Rudenīgs pārgājiens pa „Amatas taku” + FOTO
|
Mairita Vimba
|
Vēlā, vēlā vakarā nejauši uzdūros informācijai par „Amatas taku” un nolēmu, ka sen jau esmu ilgojusies pēc kārtīga pārgājiena un tā kā apkārtne man diezgan labi pazīstama, tad nebūs bailes pārgājienā doties arī vienai.
Noskaidroju, cikos autobusi dodas līdz pieturai „Melturi” (albumā karte ar maršruta sākumu, lai būtu skaidrs, kā tur nokļūt ar sabiedrisko transportu), bet te ir saite ar informāciju par pašu maršrutu:
http://www.daba.gov.lv/public/lat/turistiem/apraksti/dabas_taka/amatas_taka/
Priecīgi satraukta, bet tajā pašā laikā arī nobijusies, jo nekad nebiju devusies tādā pārgājienā viena, nākamajā rītā devos ceļā. Starp citu, par spīti tam, ka man pēdējā laikā režīms sācis pieklibot, izdevās piecelties apbrīnojami agri. Acīmredzot motivācija doties pārgājienā izrādījās gana liela.
Autobusa pietura atrodas pāris simtu metru attālumā no maršruta sākuma (nedaudz aiz Līgatnes). Nogāju auto stāvvietā un ar prieku konstatēju, ka tur ir apkārtnes karte (gan bez maršruta kartes) - nofotografēju to, lai vieglāk orientēties, cik tālu esmu aizgājusi (laika trūkuma dēļ nebiju izdrukājusi maršruta karti).
Tad nu priecīga un satraukta devos ceļā gar upes labo krastu (zem tilta). Sākumā nemaz nepievērsu uzmanību un tāpēc neievēroju, ka maršruts ir marķēts ar sarkaniem punktiem uz koku stumbriem, tāpēc vairākas reizes nomaldījos no īstās takas. Divas reizes pat sanāca kāpt kraujā pa krietnu stāvumu, jo sapratu, ka gar upes krastu taka ir izbeigusies vai arī tā bija pārlieku aizaugusi un garlaicīga. Kāpjot tādās kraujās bija ļoti interesantas sajūtas, jo bija patiešām ārkārtīgi stāvs, knapi varēju noturēties un turklāt pilnīgi neviens no maniem tuviniekiem pat nenojauta, ka esmu devusies šādā piedzīvojumu gājienā. Nu labi, labi, diži lieli piedzīvojumi šoreiz izpalika…
Tā kā man nebija kartes, tad arī aizmirsu, ka tieši sākuma posmā maršruts paredz upes šķērsošanu, taču laimīgi nokļuvu līdz Kārļu zivjaudzētavai arī pa upes labo krastu. Man radās iespaids, ka gandrīz visu šo posmu varētu noiet arī pa mazu meža celiņu, kas ik pa laikam atradās pavisam tuvu upītei.
Cik noprotu, tad daudzi sāk maršrutu arī pirms Kārļa tilta no Kārļu muižas, kas ir ļoti gaumīgi izveidota lauku tūrisma muižiņa. No turienes arī ir tūrisma norādes uz maršrutu.
Nākamajā posmā jau bija daudz vieglāk vadīties pēc norādēm, jo to bija krietni vairāk, bet nu brīžiem tāpat bija neliels apmulsums, bet tad biju gudrāka un nerāpos kraujās „pa taisno”, bet pagāju nedaudz atpakaļ un izrādījās, ka īstā taka tepat vien ir.
Man maršruts pavisam nelikās grūts. Varbūt arī tāpēc, ka man nebija svarīgas klinšu apskates, bet gan vairāk tāda bezbēdnīga pastaiga pa mežu un dabas baudīšana. Tikai vienā vietā bija tāds stāvāks kalniņš, kas ir redzams arī foto. Grūti gan iedomāties, kā tur var nokāpt lejā (man sanāca kāpt augšā).
Tūrisma lapā izlasīju ieteikumu, ka nepieciešami labi (ūdensizturīgi) apavi un tas izrādījās ļoti patiess apgalvojums. Vairākās vietās bija nelieli dubļaini posmi, kuriem nebūtu iespējams pārlēkt.
Uzreiz sapratu, ka tuvojos Zvārtes iezim pēc tā, ka parādījās iekoptas un ļoti skaistas lauku pļavas ar mājām.
Nenogāju visu maršrutu, jo pēc 5 st gājiena un 9 km pievarēšanas jutos jau diezgan sagurusi (tiesa pa ceļam diezgan daudz arī fotografēju). Gar informācijas centru devos uz lauku celiņu, nogriezos pa kreisi (šovasar jau biju šeit, tāpēc labi zināju ceļu mājup).
Mans sākotnējais plāns bija pie Zvārtes ieža sastapt citus tūristus ar kuriem kopā laimīgi nokļūt līdz lielajam ceļam, bet nevienu tūristu neizdevās sastapt, jo diena tomēr nebija pati mīlīgākā un saulainākā. Tad nu nākamais plāns bija noiet 1,7 km līdz pagasta mēroga ceļam un tad nostopēt kādu auto. Uz tā ceļa nogriezos pa labi Cēsu ceļa un Pleskavas šosejas virzienā un secināju, ka ceļš ir tik skaists, ka gribas vēl pabaudīt pārgājiena sajūtas. Tā nu beigās nogāju līdz pašam Cēsu asfaltētajam ceļam. Kamēr gāju man garām nobrauca maršruta autobuss. Tā ka izrādās, ka tomēr ir kaut kādas iespējas ar publisko transportu pievarēt arī šo ceļa posmu. Domāju, ka varētu uzzvanīt uz tūrisma informācijas centru un viņi noteikti zinās.
Kārļos bija pagrieziens, kur bija jālemj, vai doties uz 4 km attāli esošo Pleskavas šoseju, vai arī 3 km līdz Cēsu ceļam. Tad nu izvēlējos pēdējo, jo zināju, ka tieši, izejot uz šosejas, ir pietura, no kuras var aizbraukt līdz Rīgai. Kopā no Zvārtes ieža līdz Cēsu šosejai sanāca 8,1 km.
Pa ceļam vēl internetā atradu autobusu no „Mūrniekiem” uz Rīgu. Beigās jau lietū un tumsā stāvēju autobusa pieturā un vēl nodomāju, ka tas tomēr ir diezgan traki šitā vienai atrasties nekurienes vidū. Varbūt arī „nekurienes vidus” ir nedaudz pārspīlēts apzīmējums priekš šosejas pa kurieni vismaz reizi stundā iet autobuss uz Rīgu, bet tumsa, kuru Rīgā nepiedzīvoju nekad, tomēr atstāj savu emocionālo nokrāsu…
Lai mani labāk redz, apspīdināju sevi ar mobilā telefona lukturīti un pēc mirkļa jau laimīgi sēdēju siltā autobusā uz Rīgu.
