Dunte — Lauči: vienmēr jaunajiem un skrejošajiem!
|
Māra Saulīte
|
Šajā gadā gājiens gar jūru tika plānots rudenī, cerot, ka nelīs un spīdēs saule. Vienu reizi gan nolija, bet kā izrādās tāpēc, lai vēlāk koši spīdētu vēsā rudens saule! Kompānija gājienam salasījās raiba, ar dažādām interesēm un spējām. Lai krustmātes, tantes, bērni, meitenes un puikas būtu laimīgi un smaidīgi pēc pārgājiena, tas tika plānots īss, ar biežiem atpūtas brīžiem un nepārtrauktu ēšanu.
Tā nu sestdienas rīts sākas bez lietus, bišīt spīd saule – dienai ir jābūt labai! Pirms brauciena uz Dunti, kur ar Minhauzena meža takas izstaigāšanu sāksies mini pārgājiens, krustdēls izdīc makvīna tematisko žurnālu – spēli ar zelta kausu un medaļām piedevām. Solot, ka pats nesīs, nopērku, pārējie nosmīn. Es jau zinu, ko viņi domā: „Atkal.” Bet tā kā sešgadniekam šis ir pirmais „īstais” pārgājiens, lai jau būtu. Viņš ir laimīgs un es arī!
Hops! Mēs esam Duntē, kaut kā veiksmīgi atrodam muzeja teritoriju. Pie vārtiem gan ir paziņojums, ka šis ir privātīpašums, tomēr ejam tālāk. Parasti jau tos privātīpašumus apsargā lieli kranči un nikni saimnieki. Šeit tādu nebija. Šeit arī nebija veikla, kur bija plānots nopirkt ūdeni. Ha. Varētu jau cītīgi meklēt vai kādā krodziņā nopirkt 0,5l minerālūdeni par 5Ls, bet ne šoreiz. Apskatām bezmaksas apskates objektus muzeja apkārtnē un dodamies lūkot lieliskā izdomātāja, Minhauzena, stāstu varoņus! Jāatzīst, ka pasaulē slavenāko meli, mums nācās nodēvēt par brīnumu izgudrotāju, jo melot nav labi un melošanu nekādā gadījumā nevar slavēt vai tai par godu veidot paliekošas un interesantas vērtības. Tā nu mēs katrs par 1,5Ls dodamies skatīt turku pupu, peļu taku, ledus putnu olas, mēness tiltu, odu barotavu un visus citus brīnumus.
Mežs ir mitrs un patumšs, daudz visādu sēņu un sēnīšu: elektrozilas, dzeltenas, oranžas, violetas,indīgi augi: čūskogas un segliņi, vējaslotas, māzeri, slimas egles, kritalas un čūskas pa vidu koka figūriņām un laipām. Vasarā šis viss laikam citādāk un labāk izskatās, bez projām lidojošiem zosu kāšiem un žūstošām lapām.
Mēs esam plānojuši izstaigāt vismaz 2/3 no kopējā takas garuma un tad turpināt gājienu gar jūru līdz Lauču akmens kempingam. Drīz vien es jau nesu divas somas, jo kādam skriet, lasīt sēnes, kāpelēt pa tiltiņiem, fotografēt ar mugursomu ir ļoti grūti. Mazais ceļabiedrs laipni piedāvā nestu mūsu fotoaparātus, bet viņam piedāvāju atcerēties gadījumu, pēc kura man bija jālabo objektīvs. Atcerējās. Mārtiņš arī atteica tā paša iemesla dēļ. Nekāda aizvainojuma, protams, tikai piesardzība.
Droši vien ar gidu gājiens būtu interesantāks, uzzinātu ko interesantu, bet nenožēlojām, jo bija iespēja mežu izstaigāt kā vēlējāmies. Blandoties pa takām aptuveni 3 stundas, lūkojām visu neparastāko iemūžināt, izkāpelēties pa visām trepēm, izglābt savējos no lielās zivs, sakarināt vāverēm sēnes kokos un skudrām – sabirdināt maizi, pajāt ar zirgu un mežacūku, no skatu torņa pavērot lejā stāvošos (!), paēst kopā ar sapūstajām pīlītēm, paskraidīt pa peļu takām, uzkāpt līdz mēnesim, iejūgt kamanās vilku, kurš gan izskatījās kā lācis, gandrīz uzkāpt zalktim, salasīt zālītes tējai, garšīgi paēst, izskrieties pa slidenajām laipām un izsapņoties Sapņotavā. Katrs nodomājam par kādu no saviem sapņiem, lai tas piepildās! Mārtiņam, kurš neko neizsapņoja, tiek 3 sapņi: no katra pa vienam! Vēl tikai jāpielādē, lai šautu, jāsatiek lācis un jāatrod dārgumu lāde un tad turpināsim pārgājienu gar jūru!
Jūra mūs satiek pelēcīgi gaiša un vējaina. Uz Ainažu pusi pāris zvejnieku pārbauda tīklus. Jūrmala ir rudenīgi klusa un tāda tā man tīk vislabāk – personiska un emocionāla. Kādam jūra ir tikai ūdens un ūdens, un smilts, man tā ir katrreiz dažāda un mainīga. Vējš ar ūdeni veido izcilas ainavas, kas iedvesmo. Pilnai laimei man šeit un tagad nav vajadzīgas lielas kraujas, mežonīgas kalnu upes, kokospalmu pludmales, haizivis vai veci turki.
Netālu no Korbiņiem atrodam vienīgo sarkano kļavu, pie kuras nolemjam paēst. Ir silti, garšīgi un labi! Tā kā mūsu kompānijā ir cepšanas guru, kurš ir cepis pat čiekurus, kad viss jau ir izcepts, arī šoreiz cepam visu: siera bagetes, desiņas un gurķus. Meklējot sausos zarus, vītolos atrodu dāvanu lentas, paņemu trīs (noderēs medaļām!!) un pamanām negaisa mākoni, kas neizbēgami tuvojas mums. Sabildējam minikanjonu, aktīvās mārītes un dodamies tālāk. Šķērsojam upi un bliežam kāpās zem kokiem. Lietus ir klāt. Savelkam lietusmēteļus un nepacietīgi gaidām, kad rimsies. Pirmais skraidīt un kratīt kokus sāk Roberts, drīz pēc tam arī mēs pārējie nolemjam turpināt ceļu, negaidot kamēr lietus pilnīgi mitēsies. Es jau redzu kā pāris minūšu laikā samirks bikses un tad iešana būs nejauka. Bet – stop! No Salacgrīvas puses tuvojas vēl viens lietus mākonis. Ejam atpakaļ, nostājamies zem platajiem kļavas zariem un vērojam burvīgu ainavu: pie horizonta neprātīgi spīd saule, bet pie mums balts līst lietus, caur spilgti zaļajiem sīkkokiem vīd pelēkas debesis un viss spīd sudrabā… es smaidu, man ir labi!
Pāris gaidīšanas minūšu un mēs varam novilkt lietusmēteļus, uzlocīt bikses un turpināt iet tālāk. Saule spīd jūrā, viss kļūst košāks, krāsas piesātinātākas, gaiss siltāks. Tādas emocijas es kolekcionēju, bet kāds lasa visus skaistākos akmeņus, kokus, stikla gabaliņus. Kad pats vairs nevar panest, mēģina pierunāt mūs. Saprotot, ka tukšām kabatām viņš tik un tā neies un to kļūs vēl vairāk, es atsakos nest viņa dārgumus. Viņš arī. Lielākos, bēdīgām acīm, atstājam liedagam. Pēc aptuveni 2km sasniedzam Kursīšus, tālumā var saskatīt Lauču lielo akmeni. Gājiens nav garš, tomēr kājas bišīt sāp. Mazākais no ceļabiedriem arī ir noguris. Atceros par medaļām, ieminos, ka Ruta paliks bez godalgotas vietas, jo iet aiz mums, bet mums trijiem, jāsadala pirmās trīs vietas. Un. Kāds nemanot, sāk ātrāk iet un apdzen mūs. Saskatāmies ar Mārci, bez komentāriem abi saprotam – mums atliks vien sudrabs un bronza. :D
Tālumā, pie lielā Lauču akmens pamanām gaišu tēlu un es zinu, tas ir mūsējais. Citi arī ir zinājuši. Pie akmens noknipsējam vienu kopbildi. Medaļas vēl navatdotas, bet kādam bildē būs pacelts viens pirksts – lai visi zinātu, kuram pienākas zelts, angry birds spēle, apbrīns par izturību un labākie radinieki pasaulē! Vakarā rietēs sarkana saule, naktī koši spīdēs pilnmēness, būs izdzīvota vēl viena piepildīta diena!
