsaimniekošanas plāns. Atšķirībā kā pierasts, piemēram, Latvijā, Lagodekhi rezervāts ir atvērts ekotūristiem, ir izveidoti pāris maršruti, pa kuriem cilvēkiem atļauts pārvietoties.

Pēc 2006. gada kara ar Krieviju daži maršruti patreiz slēgti, bet atļautie pierobežas maršruti jāveic stingrā Gruzijas armijas kontrolē.

Rezervāts atrodas augstuma diapozonā no 400 – 3500 m virs jūras līmeņa. Tas robežojas ar Krieviju un Azerbaidžānu. Rezervātā sastopama 121 endēma suga no kurām 9 ir endēmas Gruzijā, bet 7 endēmas Kakheti reģionā. Visvairāk endēmo, protams, ir augu valstī.

No zīdītājiem sastomapi tādi dzīvnieki kā Eirāzijas lūsis, brūnais lācis, staltbriedis, ģemze , vilks, lapsa, meža un akmens cauna, pat iespējams savvaļas kaķis u.c. Augšā pa stāvajām un klinšainajām nogāzēm mitinās Austrumkaukāza kalnu tūri. No grauzējiem jāpiemin susuri, kuri sastopami arī Latvijā. Protams, arī daudzas putnu sugas. Uzsvaru var likt uz endēmajām – Kaukāza rubenis, Kaukāza sniegirbe. Daudzi plēsējputni, to skaitā grifi, ērgļi un piekūni. Un daudzas citas putnu sugas. Sastopamas arī dažas rāpuļu un abinieku sugas. Protams, neskaitāmas bezmugurkaulnieku sugas.

Rezervātā aplūkojami daudzi ūdenskritumi, lielākais pat 100 m augsts. Augu valsts bagātība mainās attiecīgi pret kalnu augstumu. Kalnu pakājes bagātīgi klāj platlapju meži, kamēr ap 2000 m augstumu koku stāvs pazūd un sākas alpīnās pļavas.

Dodamies iekšā administrācijas ēkā. Šodien jau ir pavēls, tā ka skaidrs, ka kāpienu sāksim rīt. Informācijas telpā sastopam darboni, kuru iepriekš nebijām satikuši. Tad nu šis mums ņemas stāstīt visus maršrutus, nakšņošanas iespējas, lai gan šo informāciju mēs jau zinām. Iesaka vispirms doties uz ūdenskritumu, bet kad mēs beidzot sakam, ka esam jau otro reizi te, tad atliek vien precizēt informāciju par mūsu saplānoto maršrutu. Kā jau iepriekš minēju, kopš kara ar Krieviju, daļa rezervāta ir apmeklējama vien armijas pavadījumā, līdz ar to daļa maršrutu slēgta, drošvien lai atvieglotu armijniekiem dzīvi. Mēs bijām plānojuši iziet tādu kā apli, bet nu izrādās, ka tas nav iespējams. Līdz kalnu ezeram gan var nokļūt, bet tad jādodas pa to pašu taciņu atpakaļ, lai gan agrāk, un arī kartē iezīmeta taciņa, kas dabā ļautu atpakaļ doties pa citu ceļu, tā aplūkojot lielāku rezervāta teritoriju. Tas nu atceļas. Vienas minūtes laikā pārplānojam pārgājienu. Rīt līdz bāzes nometnei “Meteo”, tad atklimatizācija un parīt uz kalnu ezeru. Plānoto piecu dienu vietā dzīvosimies vien četras dienas. Turklāt lai nebūtu jāstaipa lieks svars, visas naktes metīsim bāzas nometnē, kur uzbūvēta koka ēka. Pārtiku ņemsim apmēram piecām dienām, ja nu kas.

Tētis stādās priekšā, ka arī dzan strādā Latvijas Dabas aizsardzības pārvaldē un ka vairākus gadus nostrādājis nacionālajā parkā, dod suvenīrus – dažādus bukletiņus. Uzzinam, ka nomainījies rezervāta direktors, un ka Natia joprojām strādā. Drīz arī viņu satiekam, bet liekas, ka viņa mūs neatceras. Tā mēdz gadīties.

Tētis apjautājas vai ir iespējams satikt agrāko rezervāta zoologu, kurš nu jau pensijā, bet pirms trīs gadiem mēs viņu ar satikām. Atbilde skan pozitīvi. Atstājam lielās paunas un mūs pavada uz zoologa māju. Jā, nakti mums ļauj mest te pat pie ofisa, kur iekārtota ugunskura vieta – teltī. Riet saule, laukā ap +26. Pa garu ielu dodamies lejup. Liekas, ka ceļš ir pilsētas robeža, jo aiz ceļa kreisajā pusē (ja iet uz leju) sākas mežs un vēl nepilnus 100 m tālāk trokšņo kalnu upe “Lagodekhiskhevi”. Tā soļojam kādus 200 m, apbūvētajā ceļa labajā pusē viena aiz otras sabūvētas privātmājas, ar maziem privāt dārziņiem, kuros aug vīnogas. Tās nu jau gatavas, tāpēc daudzi jau novākuši, bet daudziem vēl ķekari karājas. Tad nu es eju un siekalojos. Daudziem bez vīnogām aug arī kivi un daudzi citi augļkoki vai krūmi. Inspektors nobļaujas un drīz no mājas iznāk zoologs. Jau krietni gados, kā vēlāk sarunās un malkojot vīnu uzzināsim – 75 gadi. Turās braši, ja nebūtu jaunības kājas trauma (zirgs iesperot salauza kāju), tad vīrelis joprojām skraidītu pa kalniem. Jaunības gados esot spējis vienā dienā uzkāpt līdz ezeram, atnākt atpakaļ uz mājām un vēl vakarā uz kino aizskriet. Lieki piebilst, ka ezers atrodas nepilnus 3000 m augšā, bet māja atrodas ap 400 m augstu, izrēķiniet paši kāda starpība, kas jāpievar, turklāt summējot takas garumu, kas šajā stāvumā iet serpentīnā, tie sanāk apm. 50 km – neslikti ne?

Mūs pacienā ar kivi. Tad apsēžamies pie galda terasē un sākas sarunas, kas ievelkas līdz dziļai krēslai. Tad mums jāatkāpjas, jo vēl telts jāuzbūvē un vakariņas jāuzvāra. Pulkstenis ap 19, bet laukā jau diezgan patumšs, bet saule riet ap 18, stundas laikā viss satumst, lūk ko nozīmē būt tuvāk ekvatoram. Atvadamies, un sarunājam, ka atgriežoties no kalnu pārgājiena atnāksim atkal ciemos. Satiekam kādu inspektoru, kurš sakās, ka rīt ar mums dosies, bet kad sakam, ka vēlamies doties kājām, nevis ar zirgiem, viņa apetīte samazinās, cerams, ka sarunāsim došanos vienatnē.

Runājot par vienatni. Parasti dienasgrāmatas rakstu naktēs, bet šodien laikam ir izņēmums. Laukā spīd rudenīgā Latvijas saule, runā, ka šodien ir rekordaugsta temperatūra: +19! Fonā skan skandināvu elektronika, to es vienmēr lieku, kad ko rakstu vai lasu – Röyksopp vai Trentemøller – iesaku! Veroties pa istabas stūriem redzu gana lielu nekārtību, jo vēl neesmu salicis visas pārgājienu mantas, kā jau minēju, vakar naktē no Latvijas ziemeļiem pārrados. Bet šodien radās iedvesma rakstīt dienas vidū. Vienatne gaismā ir nedaudz savādāka. Jāiet uzvārīt kafija...

Ap septiņiem no rīta mostamies, sākt ceļu augšup plānojam ap 10. Līdz tam jāpagatvo brokastis, jāsakrāmē somas, nevajadzīgās mantas jāatstāj lejā ofisā. Kamēr krāmējamies redzu ofisā ieejam kādu neredzētu kungu un mums zināmo Natiu. Dodamies ar tēti iekšā, līdzi paņemam suvenīrus – “Pūre” saldumus un dažādus bukletiņus. Saruna sākas ar nepazīstamo kungu, šams saka, ka Natia jāuzgaida. Kas jādara – jādara. Nav ilgi, un viņa jau nāk. Šoreiz smaidoša, jo nu mūs atpazīst un atceras. Dodamies iekšā kabinetā, kur mūs iepazīstina ar kungu, izrādās rezervāta direktors. Tad nu dodamies pakaļ suvenīriem, kas arī direktoram domāti. Es pirms braukšanas aiznesu uz foto laboratoriju izprintēt divas A3 formāta fotogrāfijas, kuras tapa pirms trīs gadiem šajā pašā rezervātā. Vienā redzama sniegota kalna kore un fonā, mākoņu ieskautas, zemākas kores un nogāzes, bet otrā attēlā redzama rudens ainava ar kalnu upi. Ar šo upes foto bioloģijas fakultātes fotokonkursā ieguvu divas pirmās vietas. Nu fotogrāfijas sniedzu direktoram, pirms tam zem tām parakstoties. Par saņemtajām dāvanām abi darbinieki ļoti priecīgi. Sarunas sāk vesties vēl raitāk un draudzīgāk. Izrādās direktors arī ir biologs un pēta lielos zīdītājus. Šogad direktors ar reindžeriem izliek fotolamatas, tā iegūstot ļoti labus attēlus un video klipus ar savvaļas zvēriem vai malu medniekiem. Natia sniedz mums palielu plastmasas muciņu ar vīnogām, ko ņemt līdzi augšā. Tad dodamies paēst brokastis. Mamma pagatavojusi auzu pārslu putru.

Somas sakrāmētas. No divām somām man viss salikts vienā. Līdzi guļammaiss, matracītis, siltā apakšveļa, siltais džemperis, plānais džemperis, garās bikses, sandales, vilnas zeķes, otrs pāris sintētisko zeķu, snovborda jaka, plāna pret lietus/vēja jaka, higiēnas piederumi, statīvs, visa foto tehnika, cimdi un cepure. Iešanai kājās uzvilkti šorti, garās sintētiskās zeķes, augstkalnu zābaki, plāns krekls ar garām rokām. Soma gan sver ap 25kg. Dodamies atvadīties no direktora un Natias. Pirms iziešanas direktors kartē iezīmē vietas, kur var sastapt kalnu tūrus un staltbriežu. Ar piebildi, ja veiklas kājas, dienas laikā var tikt turp un atpakaļ. Tas vedina uz bažām – veiklas kājas, cilvēkam, kurš šogad pavisam maz sportojis un šim kalnu braucienam īsti nav gatavojies. Bet nu prieks par cilvēku labo sirdi. Augšā norisinās briežu bauru laiks.

Taciņa sākas mežā. Vecs, dabisks platlapju mežs. Pārsvarā te dominē platlapju koku sugas. Liela daļa ar koku apauguši ar liānām un efejām. Taciņa ir lēzena. Mums jāseko balti sarkanām atzīmēm uz kokiem. Vienā brīdī taciņa sadalās. Ejot taisni var nokļūt līdz mazajam ūdenskritumam, kuru mēs aplūkojām trīs gadus atpakaļ. Mēs turpinam sekot sarkanbaltajām atzīmēm. Pagaidām viss rit raiti un viegli, bet es jau zinu (īstenībā tikai nojaušu), kas mani sagaida pie stāvā kāpiena. Tagad mums jāatrod tilts pār “Lagodekhiskhevi” upi.

Arī pirms trīs gadiem mēs gājām šo pašu maršrutu, tāpēc vismaz līdz bāzes nometnei “Meteo” un nedaudz augstāk, es jau zinu kā būs. Pirms trīs gadiem tilts bija plūdu nonests, un mēs meklējām kādu citu iespēju tikt pāri. Trīs gadus atpakaļ mēs bijām novembra mēnesī, tātad mēnesi vēlāk. Tad te lejā jau valdīja pilnīgs rudens – viss dzeltens un sarkans, bet jo augstāk kāpām jo aukstāks kļuva. Pie 1900 m vairs lapu nebija, bet pie 2500 m jau viss bija sniegā.

Patreiz te lejā viss ir zaļš, laukā ir ap +30, spīd spoža saule. Mēs esam pie tilta, kas izrādās ir improvizēts tilts, jo īstenībā tas ir pārkritis koks, kuram pienaglotas margas. Viss ģeniālais ir vienkāršs. Pie tilta pirmā atpūta. Tētis lūkojoties GPS ierīcē saka, ka no administrācijas ēkas esam pacēlušies pa 100 m. Tā kā tālāk vairs tik lielu ūdenstilpju nebūs, tad tiek nolemts atveldzēties šai kalnu upē. Tā ļoti strauja un ne pārāk dziļa, bet pie tiltiņa ir tāda kā dziļāka vieta, kuru veido “ūdens muca” un blakus ir koki, pie kuriem pieturēties – improvizēta burbuļvanna. Tētis saka, ka ūdens silts, tas gan tāpēc, ka šams visu cauru gadu peldās, man pataustot tas liekas nedaudz aukstāks. Bet nu tā kā esmu pārkarsis un citu iespēju vairs nebūs, tad nu lēnām iebrienu, tad saspiestiem zobiem iemērcos. Citiem par to nāk smiekli. Es tieku pat nobildēts. Auksts.

Taciņa turpina lēzeni kāpt augšup. Pagaidām viss ir mierīgi, bet tad taciņa griežas strauji pa labi, prom no upes, kas nozīmē, ka sāksies kāpiens pa vienu no nogāzēm. Pēdējā vieta līdz “Meteo” nometnei, kur var ieliet traukā ūdeni. Tētis paņem 1.5 L “Borjomi” pudeli, un piepilda to ar upes ūdeni. Līdz “Meteo” kopā ir 11 km ko iet, lai gan relatīvais augstums nometnei ir 1900 m virs jūras. Vēl pārdesmit metri un taciņa kļūs stāva un pārsvarā iet serpentīnā. Nu sākas manas mocības. Vispirms to ietekmē mani apavi, kurus iegādājos tieši pirms brauciena un nepaspēju iestaigāt. Kā es to noskaidroju jau atgriežoties Latvijā, ka ar kalnu zābakiem pirms kalniem jānoiet ap 300 km, tad tie skaitās iestaigāti. Manā bagāžā bija maza pastaiga lidostās un pastaiga pa Tbilisi, bet tas liekas neskaitās. Zābaki vēl tik cieti, ka berž kājām priekšpusi, vietu, kur kājai skaras klāt zābaku “mēlītes” augša. Un jau pēc kādas stundas šais vietās ir tulznas, kuras drīz pārvēršas vaļējās brūcēs utt. Polsteru man līdzi nav. Nolemju ciesties līdz augšai un tad ar domāt ko tālāk. Galvā skan viena frāze: “Un kurš teica, ka būs viegli?”.

2009. gadā arī nebija viegli. Tad gan pie vainas nebija apavi vai smagā soma, tad vienkārši bija grūti, liekas, ka no stāvā kāpiena. Un tas mums līdzenuma cilvēkiem pat ir normāli. Toreiz atšķirībā no šodienas, mugurā bija nedaudz biezākas drānas. Patreiz es jau esmu novilcis plāno kreklu un augšā kāpju pliku vēderu. Par laimi arī odu vairs nav. Pa ceļam satiekam ļaužus, kas jau kāpj lejā, bet šie ar pavisam mazām somām, tātad tūristi, kas pēc iespējas ātrāk vēlas aplūkot pēc iespējas vairāk. Steiga man nepatīk.

Pa laikam ļoti stāvi, pa laika lēzenāk, bet kāpjam augšup. Drīz jau mani sagaida nākamās sāpes. Dēļ salīdzinoši mazajām fiziskajām aktivitātēm, ir piedzīti muskuļi un nu manu “cistu taisno” un “cistu platos” muskuļus sāk raut krampjos. Nākas pa laikam apstāties un pamasēt kājas, lai tas nenotiktu. Sāk gribēties ēst, un lēnām viss kļūst no sērijas “viss ir slikti”. Kad gandrīz esam sasnieguši vajadzīgo kalnu kori, taisam pusdienu pārtraukumu. Noiets vairāk kā puse un grūtākais no šodienas maršruta ir aiz muguras. Pusdienas, protams, ļoti vienkāršas – maizīte ar kūpinātu desu, šokolāde un vīnogas. Tad vēl pāris atelpas un jāsoļo tālāk. Līdz 18 jānokļūst galā, lai nav pa tumsu jāiet. Vienu brīdi man kājās tik piedzītas sajūtas, ka tās vairs mani neklausa, es vēlos spert soli, bet tas nenotiek. Nu ir jāapstājas un atkal jāpamasē muskuļi. Prieks, ka esam sasnieguši kori, un turpmākais ceļs vairāk vai mazāk būs lēzens, un tas neies pa kores virsu, bet gan pa nogāzi.

Un tad es iznāku no meža. Ir sasniegtas subalpīnās pļavas. Manam skatam paveras ieleja un tālāk priekšā lielā kaukāza grēda. Te jau valda rudens krāsas, koki ir dzelteni un sarkanīgi. Gar taciņu var malkot nogatavojušās zilenes. Ieraugot šo ainavu visas bēdas un sāpes rimstas. Meklēju skaistāku apstāšanās vietu, lai nedaudz atpūstos un nofotogrāfētu pirmo kalnu ainavu šajā pārgājienā. Turklāt saule riet, tātad krāsas ir īpašā noskaņā.

Skatos pa logu. Te arī saule riet. Bija iebraucis ciemos čoms. Apēdām pa picas šķēlei un sadzērām kafiju. Izvērtās saruna par filmu “Moonrise Kingdom”. Vakar noskatījos. Ļoti laba filma. Mēs gan vairāk apspriedām tehnisko izpildījumu un filmas mājas lapā skatījāmies “On the set” video klipus. Iesaku šo filmu arī Jums.

Esam nokļuvuši bāzes nometnē “Meteo” un 1900 m virs jūras līmeņa. Riet saule. Nometnē satiekam jaunu reindžeru un ceļotāju no Polijas. Šams noīrējis zirgu – arī ātrais ceļotājs. Mājā atpūšoties divas meitenes no Izraēlas, kas arī šodien te esot atnākušas. Pie ugunskura vietas sanesta malka – zari no meža. Nu var iekurt guni un uzvārīt ūdeni kafijai. Pēcāk arī vakariņas, kurās plānojas zupa. Atrodam tukšu istabu un iekārtojamies tajā. Jāguļ, protams, uz zemes, tāpēc līdzi ir matracīši. Citās istabās ir divstāvu gultas, bet tās aizņemtas.

Pirms trīs gadiem mēs bijām vieni. Atnācām arī ap šo pašu laiku, jau saulrietā. Man vēl ir bilde uz sarkano kalnu fona. Tā bija pirmā reize, kas es tuvplānā redzēju tik lielus kalnus. Tā bija pirmā reize, kad es atrados virs mākoņiem. Toreiz bija auksts, saulei rietot laukā metās salna. Paradoks – te ir divas mājas. Viena veca, kaut cik izolēta vien viena maza istabiņa, kurā ir krāsniņa, bet viens logs ir vaļā, tāpēc siltums ilgi neturās, ja intensīvi nekurina. Un ir pavisam jauna māja. Kurā ir savilkti vadi un saskrūvētas spuldzītes, bet nav elektrības, un kurai nav nevienas pašas krāsns. Tad nu pirms trīs gadiem mēs iekurinājām krāsniņu vecajā namiņā un sildījāmies pie tās, kā arī gatavojām vakariņas un vārījām tēju. Vienīgā gaisma mums bija pāris svecītes un no krāsns šķirbām zibošā liesmas gaismiņa. Laukā virs galvām spīdēja “Piena ceļš” un tālumā zem mums vizuļoja Lagodekhi pilsētiņas gaismiņas. Toreiz es vēl nemācēju lāga bildēt, arī tagad to lāga nemāku, bet progress laikam vērojams, tāpēc zvaignes nemācēju nobildēt. Tā mēs sēdējām un gaidījām kad nāks miegs, lai skrietu uz auksto jaunuzcelto māju, lai fiksi ielīstu guļammaisos. Atceros, ka gulēt bija auksts.

Nu pie ugunskura sēžam 9 cilvēki. No Latvijas, Gruzijas, Polijas un Izraēlas. Mainījies nekas īpaši nav. Joprojām kalnu ielokā stāv divi namiņi, viens jauns, bet otrs vecs, un joprojām jaunajam nav elektrība, bet ir spuldzītes un vadi. Vecā namiņa stāvoklis gan ir kļuvis daudz bēdīgāks. Nu vairs neviena istabiņa netur nemazākā siltuma daudzuma. Turklāt daudzi to izmanto par lielu miskasti esam. Saule pazudusi. Paliek vēsāks, bet ne salnas. Jāuzvelk garās bikses un siltāks džemperis, galvā cepure. Paēdu vakariņas un dodos pēc fotoaparāta, lai iemūžinātu “Piena ceļu”. Jā, pa šiem trīs gadiem esmu gandrīz iemācījies kā jābildē zvaignes. Sākumā pie nometnes, tad apbruņojies ar “ciklopiņu”, dodos nedaudz tālāk. Virs galvas mūžīgs “Piena ceļš”, pie apvāršņa milzu Kaukāza kalnu grēda, uzlec jauns, bet augošs mēness, tas slikti, drīz tātad būs pilnmēness, kā rezultātā zvaigžņu fotogrāfēšana būs apgrūtināta. Bet patreiz viss ir labi, man ir slikti, esmu paēdis. Fonā bauro staltbrieži un kādas pūces, retumis “krīt” pa zvaignei. Atnācis atpakaļ iedzeru karstu melno tēju un tad dodos iekārtot gultas vietu, lai varētu doties gulēt. Rīt jauna diena ar jauniem redzējumiem. Arlabunakt.

Uz gultas mētājas putnu noteicējs un cilvēka anatomijas grāmata. Sāk krēslot. Ir piektdienas vakars, kuru plānoju pavadīt mājās. Sak, vientulībai, nē! Jādodas uztaisīt tēja ar medu, un šodien rakstīšanai jāliel punkts. Sak, visu labu!