Uz Durmitoru. 1. Ļubļana
Nova Goricai, kurā šobrīd esmu apmeties, ar galvaspilsētu ir diezgan maz un diezgan lēni publiskā transporta savienojumi. Tādēļ nebija ilgi jāgaida, līdz vietējie studenti izdomāja lielisku alternatīvu ne visai ērtajai sistēmai un nosauca to par prevoz.org. Ideja nav sarežģīta, līdzīgi citiem Carpooling projektiem par nelielu samaksu tiek piedāvātas brīvās vietas mašīnā noteiktos maršrutos, kas padara ceļošanu lētāku, ērtāku un parasti arī patīkamāku. Būtiskākā atšķirība ir mērogos – šejieniešu starpā mājaslapa ir pietiekami populāra, lai tiešām aizvietotu sabiedrisko transportu. Tā mazajā Slovēnijā dienā tiek piedāvāti ap 1000 braucienu sludinājumu dienā, parasti ar vairākām brīvām vietām. Pie 2 miljoniem iedzīvotāju tas, šķiet, Slovēniju padara par koplietojamā transporta līderi Eiropas un plašākā mērogā.
Pie Nova Goricas dzelzceļa stacijas mani mazliet nokavējušos jau gaidīja kāda arheoloģijas studente, kas parasti turpat prevoz.org piesakās kā pasažieris, bet šoreiz uz Ļubļanu brauca ar savu mašīnu. Vēl 2 ģeogrāfijas studentes, kāda sieviete, kas dodas iepirkties, un mašīna brauc uz Ļubļanu bez tukšām vietām.
Ļubļana ir viena no mazākajām Eiropas galvaspilsētām, kā tāds pārmērīgi izpleties ciemats ar sarkaniem jumtiem iespiedusies starp kalnu nogāzēm. Te gandrīz nav daudzstāvīgu māju ar stiklotām sienām un tamlīdzīgu atribūtu, kam būtu jānorāda – šis, lūk, ir pilsētas centrs – tomēr Ļubļana piedāvā visu, ko no pilsētas var vajadzēt, it sevišķi tas attiecas uz kultūras dzīvi. Ir mazstāvīga un dzīvīga vecpilsēta, daudz kafejnīcu (galvenais piedāvājumā tur tiešām ir kafija) un daudz velosipēdu.
Vispirms vajadzēja dabūt biļetes, sen sen rezervētās novembra Godspeed koncerta un tad arī autobusa biļeti uz Banja Luku Bosnijā. Otrais izrādījās sarežģīti, jo miniatūrajā autoostā pie tikai trijām kasēm stāvēja garas rindas ar studentiem, kas ar izziņām rokās mēģināja dabūt kaut kādas mēnešbiļetes (tā man teica), droši vien ar studentatlaidēm. Gāju uz vecpilsētu un, kad pēc dažām stundām atgriezos, šie par laimi bija tomēr pazuduši. Tāpat pazudis izrādījās mans plānotais autobusa reiss uz Banja Luku, nebiju pamanījis, ka plānotajā laikā autobuss kursē tikai katru otro dienu. Nākamā iespēja bija stundu vēlāk, tas gan radīja nelielus sarežģījumus, bet kopumā man bija paveicies. Zīmīgi, ka pilsētas Bosnijā un Herzogovinā šķiet daudz ērtāk (biežāk) sasniedzamas ar publisko transportu nekā pa vidu esošā Horvātija.
Kabatā man bija maza lapiņa ar dažādām adresēm – veikaliem un ēstuvēm, arī kinoteātri, ko iesaka vietējie – vismaz tie, kas reģistrējušies spottedbylocals.com . Šī lapa ir diezgan noderīga gadījumos, kad nav bijis laika vai vēlmes meklēt jaunus draugus no Couchsurfing radniecīgajām saitēm, bet ir vēlme redzēt mazliet no pilsētu savdabīguma, ne tikai tūristiem domātās izkārtnes, kas mēdz pārlieku aplipt ar standartiem.
Ļubļana ir kreiso un vides aizsardzības ideju sintēzes pilsēta. Te ir samērā daudz veikalu ar ilgtspējīgas attīstības ievirzi un fair trade produktiem – vienms piemērs ir Smetumet veikals un to aptverošā organizācija, kas ražo dažādas mantas no ‘atkritumiem’ – makus, somas, blociņus, zīmuļus un, protams, vēl tur visdažādākās meiteņu rotaslietiņas. Vairāk par viņu idejām var izlasīt te.
Pusdienas paēdu ēdnīcā ar sociālās uzņēmējdarbības ievirzi ‘Gostlina dela’ (slov. – “Darba restorāns”), kurā darba vietas tiek piedāvātas tiem, kam tās visvairāk vajadzīgas – jauniešiem vecumā no 17 – 25 gadiem, kam ir bijušas problēmas ar skolas pabeigšanu un darba atrašanu, tādā veidā piedāvājot alternatīvu tālākai sociālajai atstumtībai (kam visbiežāk seko noziedzība). Līdzīgi darba vietas piedāvā arī projekta izveidotie tirdzniecības un apģērbu šūšanas uzņēmumi.
Gan ar veloceliņiem, gan ērti izīrējamiem velosipēdiem, kas atgādina Rīgā pieejamos BalticBike, Ļubļanas pašvaldība ir parūpējusies, lai pilsētā būtu īpašī ērti pārvietoties tieši ar velosipēdu. Būtiskākā atšķirība velosipēdu “īrē” ir tā, ka šeit velosipēdi ir daudz lētāki, turklāt īstermiņā tos drīkst izmantot pilnīgi bez maksas ar noteikumu ne vēlāk kā pēc stundas atvest to atpakaļ uz novietni – un nekas neliedz uzreiz pēc tam to pašu velosipēdu izmantot vēl stundu (tas gan vairāk paredzēts vietējiem iedzīvotājiem, jo sistēmas izmantošanai nepieciešama speciāla bankas kontam piesaistīta karte).
Lai neradītu nepareizu priekšstatu laikam jāpaskaidro – Ļubļanā ir ļoti jauka vecpilsēta ar šaurām ieliņām, baznīcas, tiltiņi, viduslaiku cietoksnis ar, pēc visa spriežot, lielisku skatu pāri pilsētai, kā arī parki un citas fotografējamas, izpētāmas un tūrismam piemērotas vietas. Vienīgais iemesls, kādēļ tās nav pieminētas, ir tas, ka man šajā dienā nebija intereses tās apmeklēt, fotografēt utt. Tā vietā atlikušajā laikā devos uz mūsu Satori līdzīgu vietu.
Grāmatnīcas nosaukums ‘Azil’ slovēniski nozīmē “patvērums”, taču jāsaka, ka Ļubļanas centrs un tā atmosfēra tiešām nerada šim jēdzienam pietiekami paspilgtinošu kontekstu, kā to, ļoti iespējams, daudz sekmīgāk piedāvātu mūsu pašu Vecrīga. Piedāvājums šaurajā, grāmatplauktiem ielenktajā pagrabstāva (pirmajā stāvā atrodas kafejnīca) telpā ir tiešām daudzsološs, ļaujot tikt pie jaunākajām grāmatām (lielākoties angļu valodā, protams) sociālajās un nedaudz arī dabas zinātnēs, sevišķi izceļoties kino kritikas un filozofijas sadaļām.
Cenas gan ir atbilstošas grāmatu kvalitātei un svaigumam, taču atsevišķas sadaļas var izlasīt turpat uz vietas, tostarp paspēt no ekonomikas sadaļas secināt, ka neoliberālisms šeit pavisam nav modē.
Tā kā joprojām nebija radusies vēlme aizklīst tradicionālajos tūrisma neceļos, pēc nelielās spriešanas, ka “šo gan vajadzētu kaut kad nopirkt un izlasīt”, izmantoju iespēju vietējā kinoteātrī ar nosaukumu Kinodvor (“Kinopils”) noskatīties Rīgā garām palaisto Moonrise Kingdom. Kino un blakusesošajā kafejnīcā valda pietiekami brīva un nepiespiesta atmosfēra, lai man bez kāda pārsteiguma ļautu filmas laikā uzlādēt telefona un fotoaparāta baterijas, kas bija ļoti noderīgi.
Atgādināšnu vēlreiz, ka gan kinoteātri, grāmatnīcu un visas pārējās vietas atradu lapā, kurā iesaku ieskatīties.
Pēc filmas bija jau satumsis, atlikušajā stundā izmetu vēl vienu loku pa vecpilsētu gar arvien dzīvīgākajām kafejnīcām un gaumīgi izgaismotajām ēkām un tad jau devos uz autobusu. Priekšā ne visai ērta nakts autobusa sēdekļos, divi robežpunkti bez nekādām Šengenas atlaidēm un tad jau, tad jau – Bosnija (un Herzogovina arī, protams, lai gan tur tā arī nenokļuvu).
