dzimšanas diena Meksikā

  • 6 min lasīšanai
  • 62 foto

Lai gan saule jau ir augstu, rīts vēl ir dzestrs. Oktavio mums brokastīs ir izspiedis apelsīnu sulu un sagriezis vakar nopirktos augļus. Robins sarūgtināts saka, ka esot gribējis uzcept arī pankūkas, bet gāzes plīts esot eksplodējusi. „Šeit neeksistē nekāda kvalitātes kontrole,” viņš paskaidro, pamanījis mūsu pārsteigtos skatienus, „veikalos tirgo visādu hlamu, ko ASV pat iekšā nelaiž.”

Godīgi sakot, nejūtos labi. Svaigais mango nedaudz uzlabo manu pašsajūtu, tomēr mani joprojām krata drebuļi un sāp galva. Par mūsu taisnošanos, ka parasti alkoholu nelietojam, vien pa retam kādu vīna glāzi, Robins smejas: „Ak, jūs, bērniņi! Mēs tak vakar pat divas pudeles neizdzērām!”

Lai tur vai kā, no piedāvātās izjādes neatsakos. Kamēr Oktavio sedlo zirgus, mēs nesekmīgi mēģinām sadraudzēties ar zosīm un ķeram kucēnus, kas pastāvīgi mums kaut ko nosper – te zeķes, te kurpi, te ķemmi. No ceļa otras puses, apātiski gremojot, uz mums nolūkojas bariņš govju un daži zirgi. Pajautāju Robinam, vai tas ir viņa ganāmpulks. Izrādās, tie esot kaimiņa lopi. Tā, kuru mēs vakar šurp braucot satikām. Viņam piederot daudz zemes, un lopi pa to brīvi klejojot, neviens tos negana un naktīs kūtī nedzen. Pēkšņi saprotu, kas vakarnakt bija mana miega traucētāji un sāku smieties. Arī Robins piebalso un vēlāk ne reizi vien mani par to pavelk uz zoba.

Sēžam šūpuļtīklā un nedarām neko. Pilnīgi neko. Galva ir absolūti tukša, nevienas domas, vienkārši vēroju putnus un izbaudu vēju, kas lēni plivina man matus. Sajūta ir tāda, it kā mēs atrastos ārpus realitātes. No šī meditatīvā stāvokļa mūs iztraucē Robins. Zirgi esot gatavi. Man tiek sirma ķēvīte La Caprichosa (Kaprīzā), kam teju, teju jāatnesas, Jānim ― brūns ērzelis. Robins mūs lūdz pēc izjādes iedot Oktavio dzeramnaudu ― viņš pamazām mēģinot ierādīt Oktavio, kā apkalpot viesus un ka tā var arī nopelnīt.

„Viņi ir kā bērni, viņiem viss jāmāca gluži kā bērniem,” viņš saka, acīmredzot par vietējiem indiāņiem. „Paraugieties apkārt - viņiem pieder tādas bagātības, bet sapatistas pat šoseju neļauj ierīkot, lai tūristi varētu šurp nokļūt, nerunājot ne par ko vairāk. Pilnīgs 19. gadsimts, nekādas sajēgas par tūrismu! Valdībai sen ir gatavs plāns automaģistrālei no Palenkes uz Sankristobalu, bet sapatistas neļauj to būvēt, viņi jau ne vienreiz vien ir nobloķējuši ceļu. Varat iedomāties, ko tas nozīmē ― nobloķēt šoseju? Uz vairākām dienām! Cauri nelaiž nevienu, ne autobusus, ne „ātros”. Šī laikam ir vienīgā valsts pasaulē, kur tas ir iespējams, un policija neko nevar padarīt,” Robins emocionālo stāstījumu papildina ar izteiksmīgiem žestiem.

Tikmēr taciņa sāk līkumot augšup kalnā un kļūst aizvien šaurāka un akmeņaināka. Zirgi veikli kāpj kalnā, un mums atliek tikai pieliekties uz priekšu ik reiz, kad kāpums atkal kļūst stāvāks, un pievilkt pavadas, lai zirgi neietu pārāk tuvu gar kokiem un nepiespiestu mūsu kājas. Lieki teikt, ka nemitīgā šūpošanās šodien ir īsts pārbaudījums manai vestibulārajai sistēmai, un brīdī, kad Robins beidzot apstājas un nolec no zirga, esmu patiesi laimīga. Bet izrādās nē, vēl priekšā ir kāpiens „skatu tornī”, kas varētu būt aptuveni trīsstāvu mājas augstumā. Toties no turienes paveras elpu aizraujošs skatiens pāri kalniem. Rau, tur varot redzēt okeānu, Robins rāda, bet pretējā virzienā skaidrā laikā varot saskatīt Gvatemalas robežu. Šodien gan pamali sedz biezi, mīksti mākoņu spilveni. Robins raugās lejup uz savu rančo, un viņa sejā jaušams lepnums un savāds maigums, it kā viņš skatītos uz savu bērnu. Lai kā arī viņš kritizētu Meksikas valdību, šī zemes pleķīša iekopšanai viņš ir veltījis daudzus gadus, un šīs ir viņa mājas, kuras viņš mīl un nemainītu ne pret ko. Viņa paradīze un karaļvalsts.

Tepat augšā virs kalnu korēm top arī turpmākās dienas plāns. Netālajā Komitanas pilsētā esot labs restorāns, kur Robins mūs grib aizvest svētku pusdienās. Tur vienmēr esot pilns ar vietējiem, un tā esot droša zīme, ka ēdieni tur ir garšīgi. Pēc tam varam aizbraukt uz El Chiflon ("Jokdaris" ) ― iespaidīgāko no Čiapasas ūdenskritumiem. Sacīts, darīts! Vien līdz darīšanai mums vēl ir jātiek lejā no kalna, kas man šķiet vēl trakāka nekā augšupkāpšana. Zirgi, labi zinot ceļu mājup, lejup laiž gandrīz rikšos, lēkdami no akmens uz akmeni. Ir sajūta, ka mēs būtu devušies izjādē ar kalnu kazām, nevis ar zirgiem. Oktavio šoreiz jāj pa priekšu, un ik pa brīdim apstājas, lai nobremzētu mūsu rikšotājus. Kad izjāde ir beigusies, man ir gandrīz žēl, ka jābeidz. Labprāt būtu kādu gabaliņu pajājusi pa līdzenāku ceļu, bet nekas, to droši vien nākamreiz. Robins smej, ka viņš arī divas nedēļas mūs varētu izklaidēt, tik daudz te esot ko skatīt un piedzīvot.

Pa ceļam uz Komitanu mūs aptur armijas kontrole. Robins mums piekodina nerunāt, un pats kareivim paziņo, ka esam viņa viesi no Eiropas un spāniski nesaprotam. Droši vien, lai nerastos liekas problēmas. Pēc iztaujāšanas par to, no kurienes un kurp braucam, un īsas mašīnas apskates varam doties tālāk. Robins nebeidz vien priecāties, ka pirmoreiz viņš ir atzīts par meksikāni, nevis gringo amerikāno. „Iedomājieties – bija vajadzīgi septiņi gadi, lai viņi beidzot uzlūkotu mani par savējo!”

Restorāns patiešām ir cilvēku pilns. Vienā pusē pie gara galda pusdieno kādi 20 stalti, skaisti vīrieši, tādi, kādus Meksikas dienvidos reti var satikt. Tā esot armijas futbolkomanda, Robins paskaidro. Tā izskatoties „īstie” meksikāņi, kuru asinis nav sajaukušās ar indiāņu asinīm. Otrā pusē pie tikpat gara galda kaut ko svin pusmūža kundzītes. Man joprojām ir auksti, tāpēc pasūtu jūras velšu zupu, kas ir vienkārši dievīga. Pēkšņi sāk skanēt Las Mañanitas, dziesmiņa, ko meksikāņi parasti dzied dzimšanās dienās (a la „Daudz baltu dieniņu”), un pie mūsu galdiņa pienāk viesmīlis ar siera kūku (pirms tam Robinam biju ieminējusies, ka varētu nopirkt siera kūku) un svecīti. Tā nu savā dzimšanas dienā tieku pat pie svecītes pūšanas. Vai es jau minēju, ka Robins ir ļoti sirsnīgs cilvēks? :)

Pēc pusdienām turpinām ceļu uz ūdenskritumu, kas ir tikai pusstundas brauciena attālumā no Komitanas, bet pilnīgi citā klimatiskajā joslā, tuvāk okeānam, rajonā, kur audzē cukurniedres. Plašie lauki abpus ceļam izskatās ļoti romantiski, un atmiņā uzreiz nāk lasītie romāni par koloniālajiem laikiem. Tomēr sūrā ikdiena te nemaz tik romantiska neesot. Lauksaimnieki novācot trīs ražas gadā, un viss ir tīrs roku darbs tāpat kā pirms vairākiem gadsimtiem ― tas izmaksā lētāk nekā dārgi kombaini un cita tehnika. Cukurniedru lauki ir pilni ar čūskām, un itin bieži strādnieki tiek sakosti. Ik pa laikam redzam arī pārkrautas cukurniedru mašīnas, kuras arī tumsā braucot bez gaismām vai labākajā gadījumā ar vienu gaismu. Sadursme ar tādiem milzeņiem var bēdīgi beigties, un turklāt ciems seko ciemam ik pēc pāris kilometriem, un, kur ir ciemi, tur, protams, ir arī topes, tāpēc arī šajā rajonā, tāpat kā visā Meksikā, tumsā labāk neatrasties uz lielceļiem.

Pie El Chiflon kaskādēm nokļūstam neilgi pirms parka slēgšanas. Izkāpjot no auto, mūs atkal apņem karsts un mitrs gaiss, pilnīgi citāds nekā Robina rančo. Beidzot jūtos labi, nespēks un drebuļi ir pagaisuši. Robina acīs mirdz prieks, un viņš mūs mudina ātrāk doties augšā. Viņš izskatās kā bērns, kas pasniedzis dāvanu un nevar sagaidīt, kamēr es to izsaiņošu. Čiapasas štatā ūdeņu netrūkst, un katrai upei, katram ūdenskritumam ir savs raksturs un sava īpatnēja krāsa. Sanvisentes upes ūdens ir gaišzaļš ar tikko manāmu pelēcīgu toni. Siltais ūdens tā vien vilina uz peldi, bet tai diemžēl nav laika – mūsu rīcībā ir tikai nedaudz vairāk nekā pusstunda. Klusi līcīši seko cits citam un ūdenskritumi kļūst arvien augstāki, līdz divu varavīkšņu ieskautu ieraugām šīs kaskāžu sistēmas galveno ūdenskritumu ― Velo de Novia („Līgavas plīvuru”), kas ir augstākais Čiapasas ūdenskritums un gāžas lejup no vairāk nekā 180 m augstās klints ar tādu spēku, ka uz augstākā skatu laukumiņa nav izredžu palikt sausiem, bet šāda duša ir pašā laikā un mūs patīkami atsvaidzina pēc straujā kāpiena. Apsveram iespēju paslēpties un palikt te arī pēc parka slēgšanas, bet, it kā uzminējis mūsu domas, mums pakaļ ierodas viens no darbiniekiem ― esot laiks doties prom. Negribīgi, bet tomēr viņam paklausām.

Atceļā Jānis pirmoreiz Meksikā piesēžas pie auto stūres un izbauda visus Meksikas ceļu jaukumus: rietošo sauli acīs, 30+ topes Las Rosas ciemā, cukurniedru mašīnas, traktorus, „neredzamos” [bojā]gājējus un velosipēdistus, bedres utt. Pa ceļam Teopiskā nopērkam Oktavio bērniem torti un apskatām Robina pilsētas mājokli, kur viņš tikko atvēris publisko veļasmazgātuvi. Reāli tas nozīmē vienu veļasmašīnu, iekšpagalmu, kur krustām šķērsām izvilktas veļasauklas, un vienkāršu koka galdu pasūtījumu pieņemšanai. Tomēr tā Robins var nodrošināt vienu ģimeni ar regulāriem ienākumiem un turklāt nemaksāt nodokļus ― darbavietu radīšana meksikāņiem esot neoficiāls, tomēr visnotaļ atzīts pamats nodokļu nemaksāšanai. „Kāda gan jēga no nodokļiem?” Robins atmet ar roku. „Tāpat no valdības palīdzību var negaidīt. Ja man rančo izceltos ugunsgrēks, tad ugunsdzēsējus es varētu nemaz nesaukt – tik un tā nebrauktu.”

Kamēr Jānis izmanto Robina dušu, es tinos segās: atkal pāris stundu laikā no +30 pie ūdenskrituma esam nokļuvuši +13 grādos ― kalnos pēc saulrieta temperatūra strauji krīt. Skatoties uz manu drebināšanos, Robinam pēkšņi dzimst ideja: rīt braukt kopā ar mums uz okeānu. Viņš sapņaini stāsta par kādai draudzenei piederošu īpašumu Boca del Cielo (burtiski "Debesu mute" ), kur esot īsta tropu paradīze ― baltas smiltis, šūpuļtīkli okeāna krastā, svaigi kokosrieksti, tikko zvejotas zivis un bezgalīga neko nedarīšana... Viņš jau sen esot pelnījis brīvdienas, viņš saka. Viņa entuziasms aizrauj arī mūs, un esam gatavi ieviest izmaiņas savos plānos ― kurš gan ziemeļnieks spētu pretoties šādam kārdinājumam? Tik pacilātā noskaņojumā dodamies pie miera, bet par to, kā izvērtīsies notikumi turpmākajās dienās, nākamajā daļā.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais