Neaizmirstamā Dienvidtirole.

  • 5 min lasīšanai
Šodien uzvēdīja atmiņas par pagājušā gada pavasara braucienu. Uz Itāliju. Braucu kopā ar māmiņu. Divas vien. Un neaizmirstams vien tas bija kaut tāpēc, ka pirmo reizi māmiņa piekrita braukt pie stūres svešā zemē. Ar nelieliem starpgadījumiem, tomēr laimīgi visam tikām cauri, un jau pēc pāris pavadītām stundām Milānas lidostā, jau omulīgi iekārtojāmies izīrētajā mašīnītē, ar saštellētu navigāciju, pilnībā gatavas uzsākt ceļu. Galamērķis mums bija kaut kur kalnos, bet tajā brīdī mēs par to nemaz nedomājām, jo bija jāapgūst tik daudz kā jauna - kā darbojas Itālijas maksas ceļi, jāpiešaujas navigācijas sistēmai, jāizdomā labākais ceļš kur kā nokļūt. Pa ceļam biju ieplānojusi apstāties Bergamo. Burvīga pilsēta, kas ir tikai kādus 50 km no Milānas. Tā kā es personīgi ciest nevaru Milānu, tad noteikti dodu priekšroku šai otrai pilsētai. Burvīga vecpilsēta kalnā augšā, no kura pēc tam paveras fantastiska panorāma (kaut kur ir daži kadri arī manā bilžu galerijā). Papusdienojām, uzsūcām pirmos Itālijas raidītos energijas starus un bijām gatavas turpināt ceļu. Teikšu godīgi, nebiju rēķinājusies, ka ceļš prasīs tik neizsakāmi daudz laika. Sāka jau stāties tumsa, bet mēs tik ripinājām pa galveno magistrāli. Daudz mašīnu, nemitīgi jāturas līdzi pārējiem braucamajiem. Tālumā jau sāka vīdēt masīvie Alpi, kas sākumā tik tā kautrīgi slējās un slējās, mūs ieskaudami savās akmens ķetnās, līdz beidzot bijām pilnībā nokļuvuši to aizsegā... Jau iestājās tumsa. Radās sirreālistiska sajūta, kad blakus caur tumsai vīd šis neizsakāmi lielās klinšu vāles, un tu esi pilnībā viens šinī lielajā un svešajā zemē. Bija visai neomulīga sajūta, bet mums nemaz nebija jausma, kas gaida mūs priekšā... Paldies draudzenes puisim, kurš tālredzīgi mums bija aizdevis navigācijas sistēmu, jo kad pienāca brīdi nogriezties no trases, apjukām...norādes rāda uz vienu pusi, navigācija bļauj uz otru. Paļāvāmies navigācijai. Ellīga tumsa, visapkārt kalni, kurus manas acis nemaz redzējušas nekad nebija. Jau bija gaužām vēls un māmiņa bija patiesi nogurusi...ātrāk gribējās nokļūt mūsu pasūtītajā viesnīcā. Sākās serpentīni...tik šaurs ceļš - vienā pusē avien dziļāk topoša krauja, otrā pusē arvien augstāk kļūstoša akmens siena. Ellīgākā tumsa tonakt bija...pati tumšākā liekas manā dzīvē. Kad pavisam pārbijušās stīvas ieripojām beidzot pilsētiņā, sākās patiesās sajūtas, ko mēgināšu arī Jums tagad nodot... Navigācija brēca nelabā balsī, ka esam sasnieguši mērķi, bet klusais ciematiņš gaužām mierīgi mūs vēroja - jaunienācējus. No viesnīcas nebija ne miņas. Jutu, ka mamma ir gaužām uzvilkta, jo nespējām iedomāties, ka vēl būtu kaut kur jāturpina braukt...atstāju viņu pie mašīnas un pati devos meklējumos. Klaiņojot pa mazu ieliņu, kura ieskauta ar mazām austriešu stilā celtām mājelēm, iznācu pilsētiņas galvenajā laukumā...apkārt valdīja neizsakāms klusums, kuru pārtrauca ūdens čalošana strūklakā. Pretī lepni izslējusies maza, toties gaužām veca baznīciņa. Laukumu ieskāva mājeles, aizslēgtas bodītes...tik augļu kastes pilnas palikušas pie bodes durvīm. Apjuku...tā brīža sajūta ir neaprakstāma. Bija tā, it kā iesoļotu kādā pasaku ciematā...un kuru katru brīdi no kādas mājeles izlīdīs mazs rūķis un aicinās pievienoties vakariņu galdam. Bet nē...turpat vien slējās arī mūsu viesnīca. Toreiz samaksājām gan brangu naudu, bet viesnīca patiesi ir pati labākā tajā pusē. Šeit varat to aplūkot: http://www.hotelturm.it/ Tajā pusē vispār ir ļoti daudz viesnīcu, viesu māju un pansiju, un visas viņas ir jaukas, bet šī nu skaitījās tāda varen kruta. Mūs sagaidīja smaidīgas meitenes, kurām jau biju zvanījusi un teikusi, ka būsim vēlu. Bijām tik nogurušas, ka palūdzām nolikt mašinu pagrabstāva autostāvvietā kādam no apkalpojošā personāla. Nolēmām, ka pēc tam tiksim skaidrībā, kur kas atrodas...devāmies uz numuriņu...mazas vijīgas kāpnes, kokā veidotas margas, un sienas noklātas ar dažnedažādām glezniņām un gleznām. Kaut arī viss tāds mazs, omulīgs un patiesi krāšņš, tomēr vēl katrā stāvā acis var pamielot ar dažādiem aksesuāriem...kāda pūra lāde, kāds antīks trauks, vijumi un pinumi, lelles un puķes. Visur neizsakāma skaistuma gleznas...klusējot vērojām to visu un sekojām sievietei, kas veda mūs uz mūsu numuriņu. Viņa smaidīja - noteikti ne mēs pirmie šādi reagējām. Istabas vienkāršas, bet ļoti jaukas. Gaišā kokā, ar lielu istabu un visu kā pienākas. Uztaisīju izmisīgu skatienu, un lūdzu meitenei, lai glābj mūs no izsalkuma. Viņa smaidot teica, ka kaut arī virtuve ir slēgta, tomēr ies kaut ko sadomāt. Nokāpām lejā, un patiesi - mazajā omulīgajā restorāniņā jau mūs gaidīja uz liela koka dēļa dažādas sieru šķēles, gaļiņas un desiņas, mans mīļotais prosciutto, ciabattas maizītes un...un kā tad bez garda vietējā sarkanvīna. Sēdējām abas un vienkārši kusām no baudas. Nogurušas un laimīgas. Apziņa, ka esi kaut kur nekurienē, ka ļaujoties notikumiem, esi nokļuvis pasakā... Nākamais rīts bija neizsakāmi jokains...pavēros laukā pa logu un tur...tur neizsakāma lieluma kalni visapkārt mums. Sniegotas galotnes un sulīgi zaļas ielejas...viss tik nereāls, ka liekas lūkojies uz butaforiju. Tā lūkojos uz to visu majestātisko krāšņumu un centos aprast ar to visu...uzsūkt putnu skaņas, neizsakāmi svaigo gaisu un vienkārši ļauties. Devāmies brokastot...izrādās tur ir speciāli ierīkota brokastu telpa, kura vakaros pārtop par izsmalcinātu restorānu. Tik bagātīgs brokastu galds nekad nebija redzēts...visādi sieriņi un desiņas, pastētes un citādas gardas lietiņas. Vienīgi ēdot, prāts nemaz nedomāja par barību...acis kāri lūkojās laukā caur stikloto sienu, no kura pavērās visa kalnu burvība. Dienas gaismā viss izskatijās divtik lielāks...un vairs nebija tās baiļu sajūtas, kā braucot pa tumsu. Tagad bija tikai viegla piesardzība...kā jau pirms visa nepierastā un jaunā. Nolēmām dienu pavadīt nekur nebraukājot un vienkārši staigājot un baudot dienu. Spīdēja saule, visapkārt neizsakāms svaigums. Rīta stundā, pilsētas lauks atdzīvojās. Tur onkulis ar tačku kastes stum, tur tante augļu kastes piekārto, tur jauns vīrietis mēž lieveni mājai...viss tāds mazs un jauks. Baznīciņa burvīga...kā centrālais tēls sargājot savu iemītnieku laiku, katru stundu sita zvanu...skaļu tādu. Klīdām apkārt un nespējām beigt apbrīnot to visu, kas ir apkārt...likās, ka nav nekas skaistāks nekad redzēts. Apziņa, ka būs kādreiz jāatgriežas pelēkajos Rīgas mūros, man uzdzina nelielu skaudību par šeit dzīvojošiem cilvēkiem, kuriem ir ļauts lūkoties šinī skaistumā dienu no dienas. Staigājām apkārt un ne par ko nedomājām. Es ķēru kadrus, mamma smaidīja. Caur meža ceļu, uzkāpām mazā uzkalniņā. Veca mazītiņa baznīca mūs sagaidija. Tā kā viņa bija ciet, atradām kolosālu panorāmas vietu...viss mūsu ciemats ieskauts kalnos kā uz delnas. Kaifojām...līdz mūs pārtrauca zvaniņu skaņas. Nu protams, kalna kaziņas nāca ar mums apsveicināties. Nebaidoties, nāca ar mums draudzēties. Bakstīja purniņus un sānus un prasīja zāles stiebrus. Viena bija grūsna...un viņa to vien darīja kā nabags rīvējās gar baznīcas sienu. Puncis laikam ļoti niezēja. Vēlāk nokāpām lejā, ieturējām launagu ar visām vietējām veltēm - dārzenīšiem, kazas sieru, prosciutto un protams atkal vīnu. Tā vieta tāpat apreibina, ka vīns jau vairs neko nedod. Pirmo reizi baudīju saldu sarkanvīnu, gatavotu no zemenēm. Mmmm...neaprakstāma augļu buķete un smarža. Zinot, ka standartā sarkani vīni saldi nemēdz būt, šis tomēr bija pats gardākais, kas jebkad bija dzerts...bez etiķetes, kaut kur turpat blakus mājā gatavots... Atceros vēl nākamo rītu...pamodos un atkal piegāju pie loga. Apjuku...nebija vairs kalnu. Uz mirkli kaut kas notika sirsniņā...likās vai patiesi es to visu būtu nosapņojusi?! Bet nē...kalni vienkārši slēpās miglas dūmakā... Vēlāk devāmies izbraucienā uz Trento, kas ir turpat kādas pusstundas braucienā lejā pa serpentīnu, un tad jau dūmaka izklīda un atkal atkal vērās mūsos. Principā tur vēl bijām pāris dienas un tad jau stūrējām atpakaļ gar Gardas ezeru uz lielajām pilsētām...Veronu, Vičenzu, Venēciju utt... Laiks jau ir pagājis, bet sajūtas ir neaizmirstamas. Ko gan es būtu gatava dot, lai kaut uz piecām minūtēm, paverot savas istabas aizkarus, es neredzētu pelēkās ielas, suņu piedirsto pagalmu, miskastes konteinerus....bet gan vēlreiz pamielotu acis ar to neizsakāmo krāšņumu, ko sevī slēpj kalnu iespaidīgais majestātiskums...tas klusums, kuru pārtrauc tik putnu dziesmas un zvanu tornis, kas sit stundeņus, it kā atgādināms par laika klātbūtni...kur cilvēks neiedomājas sevi par varenāku esam nekā ir daba, bet gan pateicīgi tai smaida un pieņem tās veltes, un pateicības vārdā saņem šo neizsakāmo mieru sirdī.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais