TRIP: Skiing RoadTrip Slovākča 2k8 - Day 3

  • 4 min lasīšanai
Day 3 9:35 – Vai tiešām esam jau pabrokastojuši un gatavi kalnam? Jep. Ko tik ātri? Nu, kā? Pulksten 8:36 Ģirts pavēra acis, ieraudzīja pa logu nenormālos kalnus ar baltu sniegu un kliegdams metās uz kuprainā kalna istabu, lai modinātu par kojām sapņojošo Ginču un emocionāli nomocīto Uģi no čučas. Laikapstāklis super – saule spīd, migla nav, kalni redzami cik vien tālu var. Bet lielais mīnuss nav – kaut kas -1 vai mīnus nulle. Fiksām safočētas peizāžas pa visiem logiem un taisītas brokastis. Tagad pie lielā galda visi sēž, skatās Sexual seduction klipiņu un pagriežot pa labi galvas, lai redzētu baltos kalnus, ar mirdzošām acīm sāk skatīties uz jaku, zābaku un dzīvokļa durvju pusi. Vēl kafēns un pēc tam jau sapēns un tad toč jau Uvexens :D !! :D Savējie sapratīs, vai arī kaut kad ar laiku jāizstāsta. Šodien nojaušu būs mazais ierakstu daudzumiņš, jo tomēr kalns un tā, lai gan, notebuks jāņem līdzi, varbūt kaut kur kalna panorāmas restaurācijas būs wifītis. Gints apēda manu pusīti no banāna, riebeklis. Toties es jau esmu dabūjis 1,5 banānu no iespējamajiem 3. hahahahaaa... Vēl kas, izskatās, ka vakar iztērētie 1200 Sk’idiņi jau ir noēsti pa 70%. Veikalā baidījāmies – vai tiešām šitos visus ratus izēdīsim. Ha.. te jau i’ džek’ no Kurzem’s.. 20:34 – Baigi jau negribas neko rakstīt, nogurums baigais, bet nu pienākums kaut kāds nerakstīts tomēr sauc. :D Labi.. paēdīšu un tad laikam :) 21:21 – Hūh, paēsts ir. Tagad var pastāstīt. Tātad, no rīta kā izbraucām tad pirmā pietura bija slēpju un zābaku īres punkts. Paņemtas Fischer slēpes un nezināmas izcelsmes zābakus, bet nu prieks par to, ka zābaku izmērs der uz pirmo. Laiks tiek patērēts šeit nedaudz, komunicēts krieviski/vāciski. Atstātas tiesības un iemaksāta pirmās dienas nomas maksa 290 Sk’idiņi (6 Ls), nākamās dienas lētāk. Tad dodamies uz 15 minūšu braucienā netālo Štrbske plesto (www.parksnow.sk/tatry). Labi apmeklētas trases, labas trases, kopā ~5 trases, kopējais trašu garums – 4,5 km. „Sarkano” trašu, t.i. vidējas grūtības trašu kopējais garums 4,5km, Beginner trasīte – t.i. „Zilā” tikai 80 metriņi. Zilā nozīmē iesācēju trase. Ieraugot šo iesācēju trasi es sapratu, ka garlaicība šeit jau vāļājās. Nācās piebiedroties džekiem bugelītī. Attiecīgi pirmā Ģirta reize mūžā uz modernā tipa slēpēm un kalna bija - ārzemēs, vienā no lielākajiem Slovākijas slēpošanas kūrortiem un papildus tam vēl „sarkanajā” trasē. Forši, ne? :) Nu, stāvēju es ilgi kalna galā un raustījos, bet nu pēc kādām pacmit minūtēm saņēmos. Raustījos jau baigi, un kaut kā lēnām nošļūcu ar nekādiem pamatprincipiem tur lejā. :) Nu, tā trasīte nav augsta, bet stāva gan. Tiku lejā, džeki jau pārgaidījušies. Pierunāja mani lekt bugelī un braukt 4 km augstajā kalnā un nākt ar piekto lejā. Piec’s minūtītes un Ģirts jau šūpojās bugelī, kas brauc augstu, augstu kalnā apmēram ~8 minūtes. Paliek arvien augstāk, vienu galu vēl neredz, iepriekšējo jau neredz. Karājies gaisā virs mežiem, apkārt migla, klintis, sniegi, vēji – eleganti un neaprakstāmi, tikai redzētājiem izprotams kaifs. Pēc zināma laika karājoties gaisā, nonācām beidzot galā. Vējš, auksts un zem kājām trase, kurai neredzi galu plus vēl tam visam zini, ka tā ir „sarkanā” un vēl papildus tam šī ir Tava otrā reize mūža, kad šļūksi pa sniegotu slīpu virsmu. :D Vai patīkami? Jebkurā gadījumā kaut kas jauns un nezināmas, nepazīstama sajūtas tika baudītas. Prātīgi, lēnām sākumā, beigās jau kaut kā sapratu, kā kājiņas gulbītim jākustina, un tad jau sāku to lietu baudīt. Izmaiņas prasmē notika tikai tāpēc, ka trase ir 4 km un mans pirmais nobrauciens pa viņu ilga vismaz pusstundu. Trase beidzās tanī vietā, kur sākās tā trase, pa kuru braucu pirmo reizi, attiecīgi atkal stāvā un sarkanā. :D Tur jau šoreiz daudz drošāk laidos lejā. Kritu šinī garajā, sajūtu bagātajā nobraucienā tikai vienu reizi. Tā pati bija tāda pamīksta un slēpe norauta tikai viena. Pēc nobrauciena, atkritu sēdus un nezināju, kur lai iebāž kājas, jo sajūtas bija apmēram kā pēc 3 stundu aktīvas hokeja spēlēšanas (šis ir darīts). Puikas, jau iet augšā otro reizi, šoreiz es pasēju, atelsīšos, tad atkal. Kamēr puikas augšā-lejā vēlreiz, tikmēr es atkal forsēju pirmo trasīti vēlreiz. Tad jau puikas bija klāt pēc ceturtā nolaidiena un secinājuši, ka augšā var paēst izmantojot norēķiniem Eiro naudiņas, kas dotajā brīdī mums bija vienīgā valūta kabatās. Tātad visi atkal lielajā bugelī un baudām atkal 8 fascinējošas minūtes. Pamielojāmies ar skābeņu zupiņu, stulbu paprikas gulašu (uij kā man „garšo” paprika, fuij. ) kafēns un tad jau nelielas demonstrācijas puikām, kā Ģirts samācījies pa šo laiku slēpot. Tiek saņemtas ovācijas un „kinga” iesauka. :D Puikas jau atkal pazūd trases dziļumā un es jau lēnām, bet jau drošāk sāku nolaidienu pa garo trasīti. Pēc trešā kritiena saprotu, ka esmu pārvērtējis savas spējas, mēģinu prātīgāk, bet kaut kā bauda un svilpojošais vējš man liek tomēr baudīt trasi ātri un pārgalvīgi. Trases vidū ir tāda kā pieturvietiņa nelielai atelpai. Man tā bija kārtējā atelšanās nevis neliela atelpiņa. :D Nekas, pēc 10 min Ģirts turpina savu ceļojumu lejā cauri mežiem. Pirms pirmās trases sākuma esmu sasniedzis diezgan lielu ātrumu, lai sāktu šaubīties par sakarīgu sabremzēšanos :D Sāku manīt cilvēkus, kur gatavojas laisties lejā pa pirmo sarkano trasi, un apjēdzu savu ātrumu. Bet tad par laimi īsi pirms viena staba ieraugu mīkstas kupenas un ļoti civilizēti tajās ieputinos :D Bez emocijām izvelku minerālīša pudeli un blisinos apkārt it kā nekas nebūtu bijis :D Nekas, atpūšos un turpinu. Pēc 5 min esmu finālā, un nedaudz atpūšos. Kamēr puikas vēl vienu reizi nāk lejā no lielā kalna, tikmēr pamēģinu to iesācēju „trasīti”, saprotu, ka nekas, lai gan, ja rīt vēl tiešām man gribēsies kāpt uz slēpēm, tad to vēl kādas reizes noteikti, ka nobraukšu. Tas arī apmēram par slēpošanas priekiem viss. Atpakaļceļā obzervējam un mēģinām saprast kāpēc visi meži ir izzāģēti. Nesaprotam, bet izzāģēti tā nopietni, ar visām celmu izraušanām. Vai tiešām visur plānoti slēpošanas kūrorti un slēpošanas trases? Ja tā, tad pēc pāris gadiem te nebūs kur kāju bezmaksas nolikt. Slovāki – tādi pedanti, daudzi māk vāciski un kā pa brīnumu arī krieviski, bet lielākoties tas notiek tikai kūrortpilsētās un publiskās, tūristu apmeklētās vietās. Pedanti pat pārāk man liekas, tik pat cik friči. Tas arī patreiz viss, tik daudz ilgi neesmu rakstījis :D Arlabunakti Annuc :* . Arlabunakti māsa, arlabunakti pārējie fani.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais