Malaga- Alkazira- Tandžera- Tarifa- Marabella, I daļa

  • 3 min lasīšanai
Malagā, Spānijas dienvidi, ielidojam pusdienas laikā. Esam vīlušies, apmācies. Bet esam optimisma pārpilni, dodamies ārā no lidostas. Pirmais, ko meklējam ir autobusa pietura pie T3 termināla. Jau esam izčekojuši netā, kādu mums vajag, lai nokļūtu līdz Malagas centram. (19.autobuss.). Pieturā valda neliels tūristu haosiņš, daži īsti nevar saprast kāds autobuss viņiem nepieciešams. Cits grib uz Granādu, citam vajag Marabellu. Mums paveicās, diezgan ātri atbrauc mūsējais, tiekam iekšā, samaksājot šoferim 1 eiro par cilvēku, dodamies iekarot sēdvietas, lai varam braukt uz centru. Autobuss tāds kā mums Latvijā pilsētas autobusi, nekā īpaša :) Pēc aptuveni 15 min brauciena, esam pie Malagas centrālās stacijas. Tā kā mums nav ne mazākās nojausmas, kur atrodas mūsu rezervētais hostelis, ņemam taksi, kas mūs pa 6 eiro aizvizina uz nepieciešamo adresi. Man gan likās, ka šoferis mūs vienkārši vizina pa vecpilsētu, nedaudz par gidu piestrādā, dod norādes uz Pikasso muzeju, Gibralfaro, Alcazaba cietoksni. Hostelis tīri jauks, 38 eiro 2 personām. Puisis, kas uzņem viesus tīri jauks, iedod mums Malagas centra karti :) Nolikuši somas, dodamies nelielā pastaigā. Mērķis ir tikt līdz Gibralfaro cietokšņa pašai augšai, kaut gan sākotnēji doma neliekas nemaz tik vilinoša, kad saprotam cik augstu jākāpj. Toties esam priecīgi, kad sākam ceļu augšup. Bildējoties, baudot vēju un jūsmojot par skatiem uz ostu, esam veiksmīgi pievarējuši ceļu. Esam trāpījušies dienā, kad ieeja cietoksnī nav jāmaksā. Apskatam visu, ko varam un dodamies lejā. Nonākuši lejā, saprotam, ka esam ačgārni sākuši savu ekskursiju, tādēļ Alcazaba palika tā ar vienu aci apskatīta, jo: es tak gribu uz Picasso muzeju :D Tur ieeja 6 eiro personai, fotoaparātus un telefonus lūdz neizmantot, pakaļ staigā viens uzraugs, un tā ekspozīcija (nope) , lai piedod man visi Picasso cienītāji, bet nu tādu sviestu gan nebiju gatava par 6 eiro apskatīt. Nu labi bija arī kādi 4 labi darbi, bet pārējais uzskatāmi parādīja Picasso kunga dzīves gaitas. Nu, ok neko vairāk jau tur laikam gaidīt nevajadzēja, jo spāņi jau lepojas ar savu tautieti, un dzimtais rajons, ko tad citu lai šie tur rāda, gleznas var Luvrā apskatīt :D :D :D Mazliet pavazājāmies, pavakariņojām un devāmies atpakaļ uz hosteli, jo nākamajā dienā doma laist uz Gibraltāru. Ar autoostas meklējumiem sākumā īpaši neveicās.Arī Eināra gudrais GPS gudrajā telefonā īpaši palīdzēt negribēja, gļukoja visādus brīnumus, iespējams tādēļ, ka lija, un diezgan pretīgi lija :( Pat policisti neko vairāk par to, ka spain spain pateikt nevarēja. Eināram iestājās topogrāfiskais idiotisms, un man, kas ar šo profesionālo slimību slimo visu laiku, savukārt nāca apgaismība. Un pagrūti vienoties uz kuru pusi īsti doties, līdz mana taisnība uzvarēja, kad pajautājām aptuveno virzienu garāmgājējam. Nu tad jau ilgi vairs nebij jāmeklē, kad tikām uz vilcienu staciju un autoostu. Sākumā apskatījām vilcienus. Tā kā nevienam īstas skaidrības neradās, kurš vilciens un kur dodas, nolēmām braukt ar autobusu. Vilšanās, ka tieši uz pašu Gibraltāru autobuss neiet, bet reku šeku, netālā Alkazira, uz turieni autobusi iet diezgan bieži. Iestājāmies rindā un gaidījām, kad tiksim pie kārotajām biļetēm. Desmit minūtes pirms autobusa atiešanas tikām pie kases, bet aparāts nu nekādi darboties nebija gatavs, neliela stresa deva un tomēr dabūjām savas biļetes par 12,48 eiro personai un metāmies uz autobusu. Spāņi gan ir precīzi kā pulkstens, divos jāizbrauc, tātad divos arī braucam. Ceļš diezgan interesants, no loga atrauties praktiski neiespējami. Un tā dīvainā sajūta braucot augšā pa kalniem, gandrīz kā paceļoties ar lidmašīnu. Kā arī elpa aizrāvās redzot tos tūkstošus kvadrātmetrus izdegušu pakalnu, tāda spocīga sajūta, neko vairāk neredzi kā tikai melnus pakalnus, koki nodeguši, to vietā melnu ogļu kociņi. Pa ceļam bija 2 pieturas: Marabella un Estapona. Estaponā autoosta atradās tieši pie pludmales, kas tika ierakstīta plānā, kā apmeklējuma vieta atpakaļceļā. Manas kļūdas pēc, gan nepalikām Estaponā, bet par to vēlāk :D Alkazirā ieradāmies ap 17. Ak šausmas, kur bijām nonākuši: osta, kaut kādas ēkas, netīrība un jā, sava deva arī lietum. Vilšanās vadīti devāmies apskatīt ostu, lai noskaidrotu par prāmjiem uz Maroku. Līdz pēdējam brīdim neticēju, ka saņemsimies un aizbrauksim, bet laikapstākļi un infrastruktūra Alkazirā mani tik ļoti nomāca, domāju, ka Eināru arī, ka bija vienalga kur dodamies, ka tik prom no šīs padrausmīgās vietas. Tas nekas, ka redzēju Gibraltāru tālumā, bija pietiekami vēls, lai dotos uz turieni.Nu jā, arī nevilināja lietū vazāties. Ostā gan kā tirgū, biļetes uz Tanžeru varēja dabūt par visvisādām cenām. Viens jauks kungs gan mums izstāstīja, ka pašā ostā arī ir biļešu kases, actioni, kur iespējams dabūt biļetes krietni lētāk. Biļešu cena svārstās sākot no 17 eiro līdz pat visiem 54 eiro personai. Saprotams, ka lētākās biļetes būs tālāk no ieejas, diezgan prasta, bet efektīva loģika. Mūsu biļetes izmaksāja 24 eiro personai, jo tās lētās, kā izrādās ir iespējams dabūt no rīta puses. Brīvdienās:t.i. 6/7 biļešu cena ir sākot no ~37 eiro. Protams, ir iespēja nopirkt ceļojuma biļetes, kas iekļauj gidu, autobusu pa Tandžeru, bet mēs nolemjam, ka mēģināsim paši iepazīties ar Āfrikas ziemeļu pilsētiņu, kaut gan pilnīgi nekāda priekšstata par to, kas ir tai pusē. Nopērkam biļetes, iečekoties var stundu pirms izbraukšanas, mums divas stundas laika, jo prāmis atiet 21:00. Nu ko, dodamies pavakariņot Eiropā pēdējo reizi šogad septembrī, lai atgrieztos jau oktobrī :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais