Granada. Kā sapnis.

  • 9 min lasīšanai
  • 20 foto
Granada. Kā sapnis. Vieta, kur sniegs ar saules svelmi tiekas. Arābu, čigānu un suņu pilsēta. Neskatoties uz nemitīgām šaubām un ķibelēm ceļā, devos turp, lai baudītu iespējas, ko pilsēta sniedz. Pretēji citiem ceļojumiem vienatnē, šim biju sagatavojusies vismazāk, tādēļ arī jutos visnedrošāk. Mājup lidojumā nonācu pie atskārsmes, ka patiesībā tieši tā arī Granada ir jābauda. Bez steigas, iekļaujoties tās ikdienas plūsmā un to izgaršojot ar visām maņām. Iznākot no lidostas apmulstu no karstās saules. Nevarēju iedomāties, ka iepriekš laika prognozes solītie +18 grādi var būt teju vai svilinoši karsti. Esmu pārliecināta, ka vismaz cipars pieci vai pat vairāk jāpieskaita klāt. Transferbuss no 16 km attālumā esošās lidostas pusstundas laikā aizvizina līdz Estacion de Autobuses (autostacijai). Tiesa gan, iesaku braukt ar šo autobusu nedaudz tālāk, jo kopumā tam ir 7 pieturvietas. Izkāpjot vienā no tām – Gran Via (tuvākā pietura Isabel Catolica laukumam un Plaza Nueva) – iespējams nokļūt pašā pilsētas centrā. Pie Plaza Nueva laukuma atrodas tūrisma informācijas centrs, kur praktiski angliski nerunājošs puisis izsniedz man pilsētas karti un cenšas izskaidrot mana iepriekš rezervētā hosteļa atrašanās vietu. Izrādās, ka turpat, vienā no līkumotajām sānieliņām tas arī atrodas. Pēc viegla šoka un šaubām, vai tiešām tā akmeņainā šaurā taka, kas ved starp māju mūriem ir saucama par ielu, un vai šeit vispār varētu būt kāds civilizēts miteklis, nonāku līdz grafiti uzrakstam „Funky”. Ar nelielām trīsām sirdī un nojautu, ka varbūt labāk meklēt citu mājvietu, veru durvis, lai pārliecinātos par aizdomu piepildīšanos. Iepriekš hostelworld.com lasītās atsauksmes par šo vietu izrādās patiesas. Hostelis ir lielisks. Brokastis tiek piedāvātas uz jumta terases, kas paver skatu uz visu pilsētu. Ierodoties brokastīs agrāk, īsi pirms astoņiem, vēl var paspēt pieķert lielu, baltu un apaļu mēnesi slepus aizlaižoties caur kalnu masīviem un viegli rozā padebešus. Vakaros šeit tiek atvērts bārs. Savukārt, kā vēsta recepcijas meitene, par tradīciju kļuvis, ka katru vakaru kāds no hosteļa viesiem labprātīgi piedāvā pagatavot vakariņas, tādā veidā par niecīgu samaksu paēdinot citus iemītniekus. Savukārt pats hostelis saviem viesiem regulāri organizē tūres pa bāriem, lai nogaršotu neskaitāmu tapu (spāņu uzkodas, kas pienākas par brīvu, pasūtot dzērienu) variācijas vai ekskursijas pa tūristiem tik interesanto arābu kvartālu vārdā Albaicin. Pēcpusdienas pēdējās stundas cenšos aizpildīt ar pilsētas iepazīšanu. Izmetu dažus līkločus pa centra mazajām, suvenīru tirgoņu piepildītajām ieliņām. Kā lepnuma pilns karogs katrā no suvenīru veikaliņiem plīv dažādu krāsu flamenko kleitas. Saņemu nedalītu uzmanību no spāņu vīriešiem. Rodas pārliecinošs iespaids, ka tie ir neatlaidīgāki un pārdrošāki par visiem itāļu vīriešiem kopumā. Visvairāk laikā no 17.00- 20.00 spāņi piepilda ielas un veikalus. Iejūku pūlī un jūtu, ka šajos veikalos pavadīšu lielu daļu no šī brauciena laika. Kas, protams, tā arī ir. Janvāra beigas ir milzīgu izpārdošanu laiks. Tieši šobrīd – otrās atlaides jeb 2as rebajas, kuru laikā viss, sākot ar visu sezonu apaviem, somām un apģērbiem, beidzot ar traukiem un gultasveļu, tiek izpārdots ar 50-75 procentu atlaidēm. Katru vakaru apmēram divu stundu garumā piebiedrojos pircēju pūļiem veikalos. Nedaudz vēlāk dodos uz Alhambras pils pusi. Rīt no rīta plānoju apskatīt šo unikālo mauru cietoksni pilnībā. Kā vēsta hosteļa sniegtā informācija, pils atrodas 10-15 minūšu gājienā. Pūšot un elšot pa Cuesta de Gomerez ielu dodos augšup kalnā pa ceļu, kas ved arvien, arvien tuvāk pils mūriem. Tuvākajā pils daļā redzu vaļēju ieeju un drošiem soļiem dodos iekšā. Iepriekš kādā ceļojumu aprakstā biju lasījusi, ka daļu no pils iespējams apskatīt bezmaksas. Tas arī bija mans pārdrošības cēlonis. Tūristu daudz un pie visām ēkām no kopējā pils kompleksa arī pa kādam vīriņam ar nepārprotamu instinktu pārbaudīt biļetes pirms ļaut viesiem šķērsot ieejas sliekšņus. Mazliet neērti, jo sāku saprast, ka esmu šeit iekļuvusi pa ieeju, kuras patiesais nosaukums varētu būt „Izeja”. Tikpat drošiem soļiem kā šeit ienācu, neievērota cenšos šo vietu atstāt. Nākošās dienas rītā pulksten deviņos esmu pie Alhambras kasēm. Baidos, vai nebūšu jau par vēlu, jo iepriekš lasīts, ka kasēs (atvērtas no 8.00, savukārt Alhambra – no 8.30) var nopirkt jeb, pareizāk sakot, rezervēt tikai nelielu biļešu skaitu, lielākā daļa tie pārdotas internetā www.alhambra-tickets.es. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem man nebija izdevies rezervēt biļeti (iegūt biļetes numuru) caur mājas lapu, jo pēc pastāvīgi saņemu atteikumu – neviena no manām banku kartēm Spānijā neesot aktīva. Par prieku man, rindā pie kases pirms manis ir tikai 8 cilvēki (acīmredzot, nav sezona) un īsā laika sprīdi savā īpašumā iegūstu biļeti, kas ļauj apskatīt visu pils ēku kompleksu, kā arī Generalife dārzus. Varu piebilst, ka ērtību labad izveidotas divas kases: viena, tiem, ka ierodas, lai nopirktu biļeti uz vietas, otra – apmeklētājiem ar iepriekš rezervētām biļetēm internetā. Iesaku ierasties rīta pusē, jo pilns apmeklējums aizņem minimums 3 stundas. Savukārt, plkst.14.00 sākas pēcpusdienas apmeklētāju tūre. Lidz tam visiem rīta apmeklētājiem pils mūri jāatstāj. Tiek piedāvāts arī nakts apmeklējums, taču, kā vēsta tūrisma informācijas avoti, tā laikā nav iespējams apskatīt visas ēkas un dārzus. Uz biļetes norādīts laiks (1/2 stunda), kuras laikā jāieiet pils daļā, ko sauc par Palacios Nazaries. Manuprāt, tieši šī pils daļa ir apbrīnas visvairāk vērta. Smalki gravējumi griestos, uz sienām, durvju ailēs. Strūklakas, dārzi, gaismas un ēnu spēles iekšpagalmos. Interesanti, ka šo vietu apmeklē pat bērnudārza vecuma bērnu grupas. Vienai šādai grupiņai nejauši uzskrēju kādā Generalife dārzu nostūrī. Brīdī, kad biju tur, bērniem acīmredzot bija paredzēts kāds atpūtas brīdis, kura laikā audzinātāja centās bērnus iesaistīt fiziskās aktivitātes, proti, dejošanā. Izveidojot apli, kurā dalību ņēma arī divi gana korpulenti, apmēram 40 gadus veci alusvēderu īpašnieki, kas bija tādi kā pavadoņi bērnu grupiņai, audzinātāja sāka diezgan enerģisku austrumnieciska tipa deju ar intensīvu gurnu kustināšanu. Protams, ka audzinātājai un bērniem šo kustību izpildīšana izdevās raiti, bet abiem korpulentajiem vīriešiem... Varat iedomāties to skatu... Varu piebilst, ka šī monumentālā pieminekļa apskatei veltīju apmēram 5 stundas (9.00-14.00) un, pēc manām domām, ne par daudz, ne par maz. Jaunu rītu uzsāku ar domām par Albaicin jeb veco arābu kvartālu un Sacromontes kalnu. Siltu saules staru pavadīta dodos gar upi augšup pa vienu no retajām taisnajām Albaicin ieliņām augšup kalnā. Drīz vien no nāku ielas galā, kas liek man turpināt ceļu augšup līkumojot caur pagalmiem, kas reizēm, kā liecina šai vietai tipiskas zili-baltas izkārtnes, lepni nodēvēti par laukumiem. Baltas mājiņas cieši blakus saspiedušās, zili-balti puķupodi sakarināti visneiedomājamākajās vietās, dīvaini gaisadārzi un tikai vietējiem izprotamas jumta terases mijas ar citroniem un mandarīniem pārpilniem kokiem, stiprinātiem ar praktiski izmantotām veļas auklām. Kādā brīdī atskārstu, ka baltās mājiņas patiesībā ir teju vai butaforijas, jo „mājiņu” dzīvojamā daļa turpinās kalna iekšienē. Baltā ārsiena ar ārdurvīm, neliels jumta imitācijas fragments un klasisks logs blakus ieejai ir tikai acu apmāns. Manu domu un apbrīnas lidojumu pārtrauc kāds pāris vecumā ap 30 gadiem - dredainiem matiem, raibu raibām vairāku apģērbu kārtām un abiem (neskatoties uz dzimumu atšķirībām) kājās uzautiem pilnīgi vienādiem, nošļukušiem ādās zābakiem. Izraušoties, no sniegbalti krāsotās „ēkas” priekšsienas viņi draudzīgā solī dodas uz netālu stāvošo sudrabkrāsas Citroen Berlingo. Tikpat raiti mašīna bubina lejup pa kalnu, bremzēm nežēlīgi skaļi un griezīgi čīkstot. Njā, izrādās, ka arī tā var dzīvot... Es savukārt turpinu gājienu augšup, apbrīnojot apkārt augošos milzu kaktusus un agaves. Drīz sasniedzu pirmo ieplānoto pieturas punktu – Cuevas del Sacromonte/Centro de Interpretacion del Sacromonte. Muzejs, kurā ļauts ielūkoties alu dzīves iekšienē – apskatīt dzīvojamo alu izbūves modeļus un iepazīt šajā apvidū augošos kultūraugus. Turpinu gājienu augšup uz Sacromonte Abbey (Abadia del Sacromonte)-muzeju, baznīcu, priesteru mājvietu. Vieta gan izskatās aizdomīgi klusa. Izskatās, ka esmu vienīgā, kas uzskata par svarīgu doties tik tālu un augstu kalnā. Reizēm mani sākt mākt šaubas, ka varbūt nav vērts, jo esmu spiesta doties augšup un izvēlēties takas pēc intuīcijas, jo Sacromonte Abbey atrodas ārpus kartē norādītās teritorijas. Pavisam drīz vienu pēc otras atrodu vientuļas 34.autobusa pieturas, kas liecina, ka man ceļš ir pareizais. Sasniedzot virsotni, meklēju galveno ieeju, par kuras atrašanās vietu nevēsta neviena norāde. Atrodot ieeju, jūtos nedaudz sarūgtināta, jo informācijas dēlis ziņo, ka ekskursijai pa ēkām gida pavadībā jāsākas pēc 10 minūtēm, taču ekskursija tiek vadīta grupām, ne mazākām par 4 cilvēkiem. Esmu viena un saprotu, ka šajā cilvēku aizmirstajā vietā tuvāko 10 minūšu laikā atrast vēl vismaz 3 tūristus ir pilnīgi neiespējami. Bet es esmu gatava tās 10 minūtes šeit pagaidīt, vismaz atgūstot normālu elpošanu pēc garā ceļa augšup, ja ne apskatīt vietu. Ierodas gide, atbrīvojos no pāris eiro un man par milzīgu pārsteigumu viņa ir gatava vadīt ekskursiju man vienai. Lieliski! Izstaigājam muzeju, uzzinu interesantas lietas iz šīs vietas un Granadas vēstures, apskatām katakombas zem ēkām (vairāk gan līdzinās vienkāršiem pagrabiem ar svētbildēm). Izrādās, ka katru gadu februāra pirmajā svētdienā no pilsētas uz šo baznīcu kalnos dodas padsmit stundu procesijas gājiens. Vienā no katakombu telpām ir liels akmens, kuru februāra pirmajā svētdienā pēc procesijas sievietes dodas skūpstīt: tās, kuras ir vienas, lai atrastu dzīvesbiedru nākošā gada laikā, tās, kuras savu otru pusi ir atradušas, lai nākošgad apprecētos. Savukārt pašā baznīcā regulāri brauc laulāties pāri no dažādām pasaules valstīm. Trešās dienas rītu sāku ar gājienu cauri pilsētai uz Zinātnes parku (Parque de las Ciencias). Jo tālāk dodos, jo vairāk pilsēta maina savus vaibstus, - blokmājas viena pie otras pretēji pilsētas centrā redzamajām liecībām par dažādiem posmiem vēsturē un arhitektūrā. Zinātnes parks piesaista bērnus un jauniešus, kā arī skolas programmu sniegtās zināšanas fizikā, ķīmijā, bioloģijā un astronomijā atsvaidzināt gribošus pieaugušos. Lielāko daļu no fizikas izgudrojumiem un likumsakarībām iespējams pārbaudīt praktiski. Savukārt indīgo dzīvnieku paviljonā var apskatīt līdz šim neredzētas čūsku un kukaiņu sugas. Taureņu mājā starp zaļajiem augiem var ieraudzīt visu varavīksnes krāsu taureņus vai arī iegūt nepatikas pilnas ķermeņa trīsas, lielam taurenim iepinoties matos, kā man, piemēram, gadījās. Jā, un jāpievērš uzmanība zemei, jo uz tās brīvi pastaigājoties vari sastapt un pasveicināt sarkanausu bruņurupučus. Zinātnes parks varētu būt lieliska vieta ģimenei ar skolas vecuma bērniem, lai caur interesi iegūtu zināšanas par izgudrojumiem un sasniegumiem zinātnē. Man vislieliskākā parka daļa šķita planetārijs. Atlaižoties mīkstā 45 grādu slīpā krēslā pusstundas garumā uz milzīga kupolveida jumta ar meditatīvu mūziku fonā, iespējams vērot gan saules sistēmu, gan zvaigžņu stāvokļus. Paralēli tam, var klausīties skaidrojumus redzamajam, ja vien saprotat spāņu valodu... Hostelī iepazīstos ar kādu sievieti Bernadetu, kas no Polijas pārcēlusies dzīvot uz Liverpūli. Dalāmies ceļojumu iespaidos. Viņa šeit ieradusies no Malagas lidostas, lai pēc dažu dienu uzturēšanās šeit, dotos piepildīt savu sapni – apskatīt Maroku. Bioloģijas zinātniece, kas finansiālu apstākļu spiedības dēļ nolēmusi atstāt savus vecākus, māsu un brāli, lai dotos uz Lielbritāniju, cerībā gūt novērtējumu savam diplomam, darba pieredzei un patiesi mīļai profesijai. Šajā brīdi aizdomājos par neskaitāmu latviešu līdzīgiem dzīvesstāstiem. Šī sieviete ir apbrīnojama viņas sirdsmiera, dzīves uztveres, domāšanas, skaļo un aizraujošo smieklu dēļ, kas pielīp ikvienam. Ah, bet ne jau par cilvēkiem un viņu likteņiem šeit stāsts... Šī pārsteidzoši dzīvespriecīgā un prātā jaunā sieviete, kas gadu ziņa varētu būt gandrīz divreiz vecāka par mani, uzstāj, ka vēlas doties nogaršot spāņu tapas. Ņemot vērā, ka viņa ir viena, mani aicina līdz. Es savukārt uzstāju, ka gribu redzēt īstu flamenko. Apzinos, ka šis ir pēdējais vakars visspāniskākajā pilsētā – Granadā, tādēļ būtu teju vai grēks atteikties no vilinājuma iepazīt kādu fragmentu no Granadas nakts dzīves. Veidojam komandu, kurai pēdējā brīdi piebiedrojas kāda īriete pusmūžā no mūsu hosteļa. Iztaujājot recepcijas meiteni Aīdu (vairāk gan vizuāli līdzinās Karmenai), mūsu pilsētas kartē tiek atzīmēti 3 labākie pilsētas bāri tapu meklēšanai. Dodamies uz bāru vārdā „La Riviera”, ko Aīda atzīmēja kā labāko, jo tajā tapas(uzkodas), kas pasūtot dzērienu pienākas par brīvu, apmeklētāji var izvēlēties paši. Patiešām! Līdz ar mūsu vīna pudeli, savā īpašumā iegūstam 2 šķīvjus ar 4 veidu tapām, kuras izvēlamies saskaņā ar Bernadetas tūristu bukletā minētajām Top 10 tapām. Brīdī, kad esam gatavas bāru atstāt, īriete atceras, ka dienas laikā pavisam netālu redzējusi izkārtni ar vēstījumu par flamenko šovu katru vakaru. Tiesa gan, liekas, ka pilsētā nav bāru, kas nepiedāvātu flamenko šovus, bet mēs esam apņēmības pilnas doties uz vietu, kura izkārtni īriete bija redzējusi. Patiešām! Pēc nepilnas pusstundas sākas flamenko šovs! Dodamies uz tālāko telpu aiz bārā un nonākam... alā! Tātad izrādās, ka mēs skatīsimies flamenko šovu alā uz nelielas stūrī ierīkotas skatuvītes. Sākotnēji uz skatuves parādās ģitārists un sieviete pēc 40 gadu sliekšņa. Viņas dziedātās dziesmas es iemīlu uzreiz. Dziesmas, kas nāk no sirds, no dzīves, no pieredzes, no sāpēm, izjūtām. Dziesmas ar smeldzi līdz pat asarām sievietes sejā. Es ķeru pēc foto un diktofona mūzikas atskaņotājā. Ierodas dejotāja, tērpusies melnā flamenko kleitā. Aizraujas elpa no dejotājas graciozitātes, pirkstu veidotām kustībām, papēžu veiklības, radot skaņu it kā dalību būtu ņēmis papildus mūzikas instruments, skatieniem, kas piesaista ar nepieejamību, un smaidu, kas atbruņo. Pēc 10 minūšu pārtraukuma dejotājai mugurā ir sarkani dzeltena kleita un šovs var turpināties. Zūd laika izjūta, jo aizraujas elpa no dejas un dziesmu harmonijas sirdi plosošā ritmā. Tomēr tagad, klausoties dziesmu ierakstus un fotogrāfijas, saprotu, ka tas nav tas... Es gribu būt atpakaļ tur, alā, uz pītā beņķīša pie sveces liesmas uz zemes maksimāli pietuvināta galdiņa un klausīties, skatīties, sajust. Es gribu dejot flamenko. Es zinu, ka agrāk vai vēlāk es atlicināšu laiku, lai to iemācītos. Tomēr vispārsteidzošāk jutos, kad ieminējos par šo savu vēlmi Bernadetai, atbildē negaidīti saņēmu nešaubīgu: „Kad es iemācīšos, es arī tā dejošu. Tieši tāpat.” Vairākkārt pieķeru sevi tik tikko manāmām asarām acu kaktiņos. Gribas jau teikt, ka no spilgtās saules... Bet varbūt arī no atskārsmes, ka drīz šī dvēseles paradīze būs jāatdod tās pastāvīgajiem iedzīvotājiem... Ja dzīves ceļi mestu līkločus un par savu pastāvīgo mājvietu būtu jāizvēlas cita pilsēta, viennozīmīgi, tā būtu Granada. Dzīves uztveres, dzīves piepildījuma un harmonijas dēļ.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais