No Rīgas uz Bandžulu 2007. gada decembris - 2008. gada janvāris

  • 3 min lasīšanai
  • 35 foto
Astotā daļa. Ir astotais janvāris divi tūkstoši astotajā gadā. Vispirms par iepriekšējo. Atgriežoties no pilsētas, kur bijām nosūtīt savus iepriekšējos piedzīvojumus no interneta kafejnīcas, kempingā sarunājām tuksneša gidu. Šis prieks mums šogad maksā 300 EUR, jā simtu vairāk kā pagājušajā gadā. Septītā janvāra rītā sākām braukt laicīgi – ap septiņiem no rīta. Viktors un Kristaps paliek kempingā ar domu, ka viņu mašīna būs vakarā sataisīta un rīt no rīta viņi mums pievienosies. Ap pus divpadsmitiem sasniedzam Marokas dienvidu robežu, imigrācijas un muitas formalitātes kārtojot paiet lielākā daļa dienas un ap trijiem esam brīvi doties mīnu laukā. Pa mīnu lauku veicam kādus piecus kilometrus sekojot gida norādījumiem, braucot riteni, riteni ritenī. Pa ceļam gids parāda franču mašīnu, kura pirms pieciem mēnešiem sastapās ar senaizmirstu mīnu. Nabaga drosminieki esot sešas stundas gaidījuši palīdzību, jo šī teritorija nav ne Marokai, ne Mauritānijai, kamēr Francijas vēstniecības pārstāvji ieradušies no Naukšotas (Nouauchott). Mauritānijas iebraukšanas formalitātes neaizņem pārāk daudz laika – pēc divām stundām un divreiz pārmeklētām mašīnām esam Mauritānijā. Pretēji manis gaidītajam gids mūs neved uz kempingu pilsētā, bet nomitina pie sava radinieka kempingā 10 km pirms pilsētas, skaidrojot to ar drošības pasākumiem pilsētā un daudzajām kontrolēm. Drīz ir klāt apdrošināšanas tirgotājs un naudas mijēja, kurss reāli kā pie laupītājiem. Mūsu grupai ir pievienojušies norvēģi ar džipu. Viņi izskatās reāli sabijušies. Mūsu nelielais kolektīvs arī nedaudz stresains, bet vakarā pie vakariņu galda viss stress tiek kā ar roku noņemts ar senkrievu metodēm. Norīta visiem nedaudz smeldz vēdera muskuļi no plānprātīgās smiešanās. Rīts jauks un saulains – te laikam citādi nemēdz būt. Žiguļi aizbrauc ap astoņiem, mēs bez steigas pabrokastojam un drīz pēc deviņiem dodamies ceļā. Nepabraukuši ne divdesmit kilometrus pa šoseju nogriezāmies tuksnesī. Velna smilšu kaste. Asi akmeņi un dziļas smilšu vannas, pirms kurām nevar ieskrieties. Rakāmies un stūmāmies kā mazie rūķīši. Ap pusčetriem pēcpusdienā apstājāmies pie kāpas naktsguļai. Visi nedaudz sanīkuši. Katrs mēģina kaut ko apēst. Uzlikām divus šņabjus norvēģiem tā sacīt par palīdzēšanu un tautu draudzības vārdā. Tikko bijām uzcēluši nometni, piebrauca britu grupa un iekārtojās blakus mums. Honda uzvedas labi, tikai Aldis nedaudz pielocīja kreiso lonžeronu vienā tramplīnā neveiksmīgi piezemējoties. Tagad grūti atvērt motora pārsegu. Citādi viss lieliski. Citām mašīnām nekādu īpašu problēmu nav – pa sīkumiem, kam pagriezienu rādītājs nestrādā, kam spidometrs vairs nerāda. Pēc pāris stundām notika brīnums: pāri kāpai lēnā solī nāca manāmi apjucis Viktors. Sajūsmas saucieni sadrebināja ne tikai kāpu, bet arī tuvējā apkaimē visām kamieļu mātēm tika norauts piens. Viņi bija sataisījuši motoru pateicoties marokāņu motoru ģēnijam un kopā ar britu grupu devušies uz robežu, kuru ātri šķērsojuši un devušies tieši tuksnesī. Vajag taču tā sagadīties, ka visas nekurienes vidū apmetamies pie tās pašas kāpas. No rīta devītajā janvāri ap deviņiem turpinājām ceļu. Plānots nobraukt ap diviem simtiem kilometru. Diena izvērtās gara. Brīžiem braucām ar ātrumu ap simts kilometriem stundā, tad divās stundās veicām trīs kilometrus. Mūsu gidam bija problēma ar pareizā ceļa izvēli. Tā Andra un Alvja mersedes pilnā gaitā ielidoja smilšu kaudzē, sabojājot visu priekšējo daļu, par laimi cieta tikai radiatora ventilators, bet radiators palika vesels. Honda pēc atraktīva lēciena piezemējās uz deguna, salaužot bamperi un sabijājot radiatora stiprinājumus. Pasāts pazaudēja pakaļējo bamperi. Uz pēcpusdienu man jau viss bija vienalga, braukt, stumt vai rakt, vai arī uzcelt telti un palikt te pat. Gids mūs ieveda tādā vietā, kur vairs nav ceļa, bet kopējiem spēkiem mums izdevās tikt atpakaļ uz ceļa. Saule jau gāja uz rietu, kad Hondas dzesēšanas caurule padevās. Sākumā izskatījās, ka viss slikti, bet tad liekot lietā dzelzs zāģīti un nedaudz atjautības izdevās saremontēt dzesēšanas sistēmu. Jau vēlā vakarā nonācām pie Nacionālā parka kantora, lai šķirtos no 15 EUR katrs, par Nacionālā parka apmeklējumu. Variantu braukt pa pludmali vairs nebija, jo sākās paisums. Neko darīt – palikām kempingā. Desmitā janvāra rīts sākās agri – piecos jau sākām braukt pa pludmali un Naukšotu (Nouakchott) brauciens naktī pa pludmali nav tik atraktīvs kā dienas gaismā, bet ko darīt – tuvojas paisums un drīz vairs pludmales vairs nebūs. Sasniedzām klinti, kur parājušajā gadā braucām pa augšu visi izņemot Egilu. Šogad tas vairs nav ziepējams, bez vairāku tonnu smilšu pārvietošanas. Aigars pirmais devās ar Pasātu ūdeni un palika iesprūdis uz akmeņiem. Skats bija gana dramatisks: pasāts ūdenī un paisuma viļņi jau skalojas pāri mašīnas labajiem sāniem, labi, ka norvēģi paspēja piesiet trosi un ar savu džipu izrāva pasātu no okeāna tvēriena. Pērējās mašīnas paveica šo posmu veiksmīgāk... Vēl pēc dažiem kilometriem gids mūs mēģināja iedzīt bezcerīgā uzbrauktuvē no pludmales, bet mēs nepadevāmies un braucām tālām, līdz zvejnieku ciematam, pie kura pērn varēja gluži labi izbraukt uz ceļa. Tā tas bija arī šogad – visi veiksmīgi izbraucām uz cieta pamata. Pēc riepu sapumpēšanas, pavisam drīz nonācām uz asfalta. Mēs ar Andri metāmies ceļos bučot asfaltu. Šobrīd esam Naukšotā, gluži civilizētā kempingā, kur ir siltais ūdens un pat WIFI! Kārtojam vīzu pagarināšanu, tiem, kuri pirka vīzas uz robežas, remontēsim Andra un Alvja mašīnas un ziepējams dabūsim Senegālas vīzas tiem, kuriem to nav. Un, protams, atpūtīsimies! Rīt uz Senegālu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais