Ar lielu līkumu uz Krakovu. 1.daļa
|
Skaidrīte Sudraba
|
Par šo mana ceļojuma ieceri uzjautrinājās visi, kam vien pastāstīju, un es pasmējos līdzi, jo maršruts izklausījās mazliet dīvains: no Latvijas uz Poliju caur Norvēģiju.
Vismaz reizi gadā man nepieciešams paceļot vienatnē un parasti šādu braucienu dāvinu sev septembrī. Taču šogad nekādi nevarēju atrast tādu variantu, lai gan galamērķis būtu vilinošs, gan labi kombinētos pārsēšanās no viena reisa uz nākamo. Ziņa Lēto aviokompāniju domubiedru grupā par lētajām biļetēm rudenī uz Oslo (Ryggi) un tālāk uz Varšavu nāca tieši laikā. Varšava mani nevilināja, toties Krakova gan!
Tā man ceļojums Rīga-Oslo (Rygge)-Krakova un atpakaļ izmaksāja 1LVL + 2NOK + 1PLN + 22NOK jeb Latvijas naudiņās 3 lati un 45 santīmi, pērkot ar Mastercard Prepaid. Klāt vēl jāpieskaita Rīgas lidostas nodoklis 7 eiro, bet, lidojot ar Ryanair, no tā neviens nav pasargāts. Kā iespējamais atpakaļceļa variants varēja būt viena zlota biļete līdz Skavstai un tad ar prāmi no Stokholmas uz Rīgu. Ilgi svārstījos starp šīm divām iespējām, līdz tomēr nolēmu arī atpakaļ lidot caur Ryggi.
Un tā kādā septembra otrdienā ar lielu līkumu sākās mans ceļš pretī Krakovai. Lidojums līdz Ryggei visnotaļ jauks. Pāris stundas jāpagaida lidostā, tad jau ļoti laicīgi visi iekāpjam lidmašīnā uz Krakovu. Pienāk un paiet paredzētais izlidošanas laiks, mēs nekustamies ne no vietas. Sēžu un apceru, ka te ir reāla atbilde uz domubiedru grupā ik pa laikam uzdoto jautājumu: "vai paspēšu pārsēsties uz citu reisu, ja starp lidojumiem ir 2 stundas - 1 stunda - 40 minūtes..?" Nav ko dusmoties, ja komentētāji pasaka skaidru patiesību – to tu uzzināsi tikai tajā konkrētajā brīdī, kad vai nu paspēsi, vai nepaspēsi. Kad pagājusi pusstunda pāri noteiktajam laikam, mums paziņo par atkārtotu iekāpšanas karšu pārbaudi. Lielā saraksta salīdzināšana ar pasažieru dokumentiem prasa vēl pusstundu. Pagājusi jau stunda, visi čalo, vārdu sakot, iespaids kā vienā riktīgā tusiņā. Pa mikrofonu tiek izstāstīta anekdote, kas kopības sajūtu vēl pastiprina. Beidzot pēc stundas, kad mums it kā bija jābūt tieši pusceļā uz Krakovu, piebrauc lielā Shell mašīna, visi ir bezmaz eiforijā. Pusotru stundu pēc paredzētā laika mēs izlidojam!
No Krakovas lidostas uz pilsētu var aizbraukt gan ar vilcienu, gan autobusu. Ja grib centrā nokļūt ātrāk, var braukt ar Shuttle Bus, bet es izmantoju parasto pilsētas autobusu Nr.292. Braukšanas biļete vienam braucienam maksā 3,40 zlotus (Ls 0,58).Ja būs nepieciešamas pārsēsties, tad jāpērk kāda dārgāka biļete 60 vai 90 minūtēm. Biļešu automāti ir daudzās pieturās, kā arī iekšā autobusos un tramvajos.Cik man iznāca braukt ar sabiedrisko transportu, nevienā no tiem vadītāji biļetes nepārdeva.
Brauciens no lidostas ilgst apmēram 40 minūtes, un neilgi pirms pusnakts esmu Krakovā. Speciāli viesnīcu rezervēju netālu no stacijas, neskatoties uz to, ka pašā vecpilsētā būtu lētāk. Man galvenais, lai viegli atrast un var tūlīt doties pie miera. Iznākums ir tāds, ka pēc garas skaidrošanās kungs no recepcijas ilgi zīmē man shēmu, kurp būs jāiet un vecpilsētā jāatrod apartamenti. Man tiek izsniegtas 5 atslēgas, un es dodos meklēt savu mājvietu. Lai kā tur bija, kā nebija, lai arī nācās ceļu turp-atpakaļ mērot vēlreiz, jo atslēgas izrādījās no citas istabas, dažas minūtes pirms vieniem naktī pārskaitusies un pārlaimīga reizē beidzot esmu dzīvoklī, kas būs manā rīcībā turpmākās trīs dienas.
Tikai nākamajā rītā varu novērtēt, kur tad mana pagaidu mājvieta atrodas. Ja salīdzina ar Rīgu, tad tas būtu tā: jūs izejat no savas viesnīcas un izbrīnīti konstatējat, ka atrodaties Doma laukumā! Tā arī es pavisam negaidīti rokas stiepiena attālumā ieraugu par Krakovas sirdi saukto Rynek Glowny jeb Tirgus laukumu. Kaut gan no Parīzes ekskursijas esmu iegaumējusi, ka vienmēr būtu pareizi izvēlēties iet pa kreisi, šoreiz nogriežos pa labi, jo jāaiziet uz hoteli brokastīs, ja reiz tās ir iekļautas cenā. Ar šo vienu reizi man pietiek, jo, pirmkārt, to pārpratumu nevar nosaukt par brokastīm un, otrkārt, tās ir pārāk vēlu, lai speciāli gaidītu.
Šajā manā braucienā galvenais mērķis bija apmeklēt Veļičkas sāls raktuves, kas atrodas netālu no Krakovas. Pašai par pārsteigumu reizēm man ienāk prātā tālredzīgas domas. Tā kā laika prognoze Krakovai ir ne visai labvēlīga, nolemju, ka jāizmanto šis laiks, kad spīd saule – lai staigātu pazemē, derēs lietus virszemē! Nebūšu oriģināla un došos kā simtiem tūristu nostaigāt slaveno Karaļu ceļu visā tā garumā. Kādreiz pa šo ceļu tiešām brauca karaļi, kas ieradās Krakovā. Tāpēc ir saprotams, ka te ir tik daudz ievērojamu celtņu, jo katrs gribēja būvēties tuvāk karaļiem.
Savu gājienu sāku no Jana Matejkas laukuma, kura centrā atrodas piemineklis par godu uzvarai Grīnvaldes kaujā. Ielas pretējā pusē slejas Barbakans – iespaidīgi apaļīga būve ar dziļu aizsarggrāvi. Kā jau pienākas, senlaikos Krakovu apjoza mūris, bet ienākt pilsētā varēja, pārejot tiltu un izejot cauri Barbakanam. Tagad no mūriem palicis vien fragments, bet tā vietā pilsētu ieskauj parks Planty. Tālāk ceļš caur Floriāna vārtiem ieved Floriāna ielā. Te gandrīz katra ēka ir ievērojama: dzīvojamās mājas ar reiz bijušiem slaveniem iemītniekiem, kafejnīcas un viesnīcas – ar ne mazāk slaveniem apmeklētājiem un viesiem. Visas Krakovas kopējā īpatnība – kliņģeru pārdevēji, kas sēž pie savām letēm ik uz stūra. Tā ejot un lūkojoties uz visām pusēm, klāt ir jau pieminētais Rynek Glowny – Krakovas centrālais laukums. Ja ticēt rakstiem, tas esot visplašākais Eiropā – 4 hektāri liels. Skaisti gan te ir! Šķiet, ka apmēram pusi no brīvās teritorijas aizņem puķu tirgus. Laukuma vidū piemineklis poļu dzejniekam Ādamam Mickevičam, kura pakājē esošos soliņus vietējie iecienījuši kā randiņu vietu. Visu laukuma vienu malu aizņem Sukiennice – ļoti skaista ēka, kas kādreiz bijusi audumu tirgotava, bet tagad tajā pārdod suvenīrus. Savukārt, tās priekšā garum gara pajūgu rinda, kur zirgi tā vien sacenšas savā starpā, kurš vairāk izpušķots. Laikam tas tāds brīdis gadījies, ka kučieru lomā vien daiļā dzimuma pārstāves, arī ne mazumu saposušās.
Tolaik, kad 13.gadsimtā Krakovas tronī sēdās kņazs Henriks IV (Henryk IV Prawy), Polija sastāvēja no daudzām mazām kņazistēm. Tāpēc viņš izvirzīja sev mērķi atjaunot vienotu valsti. Tādai misijai nepietika vien ar citu kņazu atbalstu, bet vajadzēja arī paša Romas pāvesta piekrišanu. Ceļš līdz Romai bija garš un briesmu pilns, karaļa naudas lāde bēdīgi tukša, bet bagātie tirgotāji nevēlējās aizdot līdzekļus. Tad karalim kāds ieteica vērsties pie raganas – melnās burves, kas varētu neatteikt palīdzību. Karalis gan zināja, ka par raganu stāsta šausmu lietas un cilvēki iet viņai ar līkumu, bet tomēr meklēja un uzmeklēja burvi. Tā piekrita palīdzēt, bet ar noteikumu, ka Henriks uz Itāliju dosies viens, viņa armija paliks Krakovā. Pie tam līdz brīdim, kamēr karalis atgriezīsies, visi karavīri būs pārvērsti par baložiem. Smagu sirdi Henriks piekrita noteikumiem. Nākamajā dienā ragana ieradās Tirgus laukumā, kur kā skatē bija nostādīta visa armija. Izskanēja večas teiktie burvju vārdi, un – simtiem baložu pacēlās gaisā! Putni sēdās uz māju jumtiem un Marijas baznīcas torņiem, bet no augšas lejup krita akmeņi, kas, sasniedzot zemi, pārvērtās par zeltu un dārgakmeņiem. Karalis savāca to visu maisos un devās uz Vatikānu. Taču, ticis pie naudas, Henriks pa ceļam sāka to tērēt uz visām pusēm un nemaz nenokļuva līdz Romai. Ar tukšām kabatām viņam nācās atgriezties mājās… Krakovā viņu gaidīja nepatīkams pārsteigums – ļaunā burve nekur nebija atrodama! Neviens vairs nevarēja karaļa armiju pārvērst atpakaļ par cilvēkiem. Runā, ka baloži līdz šai dienai gaida atgriežamies savu valdnieku un ar cerību acīs skatās uz katru, kas viņus baro: varbūt tas ir viņš?
Tāpat kā Venēcijā baložus baroja un baros, neskatoties ne uz kādiem aizliegumiem, tāpat arī Krakovā baloži badu necietīs, kamēr vien uz visiem stūriem pārdos kliņģerus. Cilvēki lauž pa gabalam no maizītēm un met putniem. Gabali tik lieli, ka baloži netiek galā. Paceļu kliņģeri un sāku drupināt, lai visiem tiek kāda kripatiņa. Pirmajā brīdī tiešām tāds bariņš metas uzlasīt barību no zemes, bet jau nākošajā viens ir spārnos uz uzmetas man uz rokas. Redzot, ka sugasbrālis ir tik labi iekārtojies, uz otras rokas uzsēžas cits. Tagad jāpaspēj iebāzt maize divās kārās mutēs un vēl jāsadrupina, lai tiktu arī tiem tur pie kājām. Redzot, ka vēl vismaz pāris spārnaiņu prāto, kur būtu ērtāk uz manis nosēsties, izkaisu pēdējās drupačas un glābjos bēgot. Nē, mīļie, lai kā jūs man patīkat, taču neesat apgādāti ar mini-pamperīšiem!
Ir kāda vieta, kur vismaz tobrīd baložu nav, jo viņiem tur gluži vienkārši nav vietas – visu teritoriju aizņēmuši tūristi. Tas ir Svētās Marijas baznīcas (Bazylika Mariacka) pagalms. Ja te tik daudz ne vien "neorganizēto" tūristu, bet arī grupu ar gidiem, tad skaidrs – tūlīt pulkstenis sitīs pilnu stundu, un no baznīcas torņa atskanēs hejnal melodija. To taurētājs spēlē uz visām četrām debess pusēm: vispirms uz Vāveles pusi karalim, tad uz Rātsnama pusi pilsētas varai, tad pagriežas uz pilsētas vārtu pusi sardzei. Visbeidzot melodija skan ugunsdrošības uzraugiem, kuru atrašanās vieta ir netālu no Sv.Marijas baznīcas. Šajā brīdī taurētājs ir vislabāk redzams un dzirdams daudzajiem skatītājiem. Lai arī jau iepriekš zinu, ka melodija spēji aprausies, kā tajā brīdī, kad tatāru iekarotāja bulta ieurbās taurētajam kaklā, tomēr noskrien tirpas pār muguru.
Bet pietiek ar skumjo! Labāk lai ir tā: par baznīcas celtniecību bija atbildīgas divas bagātas krakoviešu ģimenes, kas savā starpā diez ko nesatika. Taču celtniecība prasīja saskaņotu rīcību, tāpēc lietas labā abas ģimenes nolēma saradoties – apprecināt dēlu un meitu, un lai tad jaunā ģimene ceļ baznīcu. Dēla tēvs priekā berzēja rokas: skaidrs taču, kam ģimenē galvenā teikšana! Toties meitas tēvs uzstādīja viltīgu noteikumu, lai jaunie ceļ katrs savu torni; kura tornis būs augstāks, tas arī galvenais ģimenē. Jaunā vīra tēvs neuztraucās – ko nu tur, celtniecība nav sieviešu lieta. Taču notika kas neparedzēts: jaunā sieva ar tādu degsmi metās pildīt laulātās pienākumus, ka no rīta vīram vairs nepietika spēka ne vadīt, ne uzraudzīt celtniecību. Savukārt, jaunā sieva guva kolosālu enerģijas lādiņu un ar visu sparu metās darbā. Rezultātā ģimene, kas izprecināja meitu, sacensībā uzvarēja. Štrunts par to, vispriecīgākais šajā notikumā ir tas, ka jaunie ļoti iemīlēja viens otru, dzīvoja ilgi un laimīgi, un dzīvotu vēl šobaltdien’, ja nebūtu miruši.
Tirgus laukumā pavadīts gana daudz laika, jādodas tālāk. Debesis savelkas tā kā uz raudāšanu, bet man vēl jānokļūst līdz pilij. Karaļu ceļš nevar palikt pusiziets! Kā man veicās tālāk, par to turpinājumā. Pavisam drīz. (roll)