No Jūrmalas līdz Budapeštai oktobrī (I daļa)

  • 3 min lasīšanai
Jau ilgu laiku tika runāts, ka jāaizbrauc paplunčāties Ungārijas termālo avotu ūdeņos un jāapskata Budapešta. Divi no mums trijiem braucējiem jau bija to izbaudījuši, tāpēc itin gudri kas, ko, kur un kāpēc. Un ja tik gudri, tad jābrauc pašiem nevis ar tūrisma kompānijām un gidiem. Izlemts braukt pagājušā gada oktobra vidū, tūrisma sezona beidzoties. Jūrmala – Ļubļina. Nobraukti 820 km. Aptuveni 12 stundas ceļā. Pa ceļam tik ļoti ēst sagribējās, ka Polijā piestājām kādā nomaļā benzīntankā. Lai pateiktu, ko vēlies, par angļu un krievu valodām var aizmirst. Atlika poļu valoda. Beigās pusdienas izskatījās pēc olu kulteņa ar žāvētu desu + baltmaize. Garšoja ļoti labi un par šo prieku aptuveni 70-80 santīmu. Kamēr pusdienas tapa, stipri iereibis polis sev centās pievērst uzmanību. Žēl, ka neprotu poliski, tāpēc nācās vien lietas apskaidrot latviešu valodā. Polijas ceļi.. te tikai minēšu, ka daudz remontu un visu braukšanas procesu palēnināja neskaitāmie miestiņi, caur kuriem jābrauc ar tādu ātrumu, kā apdzīvotā vietā. Vienīgais pluss, ka Polijā tie ir 60 km/h, bet nav jau par ko priecāties. Lielā daļā šo miestu, stāv zīme 40 km/h. Neapdzīvotās vietās saspraustas zīmes ar 70 km/h. Rezultātā iznāk feina mīcīšanās. Taču šķiet, ka šīs zīmes uz pašiem poļiem vispār neattiecas. Vietējie taču. Cenšamies braukt pēc noteikumiem, lai kā arī patiktu vīrieši formās, ar policiju aprunāties nav ne mazākās vēlmes. Kur te paliek teiciens: esi Romā, dari kā romietis.. labāk lai tas paliek vārdos, ne darbos. Nogurums liek sevi manīt, tumst sestdienas vakars, uzlecis pusmēness, zinām, ka pēc zila tilta pāri lielai upei Ļubļina nav tālu. Viens zils tilts, otrs, trešais. Bet ok, lielā iela ar 4 luksoforiem, kas ved pilsētā jau ir priekšā. Mūs sagaida benzīntankā Oriol. Lielie prieki par tikšanos, vakariņas un pirmoreiz nogaršoti pašaudzēti valrieksti. Otrā rītā Ļubļinas ielās kūsā dzīvība. Svētdienās cilvēki bariem vien iet uz baznīcām, šķiet, ka citu darīšanu šajā dienā vispār nav. To šajā pilsētā pavisam ir ap 90. Skolas atvērtas, jo notiek prezidenta vēlēšanas. Vakarā provizoriskie rezultāti liecina, ka pagaidām neuzvar “labais”. Apskatījām koncentrācijas nometni un Ļubļinas vecpilsētu. Pēc nedēļas katedrālei svinēs 250 gadu jubileju. Turpat centrā atrodas pilsētas kriminālākais kvartāls – mājas ne pēc kā neizskatās, netīrība, zagļu iecienīta vieta, logi izsisti, aiznagloti, taču blakus tam kā pilnīgs pretstats H.K.Andersena bērnu teātris. Pusdienās mājās gatavots ķīniešu ēdiens, garšīgas pašceptās kūkas. Tik garšīgi, gandrīz pakustēt vairs nevar. Vakarā izskrējiens uz Macro – tāda kā bāze, kā kas, kur tikai vietējie var iepirkties. Nevarētu teikt, ka būtu daudz lētāk, bet poļu jogurtiņi un krēmi tālākajam ceļam ir iegādāti. 3. diena. Ļubļina – Miskolci. 430 km. Pēc garšīgām brokastīm mūs pavada līdz Ļubļinas robežai. Šodien jāšķērso Slovākija, lai nokļūtu Miskolcos. Košice. Pirms 8 gadiem ASV mācījos kopā ar slovāku puisi, kurš teica – ja būs iespēja, noteikti iegriezies Košicē. Tā ir skaistākā Slovākijas pilsēta. Varbūt viņš tā teica, jo pats bija no turienes. Šodien pārliecinājos, ka viņam taisnība. Strūklakas un mūzika!!! Centram cauri galvenā iela, kurai pa vidu plūst kalnu strautiņš. Iespaidīga lielā katedrāle. Tā kā tādi gudri, tomēr nebijām paņēmuši kalkulatoru, ap šo laiku jau slovāku tūkstoši sāka bišku jukt. Bet nu es būtu ar mieru palikt saldējuma kafejnīcā. Pēc maniem aprēķiniem saldējums te bija 11 santīmu vērtībā. No Košices ungāru robeža nav visai tālu. Iznāk pa kalniem mazliet pabraukt, bet aiz Ungārijas robežas sākas līdzenums, ceļš taisns, mājiņas ar vienādiem dakstiņu jumtiem, nekā pārāk ievērības cienīga. Tiekam līdz Miskolciem, nav ne jausmas, kur nakšņot. Ungāriem ar angļu valodu ļoooti švaki. Palaimējās satikt slovākieti, kas labi runā angliski, uzzīmēja ceļu. Maldīdamies tomēr galā nokļuvām. Kaut kāda tukša viesnīca, kurai īpašnieks itālis, šausmīgi auksts, uz siltām vakariņām arī nav ko cerēt. Administrators ungāru puisis, kas runā gan angliski, gan arī mazliet franciski. Nu jau varēja uzelpot. Sarunas ievilkās līdz pat latviešu un ungāru izglītības sistēmām. Itālis pateica, ka cilvēkam augsta piere liecinot par inteliģenci. Nu nezinu, bet atlaides par viesnīcu arī it kā iedeva. Viena ir summa, kas jāmaksā par pašu viesnīcu, kā otra summa nāk klāt reģiona nodoklis. Nu bišku sviests. Šausmīgi nāk miegs. Otrā rītā foršā pelde Topolcas alu baseinos. Vislabākie ir karstie baseini. Tur tādi svari interesanti. Iznāca, ka peldoties var zaudēt vismaz 1kg. Nu diezin vai. Cilvēku nav daudz, vispār tā kalnainā pilsētiņa Miskolci kā izmirusi, viesnīcas, viesu mājas tukšas, var tikai iedomāties, ka vasarā te nav, kur apgriezties. Svaigs kalnu gaiss un rudenīgi saulains parks.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais