Ar lielu līkumu uz Krakovu. 2.daļa
|
Skaidrīte Sudraba
|
Kad Tirgus laukums izstaigāts un apskatīts, atliek pēdējais Karaļu ceļa posms: uz priekšu pa Grodzka ielu līdz pat Vāveles pilij. Skatos uz visām pusēm, jo viss ir tik interesanti! Apraksts par ievērību pelnošajām celtnēm ir līdzi, bet vai tad iespējams iekļauties kaut kādos standartos? Triju dienu laikā trīs reizes nostaigāju šo ceļu turp-atpakaļ, un katrreiz īpaši priecājos par divām baznīcām: skaisto Dominikāņu baznīcu un Sv.Pētera un Pāvila baznīcu ar 12 apustuļu figūrām tās priekšā.
Katru vakaru vismaz vienā (domāju, ka ne vienā vien) baznīcā notiek koncerts. Ja jums gadīsies iet tādai baznīcai garām, noteikti saņemsiet programmiņu un uzaicinājumu apmeklēt pasākumu. Tagad manā priekšā pa trim dienām sakrājušās trīs programmiņas, katra par koncertu citā baznīcā. Divi no tiem koncerti ērģelēm ar vokālu, tiek atskaņoti Baha, Vivaldi, Mocarta skaņdarbi. Trešais atšķirīgs – ģitārai un flautai, ar nosaukumu „No flamenko līdz rokam”. Biļetes maksā 50 un 60 zloti (Ls 8,60 un Ls 10,30), studentiem par 20 zlotiem lētāk. Tā kā septembrī jau agri tumst, un viena pa tumsu staigāt es vairos, tad koncertu apmeklējumi šoreiz izpalika.
Tā bija tāda atkāpe, bet nu atkal pie Karaļu ceļa. Vēl tikai pavisam nedaudz, un esmu krustcelēs. Te krietni jāatgāž galva, lai kalnā varētu aplūkot varenos Vāveles pils mūrus, kuriem pāri slejas tikpat vareni torņi. Tā stāvēt un skatīties var visai ilgi, jo tikt ielai otrā pusē tāpat nevar. Izlutinājusi mūs tā rietumu pasaule! Krakovā vēl brauc pa vecam: gājēju pāreju šoferi uztver kā zīmi, ka jāpieliek ātrums, citādi vēl kāds sadomās izrāpot uz tās pārejas. Tas būtu smieklīgi, ja nebūtu tik bēdīgi: katrā ielas pusē stāv pa 10-15 cilvēkiem un neviens neuzdrošinās spert soli pāri ielai. Kad beidzot kāda mašīna nobremzē, šķiet, visi būtu gatavi tās priekšā paklanīties.
Nu ko, kad ielas otrā pusē tikts, atkal dilemma: uz kuru pusi iet, jo no šīs vietas ieeju redzēt nevar. Ak jā, atceros Parīzes mācību – pa kreisi, tikai pa kreisi! Ja iet pa kreisi, tad uzreiz seko ļoti stāvs kāpiens, un pa neciliem vārtiem ienāku pils kompleksa teritorijā, tā teikt, „no ķēķa puses”. Vēl jo vairāk šo asociāciju pastiprina tas, ka jāiziet cauri vasaras kafejnīcai, tad celiņu labirintiem līdz pils pagalma vistālākajam stūrim. Vārdu sakot, nedariet tā, kā es! Ne vienmēr vajag iet pa kreisi, reizēm arī pa labi ir labi. Lai kā tur arī nebūtu, mana pirmā tikšanās ar Vāveles pili ir bijusi, un šajā brīdī sākas viena svētīga lietus gāze!
Negribu apgalvot, ka nekāds sabiedriskais transports nebrauc līdz pilij, varbūt es vienkārši neredzēju, bet es vienmēr turp-atpakaļ staigāju kājām. Tā šoreiz nākas teciņus mesties projām, jo lietus līst ne pa jokam. Labi, ka ir tādi meiteņu draugi kā veikali, vēl konkrētāk – Galeria Krakowska, kur var pavadīt vakara lietaino daļu. Rīt būs atkal jauna diena un jauni notikumi.
Rīts neko iepriecinošu nesola, smidzina lietus. Tātad pašā laikā būtu realizēt brauciena galveno ieceri – apskatīt Veļičkas sāls raktuves. No Krakovas turp var nokļūt ar vilcienu, mikroautobusu vai satiksmes autobusu. Nevienā aprakstā netiku lasījusi, cik veiksmīgi un izdevīgi būtu braukt ar vilcienu (ka vilcieni uz Veļičku kursē, redzēju savām acīm), toties visi slavē mikroautobusus. Es izmantoju pilsētas autobusu Nr.304, kam galapunkts ir šķērsielā tieši pretī jau pieminētajai Galeria Krakowska. Autobuss kursē ik pēc 20 minūtēm. Biļete jāpērk turpat pieturvietā esošajā automātā (2.zona – 3,60 zloti) un autobusā jānokompostrē. Gods kam gods, šajā maršrutā ir padomāts par pilsētas viesiem. Skrejošā josla visu ceļu rāda, kāda pietura ir nākamā, un, ja vien internetā ir izlasīts, ka poliski raktuves saucas Kopalnia Wieliczka, tad garām nepabrauksi.
Veļičkā sāli iegūst jau no 13.gadsimta, kaut gan šobrīd tam vairs nav rūpniecisks vēriens. Tomēr manu apartamentu virtuves skapītī stāvēja 1 kg sāls ar skaidru uzrakstu, ka iegūts Veļičkā. Šodienas sāls raktuves ir labirints ar daudziem koridoriem un pārejām apm.350 km kopgarumā, taču tūristu taka aptver tikai 2,5 km. Maršruts ved caur 23 telpām, kas izvietotas trijos līmeņos. Sākumā skatāma ekspozīcija par sāls ieguves pirmsākumiem, attīstību, primitīvi un jau progresīvāki tehnikas līdzekļi. Tālāk visa maršruta garumā priecē sāls ezeri, milzīgas un vienkārši lielas, un ne tik lielas sāls figūras, bareljefi sienās un pasakainas lustras no sāls kristāliem. Īpaši skaista ir Svētās Kingas kapela, kas savu izmēru un noformējuma dēļ tiek uzskatīta par īstu baznīcu no sāls. Te notiek arī koncerti, teātra izrādes un citi kultūras pasākumi, bet Jaungada sagaidīšanas balle sajūsminot ar savu vērienīgumu.
Tā kā Veļičkas gaisam piemīt dziednieciskas īpašības, 3.līmenī atrodas sanatorija, kas specializējusies astmas un dažādu alerģiju ārstēšanā. Ja ir vēlme un līdzekļi atļauj, var pārnakšņot pazemes viesnīcās.
Apmeklēt raktuves var tikai grupās gida pavadībā. Ja jūs braucat organizētā ekskursijā, tad, protams, ne par ko nav jāsatraucas, par jums parūpēsies. Savukārt, individuālajiem tūristiem jāgaida, kamēr nokomplektēsies grupa no tādiem pašiem „neorganizētajiem”. Grupā var būt ne vairāk kā 35 cilvēki, bet, ja notiek tā, ka stundas laikā pilns skaits nesanāk, vienalga ik stundu notiek ekskursija poļu valodā un tā maksā 52 zlotus (Ls 9,-). Ekskursijām citās valodās ir noteikti konkrēti laiki, par ko var uzzināt mājaslapā. Cena ekskursijai svešvalodā ir 73 zloti (Ls 12,55). Par atļauju fotografēt vai filmēt jāmaksā vēl 10 zloti (Ls 1,72). Tajā dienā, kad tur biju, grupas gāja ik pēc brīža, burtiski mina viena otrai uz papēžiem. Ja jums neviena no piedāvātajām valodām tā īsti saprotama nav vai negribas pārmaksāt, tad ir kāds neslikts variants. Mājaslapā http://www.kopalnia.pl/ izejiet tūristu taku virtuāli. Ja lasāt un runājat krieviski, vienkārši ideāls variants ir te ievietotais ceļvedis: http://wieliczka.krakow.ru/trasa.htm . Tieši tādu pašu pārdod raktuvju kioskā, un šī informācija ir arī gida stāstījuma pamatā. Sasmēlušies zināšanas internetā, varat iet raktuves skatīt kopā ar poļu grupu.
Mans sākotnējais nodoms ir ekskursija krievu valodā plkst.11:15, taču atbraukusi redzu, ka līdz tai jāgaida divas stundas. Pats pasākums ilgst trīs stundas, tātad būs jau pēcpusdiena, kad iznāksim virszemē. Nē, nevar tā bezjēdzīgi tērēt laiku, tāpēc nolemju iet ar poļu grupu. Nopirkusi lētāko biļeti un uzlīmi fotografēšanai (to gan neviens neprasīja uzrādīt), eju pie norādītajām durvīm gaidīt, kad savāksies grupa. Kā jau vienmēr, ar mani notiek visādi pārpratumi, un mani gluži vienkārši iestumj iekšā ar kādu skandināvu skolēnu grupu. Apkārt tikai tīņi, kādi pieci vai seši vīrieši viņus komandē, un nevienas sievietes. Tā es tur burzos pa vidu kā tāds baltais zvirbulis. Ekskursija angļu valodā (tātad būtu bijis jāmaksā dārgāk). Es saprotu tikai pavisam nedaudz, bet, kā jau teicu, internetā biju izpētījusi tūristu taku, un visā orientējos bez pūlēm.
Nolaišanās zemes dzīlēs sākas ar 380 pakāpieniem uz leju līdz 1.līmenim 64 metru dziļumā. Tā nu ritmiski tipinām: 6 pakāpieni – pagrieziens,6 pakāpieni – pagrieziens, 6 – pagrieziens, 6… un tā tālāk. Ekskursijas tīri izzinošā daļa ilgst stundas divas. Vēl pusstunda tiek dota skaistās Kingas zāles apskatei un kopējai fotogrāfijai, vēl minūtes 20 – suvenīru iepirkšanai, un visbeidzot paiet laiks, lai visus savāktu un pārskaitītu pirms braukšanas virszemē. Manas „daiļrakstības” nepietiek, lai izstāstītu redzēto sāls raktuvju labirintos un istabās. Ko nu izdevās nofotografēt, varat skatīt galerijā „Veļička”.
Šodien uz pili esmu nākusi no labās puses pa galvenajām kāpnēm. Pavisam cita lieta, nekā ienākt pa sānu eju! Tāāāds majestātiskums, ka uzreiz iedveš cieņu. No pils mūriem paveras plašs un ļoti skaists skats pāri Vislai uz pilsētu. Ja gribas ātri un mazliet neparasti nokļūt lejā no mūriem, tad jāsamaksā kaut kādas naudiņas, lai drīkstētu nokāpt pūķa alā, bet no tās iziesiet jau Vislas krastā. Par pūķi un tā iespējamo galu klīst vismaz trīs leģendas. Viena no tām, ka alā dzīvojošais pūķis alias drakons mielojies ar cilvēkiem un lopiem, tādējādi turēdams šausmās visu apkārtni. Kņazs Kraks nolēmis darīt tam galu. Viņa dēli iemetuši alā ar sēru pildītu govs izbāzeni, un tādējādi noindējuši briesmoni. Leģendai ir arī citas versijas, bet iznākums visām viens – drakons gāja bojā. Toties tagad lieli un mazi drakoniņi rotaļlietu, piekariņu, magnētu un citu piemiņas lietiņu veidolā piepilda suvenīru tirgotavas. Bez tam turpat pie alas uzceltais pūķis-piemineklis nav vis šāds tāds, bet īsts uguns spļāvējs. Ik minūti tūristiem par prieku un bērniem par sajūsmu no pūķa rīkles rūkdamas izšaujas uguns liesmas.
Tā pienākusi mana ceļojuma pēdējā diena Krakovā. Rīts sākas ar pamatīgu un nepatīkamu pārsteigumu. Tā sāp kājas, ka tikai ar lielām pūlēm tieku ārā no gultas. Tūlīt spilgti prātā nāk skolas laiks. Katru gadu atkārtojās viens un tas pats: pēc savā vaļā pavadītas vasaras nāk pirmā fizkultūras stunda ar riktīgu slodzi, un nākamajā dienā tā sāp kāju ikri, ka ne soli paspert. Nē, nu, ja iestaigājas, paiet var, bet nokāpšana pa kāpnēm gan ir tīrās mocības. Es jau neko, nešaubos, ka jūs visi esat rūdīti un sportiski! Un tomēr, ja nu nejauši gadās kāds tāds nesportisks kā es, kas pošas uz Veļičku, var gadīties, ka pēc 380 pakāpieniem lejup un triju stundu staigāšanas augšā-lejā kājas sāk protestēt.
Sakarā ar šo negaidīto misēkli, viss notiek palēninātā tempā, bet notiek. Steigties man nevajag, jo nekādus kalnus gāzt nav ieplānots. Galvenais pasākums – aplūkot Vāveles pils iekštelpas. Šoreiz pilī esmu jau no rīta. Pils iekštelpās var apskatīt karaliskās reprezentatīvās telpas (ieejas maksa 18 zloti jeb Ls 3,10), privātos apartamentus (25 zloti jeb Ls 4,30) un ieroču glabātavu (arī 18 zloti). Pretī katram nosaukumam skaitlis pāri par 800 – tik daudz vēl ir ieejas biļešu. Es eju skatīt tikai reprezentācijas telpas, jo tās var apmeklēt individuāli. Privātajos apartamentos var iet tikai gida pavadībā, bet grupas pierakstījušās jau vairākas stundas uz priekšu.
Lēnām eju no telpas telpā, ar interesi pētot interjera priekšmetus un gobelēnus. Karaļa Sigismunda kolekcijā gobelēnu esot bijis tik daudz, cik gadā dienu, šobrīd gan ir saglabājusies kāda trešdaļa. Teikšu godīgi, mani pārsteidza, ka gandrīz visos darinājumos ir attēlotas asiņainas ainas. Labi, dzīvnieku nogalināšana medībās – tas tā kā pieder pie lietas, nu tādi tikumi bija un ir. Bet tāds skats ar divmetrīgu veci, kas otram daudz vārgākam pāršķeļ galvu ar akmeni, asinis šķīst, visi šausmās… Kaut kas no Bībeles sižetiem?
Todien pilī ir ļoti daudz skolēnu, dažās telpās pat pa divām grupām sēž uz grīdas katra pie savas sienas un klausās skolotāju stāstījumu.
Esmu vienā no telpām, kad tur atveras kādas sānu durvis un pa tām iznāk jauna sieviete…vai parādība? Gara, grezna samta kleita, pērļu virtene ap kaklu, gluda, vienkārša frizūra. Neticami, kā no senlaiku gleznas izkāpusi! Sieviete pāriet pāri telpai un steidzas projām. Klusi klaudz papēdīši, pa grīdu slīd kleitas trēns. Dīvainākais, ka pārējie nekā nereaģē, it kā viņi to vien darītu, kā ik dienas tiktos ar galma dāmām. Tikai es ieplestām acīm un pavērtu muti ar skatienu pavadu skaisto sievieti. Laikam izskatos galīgi nepieklājīgi, bet ir tik žēl, ka viņa aiziet!
Taču drīz vien es viņu ieraugu atkal. Vienā no zālēm savas vietas ieņem mūziķi, un skaistā parādība šajā trio ir dziedātāja. Lai arī neaizgāju ne uz vienu no koncertiem baznīcās, toties tagad klausos koncertu pilī! Tas ir vienīgais foto no pils iekštelpām, jo tajā fotografēt aizliegts. Taču, ieraugot mūziķus, visi tver fotoaparātus, un telpu uzraugi neko neiebilst.
Tā nemanot puse dienas jau pagājusi. Laiks ir vienkārši brīnišķīgs, taču saprotu, ka nekāda staigātāja vairs neesmu. Jau iepriekš esmu nopirkusi 24 stundu braukšanas biļeti par 12 zlotiem (Ls 2,04) visiem transportiem, tāpēc pieturā noskatos kādu garāku autobusa maršrutu un braucu. Tad pārsēžos tramvajā un vizinos atkal. Tā sagaidu vakaru, kad jādodas uz lidostu. Braucu ar jau zināmo 292.autobusu, kas kursē ik pēc 20 minūtēm un galapunkts tam ir autoostas mīnus pirmajā stāvā.
Ar to savu aprakstu par Krakovu beigšu, jo pastāstīju par visu, ko redzēju. Man pilsēta ļoti patika, un Krakovu manās atmiņās raksturos viens vārds – gaiša.
Sirsnīgs paldies tiem, kas šo izlasīja līdz galam! Ja kāda vieta ļoti patīk, tad gribas nodot citiem šīs pozitīvās emocijas. Savukārt tie, kas saka: „tos aprakstus taču neviens nelasa, tikai skatās galerijas”, arī nepaliks bešā. Te skatāmas divas galerijas – „Krakova” un „Veļička”.
Ceļojiet un jums izdosies!
