Tallina 1 dienā
|
Jānis Karāns.
|
Jau kādu laiku vēlējos izbraukt ārpus Latvijas, lai atpūstos, izbaudītu kādu citu kultūru un pavērotu, kā cilvēki dzīvo citur. Laika un naudas trūkuma dēļ, kopā ar draudzeni, izvēlējos doties uz Tallinu. Tad nu centīšos novērtēt un salīdzināt šo ekskursiju no sava skatupunkta.
Ceļā devāmies ar autobusu, kas bija lētākais pārvietošanās veids. No Rīgas izbraucām 7:30, bet atpakaļ 18:30. Priekš vienas dienas brauciena, ļoti piemēroti laiki. Ceļā bija jāpavada apmēram 4 stundas, kas man likās pārāk daudz, bet naudas taupīšanas nolūkos, jāpacieš vien ir. Tomēr pretēji manām bažām par garlaicīgu un neērtu braucienu, notika pretējais. Autobuss aprīkots ļoti ērtiem sēdekļiem, tajā pieejami jaunākie laikraksti, bezmaksas karstie dzērieni, kā arī katram pasažierim pieejama neliela ierīce, ar kuras palīdzību var īsināt laiku klausoties mūziku, skatoties filmas, vai lasot ziņas populārākajos portālos. Maršrutā ir divas pieturas, ja neskaita galapunktus un tas brauc ātri, tādēļ nav sajūta, ka stāvi uz vietas.
Ierodoties Tallinā mūs sagaidīja rudenīgi dzestrs laiks, tomēr, par laimi, bez lietus vai slapja sniega, kā tika prognozēts. Autoostas teritorijā, līdzīgi kā Rīgā, neiztikām bez krievu tautības tantiņām, tomēr jāteic, ka kopumā Igaunijas galvaspilsētā krievu valodu dzird mazāk, jo šķiet, ka Igaunijas krievi ikdienā vairāk lieto igauņu valodu, tomēr uz ielām tā dzirdama pietiekoši, lai justos kā Baltijā, ne kā Eiropā.
Savu maršrutu sākām ar Kadrioru parka apskati, pēc tam gar jūru virzoties uz centra pusi. Par Tallinas vecpilsētu cilvēki nereti izsakās, ka tā patīkot labāk, nekā Vecrīga. Tad nu gājām noskaidrot, kas tur tāds labāks, kā pie mums. Ieeja vecpilsētā skaidri nodalīta ar lieliem senlaicīgiem vārtiem un mūra sienu fragmentiem, tomēr tālāk seko samērā garlaicīgas, vienveidīgas ēkas, kuru galvenais mērķis ir kalpot kā iepirkumu ielai. Arī bruģis tik līdzens, ka nejūties kā vecpilsētā. Rekojas laukumā, vecpilsētas sirdī, manāma sena baznīca, Vecrīgai līdzīga tipa mājiņas, tomēr nekā, kas liktu palikt ar atplēstu muti nav. Arī tālāk ejot nesaskatījām nekā ievērības cienīga. Ja neskaita senlaicīgos mūrus un torņus, kuri ir daudz iespaidīgāki nekā Rīgā, tad kopumā jāatzīst, ka Vecrīga ir daudz skaistāka. Gan arhitektūras daudzveidības, gan krāšņuma ziņā. Ļoti šaurās ieliņas, Atšķirīgās baznīcas, krāšņais Melngalvju nams, vairāki laukumi un Vecrīgai tuvumā esošā Daugava, Operas parks un Brīvības piemineklis, manuprāt, ir daudz vairāk uzrunā Rīgas viesus, nekā Tallinas vecpilsēta.
Kas attiecas uz pilsētu kopumā, tad tā ir modernāka nekā Rīga, tomēr kārtējo reizi jāpievērš uzmanība arhitektūrai. Rīgā, pat uz attālākām ielām varam manīt pa atjaunotai jūgendstila vai neoklasicisma ēkas, kas nemanot pievērš cilvēku uzmanību. Atrodoties Tallinā, neko tādu neredzējām. Ja runājam par pilsētu centriem, tad pēc manām domām, tūristam Rīgā ir daudz vairāk ko redzēt, piedzīvot un atcerēties, nekā Tallinā. Kopumā pa dienu nogājām aptuveni 12 kilometrus, jo sabiedrisko transportu neizmantojām, lai redzētu pēc iespējas vairāk. Īsi pēc pilsētas robežas šķērsošanas sāka līt, kas nozīmēja, ka esam pareizi izvēlējušies savas ekskursijas ilgumu.
Mazliet vēlos pieskarties arī valstu salīdzinājumam, kā nekā Igaunija nesen pievienojusies eirozonai, kurā mūsu vietvalži cenšas ievilkt arī Latviju. Pirms šī notikuma bieži varēja dzirdēt, ka pierobežā dzīvojošie latvieši regulāri dodas uz Igaunijas pusi, lai lētāk iegādātos pārtiku un citus produktus. Domājams, ka tas nu ir beidzies, jo vienkāršā restorānā otrais ēdiens maksā 12 – 18 latus, pārtika lielveikalā „Prisma” maksā tikpat vai mazliet dārgāk kā Latvijā. Tā nu sagadījās, ka arī Tallinā mūsu viesošanās laikā, pilnā sparā norisinājās „Trakās dienas” akcija Stockmann veikalā. Pārtikai īpašu uzmanību nepievērsām, tomēr higiēnas preces, piemēram, šampūns vai mutes skalojamais līdzeklis maksāja tikpat kā pie mums bez atlaidēm. Tas vēlreiz parāda, ka visas tās runas, ka pēc eiro ieviešanas mūsu dzīve nesadārdzināsies, ir pilnīgas muļķības un tam var pat necensties noticēt. Tomēr nav tā, ka Igaunijā viss ir sliktāk. Protams, ceļu stāvoklis ir daudz labāks. Mani īpaši izbrīnīja tūrisma veicināšana suvenīru tirgošanas ziņā. Ir pierasts, ka citur ārzemēs uz katra stūra centrā ir pa suvenīru tirgotājām un visi cenšas pārdot savas preces ar kādu raksturīgu simboliku. Vecrīgas zeķu un dzintara tirgotājas neuztveru par suvenīru biznesu, jo tūristi tomēr meklē kaut ko valsts krāsās, ar kādiem specifiskiem uzrakstiem, tomēr Rīgā šādu veikaliņu ir ļoti maz. Tā vienkārši izejot cauri Vecrīgai nav iespējams sastapt vairāk nekā vienu suvenīru tirgotavu. Par šādu biznesa nišu laikam būs jāpadomā. Katrā ziņā, brauciena laikā pārliecinājos, ka nekur nav tik labi kā Latvijā, kur cauri krievu pūļiem tomēr dzirdi latviešu valodu un vari novērtēt to skaistumu, kāda nav nekur citur.