Malaga- Alkazira- Tandžera- Tarifa- Marabella, II daļa

  • 7 min lasīšanai
Esam labi paēduši, dodamies uz ostu. Laika vēl diezgan daudz, tādēļ ejam uz kafejnīcu. Katram sava deva, man kafija, Eināram aliņš. Kafiju gan šie glāzītēs taisa, nu kā pie mums gadus 20 atpakaļ :) Pulkstens 20:00 ejam iečekoties savam braucienam. Skatos, Eināram nekāda stresa par braukšanu, man kājas trīc no neziņas. Kā nekā ne ar ko citu kā tikai laivu, un ar pa dīķi peldējusi neesmu. Mani tāda dumja doma nomāc, a ja nu man slikti paliek, cik nav dzirdēts par visādām tur jūras slimībām :D Kad tiekam uz prāmi, ārā jau tumšs, fantastiska sajūta. Stāvi uz klāja, dzer kafiju, vējš pūš un lēnām osta attālinās. Noliekam savas somas, papriecājamies kā daži iekārtojušies uz krēsliem pagulēt, sākam vazāties pa prāmi. Izejam ārā, pastaigājamies pa klāju un kaifojam par sajūtām. Brauciens ilgst nepilnas divas stundas, pa to laiku jāaizpilda lapiņa ar informāciju par sevi, lai dabūtu Marokas policijas zīmogu, nu kaut kas līdzīgs ieejas biļetei uz citu kontinentu. Jautrība mums ar Eināru garantēta, ne vienam ne otram nav īsti nojausmas, kam tur tāda informācija, bet nu lai jau viņiem tiek :) Pie informācijas stenda, kur tiekam pie zīmogiem, kungs, kas spiež zīmodziņus dīvaini koķetē, kaut ko stāsta par to kā arābu valodā raksta manu vārdu, ka tas nozīmējot kaut ko svētu. Paķiķinu, aizmugurē stāvošie acīmredzami nav sajūsmā, ka jāgaida, kamēr šis pajautrosies, man gan patīk :D Pēc nepilnām divām stundām esam klāt. Mazliet apmaldamies, kamēr atrodam īsto izeju, palīdzēja arābu ģimene. Vispārēja jautrība, kaut arī īsti ne viņi ne mēs nesaprotam ko kurš runā, kontakts ir, saprotamies. Saprotam, ka izkāpjot prāmja biļete mums ir kā biļete no prāmja uz muitu. Ar mums autobusā brauc jau pieminētā ģimene, ļoti atraktīva sieviete ar bērniņu (sieviete gan vairāk izskatījās pēc riktīgas krievu dūjiņas, visā tās krāšņumā :D ), nez no kuriene uzradušies vēl divi kungi, viens ar riteni. Kādu brītiņu braucam līdz esam galā, sekojam visiem. Riteņu vīrs noskrūvē priekšējo riepu, sākumā nodomāju, ka šie tur tā izklaidējās, bet kad bija jāiet drošības kontrole, likās, ka viss skaidrs. Tikai tagad sapratu, ka nav skaidrs, priekš kam tad to riepu īsti noņēma :D Drošības kontrole kā lidostās, uzmet somu uz lentas, tā iziet cauri rentgenam, un viss. Radās nojauta, ka šiem tā uzparikte tikai smukumam tur un ķipa pienākuma pēc. Kamēr visam cauri izgājām, no pārējiem pasažieriem ne miņas. Izejam, tur vesela čupa taksistu, visi gatavi palīdzēt aizvest. Sākumā nolemjam doties vienkārši kājām, nav jau nekādas nojausmas, kas tur aiz tām ostas milzīgajām sienām ir. Viens saucējs pierunā, aizvedīs ar taksi mūs uz Tandžru, jo esam Tandžerā pa vidu (kaut kā tā), sākumā par 35 eiro, mēs sarunājam par 20, ka esam ar mieru, kā nekā 54km jābrauc. Šis piekrīt, bet galu galā no mums tomēr izspieda 25 eiro :D labi, nebija vairs gribēšana baigi kaulēties, un hoteli ar mums atrada par pieņemamu cenu 250 dirhami, aptuveni 25 eiro, 2 personām. Naudu ar samainījām pie taksista 100 eiro pret 1000 dirhamiem (vietējā valūta). Labi, ka piekritām, ka mūs aizvizina uz Tandžeru, izbraucot no ostas teritorijas nāca apgaismība, ka esam nekurienes vidū, tumsā un piedevām līst kā pa jāņiem. Vecais labais mersis mūs aizved civilizācijā. Gribētos jau gan gaišā dienas laikā redzēt pa kurieni braucām, bet tai mirklī tas bija tik mazsvarīgi. Pa ceļam redzam tikai pāris smago mašīnu, vienu fūri policija apturējusi, blakus bariņš melno, laikam pa kluso kaut kur gribēja aizšaut :D mūsu taksists kārtīgs vīrs, pamāj, ka ir aizņemts un turpinam ceļu tālāk. Līkloči, sazin kur esam, divas smagās mašīnas un nekā vairāk. Līdz beidzot esam apdzīvotā vietā. Tiekam uz tādu kā centru, tur izskatās, ka visa jautrība notiek tieši šeit. Aizvizina mūs uz vietējo dzīvojamo rajonu, nevis glaunu vietu, bet tieši tandžeriešu vietējo rajonu. Kā pasakā, esam starp vietējiem :) Aizveda pie pašām hoteļa durvīm, nu tad beidzot esam Āfrikā tā pa riktīgo :) Hoteļa administrators diezgan jauks kungs, iedod atslēgas, lai varam apskatīt nummuriņus, mums patīk. Piereģistrējamies, noliekam somas un ejam baudīt nakts dzīvi. Tālu nekur neejam, esam drusku noguruši, izdomājam, vajag nobaudīt kādu vietējo ēdienu. Saucēju pie katra kroga pa diviem, skrien pakaļ ar ēdienkartēm. Izlemjam par labu zivju restorānam. Var dabūt visāda jūras veltes, mēs paliekam pie jūras velšu kiš miša 2 personām. Reti negaršīgas zivis, gardas garneles, kalmāru gredzeni un visādi citādi mošķi. Sēžam un baudam. Apkārt skraida puišeļi, dzenā bumbu un uzmācas ar solījumiem apgādāt mūs ar vislābākās kvalitātes hašišu. Stulbi smaidam, kāds tur hašiš, ja reibst jau no gaisa kāds tur virmo. Acīmredzot viņiem hašiš tur jau gaisa vietā :D Kamēr mielojamies, ap mums saskrien marokiešu kaķi, tie gan tādi pajocīgi, gariem purniem, bailīgi, bet par katru kumosu priecīgi. Einārs tiek pie pirmā pulksteņa, tikai vēlāk saprotam, ka pārmaksāts ir vismaz trīs reizes :D , bet no kļūdām mācās :) Esam labi paēduši, pavazājamies pa vietējo rajonu, papriecājamies par skatiem Āfrikas naktī un dodamies atpakaļ uz hoteli, laiks gulēt. Kā nekā pāri trijiem. Rīts iesākas ar kafiju, kas ir pietiekami stipra, lai varētu teikt, ka acis kubā un no miega ne miņas. Izejam ārā, gaiss tik silts, un tālumā zilas debesis, daudzsološi. Ejam uz pludmali, kas ir pārsimts metru no mūsu hoteļa. Jo tālāk ejam, jo skaistākas ēkas un tīrākas ielas, tad redz, kur ir tās eiropeiskās celtnes, nu un dārgie hoteļi. Pludmale vienkārši sapnis, metrus 100 tikai smiltis, un tad jūra, ar tik dzidru ūdeni. Baudām smiltis, ūdeni, gaisu. Besos, ka nav kamieļu, un kā saukti, nāk smieklīga paskata kungs ar diviem kamieļiem. Pa 3 eiro katrs, izbaudam ko nozīmē pastaigas kamieļa mugurā. Trakums, tas ir tik sarežģīti :D :D , bet arī kolosāli. Tiekam no kamieļiem vaļā, pastaigājam pa pludmali, ar acīm noskatam rītdienas maršrutu un dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Mēs tak gribam redzēt to tirgu, par ko Einārs jau ievācis informāciju. Pa ceļam iegriežamies vietējā bodītē, kādus tik štruntus tur nevar nopirkt, sākot ar neizprotamiem niekiem līdz tepiķiem. Pārdevējs, kungs gados, ierauga Eināra pulksteni ar cipariem, stāsta, ka šim tādu vajagot, jo acis vairs nerād tik labi, iedaļas slikti redz, bet te cipari, o ku jauki. Šis labu taktiku izdomājis, iemaina Eināra pulksteni pret jeb ko, kas mums patīk no veikala. Par tādu dāsnumu, esmu šokā, neko nevaru jēdzīgu izdomāt, ko gribu. Tur tik daudz smuku lietiņu. Sākumā piedāvā ļoti skaistu tepiķi, citā gadījumā, es to noteikti ņemtu, bet kurš mani ar tādu laidīs lidmašīnā? Kungs piedāvā tradicionālo sieviešu paltraku, nolemjam, ka man labi izskatās, Eināram tas pulkstens tāpat jau vecs, notiek darījums. Apmierinātas abas puses. Labi, pēc tam jau galvā šaudījās doma, vajadzēja kaut ko praktiskāku paņemt :D nu kā jau latvietei :D Tā kā esam tikuši pie dažām jaunām lietām, vajadzētu tās nolikt, un tikai tad doties uz tirgu. Pa ceļam tiekam vēl pie pāris jaunie un smukiem pulksteņiem. Eju baigi lepnā, nokaulēju pulksteni no 15 eiro uz 5. Man sāk patikt šī vieta :) Protams neiztiekam bez daudziem piedāvājumiem nopirkt hašišu. Hotelī notiek jaunā paltraka pielaikošana, nolemjam, ka uz tirgu došos tajā, pa ceļam uzmanības netrūkst. Laba vieta ikvienai sievietei pašapziņas celšanai :D Tirgus principā sākas izejot no hosteļa, nopirkt var visu, ko vien prāts spēj iedomāties un cenas, vienkārši apbur. Tiekam līdz zivju un gaļas paviljonam, tā smaka, vājprāts, visas zivju smakas, gaļas, olīvju un hašiša smakas sajaucas, sajūta kā izgāstuvē. Cilvēku pūļi visur, kur acis rāda, visi kaut ko kliedz, pērk, pārdod. Kundzīte norāda, lai uzmanu somiņu, kaut gan īpaši neviens neizrāda interesi, jau mums ir pieredze, ka arābi ir baigie triku meistari. Ar vienu tādu saskārāmies, kad Einārs mainīja naudu, es nepamanīju kā šis veikli apčakarēja uz 200 dirhamiem, labi, ka Einārs tāds acīgs, pamanīja apmānu. Kungs izskatījās pārsteigts, ka viņa triks ir atklāts, ar smaidu un vilšanās sejas izteiksi draudzīgi šķīrās. Nekādas agresijas, pamanīji krāpšanos, ok atdodu un ejam katrs savu ceļu. Tirgū augļi, garšvielas, olīvju kaudzes, graudaugi, maizes čupas, lupatas, greznumlietas, bezsakarīgi un bezgaumīgi trauki, īsāk sakot pilnīgi viss. Kāds kungs pieskrien pie mums un stāsta par sava brāļa dēla masāžas salonu un aptieku, un ved mūs pa labirintiem kaut kur. Tas vienkārši notiek pret paša gribu, kā nohipnotizēti ejam šim līdz. Tiekam līdz tam salonam, ieejam iekšā, kas par plašumiem, simtiem burku ar visādām zālītēm, pudelītes ar visādām eļļiņām. Man gribās ātrāk prom, satraukums par to, ka esam kaut kur, nezin kur. Visādas demonstrācijas, daudz informācijas, tiekam ārā ar nopirktu eļļas pudelīti masāžai muskuļu atslābināšanai. Kaut kā tikām atpakaļ centrālajā laukumā, kur satiksmi regulē policists, bet jēgu tam visam nekādi neizdevās izprast, katrs brauc kā un kur grib. Bet dara to diezgan profesionāli. Saucēji uz kafejnīcām tiešā nozīmē metas zem riteņiem ieraugot tūristus, potenciālos klientus, viņiem tur savā starpā gandrīz cīniņš notiek, pie kura tad ies tūristi. Mēs izlemjam par labu nelielam krodziņam, kur sēž jau divi kungi un dzer piparmētru tēju. Viens velk kāsi, uzdzer tēju. Galva dulla, reibst no tā gaisa. Es izvēlos piparmētru tēju. Otreiz zinu, ka tādu nepasūtīšu, vājprātīgi salda. Nav nojausmas kā tādu suslu var normāli iedzert. Laikam jāsapīpējas, lai saprastu :D Esam padzērušies, ejam ēst, tur pat blakus, pie tiem pašiem krodziniekiem. Ēdamā tik daudz, garšu daudzveidība, bet tie gaļas kumosiņi tik maziņi :( Viss, man tas haoss piegriezies gribu atpakaļ uz hoteli, pa ceļam gan ieejam apavu paradīzē. Kas tik tur nav: Gucci, Lacosta, Nike, Adidas, Armani, D&G, Burbery utt..Saprotams, ka līdz oriģinālam visiem tiem Armani, Gucci, D&G kā mums līdz mēnesim, bet prece diezgan kvalitatīva. Ņemot vērā, ka iepriekšējās dienās, staigājot pa Spānijas lietainajām ielām manām botām pienāca likumsakarīgs gals, tās atņirdzās, nolēmu tikt pie jaunām. Sākotnējo 350 dirhamu vietā nokaulējusi uz 200 dirhamiem, tiku pie jaunām nike botām. Mazliet atpūtušies nolēmām aiziet pastaigāties gar ostu uz austrumu pusi. Skati jau tur neaprakstāmi, osta pilna ar zvejas kuģīšiem, laivām un zvejniekiem. Nevienas sievietes, tikai vīrieši un puišeļi. Izmetām loku gar piekrasti, pavērojām kā top jauns mols, metām mieru un devāmies atpakaļ. Ar to mana diena arī beidzās, neskaitāmi piedāvājumi nopirkt hašišu, viena puišeļa demonstrācija un konkrētas vēlmes manis iz****šanu, visa patika pret šo vietu beidzās. :D :D :D Labi, biju dzirdējusi, ka tas ir normāli pret eiropiešu sievietēm. Paliku hotelī, pietika man šīs arābu kultūras, Einārs gan vēl aizdevās paklaiņot. Izrādījās, šiem tur baigie lielie svētki, nu tad Eināram ar bija tas prieks to visu redzēt. Es tai brīdī nodevos relaksācijai. Rīt būs jauna diena :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais