Fixtrips pape 2012. Putnu un bāku vērošana.
|
Normunds Smalinskis
|
Papes fixtrips 2012. Putnu un bāku vērošana.
Tā nu nedaudz dīvaini, bet tieši pēc gada atkal ap Saulgriežu laiku rudenī mans ceļš kopā ar vēl pavisam nelielu, putnus un bākas verot gribošu kompāniju, ved atkal uz Papi un tās apkārtni.
Sākumā ir neliela deja vu sajūta. Ceļš tāds pats, nedaudz mitrs un rudenīgs, mākoņi reizēm met lietus lāses auto vējstiklā un pamalē ik pa brīdim saskatāmi lielāki un mazāki putnu bari, kas steidz Dienvidu virzienā.
Viss tieši tāpat kā pirms gada. Aiz Skrundas taisām pirmo kafijpauzi ceļā, iegriežoties Kalnakroga kafejnīcā. Tā šķiet to sauca. Deja vu sajūtu pastiprina tā pati simpātiskā meitene, kura gatavo kafiju tieši tāpat kā pirms gada. Toreiz gan braucām daudz lielākā kompānijā un te bija pasūtītas tīri gaumīgas otrās brokastis.
Ceļa turpinājumā, jau pirms pašas Liepājas, turpinot kulināro tēmu, kāds ieminas, ka zināmā vietā ir dabūjami gana gardi menciņi, kas noteikti Liepājā esot apēdami, garām braukt nu nekādi nevarot un nedrīkstot!
Vispirms izstaigājam Liepājas ostas promenādi, lai palielinātu mūsu vēderu ēstspēju un tad dodamies ēstūža virzienā. Ostas promenāde gan tāda pavāja, pilns ar mūsu pašu kara floti, vēl divi leišmales zvejniekkuģīši, kas savu jaunību piedzīvojuši vēl PSRS laikos un tiem blakus tieši tāds pats mūsējais. Bet viens. Nu jācer, ka pa trijiem būs kādas doršas mūsu šodienas maltītei sagādājuši.
Mūsu kulinārais takuzinis mūs ved dīvaina ēstūža virzienā, kas šķiet gana jocīgs esam. Rodas iespaids, ka to iekšpusē izdaiļojuši krievu joku seriāla ,,Naša Raša,, varoņi Džamšuds un Ravšans. Tikai viņi būtu spējuši izdomāt šādu dizainu, kāds šeit tiek piedāvāts kā piedeva menciņiem. Par laimi, te palikusi tikai viena porcija menciņu, kuru uz trijiem mēs sadalīt nu nekādi nespējam un iedotā ēdienkarte ar tās saturu atbilst vides dizainam, ka nolemjam tomēr doties citā virzienā – kur ir vairāk menciņu un saprāta.
Menciņus atrodam vietējā rokkafejnīcā, kur arī paliekam. Meitene atnes trīs karstus un kūpošus podiņus, kas smaržo vienkārši dievīgi! Mērcam karotes iekšā un provējam! Garšo labi, tik tās mencas gan tur varēja būt drusku vairāk. Kā saka blakussēdētāja – gandrīz 4 lati par kartupeļu podiņu ar mencas piegaršu esot gan tā diskutabli! Pavāram droši vien par šo ir opozicionāri pretējs viedoklis, bet mēs to netaujājām.
Podiņus izlaizam pa tīro un dodamies Papes virzienā.
Sāk līņāt un parādās jau uztraukums, vai Pūķragu, kur paredzēta nakšņošana, vēl sasniegsim pa gaismu.
No šosejas uz grants ceļu, kas ved uz Papes bāku, nogriežamies jau krietnā krēslā. Mūsu braucamrīkā sāk sprēgāt valodiņas par meža zvēriem, kuri šādā laikā mīlot skriet pāri ceļam, un sekas ilgi nav jāgaida. Uz ceļa lietū kūņojas kas liels un tumšs! Vau! Īstens savvaļas vērsis, kurš cenšas nobadīt otru tādu pašu govslopu, kurš lien no grāvja ārā uz ceļa! Spiežu gāzi grīdā un gar govslopu pēcpusēm izšmaucu cauri! Katrs tāds sver ap tonnu un ja sadomātu savā trakumā badīties ar mūsu auto, nu laikam nekas labs nesanāktu no tā visa. Tā viņi tur badoties paliek uz ceļā... laikam izmukuši no netālajiem aplokiem, kur tādi tiek turēti. Tāpēc vienmēr esmu teicis – braucot ar auto meža zvēri un ceļa negadījumi ir tabu! Ja kādam nepatīk, varu apturēt un ļaut iet kājām!
Pie Papes bākas jau piebraucam vieglā tumsā. Gribas pāris reizes noklikšķināt fotoslēdzi, bet sāk līt diezgan šerps lietus, tāpēc mēs turpinām ceļu uz Pūķragu. Bet bāka bliņķē un raida savu signālu jūras tumsā un viļņos!
Ceļš ir šaurs un jābrauc prātīgi, jo viens garausis mums ļekato tieši pretī, grib laikam nobadīt vai sabaidīt!
Pūķragā esam jau tumsā. Un vienīgie iemītnieki! Taisām vakariņas, dzeram vīnu un skatāmies, kā tālumā zibsnī bāka! Nu ko vēl vairāk vajaga? Industriālam pilsētniekam laime pilnībā!
Naktī nolīst, bet pret rītu cauri bieziem lietus mākoņiem laužas slīpi Saules stari. Dzeram kafiju un pa lielajiem logiem obzervējam putnu barus, kuri gar jūras krastu migrē bariem vien Dienvidu virzienā. Ko tādu līdz šim nebiju iedomājies un redzējis! Fantastisks skats! Pēc laika pamostas arī lielie lidoņi un redzamas pīles, zosis un dzērves augstu padebešos, kas trauksmaini kliedz...
Kad fantastiskais skats gana izbaudīts, dodamies pie ornitologiem, kuru tīkli un murdi ir tupat blakus. Mūs miniekskursijā izvadā viens no jaunajiem un visu izstāsta. Redzam, kā putnus ķer murdos kā lašus un vienkāršos tīklos kā reņģes.. Pēc tam tos gredzeno un palaiž brīvībā. Tie laimīgi aizlido. Fantastiski tie mazputniņi zeltgalvīši!
Kad esam bijuši ciemā, laiks doties tālāk!
Ripojam uz Ķoņu ciemu. Nu pamodušies arī leiši, kas okupējuši šo pusi, rīko te kempingus, viesu mājas, uzpērk zemi un aizbraucošo latviešu dzimtas īpašumus. Leišu mašīnas te šaudās kā atspoles – šurpu turpu. Palikušie latvieši gan saka, ka lietuvieši te dempingo tūrisma cenas, nodarbojas ar nelikumīgu un nereģistrētu uzņēmējdarbību. Un mūsu vidi-šmidi, kas gatavi nodīrāt latvietim pēdējo ādu par vienu nesamaksātu santīmu, to neredzot. Bet varbūt, ka negrib saredzēt? Ko es tāds garāmgājējs, te varu izsecināt un saprast?
Ķoņu ciemā tiešām leiši sabliezuši viesu kotedžas uz nebēdu ceļa vienā pusē, bet otrā mūsu autentiskās zvejnieku sētas ierāvušas krūmājā kā paslēpties gribot. Mazas un pelēcīgas, bez pompa un lepnuma... kā jau latvietim atbilstoši. Laikam jau bērnībā mācījušās Veidenbaumu – kam dūrei tik spēks un nava vairs taisnības uz pasaules...
Apskatījuši bāku, satiekam vienu bušu zvejnieku, kurš met jūriņā ēsmu un vēl satiekam divas leišu dāmītes, kas atradušas savdabīgu relaksācijas veidu – sēž jūras krastā, klausās viļņu šalkās un ...ada adījumus! Laikam jau kādu klačiņu ar uzsitJ Katrā ziņā abas izskatās apmierinātas un smaidīgas.
Nolemjam vēl apmeklēt Akmeņragu, jo laiks uzlabojas un to varam atļauties.
Ceļš uz Akmeņraga bāku salabots un rekonstruēts no abām pusēm un tagad droši izbraucams gan no Pāvilostas puses, gan Ziemupes. Slīpajos rietošās saules staros bāka izskatās fantastiska uz tumšo vētras mākoņu fona! Ātri uzrāpjamies bākā un vērojam pasauli no augšas! Skaisti! Vējš gan plosās kā traks un rausta apģērba stērbeles vai tās nost plēšot.
Kāpjam lejā un bildinam bāku, jūru un negaisa mākoņus no krasta.
Fantastisks skats! Žēl braukt prom, gribas vēl uzkavēties, bet gaida mājas un pirmdienas darbi.
Žēl, ka tā.
Saule strauji pazūd melnos mākoņos, uznāk nikna un kapājoša lietusgāze, ka grūti pat ceļu saredzēt. Kad tiekam ārā uz šosejas, atkal spoži uzspīd rietoša Saule, tā zeltīdama mūsu mājupceļu. Atkal esam ceļā.
Varbūt, ka jāievieš tradīcija un atkal ap saulgriežu laiku jāizjūt deja vu tieši pēc gada? Ceļš un naktsmājas tagad zināmasJ. Laicīgi tik jāieķeksē kalendārā!
(c) Normunds Smaļinskis
