5 mēneši Pasaules malā - Hainan sala, Sanya
|
Diāna Silarāja
|
Hainan sala, kā izrādījās ir vislielākais un principā vienīgais Ķīnas kūrorts. Pašos dienvidos - Sanyas pilsēta ir kā Soči - dārga kūrortpilsēta un tur uz vecumdienām ir aizsūtīti vecāki un vecvecāki, lai atpūstos un neko nedarītu, bet būtu katru dienu pie Dienvidķīnas jūras. Vidējais salas iedzīvotāju vecums ~ 88 gadi! Aktīvi, smaidoši, halātos un čībiņās uz ielas sastopami večuki un večiņas! Sala ir diezgan liela un salas galvaspilsēta atrodas ziemeļos - Haikou. Bet dienvidu pilsēta agrākos laikos tika saukta par Pasaules malu. Tur vienmēr ir karst un saulains. Ķīniešiem šķita, ka Ķīnas dienvidi ir kā elles pekle un tur tika sūtīti noziedznieki un izsūtītie, lai nomirtu no karstuma. Taču beigu beigās Pasaules mala izrādījās nevis elle, bet paradīze :) Pirms lidoju uz šo eksotikas nostūri centos sameklē vismaz kaut nedaudz informāciju par to, kas tad tur īsti ir un ar ko tur vietējie nodarbojas. Patiesībā, tā īsti neko neatradu. Tikai to, ka Ķīnai šī sala tikai pievienota tikai 20. gs. Līdz tam cik sapratu bija pati par sevi. Vismaz vietējie iedzīvotāji un ciltis, kas nu jau ir kļuvušas par salas simbolu un tūrisma objektu liecini par to, ka tik tiešām tā bija pavisam cita pasaule. Vietējie iedzīvotāji Saņjā nerunā angliski, kāds kaut ko cenšas noburbulēt krieviski, bet nu arī diezgan nesaprotami. 90% tūristu šajā pilsētā ir ķīnieši, bet no atlikušajiem 10 - 9% krievu tūristi. Tāpēc ir diezgan daudz ziemeļķīnieši, kas ir atbraukuši strādāt un " lieliski" (salīdzinājumā ar dažiem vietējiem) pārvalda krievu valodu. Vietējie, liela daļa nelasa un neraksta ķīniski, un bieži vien nemaz nesaprotu ķīniešu valodu, kurā runā uz sauszemes, bet gan tikai savu vietējo dialektu. Komunicēt ar taksistiem bija vai nu murgs, vai vienkārši nespējami vai smieklīgi. Vienīgais, ko es iemācījos pateikt pareizi bija "ni hau" - sveiki, "sye sye" - paldies, "maidanlao" - makdonalds ( kas bija pilsētas centrs) un "dzi dzo" - taisni un viesnīcas nosaukumu, pie kuras es dzīvoju. Taču ar viesnīcas nosaukumu arī nebija tik viegli - vienam taksistam jāsaka bija lēnām, otram jāpavelk pirmā zilbe, trešajam pēdējā jāsaka gari, ceturtais tā arī vispār neko nesaprot un man paveicās, ka viesnīcas ir parūpējušās par vizītkartēm, uz kurām ir ķīniski norādīts nosaukums, un karte, kur atrodas viesnīca, jo taksists, kurš neprata lasīt, vismaz pēc kartes varēju atrast norādīto vietu. Taksisti kopumā ir diezgan eksotiski cilvēki, kas regulāri košļā binlan riekstu - vietējo apdrebināšanās līdzekli; izliekas, ka Tevi nesaprot, jo vienkārši viņam braukt tik tālu ir slinkums; braucot pa šoseju, braucošam transportlīdzeklim atver durvis un mēģina izspļaut, to, kas palicis mutē no binlana (neapstājoties.....pie tam uz ielas sastrēgums un katrs brauc tā kā viņam patīkas); mēģina kaut ko stāstīt ķīniski, un viņam nekādi nepielec, ka Tu pilnībā nesaproti par ko iet runa un neko nespēj atbildēt; aaaa un jā, neaizmirstamākais, ka pusceļā uz klubu uz manas kājas uzsēdās gigantisks lidojošs tarakāns aizvērtā taksometrā.....pēc tās reizes vienmēr skatījos apkārt pa visu mašīnu vai kaut kas nerāpo vai nelido! Un nevar aizmirst to, kā tiek ķerts taksometrs....pilsētā, pirmajā vakarā, es ar diviem milzīgiem maisiem ar pārtikas produktiem, pēc tam, kad nekādi nespēju saprast kur ir īstā autobusa pietura, un likās, ka pat, ja atrastu starp tūkstošiem ķīniešu, kas vakarā bija izlīduši uz ielas, vienā mazā pilsētā, kuras iela sniedzas garumā kā no Matīsa ielas brīvības iela līdz Rīgas vecpilsētai, es vienkārši autobusā neiespraukties - nolēmu braukt ar taksi. hmmm....domāju, ka man paveicās un taksists apstājās, nepaspēju ne paiet 5 soļus līdz taksim, kā 4 ķīnieši man pieskrēja priekšā iesēdās un aizbrauca....es paliku šokā!!! un tā man gadījās vēl ar 2 takšiem....es jau biju izmisusi, ka nekad mūžā no turienes nekur neaizbraukšu....bet ceturto taksi es nocēlu ķīniešiem, dabūju mācību un iemācījos no viņiem, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, sēdos iekšā un devu vizītkarti uz kurieni man jābrauc! Otrs pārvietošanās līdzeklis ir autobuss. Patiesībā es pieradu pie autobusa, un tā infrastruktūra ir diezgan labi attīstīta. Pēc 3 nedēļām es jau biju profs uz kurieni kurš autobuss brauc, kurā numurā jāpārsēžas un kur jākāpj, lai atbrauktu atpakaļ :) vienīgais, dienas vidū vai vakarā, kad autobuss ir piebāzts ar vietējiem, paveras dažādas smakas un skati, ka mēdzu kāpt ārā no autobusa daudz ātrāk nekā man bija nepieciešams un atlikušo ceļa daļu doties ar kājām vai ķert taksi. Pats atmiņā palikušākais skats autobusā - vecmāmiņa brauc ar mazmeitu (jāpiemin, ka bērneļiem līdz 2-3 gadiem bikšeles ir ar atvērtu stakli, un pamperi netiek pielietoti, bet, kad bērniņam savajagas, to var darīt uz ielas, atrast miskasti, zālīti, pludmali utt. Vecmāmiņa izlēma pačurināt savu mazmeitiņu miskastes spainī, kas atradās tieši pie sēdvietas, kur sēdēju es un mana māsa. Patiesībā mēs nepētījām, vai meitenītei vajadzēja tikai pačurāt vai ko vairāk, bet autobusā to es redzēju pirmo reizi. Uz ielas....diezgan bieži! Trešais braucamrīks, ko mēdzu izmantot bija moto taksis, kaut kas līdzīgs kā DR, tikai melnādainā dominikānieša vietā sēdējā mazs ar brūni sarkanu smaidu ķīnietis! Uzmini nu ar kuru braukt bija patīkamāk.... bet nedaudz ekstrēma un adrenalīna deva bija garantēta. Pēc 4 mēnešiem Saņjas pilsētā, man mīļākais pārvietošanās līdzeklis kļuva tieši motocikls. Un tas bija pietiekoši liels, ka pat nevajadzēja pieskarties ķīnietim, lai noturētos uz sēdekļa - ķīnietis sēdēja diezgan patālu :) Par ēdienu un ēšanas paradumiem, uzrakstīšu nākamreiz.... :)