Ķīna divās nedēļās (2012.gada 8.-22.septembris)

  • 13 min lasīšanai
  • 36 foto

„Vai Jūs runājat ķīniski?”

Three Chinese brothers, Bu, Chu, and Fu, want to illegally live America. The brothers decide to change their names to seem more American. Bu changes his name to Buck. Chu changes his name to Chuck, and Fu got sent back to China.

(Trīs ķīnieši, brāļi Bu, Chu un Fu, izdomāja nelegāli ieceļot Amerikā. Viņi izlēma nomainīt savus vārdus, lai izklausītos vairāk pēc vietējiem: Bu nomainīja savu vārdu uz „Buck”, Chu nomainīja vārdu uz „Chuck”, bet Fu deportēja atpakaļ uz Ķīnu.)

Tas bija ievads, lai saprastu mūsu ceļojuma kopējo noskaņojumu. Analoģija ar trīs brāļiem ir .. – uz Ķīnu ceļojām trijatā. Neesam mēs ne māsas, ne brāļi, bet gan trīs draudzenes, no kurām katra vien būtu pelnījusi savu stāstu.

Tātad: pagājušā gada rudenī viena no „māsām” uzradās ar šādu jautājumu: „pērkam biļetes uz Ķīnu, Pekinu? Saki – „jā” un pēc tam jautā, cik maksā!” JĀ. Un tā manā (un „māsu”) kabatā iekrita aviobiļetes Rīga – Brisele – Pekina – Brisele – Rīga. Nākošais solis bija apdrošināšana un tad vīzas, ko ar pirmo piegājienu arī ieguvām. Pēc tam arī sākās ceļojuma plānošana, kas izvērsās kā citu ceļotāju stāstu un Lonely Planet lasīšana, kā arī Maijas (latviete, kas mūs izmitināja Pekinā) ieteikumu uzklausīšana. Turklāt, atrodoties Ķīnā, nedaudz arī mainījām plānus.

Mūsu grafiks divās nedēļās:

1.diena (8.septembris), Pekina: esam agri no rīta ielidojušas, ar metro tikušas līdz vajadzīgajai pieturai, esam sagaidījušas Maiju, nolikušas mantas, nomazgājušas, un.. gatavas doties apskatīt šo ziemeļu lielpilsētu (Pekinas nosaukumu ķīniešu valodā veido divi hieroglifi, kas nozīmē „ziemeļu galvaspilsēta”). Aiziet iekšā burzmā!

Tjaņaņmeņa laukums (bezmaksas), Aizliegtā pilsēta (Forbidden City; 60 CNY), Jingshan Park (2 CNY), Beihai Park un White Pagoda Temple (20 CNY).

Šajā dienā apskatījām objektus pilsētas centrā, no kuriem Tjaņaņmeņa laukums un Aizliegtā pilsēta palikuši atmiņā kā ļoti „apdzīvoti” objekti, savukārt no Jingshan parka pavērās jauks skats uz visu pilsētu, kas gan todien bija tīta dūmakā (oficiāli sauktu par „miglu”, neoficiāli – par „smogu”), bet Beihai parkā pirmo reizi tā īsti sajutām sev pievērstus skatienus. Kājas nostaigātas un vismaz mēs ar Aiju bijām diezgan aizmigušas, jo iepriekšējā naktī, lidmašīnā, pārāk daudz neizdevās pagulēt (apbrīnoju Zani, kas pilnīgi mierīgi nogulēja gandrīz visu lidojumu). Uz objektiem dodamies ar metro (metro shēmu ātri saprot un, kamēr vien neuzkāp virszemē, vari pārsēsties no vienas līnijas uz otru, cik vien uziet, maksā vien 2 CNY) vai kājām.

2.diena, Pekina: pieceļamies pavēlu un ilgi arī taisāmies.. vasaras pilī jeb Summer Palace (30 CNY) maksājām puscenu, jo ieradāmies pēcpusdienā, kad kāds no objektiem vairs nebija pieejams apskatei; šajā dienā bija arī pirmā ēšana ķīniešu ēdnīcā. Uz labu laimi ņēmām ēdienus, katra savus, lai pēc tam ar irbulīšiem mēģinātu tos iebakstīt mutē. Nenosakāmi, bet neslikti.

3.diena, Pekina; nakts vilciens uz Xi’an: vēl būdama Latvijā, paspēju Maijai pieteikt, lai pirmdienai norezervē braucienu uz Lielo Ķīnas mūri. Tā kā mūris šķērso Ķīnu austrumu – rietumu virzienā, to iespējams apskatīt dažādās vietās. Vikipēdija atklāj, ka mūris stiepjas 8850 km (pēc citiem datiem – 21196 km) garumā, no kura fiziskais mūris uzcelts 6259 km garumā, bet pārējo veido dabiski šķēršļi un tranšejas. Pirms tam kļūdaini domāju, ka mūris ir nepārtraukts inženiertehnisks brīnums, tomēr mazie cilvēciņi arī senatnē nav bijuši dumji un mūri cēluši vien vietās, kur dabīgi šķēršļi nepasargā to valsti no ļaunajām, klejojošajām iekarotāju ciltīm no ziemeļiem. Avots: http://en.wikipedia.org/wiki/Great_Wall_of_China

Lielais Ķīnas mūris, Jinshanling (braucām ar privāto šoferi – 630 CNY, 65 CNY ieejas maksa; + 40 CNY vagoniņš, ja nevēlas paieties līdz pašam mūrim kājām); aizbraucām uz attālāku Ķīnas mūra daļu, kas nozīmē, ka tur bija mazāk apmeklētāju. Pastaiga pa mūri bija fiziski pagrūta (normālu pulsu gan ātri atguvām), bet pilnīgi noteikti satriecoša. Šis būvniecības brīnums noteikti ietilpst manā Ķīnas apskates objektu topā.

Iepriekšējā dienā Maija mums nopirka arī pirmās vilciena biļetes. Maija mēģināja mūs pierunāt braukt kā „baltajiem”, t.i. ar guļvietu, bet mēs, trīs baltās ekstrēmistes, tomēr nolēmām pirmo reiz iztikt ar sēdvietām. Pēc tam sapratām, kāpēc tomēr garajiem pārbraucieniem ieteicams izvēlēties vismaz hard sleeper jeb gultas trīs stāvos (ir arī soft sleeper – četrvietīgas kupejas – guļvietas divos stāvos). Brauciens ar nakts vilcienu uz Xi’an (150 CNY hard sitter, kas pēc būtības nozīmē, ka 15h braucām, sēžot parastās sēdvietās kopā ar vienkāršo tautu, kas turpat spļaudās, ēd „semuškas”, smēķē utt.). Vēl viena atšķirīga iezīme, ko novērojām vilcienā: maziem bērniem nevelk pamperus, bet gan bikses, kuru staras nav sašūtas kopā, t.i. bērni visu laiku ir ar tādu puspliku dibenu – galu galā ērtāk taču, kad mazo vajag pačurināt.

Starp citu, vilciena sagaidīšanai ir noteikta kārtība: atbrauc uz staciju, stāvi rindā uz security check jeb drošības pārbaudi, kur somas kā lidostā tiek izlaistas caur skeneri (šis, starp citu, tiek veikts arī metro), tad pēc vilciena numura, kas norādīts arī uz biļetes, meklē attiecīgo uzgaidāmo telpu (uzgaidāmās telpas ir numurētas un uz tablo redzams, kurš vilciena numurs attiecināts uz kuru uzgaidāmo telpu), gaidi vilcienu kopā ar visiem mazajiem ļautiņiem, kas nekautrējas uz mums atklāti blenzt, tad sākas iečekošanās jeb drūzmēšanās rindā pie vārtiņiem, kur atkal viens cilvēciņš pārbauda biļeti un izkniebj tajā caurumiņu, un pēc tam tikpat draudzīgā drūzmā dodies uz attiecīgo peronu, meklē vagona numuru un savu vietu (norādīts uz biļetes).

4.diena, Xi’an - HuaShan: Xi’an nepaliekam un neko no šīs pilsētas neredzam, jo pirms tam gūtās atsauksmes par Terakotas armijas kaujiniekiem nebija pārāk pozitīvas. Nopērkam vilciena biļetes uz HuaShan (18CNY, ~1,5h). Šeit, protams, neiztikt bez Lonely Planet un zīmju valodas: iebakstām grāmatā uz pilsētas nosaukumu ar hieroglifiem, parādām ar pirkstiem, ka vajag 3 biļetes, ar sēdēšanas pozas imitēšanu parādām, ka vajag sēdvietu un vēl uzrakstām, cikos vēlētos braukt, iedodam pases (uz biļetes tiek fiksēts pases vai vīzas numurs). Biļetes rokā! Braucam. Izkāpjam nekurienē – ciematelis ir diezgan nopietns kandidāts uz Getliņu priekšpilsētu. Ar kājām dodamies virzienā uz HuaShan ciematu, no kura plānota kāpšana HuaShan kalnā. Tur atrodam viesnīciņu (100 CNY par visām) vienai naktij, pastaigājam pa ciematu, paēdam, nopērkam ūdeni un šokolādi (šeit es vēl neapjēdzu, ka šokolāde ir deficīts šajā valstī! Deficīts vismaz manā izpratnē; viņi vienkārši to neēd..) nākošās dienas kāpienam.

5.diena, HuaShan kalns: pabrokastojam, liekam somas plecos, samaksājam ieeju un kāpjam HuaShan kalnā (180 CNY ar divām dienām). Mūsu maršruts: North Peak jeb ziemeļu virsotne (~1600m) – West Peak (~2082m) jeb rietumu virsotne (saulriets) – nakšņošana.

Tātad: augšā, uz Ziemeļu virsotni, var tikt pa trīs ceļiem: var braukt ar vagoniņu, kāpt pa trepēm zem vagoniņa (not recommend!!!) vai kāpt kalnā no otras puses (šo izvēlējāmies mēs).

Kāpjam lēnām – pēc 3,5h sasniedzam ziemeļu virsotni, kur jau drūzmējas simtiem mazo ļautiņu, kas turp ir uztransportēti ar vagoniņu (90 CNY). Jo augstāk kāpjam, jo lielāks vējš. Kad pēc aptuveni noietām 6h sasniedzam rietumu virsotni, esam diezgan nosalušas. Dabūjam gultasvietas 10-vietīgajās istabiņās ar divstāvu gultām (95 CNY no personas), savelkam mugurā visu, kas vien somās, ejam nopirkt kaut ko ēdamu. Šis „kaut kas” ir nūdeles jeb mūsu izpratnē king size rollton. Turpat viesnīciņā dabūjam karsto ūdeni (to, starp citu, var dabūt gandrīz visur – vilciena stacijās, lidostā, viesnīcās). Paēdam, piekožot līdzpaņemto „Ķelmēnu” rupjmaizi. Ejam uz saulrieta skatīšanās vietu. Kopā ar mums vēl pāris ķīniešu, kā arī anglis un viņa draudzene meksikāniete, kas guļ arī mūsu istabiņā. Draudzīgi klabinot zobus, noskatāmies saulrietu. Dūmakā tīts, bet skaisti. Ejam gulēt, protams, traucējot pārējiem iemītniekiem ar savu zviegšanu.

6.diena, HuaShan kalns, nakts vilciens HuaShan – LuoYang - Pekina: Zane pamostas un aiziet nedaudz pirms pl.5:00, jo dodas uz Austrumu virsotni sagaidīt saullēktu. Viņa man vēl paspēj sajūsmināti pastāstīt, ka kalns izskatās fantastiski, turklāt takas ir izgaismotas. Pirms pl.6:00 arī mēs ar Aiju vairs nespējam pagulēt (gultas ir cietas, ķīniešu istabas biedrenes pamatīgi krāca, tā kā nekāda gulēšana tāpat nebija sanākusi) un aizejam saullēktu skatīties uz Dienvidu virsotni (South peak, ~2150m). Dienvidu virsotnē esam vienīgās. Pāris minūtes baudām sauli un burvīgo rītu, lai pēc tam dotos uz Austrumu un centrālo virsotni. Austrumu nogāzē cilvēku joprojām ir daudz, tajā skaitā viena lūdzēju grupiņa, kas mūs aplenc un palūdz nofotografēties.

Tā kā Zane aizgāja atsevišķi un uz takām tā arī nesatikāmies, tajā dienā satiekamies vairs tikai pēcpusdienā jau kalna pakājē un secinām, ka saullēkts bijis satriecošs abās virsotnēs – atšķirība vien tajā, ka mēs ar Aiju dienvidu nogāzē bijām vienīgās, bet Zane – kopā ar vismaz 100 citiem ļautiņiem.

Kāpiens no kalna lejā (atpakaļceļam izvēlējāmies citu maršrutu; zem vagoniņa ir Karavīru taka jeb Soldier’s Trail – bezgalīgas kāpnes uz leju (un citiem uz augšu) līdz vagoniņiem un autobusu pieturai, no kuras par 20 CNY tiec nogādāts līdz Visitor Centre Huashan ciematā) ir diezgan ilgs un nogurdinošs – kāju muskuļi vēl divas dienas sāpēja. Tālāk dodamies atkal paēst, tad Zane atkal sekmīgi nokaulē cenu taksim un tas mūs aiztransportē uz briesmīgo ciematiņu, kur atkal ar zīmju valodas palīdzību nopērkam biļetes uz LuoYang (42 CNY), no kurienes savukārt tālāk uz Pekinu (106 CNY). Ja, kāpjot kalnā uz norādes zīmes pamaniet uzrakstu „heaven’s stars” vai kaut kā tamlīdzīgi, tad ziniet, ka tas principā nozīmē vertikālas kāpnes uz augšu. Nu, nav jau melots, uz debesīm vien tas ir.

7.diena, Pekina: nakts atkal ir pavadīta vilcienā, turklāt atkal uz hard sitter un turklāt absolūti nejauši uztrāpīts uz lēnāko vilcienu..tā kā atkal Pekinā ierodamies pēcpusdienā. Lai nesajuktu prātā, atkal esam visu laiku pavadījušas ākstoties, spēlējot dažādas burtu spēles un personu minēšanu (atminēju aitu Dolliju, Parisu Hiltoni un citā reizē pat Bārbiju; paldies, meitenes!). Cauri pilsētai, metro un pārtikas veikalam mājās ierodamies ap pl.17, lai sajūsmināti ienirtu dušā. Apavus atstājam aiz durvīm (Maija saka, ka mēs jau kā ķīnietes, bet šoreiz šim solim bija „higiēniski-smacīgi” apsvērumi). Sagaidām mājās Maiju, tad dodamies uz expatu jeb ārzemnieku zonu pilsētā, kur paēdam bruščetas itāļu barčikā, un tad dodamies uz vienu klubiņu (‘Migas’) padejot. Maijas drauga draugs mūs dabū iekšā par velti, jo saka, ka pazīst īpašnieku Horhi. Lai nu tā būtu. Te nu ir sajūta, ka dejo visi apmaiņas studenti.

8.diena, Pekina: kamēr bijām kalnā, sazinājos ar Maiju un viņa mums norezervēja tūri uz Inner Mongolia kopā ar ķīniešiem. Par 350 CNY no personas dabūjam divu dienu ekskursiju uz stepi un Gobi tuksnesi. Vispirms nopērkam biļetes uz Hohhotu (hard sleeper, laikam 150 CNY), no kurienes izbraukšana.

Beidzot apmeklējam vietējo tirgu, kas atrodas pārsimts metrus no „mūsu mājām”. Tirgus laikam tomēr ir vieta, ko katrā valstī vajadzētu apmeklēt, lai kaut uz mirkli sajustos kā vietējais. Tirgū var dabūt gan atpazīstamus augļus un dārzeņus, gan pavisam svešus un nenosakāmus brīnumus. Man patika sēklu stends, kurā dažādas sēklas izkārtotas pa glītām taisnstūra vannītēm un, lai dabūtu sev vēlamās sēklas vēlamā daudzumā, sieviņa aiz letes paņem milzīgu karoti ar garu kātu, un aizstiepjas līdz vajadzīgajai šālītei. Man kā jau bulciņmīlim patika arī bulciņu sadaļa: te, protams, notiek saziņa ar pirkstiem, lai norādītu vajadzīgo bulciņu, un smaidiem, lai pateiktos. Tā kā viņi „maizi” sautē, tad šeit novērojami arī divu metru augstumā sakrauti sautējamie trauki. Ja nu ir vēlme un kuņģis solās būt izturīgs, var mēģināt iegriezties gaļas un zivju sadaļā, kur mūsu Pārtikas veterinārais dienests, protams, noģībtu, redzot tur notiekošo.

Šajā dienā apmeklējam arī Debesu templi jeb Temple of Heaven (35CNY; highly recommended!), kur satiekam arī latviešu grupiņu! Pēc tam ejam apskatīt Silk Market (tempļa austrumu ieejas tuvumā), kur ķīniešu beibes grib mums noplēst deviņas ādas par kaut kādiem lētiem, „oriģināliem”, elektronikas un bižutērijas izstrādājumiem. Viņas jau nezina, ka austrumeiropieši jau ir gana daudz šādus „oriģinālus” redzējuši. Jākaulējas un jāsit cena 10x mazāka! Es šo procesu īsti nebaudīju, bet uz iepirkumiem kārajiem ļautiņiem var ieteikt šo vietu. Šajā dienā vēl aizgājām apskatīt arī hutongas jeb tradicionālo vienstāvu apbūvi, kur pa vidu ir izmitinājušies jauki bāriņi (Modernista!), hosteļi un mazi veikaliņi.

9.diena, Pekina, nakts vilciens uz Hohot: no rīta atkal iegriežamies vietējā tirgū, kur atkal jau nopērkam mango, vietējās bulciņas, cepumus, „pankūciņas” un kaut ko līdzīgu veģetāram kebabam. Šodienas apmeklējuma mērķis ir Pearl market (1.metro līnija, pietura Yong’anli) – kaut kas līdzīgs civilizētai „Bērnu pasaulei” vai tirgum zem jumta. Te nu gan ir jau saprotamākas cenas, kaut gan jākaulējas tāpat. „Recommend”, ja ir kāre uz iepirkšanos. Pārdevējas elementārās frāzes zina angļu un krievu valodā (neceriet, ka izdibināsiet no viņām ko vairāk – viņas var kaulēties pa cenu un teatrāli spēlēt, ka esat traki un jukuši, ka tik lēti gribat nopirkt, bet nesapratīs, ja gribēsiet diskutēt par izmēriem vai apskates objektiem Pekinā. Turklāt Latvija, protams, ir „nice country”, bet vispār viņām nav ne jausmas, par ko jūs runājat). Atgriežamies mājās, sapakojam mugursomas un jau atkal dodamies uz vilcienu, lai brauktu uz Hohhotu.

10.diena, Hohhot, stepe: agri no rīta ierodamies Hohhotā, dabūjam taksi, kas mūs aizved uz ekskursijas atiešanas vietu. Autobuss atkal kavē, protams. Neilgi pēc iekāpšanas autobusā aizmiegam, jo nakts tāda pusgulēta tomēr. Pamostamies no ķīniešu gides spalgās balss mikrofonā, kas savā valodā stāsta par ekskursiju, pilsētu utt. Ekskursijas cenā ir iekļauts autobuss, nakšņošana jurtā, gida pakalpojumi, „atrakcijas” un 4 ēdienreizes. Par papildu maksu varēja dabūt superīpašās vakariņas, t.i. mums par 580 CNY mēģināja pārdot vakariņas, neko sīkāk nepaskaidrojot (vēlāk redzējām, ka tiek pasniegts cepts un izdaiļots jērs un šo vakariņu pasūtītājs tiek it kā apdziedāts; jēru tāpat viens neapēdīsi!). „Jurtu centrā” visa grupa tiek vispirms vaņģota uz izjādi ar zirdziņu pa stepi. Zane aizjāj, mēs ar Aiju gaidām viņu (un pārējos) atpakaļ. Pēkšņi sāk stipri līt, un mēs patveramies „ēdnīcā”. Skaisti jau. Pusdienas, un man beidzot garšo ēdiens! Pēc pusdienām tiekam aicinātas uz „atrakciju”: divi puišu pāri cīkstas savā starpā, un uzvarētāji pacīkstas vēl arī savā starpā. Šī pamatskolas puišeļu cienīgā grūstīšanās ilgst aptuveni 2 minūtes. Lieliski, un arī par to mēs maksājam. Pēc tam – brīvais laiks. BRĪVAIS LAIKS? 4 stundas stepē? Lieliski. Atkal laiks pierādīt, ka neesam bezcerīgas. Ejam pastaigāties pa stepi. Cauri zirgu ganībām, cauri žogiem. Beigās ieritināmies mūsu jurtas lielajā gultā, ieslēdzam TV (!), lai fonā skanētu ķīniešu seriāls, un atkal spēlējam minēšanas spēles (Zane, piemēram, bija pāvests, bet es - Kārlis Streips). Mūsu smiekli vēl tagad klejo pa stepi. Kad četras stundas stepē izturētas, ejam vakariņās, kas, manuprāt, atkal ir lieliskas. Pa šo laiku jau ir satumsis un stepes kailajās debesīs zinošākie noteikti varētu saskatīt visus zvaigznājus. Pēc vakariņām atkal „atrakcija”: vietējie izvelk tumbu, uzliek sintezatoru, pieslēdz mikrofonu, un aiziet dziesmas un dejas! Mūsu grupas lēdijas mūs ievelk dejās. Iesākumā smieklīgi, pēc tam apnīk. Mūzika un balss skaista, tikai tā drausmīgā tumbu čerkstēšana. Iztīrām zobus (tā arī ceļojuma laikā ne vilcienos, ne šeit neredzējām, ka viņi tīrītu zobus; nospriežam, ka tas ir vēl viens iemesls, kāpēc viņiem ir tik slikti zobi), savelkam mugurā visu, ko vien var, es izkratu zirnekli no savas segas un ejam gulēt. Aizmiegam.

11.diena, Gobi tuksneša stūrītis, Hohhot, nakts vilciens uz Pekinu: sešos pieceļamies (mans telefons no aukstuma ir izlādējies); jurtā redzama dvaša. Saullēkts. Brokastis un atkal vientulīgā zobu tīrīšana. Visi iekšā autobusā un aiziet! Piestājam pie veikala. Juhū, nopriecājamies, ka nopirksim kādus čipsus. Nekā nebija! Esam pievestas pie dārglietu veikaliņa, kur visa grupa tiek iesūtīta iepirkties. Mēs, baltās un turīgās maitas, neko nepērkam. Atkal autobuss, atkal pusdienas, atkal autobuss. Gobi tuksneša stūrītis! Samaksājam 230 CNY – ar džipu ievizina tuksnesī, uzdzen kāpā fotografēties, ar džipu aizvizina līdz kamieļu „atiešanas vietai”, uzsēdina kamielī, izvizina. Ar „ragaviņām” nolaižamies no smilšu kāpas. Atkal autobuss. Atkal šopings?! Šoreiz ieved kaut kādā 4-stavīgā ēkā, kur vienā stāvā trikotāža, vienā – ādas izstrādājumi, vienā atkal dārglietas un vienā – mongoļu saldumi (vismaz tie bija garšīgi!). Secinām, ka grupas vadītāja saņem komisijas no šiem pirkumiem. Nepaveicās, nebijām noskaņotas uz tērēšanos. Vakarā atgriežamies Hohhotā un pa naksnīgajām ielām aizejam uz staciju. Nakts vilciens uz Pekinu.

12.diena, Pekina: Pekinā iebraucam agri no rīta. Aizbraucam uz mājām, ieejam tirgū nopirkt brokastis. Paēdam un dodamies iekarot pilsētu. Šoreiz apmeklējam „Nakts tirgu” (1.metro līnija, peituras Wanfujing un viesnīcas Oriental Plaza tuvumā) – skorpioni, jūraszirdziņi, jūraszvaigznes, cepti kastaņi. Inčīgi. Apskatām arī Lama Temple (25 CNY), kā arī iemetam acis tuvējās hutongās. Vakarā aizlaižam līdz Pekinas olimpiskajam stadionam jeb Putna ligzdai. Smuki. Metro Aiju uzrunā sajūsmināts puisis un nosauc viņu par modeli (pirmajās dienās Zanei kā blondīnei tika pievērsta galvenā uzmanība). Great success!

13.diena, Pekina: no rīta atkal brokastis no tirgus, tad dodamies uz Yuanmingyuan parku (neatceros, laikam 25 CNY). Mums nepatika, bet citiem varbūt patiks. Milzīgs parks ar lotosiem (mūsu ceļojuma laikā jau bija noziedējuši) un Viktorijas ūdensrozēm, kā arī mistiskām ēku drupām (ceļvedis saka: ruins of royal premises). Šeit mēs šķiramies: Zane aizbrauc iepirkties, bet mēs ar Aiju ar taksi aizbraucam uz Art District 798 (līdzīgi Andrejsalai) – milzīgs kvartāls ar mākslas veikaliņiem, dizaina elementiem, kafejnīcām un izstāžu zālēm. Šeit atkal jau notiek izslavētās ķīniešu (pirms/pēc)kāzu fotosesijas un šeit mūs ar Aiju atkal sajūsminātas nogrābj ķīniešu meitenītes kopbildei.

Vakarā aizejam uz restorānu nogaršot slaveno Pekinas pīli – man tā noteikti nelikās nekas pārdievīgs, bet interesants ēdiens.

14.diena, Pekina: Pēdējā, manis un Aijas ilgi gaidītā diena. Atkal šķiramies. Ilgi brokastojam, bet pēc tam ar Aiju dodamies apskatīt musulmaņu mošeju (10 CNY), bet Zane aizbrauc uz tējas tirgu. Klīstam pa vietējām hutongām, nopērkam vīnu, saldējumu un vēl kaut kādus niekus. Vakarā visi kopā dodamies uz vēl vienu restorāniņu baudīt „pelmeņus” jeb djaudzi – šie gan mums garšoja. Un tad jau ar Airport Express aizbraucam uz lidostu. Lidmašīna. Mājas.

Daži praktiski padomi jeb kas jāzina, ceļojot uz Ķīnu:

-Angļu valodu drīzāk zinās jaunieši, tāpēc vidējā komunikācijā būs jāizlīdzas ar zīmju valodu. Mūsu sarunas diezgan bieži norisinājās latviski un ķīniski, bet parasti izdevās tikt galā. Tā kā viņi ir tik liela nācija, viņi nekautrējās arī pajautāt: „Do you speak Chinese?” Yes, of course. Lai pavaicātu ceļu vai nopirktu vilciena biļeti, vai norīkotu taksi, silti ieteicams parādīt vēlamo mērķi, uzrakstītu ar hieroglifiem (jo angļu valodā un latīņu burtiem uzrakstīto viņi reti saprot). Un, kad jums apnīk kāda uzmācīga tirgoņa čalošana, vienkārši atbildiet latviski.

-Man kā saldummīlim bija patiess pārsteigums atklāt, ka reti kur var nopirkt šokolādi.. Toties atklājām plūškoka saldumus (uz paciņas augļu,līdzīgu maziem ābolīšiem, attēls) un mongoļu nezināmas izcelsmes saldumi (iespējams, no piena, īrisu konsistence)

-Kafijas dzērājiem: vidējā ķīniešu ēstuvē kafiju neredzēt! Kafiju varēsiet nopirkt galvenokārt ārzemnieciskas izcelsmes vietās, piemēram, Costa Cofee, Starbuck’s. Ķīnieši ir dikti iemīļojuši savas tējas, un staigā pat apkārt ar tādām cilindrveida pudelītēm, kurā ir iepildīta katra mīļotā tēja. Tā kā, spriediet paši, esmu jūs brīdinājusi :)

-Nepieciešams pārveidotājs, jo rozetes atšķiras;

-Jo tālāk no galvaspilsētas, jo vairāk mēdz pievērst uzmanību. Kā mums izskaidroja Maija, latviešu meiča, kas mūs izmitināja Pekinā, mēs ķīniešiem šķietot ļoti neparasti, skaisti, gari, lieli. Sākumā šī uzmanība ir pat nedaudz patīkama, bet, jo dienas, jo nogurdinošāk.

-Vilcienā, laika īsināšanai, ieteikums paņemt līdzi balzamu, kārtis vai izdomāt labi daudz spēles. Mēs, piemēram, braucot ar metro, pat nodziedājām pāris latviešu dziesmas. :)

-Viņi, protams, nezina, kas un kur ir Latvija. Iesākumam variet teikt, ka esat no Eiropas, un pēc tam variet mēģināt izskaidrot, ka atrodamies Somijas tuvumā.

-Ja iespējams, dodieties uz objektiem darba dienās, jo viņi paši ir lieli ceļotāji un brīvdienās, viņu, protams, ir vēl vairāk.

-Mans apskates objektu top3:

oHuaShan kalns;

oLielais Ķīnas mūris;

oTemple of Heaven.

Mēs, protams, redzējām tikai nelielu kripatiņu no Ķīnas.. Jāsaka godīgi, pirms tam par Ķīnu zināju ļoti maz, turklāt pēc atbraukšanas ir sajūta, ka zinu vēl mazāk. Tieši tāpēc, ka tā ir tik teritoriāli liela valsts, ko divās nedēļās gluži vienkārši nevar paspēt saskatīt pat ar brillēm. Un, ja mēs esam pavisam godīgi, vai maz varam teikt, ka par Latviju zinām daudz?



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais