Bārtas kartupelis 2012. Glābjot sagurušos
|
Žigimants fon Krēsliņš
|
Tuvojas oktobris. Un oktobrī katrs sevi cienošs un ūdeni mīlošs indivīds par katru cenu raujas iemērkt savu dārgo pakaļu Bārtas upē, piedaloties laivošanas sacīkstēs Bārtas kartupelis. Lai šīs pakaļas nepaliktu Bārtas upē ir organizēts glābšanas ( lasi- dzērāju savākšanas) transports, uz kura nenormālu sagadīšanās rezultātu summā, nonāku arī es. Bet nu par visu pēc kārtas.
Pasākums ir paredzēts 5. oktobrī. Mans ikgadējais pārinieks Kaspars jau trešo nedēļu čakarē prātu un nevar izdomāt brauks vai nebrauks. Patiesībā viņš diezgan intensīvi gatavojas šim pasākumam regulāri plostojot. Mīnuss ir tas, ka šī plostošana nenotiek uz ūdeņiem un no Kaspara nesakarīgajiem prātojumiem var palikt slims. Beigās gan cienītais mani uzmet un dienu pirms braukšanas pasaka, ka nekur viņš nebrauks. Esmu ļoti dusmīgs, vēl jo vairāk, ka šogad mums ir uzticēts glābt cilvēku dzīvības- respektīvi esam nobremzējuši ar pieteikšanos, laivu nav un vienīgā iespēja ir braukt glābšanas laivā, kas peld visiem aiz muguras un vāc kopā dažādus sagurošos indivīdus. Mans bērnības nepiepildīts sapnis ir izglābt kādam dzīvību, tāpēc ļoti labprāt piekrītu, tā teikt, sevi ziedot kopējas idejas vārdā. Lai glābšana būtu raitāka pēdējā mirklī sazvanu Kristapu un pielaužu viņu arī piedalīties šajā lieliskajā pasākumā.
Mūsu boss būs Armands, kuram pieder liela gumijas laiva ar motoru un sapratne kā šo laivu vadīt.
Agrā rītā mūs abus savāc busiņš, kas mērojis ceļu no tālās Salaspils. Mašīnā sēž jau pieminētais Armands, šoferītis Kaspars, viņa māsa Anna ar savu draugu no Anglijas, un Kaspara komandas biedrs. Jā, Armandam līdzi ir mazā meitiņa. Vēl neesam īsti aizvēruši durvis, kad man pie deguna parādās litrīgā viskija pudele un dzirdu tekstu- Nu ko, sākam? Skaidrs. Būs grūta diena.
Kaut kur pie Nīcas Armands atceras, ka nav paņēmis līdzi solus laivai un noķer krenķi. Ātri uztaisām vienu prāta vētru un nolemjam iebraukt Ječos un savākt kādas kastes lai nebūtu jāsēž uz laivas grīdas. Kamēr mēģinām šaurajās vasarnīcu ieliņās apgriezt busu ar laivu, Armands noorganizē dēļus, kastes un pagūst izlamāties ar vecu tanti, kas nāk rāties, ka viņai nepatīk lielas mašīnas, troksnis, izbraukātās sliedes un Kamerūnas ārpolitika. Kādu minūti štukojam vai neiedot tantei biļeti lai paātrinātā veidā sasniegtu savus mirušos radus. Tomēr esam pozitīvi noskaņoti un ļaujam viņai bubinot zem deguna doties mājās.
Startā ierodamies paši pēdējie un lielākā daļa dalībnieku jau labu laiku ir ūdenī un gaida startu. Piekabinām savam kuterim motoru un cenšamies to iedabūt ūdenī. Kalns ir stāvs un vēl pirms esam tikuši līdz krastam, esmu jau diezgan saslapis, šļukājot pa nogāzi.
Uz Bārtas tilta stāv bariņš ziņkārīgo un vēro kā laiviņas pazūd pirmajā līkumā. Paliekam tikai mēs, tāpēc lieki teikt, ka esam galvenais apskates objekts. Cenšamies izskatīties profesionāli. Man liekas, ka sanāk. Viens otrs solis gan ir mazliet neveikls, un arī liekot mugursomas laivā, tās nodevīgi šķind, tomēr kopumā uzskatu, ka izskatījāmies pēc reāliem glābējiem. Armandam pat bija kostīms. Kristaps pēc glābēja izskatās vismazāk, tāpēc cenšos viņu slēpt aiz savas muguras līdz brīdim kamēr ar sapņainu seju iekāpju bedrē un gandrīz nomaucos.
Laivas priekšā nosēdinām mazo meiteni, kas līdz ausīm ir sapakota glābšanas vestē, pa vidu, katrs savā pusē apsēžamies mēs ar Krišeli, un Armands iekārtojas beigās. Pāris minūtes mēģinām dabūt pie dzīvības motoru. Izdzirdot motoru ierūcamies, pamāju uz tilta stāvošajiem un nosaku- mēs dodamies glābt cilvēkus! Mans sapnis par baywatch, sevis ziedošanu, plaša mēroga glābšanas operācijām, kurās es pārguris un pēdējiem spēkiem iznesu no upes mirstošu meiteni un atdzīvinu viņu, beidzas ar nelietīgu uzbraucienu no tilta- skatāties, ka paši nav jāglābj! Fuj. Cilvēki tomēr ir ļauni. Lai noskalotu rūgtumu iedzeram pa malkam.
Lēnām virzāmies uz priekšu. Nepaiet ne pārsimts metri kad esam panākuši atpalicējus. Tie ir mūsu kolēģīši no busiņa. Piedāvājam ķerties pie laivas un pavizināt šamējos mazliet uz priekšu. Teorētiski tas nozīmē diskvalifikāciju, bet mēs taču neesam nekādi esesieši vai ziniet. Apsolām klusēt. Aiz nākamā līkuma noķeram divas meitenes, kurām arī iet grūti. Lai kļūtu vieglāk meitenes mēģina intensīvi lakt vīnu, bet kā izskatās nekādus taustāmus rezultātus tas nedod. Meitenes pieķeras mums no kreisās puses. Vēl pēc brīža mums pievienojas ekipāža ko sastāda Anna ar angli Stjuartu. Stjuarts nesaprot kā no paša rīta jau var pielikt seju un vēl braukt ar laivām. Mēģinām skaidrot. Principā Stjuarts nav labos draugos ar alkoholu, bet mēs sniedzam dzelžainus argumentus kāpēc jāpagaršo konjaks. Pēc pāris malkiem Stjuarts sāk piekrist lielai daļai apgalvojumu un lielā, draudzīgā pulkā virzāmies uz priekšu. Pa laikam ierēcam, ka līdz finišam būs tik daudz laivu ap mūsu glābšanas plostu, ka aizņemsim visu upes platumu.
Pēkšņi sāk līt. Tas mazliet nobremzē idiotisko optimismu, kas valda upes vidū. Visi met virsū lietusmēteļus un sāk strādāt ar airiem. Minūtes 15 uz upes tiešām izskatās pēc sacīkstēm. Bet daba ātri apžēlojas par dalībniekiem un lietus beidzas. Pēc brīža pat uzspīd saulīte. Šis notikums tiek atzīmēts.
Aptuveni distances vidū satiekam diezgan nogurušu ekipāžu kas virzās kaut kur. Tā kā uz priekšu, tā kā atpakaļ. Aizmugurē sēdošais vīrs turas godam, bet priekšā esošais ir galīgi opā. Viņš smēķē vienu cigareti pēc otras un filozofē par sacīkstēm, laivām, mazajiem mamutiņiem un Kinder surprise oliņām. Nu kaut ko no tās operas. Pēkšņi viņš izdomā čurāt. Jūtam, ka labi nebūs un arī dodamies uz krastu. Lai arī laiva piestāj krastā pēc labākajiem drošas piestāšanas paraugiem, minētais, upes un lietus nogurdinātais vīrietis, pēkšņi pieceļas kājās un nošlupstējis kaut ko no sērijas- es parast nepīpēj, smuki liekas pāri bortam. Kādu minūti mēs ierēcam un tad dodamies palīgā. Lielu palīdzību gan nevajag, jo izmantojot laivu par atbalstu, bārdainais jau ir ticis krastā. Respect vecim, jo pat kritiskā situācijā džeks noturējās nepielaidis bikšeles. Tagad ļoti nedrošiem soļiem viņš paietās pāris metrus uz priekšu un sniedz vitamīnu devu mazajiem kociņiem. Viņa atgriešanās laivā vispār ir sajūsmas vērta. Viņš atgādina cēlu flamingo, Čeburašku un izlūku Isajevu vienlaicīgi. Mēs esam nozviegušies līki.
Turpinām ceļu. Pēc kāda kilometra saprotam, ka ar bārdainā ekipāžu labi nebūs. Čalis ir pilnīgi saguris un mazliet tā kā iesnaudies. Ņemam šos tauvā. Bārdainam velk uz ūdeni, tāpēc pārsēdinām viņu mūsu laivā. Viņam vēl nav miera, jo tagad viņš sāk skaidrot, ka principā mēs visi esam sūdabrāļi, bet viņš ir kruts džeks.
Uz trases beigām mēs paši esam mazliet saguruši. Cilvēku glābšana tas tomēr ir atbildīgs un nogurdinošs darbs. Pa ceļam tiešām pagūstam sniegt palīdzību Kaspara laivai. Pats Kaspars ar skaļu kliedzienu- pizdec, krītam! Pagūst pārlekt uz mūsu laivu, bet viņa pārinieks apgāž laivu uz sāniem. Esmu gandrīz pārliecināts, ka ja Kasparam nebūtu uznākuši melnie, kanoe tā arī būtu peldējusi, bet Kaspars dzelžaini apgalvo, ka jutis ar savām slimajām nierēm, ka sūdi būs. Tā kā viss norisinās upes vidū, pirmo reizi tiešām dabonam mazliet iesvīst. Izvelkam no ūdens laivu, izmakšķerējam mantas, sniedzam psiholoģisku atbalstu un cenšamies ļoti skaļi nezviegt.
Personīgi es finišu sasniedzu diezgan noguris. Organizētāji, šķiet, speciāli ir uzbēruši nenormāli augstu kalnu, pa kuru nenoraujot uz mutes nemaz nevar uzkāpt. Pēc manām aplēsēm kalns bija vismaz simts metrus augsts un riktīgi stāvs. Kaut gan salīdzinot ar bārdaino, es augšā tiku kā Džons Makleods.
Tālāk risinājās dažādas izklaides, par kurām diemžēl šogad nevaru sniegt aprakstu, jo biju aizrāvies ar verdošas soļankas liešanu uz labās kājas. Ar acs kaktiņu redzēju, ka cilvēki mētā kartupeļus, bet mana uzmanība bija koncentrēta uz noplaucēto kāju. Mans padoms- nelejiet sev zupu uz kājas. Pirmkārt tas ir slimi, otrkārt- sāpīgi. Gluži speciāli jau es to nedarīju, bet nu tā sanāca. Padoms numur divi- ja reiz applaucējat kāju- neejiet pirtī. Kristaps mani mēģina no tā atrunāt. Diemžēl mani argumenti ir ļoti spēcīgi un Kristaps piekāpjas. Spēcīgākais no argumentiem bijis- baigi gribas uz pirti. Galu galā- tā nav viņa kāja.
Tādu sagurušu, mazliet noraudājušos no sāpēm un jautri ķiķinošu mani atrod pakaļ atbraukušie ģimenes locekļi. Ceļš uz mājām esot bijis gana jautrs, bet tā jau ir cita tēma. Katrā ziņā sapratu, ka nākamgad es tomēr gribu airēt, un stipro dzērienu patēriņš būtu samazināms uz pusi.
P.S. Lūgums nejaukt mani ar patieso glābēju, kas bija skaidrs kā mākoņi saulainā dienā pie Gaiziņkalna. Mēs ar Kristapu vienkārši radījām bara iespaidu