Mūža sapnis vai fiasko.

  • 7 min lasīšanai
  • 16 foto
Ēģipte, Ēģipte, Ēģipte...smilšainās tuksnešu kāpas, zvani pirms lūgsnām mošejās, arābu plīvojošie uzsvārči, tumšie nosvērtie skatieni, noslēpumu apvītās piramīdas un sfinksa, Tutanhamona kapenes...vai maz ir kāds kurš nav kaut reizi vēlējies pabūt šīs valsts ietvaros? Cik atceros sevi, tad atlika ieskanēties kaut kur fonā arābu ritmiem, vai man uziet kādu noslēpumainu leģendu par faraonu kapenēm, kā sirds man pamira tādās kā ilgu pilnās trīsās. Kopš vienpadsmitās klases, kopā ar klasesbiedreni katru gadu kalām plānus par to, ka šogad noteikti turp aizdosimies. Un, jo aktīvāk to darījām, jo vairāk no šī mērķa attālinājāmies. Esmu izceļojusies pietiekami, bet tā arī savu apslēpto vēlmi nekad neesmu piepildījusi...līdz pat 2007.gada novembrim. Līdz pat asarām smieklīgi izspēlējās notikumi, man turp nācās braukt saistībā ar darba darīšanām, gandrīz bez brīvā laika, kā ietvaros varētu nodoties šīs valsts izpētei, un piedevām tam pavisam - apslimušai. Nestāstīšu sīkumos, kāpēc tur braucu un ar ko nodarbojos, bet pateikšu tikai pirmās izjūtas par tām visām sasodītajām tūristu paradīzēm, šinī gadījumā - Hurgadu. Nenoliedzami cilvēkam ir jāatpūšas, jo mājās darbi daudz, tad laika tam īsti neatliek, bet diemžēl tādu cilvēku tur bija visai maz. Vairāk tieši cilvēki, kuri aiz gara laika aizdodas uz kārtējo karstās sezonas vietu, lai bezjēgā gulšņātu pludmalē, truli spēlētu "cirku" viesnīcas vestibilā, un katru ēdienreizi ievērotu minūti minūtē. Nav manas tiesības neko pārmest, bet skats uz to visu, man ir visai izsmejošs. Visvairāk mani fascinē tās tipiskās tūristu sejas, kas apzinās, ka noteikti ir jāizvēlas kāda ekskursija visa šī vienmuļā brauciena ietvaros. Vietējie sacer nez kādas leģendas, izklaidē tūristus un uz to nopelna nesliktu naudiņu. Savukārt, atbraucējam ir iespēja, mājās visiem pārstāstīt pa pusei dzirdētās šīs te pašas leģendas, atzīmējot ar to, ka šīs valsts kultūra nu ir iepazīta. Pirmkārt, ir neizsakāma sajūta, cilvēkam kā man, kurš visu laiku ir ceļojis tikai pa Eiropas standarta valstīm, un kurš vienmēr ir gribējis nokļūt Ēģiptē. Lidmašīnai tur nosēžoties, es uzreiz sapratu, ka Hurgadā es to neiepazīšu. Tā ir tikai tūristiem paredzēta meka. Ne velti pat sieviešu tur ir maz, jo visas dzīvojas savās dzimtajās vietās, kamēr to vīri brauc uz šādiem tūristu kūrortiem pelnīt naudu uz nebēdu. Jebkurā gadījumā, par morāli un ētiku uzskatu, ka nav šeit vērts runāt, jo abas puses, gan tūristi, gan vietēji, ir vienlīdz unikāli savā attieksmē. Vieni otra vērti, tā sacīt. Bet, kas man ļāva kaut vai mazliet pietuvināties tai slēptajai vēlmei sataustīt patieso Ēģiptes garu, ir tuksnesis. Ja cilvēks ir mainīgs, tad tuksnesim ir paliekoša vērtība. Lūkojos otrpus ceļam tālumā, un kur vien sniedzās ir tikai šie te smilšu paklāji...tikai vējš tur ieklīst un uzkavējas. Pirmo reizi kādā svešzemē, sajutos dziļi iekšā nobijusies. Apziņa, ka esi ieskauts starp smilšu lavīnām, savā mazajā ziedošajā oāzē, padara jebkuru dzīvu būtni par niecību dabas priekšā. Ja neesi apmeties pilsētā, tad ārpus savas viesnīcas teritorijas izklaižu vairs nav. Tu nevari iziet lēnā promenādes solī un paklaiņot pa tuksnesi! Tieši šī niecības apziņa, man bija visbiedējošākā. Otrkārt, lai cik nogudrinošs bija mans atbraukšanas iemesls un lai cik slima es nejustos, vienīgo brīvo dienu es izmantoju ekskursijai. Sapratu, ka nekas cits neatliek. Paņēmu braucienu uz Luksoru. Jau priekšlaicīgi, gribu pateikt, ka neviena valsts līdz šim man nebija atstājusi tādas pārdomas, kā šī... Par pašu ekskursiju, teikt man nav ko, kā tikai - konveijers. Aptuveni simts dažādu tūroperatoru autobusi dodas no rīta garā karavānā. Divas stundas tu brauc un lūkojies mainīgajās tuksneša ainavās. Nemitīgi gribas virzīties uz priekšu, jo apziņa, ka te varētu noplīst autobuss, liek kaut kā sirdij nedaudz sarauties. Pirmā pieturvieta kādā nelielā ieplakā, kur stāv publiskā tualete, kāda kafejnīca, un daudz tirgotāju. Autobusi nemitīgi mainās...kamēr vieni izloka kājas, iepriekšējie jau atkal ir ceļā. Pa vidu visam stāv pāris kamieļi un to īpašnieki. Var redzēt ka tie ir neizsakāmi nabadzīgi cilvēki. Kāds tēvs ir izstūmis savu mazo meitēnu tūristiem par ēsmu. Ieģērbta košās lupatās ar arābu rakstiem, viņa atspiedusies stāv pie guļoša kamieļa. Uz kamieļa muguras mazs jēriņš. Tas viss kopā - patiesa fotogrāfa ēsma! Notupušies trijos līkumos viņi mēģina notvert meitenes skatienu, bet viņa ļaujas tikai tad, kad tu esi viņai iedevis vienu dolāru. Sajūta grauž līdz mielēm, ka bērns ir nolikts uz izpārdošanu...šķiet viņa pat neapzinas, ko dara un kāpēc dara, bet tomēr dara. Stāvu un lūkojos burzmā...ar skatienu notveru kādas divas tūristes, kuras ir nolēmušas, ka pa visām varēm ir jāuzraušas vienā no kamieļiem. Palūkojos uz kamieļa īpašnieku...viņš skatās uz tiem vājā prātā kritušajiem tūristiem un pat nekustas, lai palīdzētu kundzei tikt kupra augšā. Karavāna dodas tālāk. Nākamo pieturu atceros kā pa miglu...jā, statujas, cenšos kaut ko klausīties, bet manu uzmanību piesaista piemēslotas kukurūzas lauka grāvis. Turpat divi bērneļi ar nošmucētām mutēm raugas uz mainīgo tūristu pūli. Kamēr lūkojos apkārt, tikmēr konstatēju, ka mūsu autobuss ir mainījis dislokācijas vietu. Neviļus pārņem izmisums...jo bailes ir pazust šinī konveijerā. Dodamies uz faraonu kapeņu vietu. Jā, tur man tīk. Cilvēku nav tik daudz, viss rit raiti uz priekšu. Vienīgi mazliet dusmas uz to, ka tiekam dzīti no vienas vietas uz otru. Gids liekas ir ieradies uz ātrrunāšanas sacīkstēm, lieki jautājumi izraisa viņā nepatiku. Kamēr lēnām dodamies prom no šīs vietas, pamanu, ka visapkārt uz kraujas ir satupuši vietējie. Rokās viņiem automāti. Gids saka, ka tas ir mūsu drošībai. Toties viņu acu skatienā drošības sajūtu es rast nevaru... Nākamais pieturas punkts, ir kāda alabastra bodīte. Gids mums pamāca, ka no ielas tirgotājiem pie apskates vietām, šos alabastra nieciņus iegādāties nevajag, jo tie ir apstrādāti ar kaut ko indīgu. Saprotu, ka komercija, bet tomēr to ievēroju - kādēļ gan ne?! Tātad nekurienē parādās šis te pāris bodīšu pūznis. Mums piebraucot, visi sarosas. Pusizēstie šķīvji tiek nogrūzti malā, visi ir kājās un gatavībā apstrādāt tūristus. Mums ātri pastāsta kā tiek pagatavoti no šī materiāla suvenīri...es diemžēl nevaru atraut skatienu no kāda vietējā...skatiens tāds, ka liekas viņš mūs neieredz vairāk nekā to alabastru pašu. Nonākam iekšā. Plaukti pilni ar dažnedažādiem nieciņiem - šķīvīšiem, krūzītēm, skulptūriņām, vāzītēm utt. Nodomāju, ka arī man jāiegādājas šeit kaut kas, un pamanu varen jauku mazu bļodiņu maigi oranžās krāsās - kā reiz manai māmiņai, kur kādu rotas lietu nolikt. Viens notver manu interesi par šo trauciņu un ir klāt, piedāvā 50 dolārus par to. Noklepojos un atlieku trauciņu malā, bet kā par skādi nekas cits man nekrīt vairs acīs. Gribu tieši to! Atkal pienāku un pētu to. Uzreiz ir cits klāt un vaicā par cik viņa draugs ir man to bļodu piedāvājis. Teikšu atklāti, tirgoties nemāku. Piebildīšu, es to pat ciest nevaru darīt. Bet neko, beigās nopirku to draņķi par 30 dolāriem, apzinoties, ka esmu pārmāksājusi tā vērtību par vismaz trijām reizēm, tādējādi uzreiz iegrūdu viņu dziļi jo dziļi somā, lai par to vairs nedomātu. Kamēr to daru, tas pats puisis jau man atkal ir klāt, un kāri, nē drīzāk rijīgi, skatās uz manu krekla izgriezumu, klusām vaicājot, vai es pie viņa šonakt atnākšu... Nākamā vieta - Hatšepsutas templis. Lūk dēļ viena mirkļa tur, es apzinos, ka man turp ir jādodas vēlreiz, bet visnotaļ citā veidā... Mūsu grupa ar gidu jau bija aizgājuši tālāk prom, un konstatēju, ka esmu palikusi viena kādā kolonnu piesētā laukumā. Beidzot neviena nav. Patīkama saules tveice. Apkārt paveras grandiozs panorāmas skats. Uzmanību piesaista hieroglifi uz kolonnām...tik neizsakāmi daudz... Pamanu kādu tarbu mētājamies uz zemes, un notpujos, lai to uzņemtu. Tajā brīdī, no kādas kolonnas iznāk pavecs vīrs...rokas viņam nodegušas saulē un ir kļuvušas pleķaini rozā. Skatiens viņam laipns un...gudrs. Tekošā angļu valodā viņš nosmej par manu interesi saistībā ar viņa tarbu...viņš smej, ka tā taču nav nekāda Jēzus Kristus soma. Sakaunos par savu tipisko tūrista domāšanu, un bikli smaidīdama pievēršos no jauna kolonnām. Visa kā tik daudz, bet nespēju tai sasodītajā aparātā to visu iedabūt iekšā. Vīrs klusām vēro mani un tad saka, lai panākot šurp - šeit esot laba vieta fotogrāfijai. Nostājos, un patiesi - skaists kadrs sanāk. Tā viņš man rāda vairākas šādas vietas. Izrādās, gadiem ilgi viņš vēro kur tūristi bildējas un, kur ir tie labākie kadri uzņemti. Jautā viņš man, kura ir mana mīļākā zeme...nesaprotu un nevaru izdomāt ko atbildēt. Izrādās viņš vaicā par manu dzimteni...no kurienes es nāku. Cenšos stāstīt, ka mana dzimtene nebūt nav tā mana mīļākā vieta, uz ko viņš jūtas ļoti izbrīnīts. Runājam par šo un to. Pavaicāju par kādu rakstu uz kolonnas, kas man piesaistīja uzmanību...diemžēl to viņš izskaidrot nemācēja. Jutu, ka man jau ir jādodas, bet tā negribas...laiks it kā apstājās. Beidzot! Mirklis šīs te baudas, ko tik ļoti vēlējos. Zināju, ka te katram ir jādod kāda naudiņa...un atceros, ka kā par skādi man nav palikušas mazās banknotes. Sakaunos un saku viņam tā kā ir...viņš pasmaida un atbild, ka viņam galvenais, lai es justos laimīga. Paspiedām viens otram roku un es gāju prom. Sajutos tik jokaini. Gribējās atgriezties. Pirmo un vienīgo reizi brauciena laikā nožēloju, ka nevarēju kādam no vietējiem iedot naudiņu. Nav vērts stāstīt par pārējo ekskursijas daļu, vienīgi gribēju vēl pakavēties pie tā mirkļa, kad no dzeltenajām smilšu ainavām, mūsu skatienam beidzot pavērās sulīgi zaļie lauki, kas ēģiptiešiem ir galvenais iztikas avots. Gids fonā stāsta, ka viņi uzskata Nīlu par svētu, jo bez tās nekas šeit nebūtu. Paralēli lūkojos ārā pa logu un nesaprotu, kāpēc tas viņu svētums ir tik nežēlīgi piemēslots?! Turpat kāda būda, kurā eiropeiša smadzene iedomāties sevi dzīvojam nevar. Bet tak nē...skatos tur vismaz pieci bērni, sievas un vīri dzīvojas. Turpat vien kāda kaza rušinās. Māju no kūts nošķir tik kāda vējā plīvojoša noskrandusi lupata. Braucu un šausminos. Un turpat pretī, aiz autobusa logiem manī noraugās ņirgājošas vietējās dvēseles, kuriem šī laikam ir vienīgā izklaide dienā - vērot tūristu autobusu karavānu. Nekad neaizmirsīšu to vīrieti, kas turpat uz asfaltētā ceļa viens pats aptinies ap palmu, ļāvās dienas snaudam, kamēr apkārt miskaste un nekārtība. Šeit arī apstāšos, jo savas izjūtas attiecībā uz šo vietu ir neaprakstāmas. Bildēs centos notvert kaut krikumu no tā visa. Kā jau pirmīt teicu, šī ir pirmā vieta, kura ir atstājusi uz mani tādu vārdiem neizsakāmu iespaidu...noteikti turp gribu atgriezties, bet nedz uz Hurgadu, nedz uz kādu citu tūristu paradīzi, bet gan šoreiz gribu paildzināt to mirkli, kas bija templī ar to gudro vīru, kas divās minūtēs man atklāja daudz vairāk par savu kultūru, nekā nedēļu gulšņājot pie viesnīcas baseina.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais