London five o'clock

  • 3 min lasīšanai
  • 6 foto
London five o’clock Atzīšos – Londona kā tāda nekad nav bijusi mana sapņu pilsēta. Varbūt tāpēc arī sākotnējā iepazīšanās bija samērā vēsa un bezpersoniska, tādā „How do you do? „ stilā.Taču šogad novembrī atkal sanāca apciemot Anglijas galvaspilsētu un jāsaka 0 šoreiz mēs sapratāmies labāk un palikām viena ar otru apmierinātas. *** Katram ar Londonu ir savas asociācijas. Kam princese Di, kam Big Bens, kam – biezā migla. Man tas bija Šerloks Holmss, jo bērnībā no galvas zināju gandrīz vai visu Konan – Doila darbu apkopojumu 8 grāmatās. Toreiz lasot es visu ļoti dzīvi iztēlojos un šogad, esot Holmsa muzejā, visas tās sajūtas atgriezās: čīkstošas kāpnes un to smarža, pīpes dūmi, kamīna sprakšķēšana – tāds typical British flavour. Varbūt tas arī ir galvenais, kapēc man tur vajadzēja būt? ;o) *** Kas mani fascinē Londonā? Tā ir sajūta, ka esi ar vienu kāju pagātnē, bet ar otru – jau nākotnē.Var pastaigāt pa kluso un britiski nedaudz stīvo Mayfair un viegli iedomāties šajās pašās sienās 19.gadsimta industrializācijas rezultātā pārtikušās sabiedrības dzīvi, bet tikpat labi var aizbraukt uz London Eye vai Gherkin House un papriecāties par futūristiskajām formām ;o). Un galu galā – paklejot pa Īstendu, sajūtoties kā milzīgā kultūru un sabiedrību katlā, kur, kā putas no alus, izdodas nosmelt globalizācijas atnestās izjūtas. *** Londonai nepietiek ar nedēļu. Patiesībā nedēļas laikā izdodastikai mazliet pasmaržot pilsētu, sajust tās pulsu, pielāgoties tās ritmam. Jo gribas visu: pavakariņot kādā no Canary Wharf stilīgajiem restorāniem (pie velna, ka dārgi!), nopirkt kādu jauku lietiņu smalko zīmolu veikalos (tas nekas, ka tā būs tikai šallīte!) Vestendā, panašķoties Chinatown krodziņos, pašņakarēties pa Portobello krāmu tirgu Notinghilā, noskatīties kādu mūziklu Koventgārdenā vai Soho, krist šopingā uz oksfordstrītas un notusēt veselo saprātu Hokstonā vai kādā no Shoreditch jaunatvērtajiem klubiem. Un tas viss jāpaspēj pa nedēļu..ja vien negrib vēl pievienot tam visam kultūrvēsturisko pārgājienu. Ha! Laipni lūgti pievienoties petīcijai par astoto dienu nedēļā! ;oD *** Londonā ir divas lietas , kas ir, maigi izsakoties, padārgas: viesnīcas (un vispār dzīvojamā platība) un ēdināšana. Sekojoši viesnīcu istabiņas lielākoties ir visnotaļ liliputiskas un porcijas restorānos reizēm atgādina vieglas uzkodas. Bet šoreiz ar pirmo sastāvdaļu paveicās – dzīvojās līdzās Oksfordstrītai, 3 min. No metro stacijas un visādi citādi labā vietā. Tādēļ daudz tika staigāts ar kājām, blandoties pa mazajām ieliņām, kuras reizēm sastāvēja tikai no 2-3 mājām. Ar ēdamām lietām gāja raibāk. Demokrātiski garšīgi un jautri bija Chinatown ēstūžos, īpaši, ja tikām nosēdināti vietās, no kurām labi varēja redzēt mazo ķīnietēnu rosīšanos. Vienu vakaru aizdevāmies uz izslavēto Rainforest Cafe – restorānu, kurš iekārtots a la lietusmežs un ar noteiktiem intervāliem tur atskan gan pērkona grāvieni, gan lietus šalkas, gan ziloņu taurēšana vai gorillu brēcieni. Visur izvietotas dzīvnieku mulāžas, kuras arī kustas. Šajā vietā saprotam, kādu graujošu iespaidu uz cilvēka psihi atstāj slikta ēdiena un neveiklas apkalpošanas komplekts. Mēteļus nav kur pakarināt, krēsli, kurus mums piedāvā, ir izdiluši un dažviet pat cauri. Oficiants kustas ar traka griemeža ātrumu. Toties labs iespaids palika par Floriditu, kur valda tāda kā Kubas gaisotne, kā arī ļoti patika Yauatcha, kas ir tāds jauks dim-sum iestādījums ar apaļiem galdiem, daudz smalkiem gaismas ķermenīšiem pie sienām un griestiem, kas rada tādu naksnīgi – romantisku sajūtu. Labam kokteilim varu ieteikt Monkey Chews. Jau zinot, ka pēc mēneša braukšu uz Maroku, vienvakar aizgāju uz Medea, kas ir marokāņu iestādījums Fulhamā ar sēdēšanu spilvenos un vēderdeju šovu. Ēdiens ir garšīgs un pasūtītā kuskusa ir daudz. Daudz ir arī ēdāju, vairākas kompānijas svin dzimšanas dienas – tāds mazs, jauks Bābeles tornis. ;o) *** Runājot par cita veida izklaidi – tiem, kam patīk teātri, varu ieteikt mūziklus, jo tas ir tas, kā mums te, Latvijā nav. Reizēm sižets ir it kā naivs, bet aktieri dara brīnumus, un ikreiz esmu priecājusies, ka izdevies gūt tik daudz pozitīvu emociju. Un reizēm tā vien gribas dungot „I believe my heart” kā pēc „Lady in white”. Naivi, bet jauki. Biļetes parasti pērku pusstundu pirms izrādes biļešu kasē. Tur ir iespēja dabūt vislabākās vietas par vislabākajām cenām: tās, kas maksāja 60 mārciņas, tad maksā tikai 25. Pieredze rāda, ka šādā veidā var tikt gandrīz uz jebko, ja nu vienīgi izņemot labi promotētas pirmizrādes. *** Pēdējā dienā pirms aizbraukšanas paklejoju gar Temzu, patukšoju Accessorize veikaliņus un pavizinos ar metro. Garām zib pieturas un sejas: nēģeru meitenes lielām stirnas acīm ar pleijeru austiņām kaklā, britu klerki tradicionālajos uz valkos, ieurbušies Times jaunākajā numurā, japāņu tūristiņi ar karti rokās un susaņina smaidu sejā...es zinu, ka pēc pāris stundām jau lidošu caur mākoņiem, virs tiem spīdēs saule un kaut kur tālu lejā pletīsies vecā labā Anglija, kurai reiz bija nolauzta atslēga...;oD P.S. .Ņemot vērā latviešu lielo skaitu miglainajā Albionā, šoreiz izpaliks praktiskās info sadaļa, šķiet tāpat visi jau visu zin. ;O)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais