No Rīgas uz Bandžulu 2007. gada decembris - 2008. gada janvāris

  • 3 min lasīšanai
  • 35 foto
Desmitā daļa. Ir otrdiena, 2008. gada 15. janvāris. Bandžula, Gambijā. Trīspadsmitā janvāra agrā rītā, pēc jaukas grill partijas iepriekšējā vakarā vienpadsmit latviešu mašīnas pameta Zerbrabaru, lai dotos pēdējā izrāvienā uz finišu Bandžulā. Visu kolonnu no mērķa šķir 472 km ar vienu robežu un vienu prāmi. Viss sākas slikti – nav sarunātā muitas konvoja. Latviskā nepacietībā nogaidām stundu, un sākam meklēt to. Andris ar Alvi dodas atpakaļ uz Zebrabaru, kura nosaukumam nav nekāda sakara ar zebru, bet tas ir eiropiešu ausij pieskaņots pelikāna nosaukums senegāliešu valodā. Vel pēc divdesmit minūtēm parādās konvojnieks ar ironisku smaidu un izjustiem atvainošanās vārdiem, no kuriem „Sorry” bija garākais un ietilpīgākais. Nu ir mūsu ar Aldi kārta nesties uz Zebrabaru, pēc Alvja un Alda. Visa rezultātā izbraucam laicīgi – tikai ar divu stundu nokavēšanos, kas pēc vietējiem mērogiem tāds nieks vien ir, bet mūsu iespējas sasniegt pēdējo prāmi no Barras, kas atiet ap desmitiem, samazinās. Lai cerības nedomātu pacelt galvu, sāk niķoties filmēšanas grupas sarkanais VW Passat, kurš līdz šim stoiciskā mierā pārcieta „vse tjagoti i ļišenija službi”. Oskaram kopā ar Aldi izdodas saveidot no divām detaļām atkal vienotu, funkcionējošu mono iešprices gumijas starpliku. Tas aizņem laiku... Pēc pārdesmit minūtēm atkal jauna apstāšanās – Pasātam sprūst droseļklapes pievads, atkal, palīgā ņemot zāģi un izdomu Oskars kopā ar Aldi novērš šo trūkumu, jaunradītā Passat konstrukcijā. Vēl pēc stundas ceturkšņa kļūst skaidrs, ka Passat slimība nebūs tik viegli ārstējama un Gundars kopiski ar Ati, Passatu piesien aiz žiguļa. Paldies dievam vismaz braucam uz priekšu, nevis sildāmies saules staros ceļa malā. Saulīte šeit tāda, kāda Latvijā satopama tikai tveicīgākajās augusta dienās. Ap sešiem vakarā kļūst skaidrs, ka pēdējais ceļa posms līdz robežai ir briesmīgs un tiek pieņemts lēmums izveikt vēl pēdējo mēģinājumu reanimēt Passat. Totāl degvielas uzpildes stacijā atrodam remontbedri, kura izrādās nokomplektēta ar atsaucīgu mehāniķi. Mehāniķis palīdz kur var, bet kur nevar – rūpīgi skatās uz Oskara un Alda rokām. Degviela tvertnē izrādās melna un ar smalku tuksneša putekļu piedevu. Tiek izņemts un izjaukts degvielas sūkņa turētājs un izmazgāts sietiņš, kā arī nolieta degviela, kādi astoņdesmit litri pārceļo un mehāniķa sagādātajiem traukiem. Spriežam, ka puisis varēs visu nākamo gadu braukt par baltu velti ar savu skuteri. Nav vēl norietējusi saule, kad Passat tiek samontēts kopā, ielieta cita degviela un pus pilsētas bērnu bļāvienu pavadīt atkal dodamies ceļā. Pēdējo ceļa posmu veicam tumsā pa briesmīgu ceļu, kādu laiku braucam blakus ceļam, jo tur segums labāks. Īsi pirms desmitiem vakarā esam uz Senegālas robežas. Mūsu konvojnieks, kuram esam noriebušies kā rūgta nāve, ātri pārstumj visu kolonnu pāri robežai uz Gambijas pusi. Protams, ka mūs šeit neviens negaida. Robežsargi sāk stāstu par 15 EUR no pases par vīzu. Ātri tiek savāktas dažnedažādākās dāvaniņas – T-krekli, pildspalvas, cepurītes un pat mazlietotas kurpes. Welcome to Gambia! Ātri saņemam zīmogu pasē un varam doties tālāk, tikai pēdējais prāmis ir jau prom. Aizbraucam līdz Barrai, kur mūs sagaida policija. Mašīnas novietojam pie policijas ēkas un mums tiek ierādītas telšu vietas policijas pagalmā. Šeit arī tiekam pie dienas teiciena, kurš nāk no Viktora: „Kādā tveicīgā janvāra vakarā...” Tveice tiešām ir pamatīga un no rīta pamostos izmircis savos sviedros. Ar vienu no policistiem mēroju ceļu atpakaļ līdz biļešu kasei, kur izdodas sagādāt vajadzīgās biļetes bez visu automašīnu braukšanas atpakaļ, lai tās nosvērtu, jo cena ir atkarīga no auto svara. Kamēr ņemamies ar biļetēm, pārējie policisti ir mums noorganizējuši iebraukšanu pa ostas vārtiem – joprojām darbojas pagājušā gada atklājums, ka vajag atstāt kādu telti un viss notiek. Iebraukšana pa ostas vārtiem ir mazāk dramatiska kā pērn, bet vienalga vietējos iedzīvotājus policija izgrūsta diezgan nesaudzīgi. Uz pirmā kuģa netiekam, bet nākamais ir mūsu. Mašīnas un cilvēki tiek sapakoti vienotā, blīvā masā un prāmis dodas ceļā. Pirms iebraukšanas Bandžulā Aldim izdodas atgriezties mašīnā tikai caur logu, lavierējot pa pārējo mašīnu jumtiem. Nobraucot no prāmja mēģinu atcerēties ceļu un atrast vietu, kur varētu visa kolonna savākties kopā, tā gaidot pārējos pie mums piebrauc džips, no kura izkāpj policijas virsnieks, kurš laipni piedāvā mūs pavadīt līdz Safari Garden. Vēl pēc pusstundas brauciena esam finišējuši!! Tagad atliek atrast naktsmītni un biļetes atpakaļ uz Rīgu, jo neviens no PBC kontroles grupas viesnīcā nav atrodams. Pa iestaigātā takām dodos uz Krokodilu Džona viesu mājas pusi. Pats Džons nav atrodams – esot pārdevis biznesu Alenam, ar kuru iepazīstos pēc minūtēm divdesmit. Gandrīz visi, kas vēlas apmetas šeit, vai Safari Garden. Izkrāmējam mantas un dodamies biļešu medībās. Laikam jau neesam pārlieku sprigani, jo jau pirmajā vietā tās nopērkam. Ceturtdien lidojam uz Briseli, tad tālāk caur Helsinkiem uz Rīgu. Piektdienas pēcpusdienā būsim mājās!! Nobeiguma vietā. Protams, ka nepārtraukti salīdzinu pērno un šī gada braucienu – droši vien, ka tas sitās ari cauri manam stāstam. Honda šo pasākumu izturēja godam – paldies Andrim Znotiņam! Paldies visiem, kuri palīdzēja mums sagatavoties un atbalstīja mūs, liels paldies mūsu ceļabiedriem, kuri mūs pacieta priekos un bēdās.... Paldies mūsu ģimenēm par atbalstu un pacietību. Tā varētu turpināt bezgalīgi. Nedaudz mieles atstāja tie tautieši, kuri nekautrējās izmantot visas Plymouth – Banjul Challenge dalībnieku priekšrocības, lai radītu sev drošsirdīgā un vienīgā Āfrikas iekarotāja tēlu un beigās piekrāptu organizatorus un savas mašīnas pārdotu, tā sacīt paņēma un uzmeta...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais