Luksora - gides acīm ...

  • 3 min lasīšanai
Nedēļa pagājusi un jau atkal dodos uz Luksoru. Šoreiz tūristu maz – viena ģimene, individuālā tūre. Man patīk, ja ir maz tūristu – ekskursija sanāk interesantāka un personiskāka, jo mazai kompānijai ir viegli „uztaustīt” par ko vairāk grib klausīties. Tad nu pēdējais kafijas malks un ir jau 05:30 - jākāpj autobusā un jābrauc tūristiem pakaļ. Ieeju viesnīcā un redzu – gaida četri pārsteidzoši jautri un moži tūristi ar brokastu pakām rokās. Man uzlabojas garastāvoklis – uzreiz skaidrs, ka cilvēki aktīvi visu redzēt griboši. Tādiem prieks stāstīt. Uz jautājumu vai bija viegli piecelties, skan atbilde – nav gājuši gulēt! Nu ja – izgulēsies Latvijā. Kūrorta dzīve jāizbauda. Salecam autobusā un dodamies. Pēc nepilnas stundas jau esam SAFAGA, kur iedzeram kafiju un gaidām, kad konvojs sāks braukt. Tūristi ar vienu aci pēta policistus ar ieročiem un tādi kā nedaudz sabijušies. Pasmaidu un izskaidroju, ka tas vairāk tāds kā teātris un braucam tālāk. Lielāko ceļa gabalu braucu snauzdama, ik pa laikam atbildu uz kādu no jautājumiem par kalniem, satiksmes noteikumiem un klausos komentāros par šoferīša braukšanas stilu. Esmu jau pieradusi un pat neievēroju, ka braucam pa pretējo joslu un līkumos apdzenam. Man šoferītis pārbaudīts, ne vienu reizi vien šo ceļu esam mērojuši. Bet tūristiem tas kaut kas jauns – skaita soda punktus. Apstājamies brokastot. Pabrīdinu, ka fotografēties ar beduīniem var par dzeramnaudu, nosaku laiku - 20 minūtes un izklīstam, vēders prasa savu tiesu. Steigšus eju uz kafejnīcu, kur baro izsalkušos gidus. Vienmēr ar smaidu atceros, ka pirmo reizi neēdu neko no ēģiptiešu piedāvātā. Tagad garšu kārbiņas ir pieradušas un ar lielu apetīti apēdu cūku pupas, zirņu zupu un omleti. Sātīgas brokastis – priekšā gara darba diena. Dopings – vēl viena kafijas krūzīte un uz autobusu. Tūristi sagaida priecīgi satraukti – rāda bildes ar maziem ēzelīšiem, kazlēniņiem un bērneļiem, kuriem mute melna kā zeme – tik lielas acis spīd. Brīnās, ka tik mazi bērni nāk uz „darbu”. Pastāstu, ka tie lielākie naudas pelnītāji – mēs vairāk tos žēlojam, dzeram naudu dodam, fotografējamies. Esam beiguši pārspriest jautājumus par beduīnu dzīvi un nemanot ir klāt Qena – Nīlas ieleja. Pāris simts metru un dzeltenais tuksnesis pārvēršas zaļos laukos. Stāstu par ēģiptiešu dzīves stilu, tradīcijām un cilvēkiem. Tūristi pārsteigti par nabadzību, pārliecināti, ka šeit cilvēki mirst badā. Pievēršu uzmanību tehnikai, lopiem, satelīta šķīvjiem – ja nav ko ēst, televizoru nepirksi. Cenšos izskaidrot, ka ēģiptiešiem ir savādāka un vērtības ir citas. Ir jāsaprot, ka atbraucot uz citu valsti nav jāmeklē Latvijā pieņemtais dzīves stils. Tā grozot galvas esam izbraukuši cauri pilsētai, ciematam un jau pēc mirkļa braucam pāri dzīvības/ nāves upei Nīlai. Ekskursiju vienmēr sāku ar rietumu pusi Nīlai – nāves pusi, lai dzīvo pilsēta paliktu vakaram, saldajam ēdienam. Pagriežos pret tūristiem un sāku stāstīt par faraonu laikiem. Mēģinu izskaidrot kāpēc bija nepieciešams celt tik varenu tempļus, skaistas kapenes. Cenšos atrast pareizos vārdus, lai cilvēku fantāzija pamostos. Tikai izprotot faraonu dzīvi, domu gājienu un aklu ticību dieviem ir iespējams izprast un novērtēt kapenes, tempļus – celtnes, kuras ir saglabājušās gadu tūkstošiem. Ekskursija sāk uzņemt apgriezienus – apstājamies vienā vietā, otrā, trešā un jau sēžam mazā laivā, ar kuru peldam pāri Nīlai uz restorānu. Vēroju tūristus, tie fotografējas, mēģina saskatīt banānu, mango, cukurniedres. Cenšas iemūžināt redzēto, jo izbaudīt un pārdomāt tie varēs Latvijā, garos ziemas vakaros vēlreiz un vēlreiz apskatot bildes – tā saglabājot sevī sauli, Ēģiptes siltumu. Pašlaik tam nav laika – ir par daudz jāapskata, jāiegaumē, jāpaspēj. Pusdienas ēdam ar lielu apetīti. Es vienmēr sēžu nostāk, jo pusdienas man ir ne tikai ēdiens, bet arī pauze, kad apklust un padomāt. Esmu runājusi jau no paša rīta. Jūtu, ka vajadzīga attiecīgā dopinga deva – kafija. Tūristi paēduši un kļuvuši pavisam miegaini un lēni. Es gluži otrādi esmu pilna jauniem spēkiem - priekšā lielākais templis Ēģiptē – KĀRNAKA. Tas celts visvarenākam dievam – AMONAM RA. Kaut gan ar restorānu es uzskatu, ka man ekskursija ir beigusies, jo ļoti labprāt stāstu par šo vietu. Uzsākam ekskursiju lēni un slinki. Tad es sāku stāstīt un rādīt reālus piemērus un pie sevis sāku ar lielāku un lielāku labpatiku smaidīt – jā! Izdevās! Cilvēku sejas mainās ar katru minūti, redzu, ka tie sāk likt fragmentus kopā un parādās bilde. Esmu panākusi savu – atdevusi tūristiem savu sajūsmu, apbrīnu un interesi par šo vietu, vēsturi un valsti. Visbeidzot izskaidroju, kā jāveic maģiskais rituāls ap skarabeja figūru un dodu brīvu laiku. Tūristi paklausīgi soļo apkārt saules dievam skarabeja veidolā. Spēka vairs nav, balss kā parasti sāk čerkstēt – vēl viena dopinga deva un jau pulkstenis ir 17:.. vakarā. Divpadsmit stundas aizlidojušas un atkal esam autobusā. Pabraucam garām Ziemas pilij, Luksoras templim un iestājamies rindā, lai dotos atpakaļ uz Hurghadu. Autobusā klusums un miers – visi pārdomājam dienu. Tūristi par redzēto, es par padarīto. Iebraucam Hurghadā veselu stundu ātrāk. Paveicās – šovakar svarīgs futbola mačs. Futbols šai valstij ir svēts un pat konvojs uz noteikumiem skatās ar vieglu ironiju. Kas par noteikumiem, ja ir futbols! Atvadoties saņemu lielāko balvu un gandarījumu, kuru nekāda naudas summa nedos – apmierinātus smaidus. Redzu sejās, ka nogurums ir liels, bet apmierinājums vēl lielāks. Diena nav pagājusi velti. Viņi neaizmirsīs ne Luksoru, ne mani...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais