S!adraudzības pilsēta
|
Juris Ikaunieks
|
Kad pa līkločiem esam iebraukuši dziļāk ielejā, ir pavisam satumsis un ģimenīte mani laiž ārā... "Te ir pats Čiaturas centrs. Lai izdodas!" veiksmi novēl jaunie paziņas. Neliels pārsteigums. Ko nu? Hosteļu te nav, bet izklāties ar telti, kura vairāk atgādina miklu guļammaisu, man liekas neatbilstoši situācijai. Nav gluži Rīgas mikrorajons, taču nav arī pienācīga izmēra parku. Diezgan šaubīgi viss izskatās. Kādi ir varianti? Tikt ārā no pilsētas, bet tad atkal vajadzīgs transports. "Svinēt Jāņus" - sēdēt un gaidīt rītu. Nu, nē - nāk miegs, jo jau iepriekšējā nakts bija šķidra. Varētu kāpt lētajā nakts vilcienā uz vienalga kurieni. Vismaz būtu sausumā un mēģinātu izgulēties. Vēl, protams, atliek sākotnējais plāns - tikt ciemos pie kāda no viesmīlīgajiem gruzīniem. Sāku uzprasīties ar it kā nevainīgiem jautājumiem - "Sakiet, lūdzu, kur šeit vislabāk uzsliet telti?" un "Vai vilcienu stacija ir tālu?" Pārtikas veikala pārdevēja iesaka miniatūro parciņu: "Sigulda park!" Oho, kāda cieņa, kāds gods! Savukārt, vīrietis kafejnīcā bez domāšanas ceļas kājās, un ved mani uz staciju. "Zini, šitā ir mirusi pilsēta... No kurienes tu esi? Ak, tad latvietis!" viņš nopriecājas. Seko buča uz vaiga un arī pirmais naktsmāju piedāvājums. Vienīgi žēl, ka vīrs ir tādā štīmī, ka pats savu dzīvokli diez vai būs spējīgs atrast. Bet mani arī viņš tik vienkārši vaļā nelaidīs... Uz tumšā perona satiekam vēl vienu vietējo, kurš ātri atrod kopīgu valodu ar manu potenciālo namatēvu. Kungi iegrimst sarunā un zaudē modrību. Veicu pāris māņu manevrus visai atbaidošā uzgaidāmajā telpā un tualetē - iekšā, ārā, iekšā, ārā. Vīri seko ne tik naskā solī, kas man ļauj noķert īsto momentu. Tieku prom pat bez skriešanas. Ir labi, sirdsapziņa nemocīs. Un, starp citu, nez vai nākamajā rītā viņi saprastu par ko es atvainojos.
Pa vārgi izgaismotām, bedrainām ielām atgriežos centrā. "Hey, do you speak english?" atskan nu jau, šķiet, laimīgajā Siguldas parciņā. Mani ir saķerstījusi vēl viena ģimene un viņu aizbilstamā - amerikāņu meiča, kura uz diviem gadiem šeit ieradusies mācīt angļu valodu skolēniem. Ja reiz amerikānietei vērtas durvis ilgtermiņā, tad jau arī man uz vienu nakti atradīsies, kur nokrist. Noteikti. Savādāk taču nevar būt. Diemžēl tā nenotiek. Tas laikam neatbilst šejienes stereotipiem. It kā amerikāniete mani būtu nocopējusi priekš sevis un uzreiz vilktu gultā. Paliekam pie telts varianta. Kaliforniete ierosina rožu dārziņu pie Čiaturas domes. Labs domu gājiens, tomēr vietējie iebilst - būšot par šerpu. Labāk zem kokiem netālu no upes. "Jā, upe mums melnā krāsā. Piesārņojums no raktuvēm. Nejūties traucēts, cilvēki šeit jauki, neviens pāri nedarīs," iedrošina mis Miera korpuss. Lai iet! Tinu vaļā savas parpalas un nobāzējos. Pirms brīža ir lijis, bet te zālājs vēl tīri sauss. Minūtes piecas vēlāk amerikāniete atnāk vēlreiz. Atnesusi cepumus, persikus un ūdens pudeli. Ļoti patīkami. Pēc kāda laika kārtējo apskates apli veic kuplā ģimenīte - dikti gribējuši palūkot kā esmu iekārtojies. Paldies, būs gana pieņemami. Naktī nenosalstu un pat kļūstu par kripatu sausāks.
Dienasgaismā beidzot varu ķerties pie pilsētas apskates. Pirmie, kas krīt acīs, ir neskaitāmie trošu vagoniņi. Tie kursē no ielejas uz augšu dažādos virzienos. Cena - septiņi santīmi par braucienu! Konduktorei prasu: "Cik šādu vagoniņu Čiaturā ir pavisam?" "Nezinu. Kādi 15-20 kopā būs," viņa rēķina. Aizeju arī līdz tādai pieturai, kurā nauda vispār nav jāmaksā. Tehniskais stāvoklis gan gaužām bēdīgs - norūsējušas metāla kastes, turklāt viens no maršrutiem ved apmēram 45 grādu leņķī. Pēc sajūtām liekas krietni stāvāk. Tāpat pamanu vagoniņu, kas nedarbojas, kā arī pāris kravas līnijas pilsētas nomalē. Pēc skata milzīgās, pamestās fabrikas tomēr daļēji strādā - kausi ar derīgo izrakteni mangānu lēnītēm slīd pāri gravai no viena gala uz otru.
Ar vieglu pastaigu savas galvenās vēlmes esmu izsmēlis. Laiks stopēt uz Katski pīlāru. Tā ir tā baznīciņa vertikāla klints bluķa galā, kura īsu mirkli pavīd TV reklāmas rullītī par Gruziju. Šī vieta, kā par brīnumu, nav populāra pat gruzīnu vidū. Skaisti bez gala! Augšā kāpt neesot atļauts sievietēm un, kā izrādās, arī citiem apmeklētājiem. Žēl. Pa metāla trepēm viens aiz otra uztraušas priesteri melnās drānās, ar striķi tiek uzrullētas avīzes, arbūzs un citi labumi. Jaunie kalpotāji palīdz. Viņiem mugurā "stilīgākas" drēbes.
Objektu novērtēt ierodas liela ģimene mikroautobusā. Kā vēlāk izrādās - mani turpmāko divu dienu izguldītāji un barotāji. Nu, re - tad kad krīzi jau esmu pārvarējis, ielūgums nāk kā balva. Kad esam atbraukuši mājās un apsēdušies pie galda, sarunas raisās pašas no sevis. Ātri vien tiekam līdz politikai. Čiaturas tuvākajā pilsētā Sačherē esot uzaudzis svaigi dibinātās partijas "Georgian Dream" līderis. "Miljardieris. Nauda viņu vairs neinteresē!" apbrīnojamu naivumu savā vecumā demonstrē pat sirmgalvji. Oktobra sākumā parlamenta vēlēšanas - dzīve strauji sākšot iet uz augšu... Lai tā būtu. "Atbrauc vēlreiz novembrī!" optimisms pa vīlēm spiežas laukā arī no kaimiņa iereibušā organisma. Tikmēr miega valstībā no jebkuras pozas sāk krist mājas saimnieks - omulīgs vīrelis ap gadiem piecdesmit. Viņš klanās un iekrācas gan ēdot kūku, gan stāvot pie stenderes ar tējas krūzi rokā.
Finālā seko vakara nagla. Lai Dies' nogrābstās - man liek skatīties kāzu video. Mieru, tikai mieru. Dziļu ieelpu, pacietību un dzelzs izturību. Ak, es nepateicīgais!