Krima

26.01.2006
18 min lasīšanai

Ideja par braukšanu uz Krimu dzima pagāšgad pēc brauciena uz Norvēģiju. Iepatikās autotūrisms :) un gribējās kaut ko no pagātnes, jo pēc nostāstiem, tur ir tāpat kā bija Latvijā pirms 15 gadiem. Tā nu sameklējām līdzi braukt gribētājus un gatavojāmies. Izbraukšanas datums tika noteikts - 25.jūnijs. Līdz tam tika iepirkta sausā pārtika, ūdens, vīns un alus. Braucēji bijām četri – es, Jānis, Solvita un Andis. Pārvietošanās līdzeklis – Ford Galaxy, kas iet uz gāzi. Pirms tam bija apskatīti raksti i-netā, kas saistīti ar Ukrainu un Krimu, bija izdrukāti kempingu vietu un apskates objektu apraksti, kas veiksmīgi tika aizmirsti mājās uz galda :) Nolēmām, ka brauksim caur Lietuvu un Poliju, nevis caur Baltkrieviju, kas būtu gan tuvāk, taču, zinot, kāds režīms ir Baltkrievijā, tomēr nobijāmies, jo turp un atpakaļceļā nebija vajadzīgas nekādas aizķeršanās. 1.diena, 25.jūnijs, sestdiena Izbraucam no Limbažiem pl.7-30, ir skaista saulaina diena, man iešāvās prātā, ka dodamies uz dienvidiem, bet pašiem skaists laiks Latvijā, bet ceļš nu bija sācies. Ap pl.10-iem šķērsojam Latvijas - Lietuvas robežu, kur apskata tikai pases un novēl laimīgu ceļu, turpinām ceļu pa Lietuvu, pl. 13-45 esam pie Polijas robežas, kur arī ļoti ātri izbraucam cauri. Garastāvoklis labs kā jau ceļojuma sākumā. Braucam cauri Polijai un ik pa laikam pašausminamies, ka visur, kur vien var - uz sētām, ēkām, privāto māju pagalmos - ir izvietotas reklāmas, ka poļi brauc ar tik mazītiņām mašīnītēm kā mugursomām. Ir jau 20-00 vakarā, kad līdz Ukrainas robežai palikuši 120 km, pl. 21-40 sākam stāvēt rindā, kas ir uz Polijas – Ukrainas robežas. Rinda diezgan gara un visu laiku poļu automašīnas brauc garām un acīmredzot lien bez rindas, kamēr mēs godīgi stāvam rindā. Paiet jau 1 stunda, kaut kāda kustība jau ir, bet maza, skats apkārt arī ne visai, ceļš šaurs – tikai divas joslas un tie, kas dzenas uz priekšu bez rindas ik pa laikam spiesti braukt atpakaļgaitā, lai palaistu pretim braucošos no Ukrainas izkļuvušos transportlīdzekļus. Tā kā ir jau vakars un ir daudz km nobraukti, ir parādījies nogurums, es un Solvita nolemjam, ka būtu nepieciešams labākam garastāvoklim atkorķēt vīna pudeli, tā arī izdarām. Kad jau pagājušas 2 stundas tikām līdz vietai, kur jau ir trīs rindas un redzams postenis, kur pārbauda pases. Pabraucām garām robežsardzei, kur citiem deva talonus, mēs prasījām, bet mums tikai māja, lai braucam, tā arī aizbraucām līdz nākamajām rindām. Šeit ļoti lēni iet, visu laiku kāds spraucas priekšā un tas kaitina. Tāpat redzams, kā melns BMW piebrauc, šoferis ieskrien iekšā, pēc tam iznāk ārā ar muitnieku, un pa citu joslu tas aizbrauc – pilnīgi acīmredzams, ka tika samaksāts kukulis, lai varētu tikt bez rindas. Kad jau tiekam līdz pašai būdiņai, kur sēž muitnieks, tad izkāpjam, iedodam pases, mums lika aizpildīt imigrācijas kartītes, aizpildījām latviski, katrs citādāk, bet viņiem tas vienalga, prasīja mums talonu, teicām, ka neviens nekādu talonu mums nav devis, muitnieks neko neteica. Bija bail, ka neaizsūta mūs atpakaļ kādā rindā stāvēt, beigās izlaida caur posteni, novēlēja laimīgu ceļu. Kad braucām tālāk, tur atkal viens robežsargu postenis, kur mums paprasīja to sasodīto talonu, teicām, ka neviens mums tādu neiedeva, viņiem vienalga, aizsūtīja atpakaļ pie būdiņas ar muitnieku :( Dusmas un šoks. Puiši atstāja mašīnu un aizgāja atpakaļ pie muitnieka, kurš smīnēdams teica: „Oi, kažetsja vi zabiļi talončik!”(Vai, liekas, ka aizmirsāt taloniņu)). Tad nu 1-05 iebraucām Ukrainā. Braucām iekšā Ukrainā, mēs, meitenes, jau aizmugurē aizmigām, puiši tikai otrā rītā stāstīja, ka pa nakti braukuši. Uzbraukuši uz viaduktu, kad no viadukta braukuši nost, tad pēkšņi beidzies ceļš, knapi savākuši mašīnu, gandrīz palikuši bez riepām, tāpat vēl naktī nošokējis zirgs, kas skrējis viens pats ar ratiem pa ceļu, Braukuši uz intuīciju, jo norādes nekādas nav bijušas, skatījušies uz mēnesi un apmēram sprieduši uz kuru pusi jābrauc. Pēc tam visu ceļu smējām, ja nezini, kur jābrauc, skaties uz mēnesi :) Ap kādiem pl.3-iem naktī palikām benzīntankā un mazliet pagulēja arī mūsu šoferīši. 2.diena, 27.jūnijs, svētdiena. Ap pl. 6-iem cēlāmies un braucām tālāk, ap pl. 9-iem apstājāmies, paēdām brokastis, iedzērām kafiju ceļa malā, nomazgājām mutes, lejot uz rokām līdzpaņemto ūdeni. Pirmais iespaids, ieraugot Ukrainu dienas gaismā, nav nekāds iepriecinošais – visas ceļa malas aizaugušas, ceļi slikti, daudz pamestu, pussagruvušu māju. Ceļa zīmes ar pilsētu norādēm ļoti minimāli, bet mēs tikai braucam. Kamēr ēdām brokastis, „mazgājāmies”, tikmēr mums garām pabrauca busiņš ar LV zīmi :) Tāda forša sajūta, mūsējie arī ir te :) Šie uzpīkšķināja un aizbrauca. Tā nu sakārtojāmies un braucām tālāk. Šodien jātiek līdz Krimai. Pa ceļa malām visādi tantuki un ne tikai pārdod meža zemenes burciņā, arī savs bizness, kā no meža ārā, tā turpat maliņā pārdod, nav jāstiepj uz tirgu un no meža atnāk mājās ar naudiņu. Nopirkām arī mēs 0,5 l par 10 grivņām, manuprāt, diezgan sālīti Ukrainai – tas sanāk 1 Ls, bet nu lai paliek. Vēl viens uzjautrinošs gadījums, kad iepildījām gāzi. Piebraucām pie uzpildes stacijas, pēc kāda laiciņa vien vīrietis negribīgi iznāk no būdiņas (pl. bija 13-35) un pavēstīja: „Vopše sečas un nas tihij čas!” (vispār mums ir klusā stunda) Mēs uz mutes. Pieraduši, ka Latvijā visur tirdzniecībā strādā bez pusdienas pārtraukumiem un ir pati laipnība - turgus ekonomika :) Nezinu, ko viņš gribēja, lai mēs darām, varbūt pagaidīt, kamēr beigsies viņam klusā stunda, lai nu kā gāzi viņš tomēr iepildīja. Braucam tālāk, ar zīmēm ļoti švaki, pēc lieliem gabaliem, mēs pieturamies pie virziena, kāds redzams kartē. Vēl mūs sasmīdināja fakts, ka uz vienas lielas zīmes, lielā krustojumā, bija vienādi uzrakstīti pilsētu nosaukumi ar bultiņām, bet ceturtajā virzienā tieši tāds uzraksts kā pilsētu nosaukumi – Шиномонтаж (riepu montāža). Varētu padomāt, ka viena no pilsētām tā saucas, bet nē, tā ir norāde, ka tajā virzienā var samontēt riepas :) Latvijā neko tādu neieraudzīsi. Ja tiek veikts ceļa remonts, tad pirms tam nav redzamas nekādas zīmes, nekādas norādes kā apbraukt remontējamo vietu. tTā tika remontēts arī viadukts, kur nevarēja uzbraukt, tā kā zīmes nebija, mēs braucām, bet tur viens vīriņš, gana pikts, neļāva braukt, uz ceļa stāvēja un rādīja, ka nevar braukt, aiz viņa ceļa strādnieki remontēja ceļu. Nepaskaidroja, kā var tikt uz mums vajadzīgā ceļa, tad nu kūlāmies paši kā mākam, labi, ka ir diena un visu var redzēt. Šinī dienā arī iedevām pirmo kukuli Ukrainas ceļu policijai. Bija mūsu šoferīša vaina, mazliet pārkāpām ceļu satiksmes noteikumus. tad nu dialogs bija apmēram tāds. Milicis: Jūs pārkāpāt noteikumus, būs jābrauc uz tiesu, tur izskatīs šo pārkāpumu. Andis: Mēs negribētu braukt uz tiesu, varbūt var kaut kā citādāk. Milicis: Sods par šādu pārkāpumu ir no 70-200 grivņām. Tiek sarunāts, ka samaksāsim kukuli 50 grivņas (5 Ls) un milicis mūs atlaidīs. Tad Andis prasīja: „Kak davaķ!” (kā dot?) Milicis: „Smelo!” (droši!) :) Iebraucām Krimā pl 21-00, tur izbraucām cauri postenim, kur bija zīme Stop. Mēs arī apstājāmies, bet tā kā neviens pie mums nepienāca, braucām tālāk. Meklējām kādu vietu, kur uzcelt telti, bet tas ir nereāli, pirmkārt tāpēc, ka ir tumšs, un nav arī tādas vietas, kur telti uzcelt. Tad iebraucām pilsētā Krasnoperekopskā, kur viesnīcā „Fantāzija” par 140 grivņām (Ls 11,40) paņēmām 2-vietīgu numuru, aiz viesnīcas nolikām automašīnu par 3 grivņām (0,30 Ls) uz diennakti. Numurā bija viss, ko vajag, arī ledusskapis, divas istabiņas ar gultām, TV, duša. Gribējās ēst, uz galda bija ēdienkarte, pazvanīju un vēlējos pasūtīt ēdienu numurā, taču tur atbildēja, ka pasūtīt jau mēs varot, bet viņi nezinot, kad varēs uztaisīt, jo esot jātaisa kaut kāds bankets. Izdomājām iet pastaigāt pa naksnīgo pilsētu, pameklēt, kur paēst. Jāsaka uzreiz, ka ukraiņi laikam tumsā labi redz, jo ielu apgaismojuma nav, gaisma ir tikai tik daudz, cik atspīd no bāriem un tādiem maziem veikaliņiem – kioskiem. Zem viesnīcas tajos bāros tā arī nedabūjām paēst, tad aizgājām uz kādu bistro, kur paēdām mikroviļņu krāsnī uzsildītas vistu karbonādes ar kartupeļiem/griķiem. Bija arī salātiņi, kopā samaksājām tikai 45 grivņas (Ls 4,50). Tad jau arī gājām atpakaļ uz viesnīcu gulēt, kā cilvēki gultās :) 3.diena, 27.jūnijs pirmdiena. Ap pl. 11-20 izbraucām no viesnīcas, konstatējām, ka ir šaize ar riepu. Galaxy nespēj izturēt tādus ceļus, riepa – mīksta. Nodomājām, ka nu būs iespēja iepazīties ar Ukrainas servisu. Braucām uz vienu servisu, kur bija reklāma, garāžas durvis vaļā, kad Jānis tur iegāja, nevarēja saprast, kurš tur galvenais, kaut kas notiek, beigas noskaidrojas, ka viņi vispār pirmdienās nestrādā. Tad nu aizbraucām aiz stūra, kur bija norāde Шиномонтаж. Tur mūs apkalpoja ļoti labi, salaboja riepu un paprasīja 8 grivņas (Ls 0,80), iedevām 10 grivņas. Tad nu devāmies tālāk. Nākamais mērķis – nokļūt Simferopolē. Pa ceļam nopirkām divus kilogramus, ļoti garšīgus ķiršus par 2,5 grivņām kilogramā. Ceļa malās viņi tirgo visu, kas izaudzis pašu dārzos. Pie tiem ķiršiem bija tāds puišelis, kurš palūdza, vai nevarot iedot kādu Latvijas naudiņu, kad pateicām, no kurienes esam. kad iedevām 0,20 Ls viņš bija tik priecīgs un, kad pateicām, kas monētas vērtība ir 2 grivņas, tad nu gan bija šokā, ka tik daudz iedevām :) Nokļuvām Simferopolē, mazliet pastaigājām. Iebraucām pašā centrā, kur bija stacija, turpat arī Macdonalds. Skats interesants - brauc vecie, apaļie trolejbusi ar saplaisājušu stiklu, man būtu bail tādā sēsties iekšā, ka neizkrīt cauri. Pastaigājām arī pa parkiem, bija arī Vadonis (Ļeņina piemineklis), kura pakājē tantuks uz avīzes ēda siļķi. Gājām cauri parkam, kas kādreiz bijis skaists, tur aug tādi koki, kādu Latvijā neredzēsi, taču visur redzams, ka kādreiz bijis skaisti, tagad viss atstāts savā vaļā. Tādu profesiju kā sētnieks, šķiet, tur nepazīst. Viss aizaudzis, neviens nepļauj mauriņu. Kad gājām pa ielām, tad mūs uzjautrināja skats, ka pāri mūsu galvām ik pa laikam ir kāds vadu mudžeklis, likās, ka Spidermans ir darbojies. Tad nu smējām, ka tur tikai tas montieris, kas vilcis tos vadus, varbūt var zināt, kas kurš par vadu, vai tas telefona, vai elektrības, vai interneta kabelis. Izgājām vienam lielam parkam cauri gar kaut kādas upītes krastu, gribas teikt mežonīgi, pilnīgi viss aizaudzis, zāle cik liela aug, tik liela arī bija tajā parkā, labi, ka celiņš no plāksnēm, citādi jau netiktu parkā iekšā, kā pļavā. Aug koki un krūmi kā ienāk prātā un turpat ir arī labi bomžiem, kas ielīduši krūmājā mīlinājās. Nopirkām kādā kioskā sīkākas Krimas kartes ar apskates objektiem. Meklējām tādu tirdzniecības centru kā, piemēram, Universālveikals Centrs Rīgā, bet tā arī neatradām. Braucām tālāk. Apmeklējām pirmo apskates objektu – Emine – bair – hosar alas (biļetes maksāja 4 cilvēkiem 151 grivņas- Ls 15,10), tās nu bija līmenī un mūs pavadīja gids, kas ļoti interesanti visu alās redzēto komentēja. Bija redzams, ka šeit ukraiņi bija pacentušies, lai tūristiem ir, ko redzēt. Uz alām bija jābrauc kalnā augšā pa diezgan šauru ceļu, bet ukraiņus tas neaizkavēja dzīties garām arī līkumos. Dīvainīši. Braucot no alām, pa ceļam iebraucām ceļmalā esošajā krodziņā. Tur bija ļoti feina āra virtuve un interesanti ēdieni. Smieklīgi bija, kad prasījām, kādas katrā no ēdieniem ir sastāvdaļas un vienā tā pavāre, saka, ka ir „kurica” (vista) un tad, nodomājot, ka mēs nesaprot, saka kā vista kluksēt : „Koo, koo”, tas bija tik amizanti, ka mēs visi, gan pavāri, apkalpotāji, ilgi smējāmies :) Paēdām visi četri par 95 grivņām (9,50 Ls). Pulkstenis jau rādīja septiņi vakarā, jāsāk meklēt vieta, kur nakšņot. Jau ieraudzījām pa gabalu Melno jūru. Nolēmām, ka šī nakts jau jāpavada pie jūras. Braucām uz Jaltas pusi, bijām Aluštā, bet nevarējām atrast vietu, kur uzsliet telti. Pēc kempingu kartes braucām un meklējām kartē atzīmētās vietas. Izbraucot no Aluštas bija norāde uz kempingu „Уют”. Braucām pa šauru asfaltētu ceļu, virziens tā kā uz jūru, lejup. Līkumains ceļš, vienā līkumā sanāca, ka pretī ir kapsēta un uz tās bija zīme „Уют”, smējāmies, ka kapsētā jau visiem ir ērti :). Kad atradām īsto vietu, tur mums piedāvāja 1 istabu ar četrām gultām, par katru gultas vietu prasot 25 grivņas (Ls 2,5). Tā kā nebija arī izeja uz jūru, tad nu mēs braucām no tās vietas prom. Braucām uz Sudakas pusi, pēc kartes tur vajadzēja būt tām vietām, kur jūras krastā var uzcelt telti. Braucām pa kalnu ceļiem, pa labi bija redzama jūra, pa kreisi kalnu nogāzēs tika audzētas vīnogas, tikai žēl, ka nebija vīnogu sezona vēl. Nokļuvām Solnečnogorskoje, ieraudzījām, ka vienā vietā ir uzslietas teltis, Gājām prasīt, tur tā kā īpašnieks izvēlās no vagoniņa, piedzēries un teica, ja mums patīkot, tad varam celt telti, kur vēlamies. Maksa bija 8 grivņas par telti un 8 grivņas par mašīnu. Mums tur īsti nepatika, lieki piebilst, ka nebija viss satīrīts un nokopts, pie vagoniņa, kuru varētu uzskatīt par ofisu, bija kaut kādi dēļi nomesti, tā kā „stroikā”, tikai izskatījās, ka tie tur ilgi stāv un nevienam nav par tiem interese. Bija izvilkt ārā tumba, pa kuru dārdināja gana skaļi krievu mūziku, blakus vagoniņam bija galdiņš, kur kāds pārītis lietoja alkoholu, tie varēja būt „saimnieka” draugi.. Braucām tālāk, tikām līdz nākamam ciemam Ribačje, tur pašā jūras krastā bija saceltas teltis, tā kā, viļņi var ieskaloties teltī, taču nevarējām mašīnu piebraukt, tā kā negribējām atstāt mašīnu, tad braucām atpakaļ pie piedzērušā ukraiņa. Bija jau satumsis. Tā kā telšu vietas „saimnieks” bija sadzēries, tad viņam neizdevās attaisīt šlagbaumu, rāva ķēdi, kaut ko ņēmās, kamēr Andis piedāvājās viņam palīdzēt, kam „saimnieks” piekrita. Andis izkāpa no mašīnas, mierīgi piegāja un attaisīja ķēdi :). Telti jau cēlām pa tumsu, gaisā virmoja mē i žo ( M Ж - tualete, kur vienā pusē ir M burts otrā pusē Ж burts, no filmas „Briljanta roka”) smaka. Man vajadzēja grābekli, lai varētu nogrābt tīru vietu, kur celt telti, taču tik tālredzīgi nebijām un grābekli no Latvijas nepaņēmām :( Mašīnas lampu gaismā uzcēlām telti. Vieta bija uz kraujas, lejā šalkoja jūra, debesis bija skaidras un varēja redzēt ļoti daudz zvaigžņu, tik daudz Latvijā naktī lūkojoties debesīs nevar redzēt. Ap vieniem aizgājām gulēt. 4.diena, 28.jūnijs, otrdiena. Pamodāmies ap pl 6-00, bija skaidrs un saulains rīts. Jānis ar Andi aizgāja peldēties uz jūru, tā kā bija jāiet kāds gabaliņš, tad mēs, meitenes, nolēmām, ka neiesim, paliksim pie telts, gan jau paspēsim vēl nopeldēties Melnajā jūrā. Taisījāmies prom no kempinga. Mūsu nākamais mērķis bija braukt uz ciemu Lučistoje skatīties Džemerdži kalnu, kas ir augstākais kalns Krimā. Iebraucām ciemā, nekādas norādes nebija, kur varētu tikt Džemerdži kalnā, izbraucām ciemam cauri, kalnu jau redzam, taču nezinājām, kā tikt tam klāt. Braucām atpakaļ uz ciemu, uz ceļa ieraudzījām beigtu kaķi, tad nu pie šī beigtā kaķa nogriezāmies pa labi un smējām, ka nevajag nekādas norādes, ir beigts kaķis un kurš tad nezina, ka pie beigtā kaķa jānogriežas pa labi :) Tur piedāvāja izjādes ar zirgiem un braukt ar „bobi”. Bet nekas arī vairāk nebija, kalnu apskatījām pa gabalu, skaists jau nu bija, bet mākoņi sāka staigāt pa zemi un kalni pazuda mūsu skatienam.. Devāmies tālāk uz Jaltu. Mazliet baidījāmies, ka arī šī slavenā kūrortpilsēta mūs nenošokē negatīvi, bet tā nebija. Beidzot ieraudzījām palmas, viss gar Melnās jūras krastu bija sakopts, pludmale bija akmeņaina, cilvēki peldas, un viņus nemaz neuztrauc uzraksts „Санитарная зона. Купатся запрещено.” (Sanitārā zona. Peldēties aizliegts. kriev.). Jūras krasts Jaltā ir apmēram līdzīgi kā Rīgā Daugavas krasts, tikai tur viss skaists sakopts, zālīte nopļauta, gājēju celiņš izlikts ar flīzēm, kuras mazgā, bija piedāvājumi tūristiem fotografēties princešu un rokeru tērpos. Parks skaists, lielas magnolijas un rododendru koki, kurus laista ar šļūtenēm, šeit bija redzams, ka ukraiņi ir sapratuši, ko nozīmē tūrisms, tāpēc arī centušies. Staigājām pa pilsētu, ieraudzījām kvasu dzeltenajās muciņās kā no padomju laikiem. Nolēmām pagaršot, vēeee..., tas nu gan nebija gards, likās, ka izskalota muca un tas mums ieliets glāzēs, izmetām miskastē. Braucām prom no Jaltas, gribējām tikt uz Krimas Lielo kanjonu, norādes nebija, vadījāmies pēc kartes, aizbraucām līdz Bezdelīgas Ligzdai (uz klints jūrā uzcelta pils), pa gabalu apskatījām, nevarējām atrast vietu, kā tur piebraukt, tādēļ braucām atkal meklēt ceļu, kas ved uz Lielo kanjonu. Ar trešo reizi ceļu atradām. Sākās garš ceļš kalnā, sāka atkal mākoņi staigāt pa zemi, dēļ biezās miglas bija slikta redzamība. Nobraucām tikai kādus 15 km kalnā, bet tas bija diezgan ilgi, jo ceļš līkumains vijās kalnā, spēj tikai griezt stūri un samazināt ātrumu. Bijām uzbraukuši kalnā, migla joprojām bija, varēja tikai kādas aprises redzēt tā kā ēkām, mašīnām un cilvēku stāviem, kas sāka nākt mums virsū no ceļa malām, māja ar rokām, kaut ko sauca, bija ļoti baisa sajūta. Cilvēki bija ar diezgan tumšu ādu un izskatījās piedzērušies, mēs nepastājāmies un tikai braucām tālāk, domājot ātrāk tikt prom no tās vietas. Izbraucām ārā no miglas, bija sajūta, ka esam izbraukuši cauri kaut kādam izraidīto, spitālīgo ciemam. Skatam pavērās plašs līdzenums, bijām kalna galā, bija redzami lieli, balti kupoli kā observatorijas, piebraukt nevarēja, jo bija aizlieguma zīme un uzraksts, no kura varēja saprast, ka tur ir kāds militārs objekts. Turpinājām braukt pa kalnu ceļu, tagad jau uz leju ceļš vijās, tikām līdz Lielajam kanjona. Braucot pa šo kalnu nekur nebija norādes vai informācijas par to, kur un cik tālu atrodas Lielais kanjons. Viss notiek uz intuīciju :). Nolikām mašīnu, nopirkām biļetes un gājām, bija iestaigāta taciņa, jāiet bija diezgan tālu gar kalnu upes krastu, ceļš vijās uz augšu, tāda kā meža taka, nepieciešami ērti apavi, kas mums bija, jo es biju par to iepriekš lasījusi. Tikai nebiju izlasījusi, ka nepieciešams ir arī peldkostīms, jo ejot gar kalnu upi, mēs nonācām līdz Jaunības vannai, tur kalnu upes tecējumā ir tāda izveidojusies bedre, vairākus metrus dziļa un diezgan plata, kurā varēja peldēties, ūdens bija diezgan auksts, kā jau kalnu upei man par nožēlu nebija līdzi peldkostīms, būtu arī izpeldējusies. Runāja, ka, izpeldoties Jaunības vannā, var iegūt un saglabāt jaunību :). Puiši uzrāpās un aizgāja tālāk kalnā nopeldēties kaili, kur neviens nebija. Turpat bija arī vīna, uzkodu pārdevēji. Nopirkām no viena tāda kā gruzīna vienu litru saldu vīnu ar nosaukumu „Melnais pulkvedis”. Atpakaļ devāmies pa Lielā kanjona taku, līdz iznācām uz ceļa, bet tur nebija mūsu mašīnas, bijām iznākuši zemāk par to vietu, kur atstājām mašīnu, tad nu gājām meklēt mašīnu, kuru, protams, atradām. Turpat pārdeva suvenīrus – tādas kā tatāru cepurītes (ķubiķeikas), Jānis ar Andi sev tādas nopirka un jautāja pārdevējai, kurš te viņiem tādas cepurītes nēsā. Atbilde skanēja: „Vsje turisti!” :) Braucām pa to pašu ceļu atpakaļ, tagad ceļš gāja augšup līdz atkal nokļuvām kalna gala līdzenumā. Pirms tam bijām redzējuši ložu cauršautu norādi „Tirdzniecības centrs”, tur tad nu arī devāmies, domājām, ka tur būs kāds lielveikals, lai varētu nopirkt ūdeni un vēl šo to. Devāmies norādītajā virzienā un nokļuvām tādā kā tirgus placī. Tirgojās Krimas tatāri, šausmīgi uzbāzīgi rāva iekšā katrs savā tirgotavā, piedāvāja šašlikus, vīnu un visādus rotājumus, tatāru cepurītes un čības, likās, ka esam nokļuvuši kaut kādā nenormālā Tatārijas tirgū, tur bija kamieļi, poniji un lāči, tad atkal nāca virsū migla, lieliem vāliem tā vēlās, līdz viss bija ietīts dūmakā. Tā, neko nenopirkuši, jo ūdeni šeit nevarēja nopirkt, laidāmies prom meklēt nakšņošanas vietu. Palikām turpat kalna galā, iebraucām vienā pļaviņā, kur uzcēlām telti un pirmo vakaru normāli uztaisījām vakariņas no līdzpaņemtajiem kartupeļiem, kāpostiem un burkāniem. Kā saule norietēja, kļuva ļoti auksts. Tajā naktī diezgan nosalām, bet kopumā bija jauki, šādu kalna pļaviņu neviens vēl nebija paspējis piemēslot, un mēs, protams, aiz sevis savācām. Braucot automašīnā mums skanēja radio klausījāmies ukraiņu radiostaciju, kura pārraidīja mūziku, katru apaļo stundu pārraidīšana tika pārtraukta un ļoti skaļi atskanēja ziņas, kuras pārraidīja no Krievijas, neko citu vairs nevarēja uzgriezt, tā spiestā kārtā bija jāklausās šīs ziņaa, pat tad, kad neko radio neuztvēra, katru stundu bija ziņas. Tāds kā atgādinājums par vareno kaimiņu – Krieviju. 5.diena, 29.jūnijs, trešdiena. Izbraucām diezgan vēlu, pulkstenis bija jau 10-00. Devāmies uz Sevastopoli, mums beidzās gāze, domājām, ka Sevostopolē atradīsim vietu, kur uzpildīties, taču nekā. Tas mazliet sabojāja omu,. Nolēmām, ka brauksim kaut kur pie Melnās jūras, lai varam pasauļoties un papeldēties. Braucām pa ceļu, kas veda prom no Sevastopoles gar jūras malu un meklējām vietu, kur varēsim piebraukt pie jūras. Pa ceļam atradām gāzes uzpildes staciju :). Ieradāmies Ļubimovkā, sekojām norādei „Autokempings”. Domājām, kka tur būs vieta, kur var uzcelt teltis un atstāt mašīnu, bet nosaukums „Autokempings” šai vietai bija iedots pavisam citu iemeslu dēļ. Tur bija norobežota asfaltēta teritorija, bija novietotas vairākas koka būdiņas, piedāvāja tur apmesties par 15 grivņām no personas, iekšā bija koka lāviņas, loga nebija, tā kā suņu būda. Mēs bijām šokā, Jānis teica, ka tādas būdiņas ir paredzēts vest mašīnas piekabē, apakša tai būdiņai bija sašaurināta, tādēļ arī šī vieta bija nosaukta par „Autokempingu”. Jā, Krima mūs nebeidz pārsteigt :) Braucām tālāk, ieraudzījām moteli, bet tur visi numuriņi aizņemti, tad iegājām bārā paēst. Prasījām saimniekam, kur varētu uzcelt teltis pie jūras. Tad nu saimnieks paskaidroja, ka teltis vispār celt nedrīkst, jo esot izdoti tādi noteikumi. Teltis celt aizliedz sanepitstacija. Prasījām, kādēļ tā tas ir, vai tādēļ, ka piemēslo un aiz sevis nesavāc. Saimnieks atbildēja, ka tas nav īstais iemesls. Teltis aizliedz celt tāpēc, ka tas nav higiēniski, jo uzceļot telti veidojas saskare ar zemi. Kaut ko tik muļķīgu es nebiju dzirdējusi. Tad jau staigāt arī nevar, jo tā arī ir saskare ar zemi !? :) Kamēr gaidījām pasūtīto ēdienu, atcerējāmies, ka jāuzlādē kamera, piegājām pie bārmeņa un paprasījām: „Vai nevarētu uzlādēt videokameras akumulatoru?”, bārmenis atbildēja, ka nevar, jo neesot brīvas rozetes. Bijām pārsteigti par šādu attieksmi. Mums izpalīdzēja sieviete, kas strādāja biljarda zālē, viņa piedāvāja uzlikt lādēties akumulatoru. Nu, ir arī jauki cilvēki šeit :). Par to mēs uzsaucām sievietei dzērienu, kas savukārt nepatika bārmenim. Tā paēduši, uzlādējuši kameru, devāmies meklēt ceļu kā piebraukt pie Melnās jūras. Pabraucām uz priekšu, aizraucām līdz tādai kā armijas daļai, tur tālāk netikām, tad pabraucām atpakaļ, izbraucām caur tirdziņu un tur piebraucām pie kafejnīcas jūras krastā. Kamēr puiši aizgāja paprasīt par iespēju celt teltis, jo jūras krastā bija redzams uzceltas teltis, tikmēr mēs, meitenes, sēdējām mašīnā. Saule spīdēja, un debesis bija zilas, tikpat, cik jūra :) Mēs ieraudzījām, kam negribējām ticēt – viens puika, apmēram 7-8 gadus vecs, ērti iekārtojās pie sētas uz dabisko vajadzību nokārtošanu. Un ne jau pa mazām vajadzībām, bet pa lielajām – vienkārši pagrieza pret mums savu dibenu, tā kā visu procesu varēja novērot, noslaucīja dibenu un aizskrēja. Tas nu gan bija šoks. Turpat netālu bija tualete, labi, maksas par 0,5 grivņām, bet dāmītes, ar kurām bija puika, nemaz neizskatījās pēc mazturīgām, vēlāk gan alu dzēra, gan voblas ēda, tam naudas pietika. Tāda atklāta ķēzīšanās nebija redzēta. Nošausminājāmies un viss. Tā ir kultūra, ko vairāk teikt. Beigās izdomājām, ka pasauļosimies un tad celsim teltis. Kad jau saule vairs necepināja, tad domājām par telts celšanu, atradām vietu, kur jau bija 2 teltis uzceltas un uzcēlām savējo. Tikai pirms telts celšanas novācām visus mēslus – papīrus, pudeles, maisiņus, izlietotus prezervatīvus. Es nākamreiz zināšu, ka vienkārši ir nepieciešams paņemt grābekli :). Atliek vēl piebilst, ka nākamā dienā, 30.jūnijā, bijām domājuši pasauļoties un braukt mājās, bet tomēr nolēmām palikt vēl pa nakti, jo bija forša saule, garšīgi un lēti Krimas vīni, iznomājām vēl plastmasas krēslus un baudījām saules peldes, jūrā bija palieli viļņi un tur jau nebija lēzenas pludmales kā Vidzemes jūrmalā. Godīgi sakot, man pat mazliet bail bija, ka tie viļņi neierauj jūrā. Tā turpat dauzījāmies ar viļņiem, kas gāza no kājām nost. Gar jūras krastu visu laiku staigā pārdevēji, kas pārdod saldumus, aukstu alu, voblas. Tajā pat dienā, kad Solvita palika pie telts, kamēr aizgājām pārējie uz veikalu, bija atgadījums :) Blakus bija uzcēluši teltis arī ukraiņi, kas atbraukuši no Ukrainas uz krimu pie jūras padzīvot. Tad nu viens no ukraiņiem, pienāca pie Solvitas un palūdza atļauju aptaustīt mūsu telti, Solvita atļāva. Tad nu ukrainis teica, ka viņam ir citādāks audums teltij un lai Solvita iet pataustīt viņa telti :)))) Solvita arī gāja. Tad viņš gribēja noskaidrot, par cik mēs pirkuši telti un par cik viņš, tā kā konvertāciju no latiem uz grivņām galvā nebija viegli aprēķināt, tad vīrietis teica, ka bez vien jau laikam neiztiks. Solvita apmulsa un teica, ka labāk ies uz savu telti :))) Kad atnācām no veikala un Solvita izstāstīja, mēs smējām kā kutināti! Interesanti! Vēlāk tas vīrietis puišiem izrādīja savu automašīnu Tauria, taisīja motora pārsegu vaļā un bija varen lepns par savu auto :)Cena gan bija ļoti augsta, runa gāja par 2000 tūkstošiem dolāru, laikam. Nākamā dienā 1.07. izcēlāmies no nometnes vietas pl. 8-00 un devāmies uz māju pusi. Lieki piebilst, ka rullējām un rullējām, līdz pl. 2-47 naktī no 2.07. uz 3.07. mūsu rullēšana apstājās Ukrainas-Polijas robežā, kur bija rinda. Staigāja apkārt tādi vīrieši un piedāvāja par attiecīgu samaksu ātrāk tikt tālāk, pirmo rindu godīgi izstāvējām, tad bija otrā rinda, mums visu laiku brauca garām tie, kuri bija devuši kukuli, mēs pagaidījām līdz kukulis krita līdz 20 dolāriem un piekritām, tad nu otro rindu apbraucām pulkstenis rādīja 7-23, tad vēl pasēdējām rindā pie Polijas muitas, kurai redzēja galu, bet cauri tikām pl.9-48, bija 3.07., uz muitas bijām nosēdējuši tieši 7 stundas un laimīgi iebraucām Eiropas Savienībā – mājas. Poliju izjutām kā mājas :) Likās labi ceļi un vispār saule gaišāka, zāle zaļāka, tajā brīdī nodomājām, ka nekad vairs uz bijušajām padomijas valstīm. Lai gan tagad, skatoties no attāluma, viss liekas bija feini :) Protams, daba tur ir ļoooti skaista, šeit es piefiksēju interesantākos sadzīves momentus, jo ne jau dabas aprakstus kāds lasīs :) P.s. Tā kā saņēmu vēstules ar jautājumiem, tad papildinu ar konkrētākiem datiem - Mūsu maršruts bija - Rīga-Kauņa, Suvalai, Bialystok, Ļublin, Zamosc, Lvova, Ternopil, Vinnytsia, Pervomaisk, Mikolaiv, Armiansk, Krasnopereskop, Simferopole, Alušta, Jalta, Alupka, Sevastopole, Ļubimovka, Simferopol un ārā no Krimas atkal caur Kransopereskop. Nobraucām apmēram 4300 km, izmaksāja tas, bez tās pārtikas un degvielas, ko uzpildījām Latvijā, Ls 120,- uz vienu cilvēku (tas ir ceļš un ēšana, dzeršana, ekskursijas, nakšņošana) - gāze maksāja ap 20 santīmiem litrā, benzīns tur bija ap 30 santīmiem līdz 0,39 Ls. Bet benzīnu tur nemaz nelējām. Braucot ar gāzi, izmaksas bija apmēram Ls 25,- uz 1000 km.

Krima

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem